Zaļā ārstēšana psihiatrijā. Saruna ar “100 ārstniecības augu nerviem. Psihohigiēna un fitoterapija” autoru – ārstu psihiatru GUNTI KALNIETI

Ārstu psihiatru GUNTI KALNIETI pazīstu kā veselīga dzīvesveida aizstāvi ar garīgu pieeju praktiskām lietām. Nesen izdotas divas viņa grāmatas – tikumiskās apgaismības mācība “Zaratustras dziesmas” un “100 ārstniecības augu nerviem. Psihohigiēna un fitoterapija”. Mūsu saruna būs par otro. Grāmatā apskatīta psihiskā veselība, tās traucējumi  un psihohigiēnas iespējas. Autors runā par tautas medicīnu, ārstniecības augu īpašībām un izmantošanas veidiem,  par stresu un tā izraisītām slimībām.

Ir patīkami apzināties, ka apkārtējā pasaulē ir tik daudz dabisku līdzekļu, ar kuriem mijiedarbojoties, varam smelties veselību un enerģiju. Nav tūliņ jāskatās pēc tabletītes, mākslīgiem stimulantiem vai nomierinātājiem. Grāmata izglītos un palīdzēs orientēties daudzveidīgajos dabiskajos ārstniecības līdzekļos, kas mums pieejami. Tā domāta gan ārstiem, gan psihologiem, gan cilvēkiem, kas interesējas par ekoloģisku dzīvesveidu.

Lenvija Sīle: Grāmatā apskatāt fitoterapijas iespējas dažādu stresa izraisītu neirotisku traucējumu profilaksē un ārstēšanā.

Guntis Kalnietis: Tā ir pirmā šāda veida rokasgrāmata latviešu valodā. Meklējot caur Rīgas Stradiņa universitātes zinātnisko bibliotēku, kur ir izdots kaut kas līdzīgs, man izdevās atrast tikai divas grāmatas. Vienu populāru darbu krievu valodā un otru, izdotu ASV, kas gan ir augstā zinātniskā līmenī, bet kurā aprakstīti tikai septiņi augi. Manā grāmatā ir vairāk vai mazāk pārstāvēti 120 augi.

– Kur tādus augus var atrast, izņemot pļavas un mežus? Vai homeopātiskajā aptiekā tie ir dabūjami?

– Daudzi cilvēki jauc fitoterapiju ar homeopātiju. Tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Homeopātija arī izmanto augus un ne tikai augus, bet arī minerālus, dzīvnieku valsts produktus, tomēr tur ir pilnīgi citi principi, tās ir divas dažādas pieejas medicīnā. Homeopātija nozīmē ārstēt līdzīgu ar līdzīgu, izmantojot tādus preparātus, kas izsauc līdzīgus simptomus kā slimībai, tikai ļoti mazās devās. Piemēram, ārstējot drudzi, homeopāts dos pacientam augu, kurš izraisa augstu temperatūru, bet ārkārtīgi mazās devās. Savukārt fitoterapija pieder pie allopātijas un, tāpat kā visa mūsdienu jeb konvencionālā medicīna, ārstē ar pretējo, piemēram, drudža gadījumā dodot augu, kas temperatūru samazina.

– Kā no ezoterikas viedokļa raudzīties uz ārstniecības augu lietošanu pretstatā sintētiskajiem līdzekļiem?

– Ārstniecības augi ir vēsturiski saistīti ar dziednieciskiem un maģiskiem priekšstatiem. Visas tautas maģijā un rituālos izmantoja augus. Vēlāk ārstniecību iespaidoja astroloģija – augus sadalīja pa 12 zodiaka zīmēm un slimniekiem piemeklēja pēc astroloģiskās atbilstības.

Izmantoja arī tā saucamo simpātisko maģiju, kas uzskata, ka var sasniegt efektu, ja ir ārēja līdzība starp maģiskās manipulācijas priekšmetu un objektu, uz kuru grib iedarboties. Piemēram, Viduslaiku maģijā populārs augs bija mandragora, jo tās sakne atgādina cilvēku – it kā divas kājas, divas rokas…

Bija arī alķīmijas ietekme – alķīmiķi centās iegūt ne tikai zeltu, bet arī mūžīgās jaunības eliksīru. Ir entuziasti, kas arī mūsdienās aizraujas ar augu alķīmiju – spagīriju. Ja klasiskā alķīmija strādā ar minerāliem, tad spagīrija – ar augiem, bet izmantojot alķīmijas metodes un ņemot vērā arī astroloģiskos ieteikumus – kurā dienā kādu darbību ar augiem veikt, kādās Mēness fāzēs, planētu aspektos utt. Spagīrijas mērķis ir no augiem iegūt t.s. augu dzīvības esences. Zinu firmu Šveicē, kas ražo vairākus spagīriskos preparātus, piemēram, melisas esenci, un ir ārsti, kas to izraksta.

Ezoterikas jēdziens ir ļoti plašs. Būtu vajadzīgi kādi kursi vai enciklopēdija, lai cilvēks iemācītos tajā orientēties, lai būtu priekšstats, ar ko sākt.

Medicīnas studenti mācās bioloģiju un vismaz piecas dažādas ķīmijas nozares. Savukārt fitoterapiju diemžēl medicīnas augstskolās nemāca, arī psihiatrijas mācību grāmatās ir runa tikai par sintētiskajām zālēm. Tāpēc nolēmu, cik iespējams, apkopot informāciju par ārstniecības augu iespējām.

 

– Grāmatā runājat par stresa izraisītām slimībām un to ārstēšanu ar augiem.

– Stresa vārds ir visiem zināms, katrs apgalvo, ka cieš no stresa un pēdējā laikā arī no depresijas, kas agrāk bija mazāk pazīstama diagnoze. Varu ieteikt sērijā “Apvārsnis” izdoto fiziologa Hansa Seljes darbu “Mana mūža stress” – lieliska grāmata. Selje raksta par to, kā izveidojis stresa koncepciju, sniedz daudz vērtīgu dzīves padomu.

Ar vārdu “stress” jeb latviski “spriedze” mēs parasti saprotam reakciju uz negatīvām emocijām, lai gan bioloģiskā nozīmē stresu izsauc ne tikai psihiski, bet arī cita veida faktori, piemēram, liels karstums vai aukstums.

Neliels emocionālā stresa daudzums cilvēkam ir vajadzīgs, tam ir organismu trenējoša iedarbība, un to pat sauc par labo stresu jeb eistresu. To meklē arī ekstrēmo piedzīvojumu un sporta veidu cienītāji. Kā teica Zenta Mauriņa – viss, kas mani nenogalina, padara stiprāku. Bet, ja stress ir pārāk spēcīgs vai arī pārāk ilgstošs – visu laiku negatīvas emocijas –, organisma adaptācijas spējas izsīkst, un to jau sauc par negatīvo stresu jeb distresu. Cilvēka pretestības spējas krītas, imunitāte pazeminās, un distress var beigties ar slimību vai pat nāvi. Emocionālā distresa sekas var būt neirozes, depresija vai psihosomatiskie traucējumi. Par to visu rakstu grāmatā.

 

– Kā atšķirt hipostresu no hiperstresa?

– Tas ir iedalījums pēc stresa reakcijas spēka un var attiekties gan uz labo, gan slikto stresu. Hipostress nozīmē sajūtu orgānu nepietiekamu stimulāciju, nepietiekamus emocionālos iespaidus, garlaicību. Spilgts hipostresa piemērs ir darbs rūpnīcā pie konveijera. Savukārt par hiperstresu var runāt tad, ja emociju (gan negatīvo, gan reizēm arī pozitīvo) ir par daudz.

 

– Vai veģetatīvo distoniju un neirozi var izraisīt arī fiziskas galvas traumas?

– Termins “neiroze” tiek attiecināts tikai uz tādiem traucējumiem, kuru cēlonis ir emocionālais distress. Savukārt veģetatīvās nervu sistēmas funkcionālie traucējumi – t.s. distonijas – ir plašs jēdziens, tās var radīt gan distress, gan galvas smadzeņu traumas.

Cilvēkam ir divu veidu nervu sistēmas. Viena ir tā saucamā somatiskā. “Soma” grieķu valodā nozīmē “ķermenis”, tātad tā ir fiziskā, ķermeniskā nervu sistēma, kas regulē visas mūsu kustības, sajūtas. Kustības varam iespaidot ar savu gribasspēku. Otra ir veģetatīvā nervu sistēma, kas regulē visas dzīvei svarīgās iekšējo orgānu funkcijas, asinsvadu tonusu. To sauc arī par autonomo nervu sistēmu, jo tā darbojas automātiski, neapzināti. Būtu diezgan bīstami, ja mēs sāktu regulēt, piemēram, savu sirdsdarbību. Netrenēts cilvēks to nevar izdarīt, bet ir jogi, kas spēj krasi palēnināt pulsu, elpot vienu reizi minūtē, viņus var pat uz kādu laiku aprakt, un viņi paliek dzīvi – tātad veģetatīvo nervu sistēmu tomēr var trenēt. Šādas psihofiziskā treniņa sistēmas pastāv – indiešu joga, ķīniešu ciguns, Rietumos pagājušā gadsimta vidū izstrādātais autogēnais treniņš.

 

– Kā ar panikas lēkmēm, kas raksturīgas veģetatīvajai distonijai?

– Panikas lēkmes netrenēts cilvēks nevar pārtraukt, jo ir tāda trauksme, ka viņam liekas, ka tūlīt mirs. Šajā gadījumā pat nevajadzētu apgūt autogēno treniņu, pietiktu ar elpošanas kontroli – savas elpošanas vērošanu un māku, trauksmei tuvojoties, elpot dziļi, lēni un vienmērīgi.

 

– Ir izplatīts pieņēmums, ka ar depresiju arī var tikt galā pats…

– Tas ir atkarīgs no depresijas smaguma pakāpes. Ja cilvēks vairs ne runā, ne ēd, ne uz darbu iet, sēž stūrī un raud, bet tuvinieki saka: “Saņem sevi rokās!”, tad depresijas slimnieks to vairs nespēs izdarīt!  Smagas depresijas gadījumā drošāk lietot sintētiskos antidepresantus, kuros mūsdienu ārsti orientējas labāk, bet vieglu un vidēji smagu depresiju gadījumā, kā rāda daudzi zinātniskie pētījumi, fitoantidepresantu efekts neatpaliek no sintētisko preparātu iedarbības.

 

– Vai miegu, sapņus mēs varam ietekmēt ar savu gribu?

– Tad sīkāk jāapskata veģetatīvā nervu sistēma, kas dalās divās daļās – simpātiskajā un parasimpātiskajā. Simpātiskās nervu sistēmas darbība nodrošina visas tās funkcijas, kas gatavo organismu aktīvai darbībai, piemēram, uzbrukuma gadījumā tā būs cīņa vai bēgšana. Tad ir jāapgādā skeleta muskulatūra ar skābekli un barības vielām, tādēļ sirds darbojas ātrāk, asinsspiediens ceļas, elpošana kļūst ātrāka, pieaug muskuļu tonuss. Darbojas viss, kas vajadzīgs darbam – vai tā būtu bēgšana vai uzbrukums. Savukārt funkcijas, kas nav vajadzīgas muskuļu darbam, tiek kavētas – kad ir jācīnās, gremošana nav svarīga.

Parasimpātiskā nervu sistēma, tieši pretēji, aktivizējas, kad cilvēks atpūšas. Tā darbojas arī miegā – sirdsdarbība kļūst lēnāka, asinsspiediens pazeminās, gremošanas orgāni ir aktīvi, aknas pārstrādā barības vielas. Tā ir jābūt normāla miega laikā, kad iemigšanu nekavē trauksme vai uzmācīgas domas. Pretējā gadījumā var palīdzēt augi ar nomierinošu iedarbību. Turklāt pie tiem atšķirībā no sintētiskajām zālēm neveidojas pieradums.

Miegu un pat sapņus mēs varam iespaidot ar pašiedvesmu, izmantojot īpašu apziņas stāvokli starp nomodu un miegu, kad pašiedvesma kļūst īpaši iedarbīga. Vienkāršākais veids ir katru vakaru iemiegot pie sevis monotoni 20 – 30 reizes atkārtot kādu pašiedvesmas formulu, kas domāta labam miegam un patīkamiem sapņiem. Tā var būt arī ar universālu mērķi, piemēram: “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Šāda “smadzeņu datorā” ievadīta programma darbosies arī dienā.

 

– Ko nozīmē somatisks un psihosomatisks?

– Somatisks nozīmē fizisks, ķermenisks. Agrākā Rietumu mehānistiskā medicīna slimības dalīja somatiskajās un psihiskajās. Reizēm arī mūsdienu ārsti saka: “Es par psihi neko nezinu, ārstēju somatiskās slimības.” Tomēr arī Rietumu medicīna arvien labāk saprot, ka pastāv ciešas sakarības starp psihisko un somatisko. Negatīvās emocijas spēj izsaukt ne tikai neirozes, bet arī somatiskus simptomus, dažādus iekšējo orgānu darbības traucējumus. Savukārt daudzu psihiatrisku simptomu cēlonis ir traucējumi nevis nervu sistēmā, bet gan iekšējos orgānos.

Piemēram, Ķīnas tradicionālajā medicīnā pat nav tādas specialitātes kā psihiatrija. Viņi uzskata, ka psihisko slimību simptomu pamatā ir iekšējo orgānu stāvoklis un, ārstējot iekšējos orgānus, tiek ārstēta arī psihe.

 

– Vai zarnu, kuņģa un asinsvadu slimību, cukurslimības, plecu un muguras sāpju cēlonis var būt stress?

– Jūsu nosauktajām slimībām stress var būt kā tiešs cēlonis vai arī kā negatīvs papildfaktors. Cukurslimībai ir ģenētiski iemesli, to izraisa arī nepareizs uzturs un dzīvesveids, bet ir pierādīta arī emocionālā distresa loma. Ļoti izteikta šī loma ir arteriālās hipertonijas gadījumā.

 

– Kādi mēdz būt psihoveģetatīvie traucējumi?

– Piemēram, cilvēks sūdzas par dažādām nepatīkamām sajūtām iekšējos orgānos – sirdsklauvēm, sāpīgumu sirds rajonā, gremošanas traucējumiem u.c., bet ārsts nevar atrast to iemeslu. Izrādās, ka tie ir emocionāli traucējumi, kas var izpausties ar somatiskiem simptomiem. Ģimenes ārsts pacientu sūta uz dažādiem izmeklējumiem, bet neko neatrod. Statistika ir iespaidīga – iespējams, ka trešajai daļai vai pat pusei pacientu, kas vēršas pie ģimenes ārsta, ir psihosomatiski traucējumi.

 

– Tieši tad var palīdzēt fitoterapija. Kādas ir tās priekšrocības?

– Mēs esam daļa no dabas, tāpat kā augi. Ārstniecības augu sastāvdaļas cilvēka organisms pieņem vieglāk nekā tam svešos, mākslīgi radītos preparātus. Mazāk ir blakņu, nekaitīgāka lietošana, augu preparātus var lietot ilgstoši.

Manas grāmatas galvenais uzdevums ir atsākt runāt par psihiskās veselības saglabāšanu –  psihohigiēnu un psihoprofilaksi (t.i., psihisko traucējumu profilaksi). Ārstniecības augu lietošana ir tikai viena no psihoprofilakses iespējām, bet pietiekami efektīva, jo ķīmiskie līdzekļi ar šādu mērķi nemaz nav izmantojami – ar tiem var tikai ārstēt, ja ir jau sākušies psihiski traucējumi.

 

– Iedomājos, ka no augiem var ekstrahēt kādu vielu, mēģināt to radīt mākslīgi un kombinēt ar kādu ķīmisku vielu, lai pastiprinātu iedarbību.

– Fitoterapijā izmanto tikai no augiem izdalītas vielas, kā vienkāršāko metodi var minēt augu tējas. Nav jau tā, ka mūsdienu farmācijā lieto tikai sintētiskas vielas, vismaz trešā daļa no medikamentiem satur vielas, kas izdalītas no augiem. Uz psihiatriju gan tas neattiecas, tur sintētisko preparātu īpatsvars ir tuvu 100%, un ar katru gadu nāk klāt jauni.

Vēl viena fitoterapijas priekšrocība ir tā, ka daudziem augiem ir plašs darbības spektrs. Piemēram, vilkābelei ir gan nomierinoša, gan sirdsdarbību uzlabojoša ietekme. Lai tādus rezultātus panāktu ar ķīmiskajiem līdzekļiem, būtu jāizraksta divi medikamenti – nomierinošs un sirdsdarbību regulējošs. Jāatzīst, ka ārsti mīl pacientam vienlaicīgi izrakstīt daudz dažādu zāļu. Nereti to jau var nosaukt par polifarmāciju, kas ir nepamatota un bīstama iespējamās zāļu nesaderības un blakņu riska dēļ. Augu iedarbība ir daudz maigāka.

 

– Vai altruistiskā egoisma princips, kuru minat stresa sakarā, nav pretrunā ar garīgajiem likumiem?

– Tas ir Seljes termins. Viņa doma evolucionēja no fizioloģijas uz ētiku. Viņš bija biologs un uzskatīja, ka bauslis “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” reālajā dzīvē īsti nedarbojas, sākot jau no šūnu līmeņa, jo “pats”, “savs” vienmēr būs pirmajā vietā. Tāpēc viņš izveidoja mācību par altruistisko egoismu, kura  princips ir: “Izpelnies sava tuvākā mīlestību!”. Ja pacentīsies būt pietiekami altruistisks, tad otrs apmierinās arī tavu vēlmi būt mīlētam. Selje uzskatīja, ka šāds princips nav pretējs garīgām mācībām, tas der katram un nekaitē nevienam.

 

– Vai ētiska, jēgpilna un krietna dzīve arī darbojas dziedinoši?

– Ar šādu apgalvojumu es beidzu grāmatu. Ārsti pārsvarā ir orientēti uz zāļu lietošanu, savukārt psihoterapeiti uzskata, ka, ja izies cauri visam ilgajam un dārgajam mācību procesam un apgūs kādu no daudzajiem (nereti savstarpēji pretrunīgajiem) psihoterapijas virzieniem, tad varēs izskaidrot visas savu klientu problēmas. Man liekas, ka tas ir par maz – uzskatīt, ka psihisko veselību var uzturēt tikai ar zālēm, bioloģiskas iedarbības procedūrām vai psiholoģiskām metodēm.

Mūsu materiālistiskajā sabiedrībā priekšstati par ētiski pareizas dzīves iespaidu uz veselību nav populāri. Ja sāksim runāt par tikumību, par mums vēl pasmiesies. Es uzskatu, ka jēgpilna un krietna dzīve palīdz saglabāt garīgo veselību. Nesen skatījos pareizticīgo garīgās akadēmijas profesora Andreja Osipova videolekcijas, kurās viņš runā par grēka jēdzienu. Ar to parasti saprot tādu kā likuma pārkāpšanu un sekojošu sodu. Teologs uzskata, ka reliģiskās ētiskās prasības ir kā satiksmes noteikumi, kas formulēti drošākai cilvēka eksistencei – ja tos neievērosi, būsi beigts gan fiziskā, gan garīgā nozīmē. Dievs ir radījis likumus, lai cilvēkiem būtu vieglāk dzīvot – lai ļaunu tieksmju dēļ viņi nezaudētu savu dvēseli. Kristietībā pastāv priekšstats par septiņiem nāves grēkiem, tai skaitā mantkārību, dusmām, bailēm, skumjām, un tas sasaucas ar distresa jēdzienu. Skumjas ir tā pati depresija, bailes – trauksme, panika. Dusmās cilvēku var piemeklēt trieka…. Tā ir dzīves ētiskā puse, un tā ir cieši saistīta ar veselību. Ķīnas tradicionālajā medicīnā ir mācība par to, kā kuras emocijas iespaido iekšējos orgānus. Dusmas bojā aknas, bailes – nieres, skumjas – plaušas, bet trauksme – kuņģi.

Ne velti saka, ka tīra sirdsapziņa nodrošina labu miegu un mierīgu dzīvi. Tagad nav populāri ar pacientiem pārrunāt dzīves jēgu, lai gan pastāv vesels psihoterapijas virziens – tā saucamā eksistenciālā terapija, kas nevairās par to runāt. Tā uzskata, ka daudzi cilvēki mūsdienās cieš no t.s. noogēnajām neirozēm, kādas parastā psihiatrija nepiemin, – šīs neirozes izraisa dzīves jēgas zudums.

 

– Kāpēc radās šī grāmata?

– Strādādams par psihiatru, esmu redzējis sintētisko zāļu daudzās blakusparādības. Ārstam, protams, ir vieglāk uzrakstīt recepti, nevis stāstīt pacientam par augiem vai nodarboties ar psihoterapiju. Starptautiskos medicīnas žurnālos lasīju, ka pasaulē pieaug interese par psihiatrisko fitoterapiju un ir arvien vairāk zinātnisko pētījumu, bet rodas iespaids, ka mūsu ārsti par to neko nezina. Piemēram, Latvijas augs asinszāle ārstē lielāko daļu depresijas gadījumu. Tas jau vismaz 30 gadus ir pasaulē zināms un zinātniski pierādīts, bet mēs tikai nesen latviski izdotajās ārstniecības augu grāmatās beidzot varējām par to izlasīt.

Grāmata ir adresēta arī psihologiem, ko var uzskatīt par novitāti, jo psihologu izglītība un prakse nav orientēta uz jebkādu ārstniecības līdzekļu lietošanu. Psihologi tomēr ir mācījušies par neirofizioloģiju, daudziem ir arī pieredze, palīdzot cilvēkiem ar stresa izraisītiem traucējumiem. Kādēļ gan viņi nevarētu kā papildinājumu savam tiešajam darbam izmantot fitoterapiju, ja Latvijā to drīkst darīt jebkurš? Turklāt psihologiem ir tādas iespējas, kādu nav ārstiem, – viņi labi pārzina diagnostiskos testus un var salīdzināt sava klienta stāvokli ārstēšanas laikā ar to, kāds tas bija pirms ārstēšanas.

Grāmata aicina arī plašāk apzināt un saglabāt mūsu ārstniecības augus. Daudzus no tajā aprakstītajiem augiem, kuri Latvijā savvaļā neaug, dārzkopji varētu sekmīgi audzēt!

>>>III<<<

žurnāls TAKA 2018.GADA ARHĪVS, sagatavoja: Lenvija Sīle

Arhīva un jaunos numurus var iegādāties, rakstot mums: zurnals.taka@gmail.com, mēs sūtam pa pastu!

Jums var arī patīk