VISPASTĀVĪGĀKĀ LIETA UZ PASAULES. „Pārmaiņas ir vienīgais, kas Visumā ir nemainīgs”

Es, Inta Santa, sevi mēdzu dēvēt par pārmaiņu veicinātāju. Lai gan oficiālais manas nodarbes nosaukums ir izaugsmes veicinātāja (tā Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija ir nolēmusi dēvēt koučus), tomēr daudz tuvāka man ir pārmaiņu tēma. Tā gan nav bijis vienmēr.
Es allaž esmu bijusi mierīga un miermīlīga, biežāk plūdusi, nekā devusies kaut kur apzināti, ļāvusies atrunāties vai pierunāties, darījusi visu kompromisa un mīļā miera labad. Tā plūdu pa dzīvi un kādā mirklī konstatēju, ka mani neapmierina tas, kur esmu, ar ko esmu un kā esmu. Nē, tā nebija depresija, drīzāk tāds tukšuma un bezcerības stāvoklis. Tāds: „Eu, un tā būs visu dzīvi!?!” Neatceros, vai ko tādu kādreiz izteicu arī skaļi, bet ar tādu domu gan sevi visai bieži pieķēru. Man noveicās. Ar mani TĀ visu dzīvi nebija. Ar mani notika krīze.

Nepārprotiet, es nerunāju par kādu no ekonomiskajām krīzēm, kas mūs netālā pagātnē ir piemeklējušas. Lai gan mana personiskā krīze sakrita ar pēdējo „burbuļa sprādzienu”, tā nebija sekas tam. Drīzāk tas bija kā ārējās pasaules atspoguļojums tam, kas notika manā iekšienē. Kā man pašai šķita, krīzē sabruka visa mana dzīve. Nekam vairs nebija jēgas. Kādu laiku. Nelīdzēja pat gadus atpakaļ iegūtais psihologa diploms. Krīze piespieda mani no plūšanas stāvokļa ieņemt aktīvu dzīves pozīciju. Un doties meklējumos. Es sastapu daudz ko interesantu. Gluži kā Alise Aizspogulijā kļuvu aizvien ziņkārīgāka. Dažādu analīžu un pārdomu rezultātā nonācu pie secinājuma, ka visefektīvākais variants, kā šo etapu pārvarēt, ir sākt mainīties. Mainīties pašai, nevis ķerties pie apkārtnes un apkārtējo mainīšanas. Tomēr darīšana ar tuvāku un, galu galā, tikai vienu cilvēku, nevis ar visiem ģimenes locekļiem vai – pasarg’, Dievs! – visas planētas iedzīvotājiem.
Tā nonācu līdz koučingam, transformācijas spēlei, meditācijām un eneagrammas studijām. Visas šīs lietas vairāk vai mazāk man ir palīdzējušas tapt veselākai. No vārda VESELUMS, tā, kas vārdam „sadalīts” pretmets. Veselai un laimīgai. Tagad varu pilnīgi droši teikt, ka esmu mierā ar to, kas esmu, kur esmu, kā esmu un ar ko esmu. Turklāt lielākās pārmaiņas, ja salīdzina ar iepriekš aprakstīto stāvokli, ir notikušas tieši ar mani. Un pārējais – tas ir tikai manas iekšējās pasaules atspoguļojums ārpasaulē.
Kādā mirklī, jau esot šai pārmaiņu procesā (teiksim atklāti, vienā no sākuma etapiem), es ar kouču strādāju pie sava biznesa nišas izvēles. Liku vārdus kopā, pētīju savas vērtības un nonācu pie viena. Pie pārmaiņām. Par manu devīzi kļuva teikums: „Es mainos!”, un tagad šis teikums ir kļuvis arī par manu klientu devīzi. Vēl vairāk – ar šādu devīzi jau vairākus gadus es veidoju blogu, kurā ir gana daudz iedvesmojošu pārmaiņu stāstu. Jā, daļa no tiem ir par maniem klientiem. Tomēr ne visi. Es apzināti meklēju cilvēkus, kuru stāsts varētu iedvesmot pārmaiņām arī citus. Jo tas ir iespējams. Iespējams, gan izvēlēties pārmaiņas pašam, gan piedzīvot pārmaiņas ārēju apstākļu ietekmē. Un abos gadījumos ir iespējams kļūt par ieguvēju. Veselāku un laimīgāku. Mainīties pašam un caur to mainīt pasauli apkārt. DZĪVOT APZINĀTU DZĪVI.
Es apzinos, ka savos piedzīvojumos neesmu unikāla. Drīzāk pretēji, esmu pierādījums dabīgai lietu kārtībai. Vairāk vai mazāk līdzīgus procesus piedzīvo lielākā daļa cilvēces. Iespējams, tieši šobrīd arī kāds no žurnāla „Taka” lasītājiem. Par savu uzdevumu uzskatu atbalstīt ikvienu šajā izvēlē – mainīties, lai dzīvotu apzinātu dzīvi. Priecāšos, ja kāds no maniem atklājumiem taps noderīgs!

1. Pārmaiņas ir dabīgs process, kas nodrošina visa pastāvēšanu.
Lai cik tas nešķistu dīvaini, tieši pārmaiņu princips ir tas, kas nodrošina Visuma pastāvēšanu. Tas nodrošina attīstību, evolūciju, rada iespējas jaunajam. Šķiet, ka drošāk ir ar veco un stabilo, kamdēļ gan mainīties? Tomēr arī vecais un stabilais nolietojas, drūp un lūst… Ja nav nekā, ko likt tā vietā, iestājas tukšums. Un tukšums ir nekas. Tad jānotiek atkal kaut kādām pārmaiņām, lai rastos kas jauns. Ieskatieties dabā – kas notiek ar dzīvo dabu, kad tā vairs nespēj mainīties, kad tā nav elastīga un pielāgoties spējīga? Tā lūst un drūp. Pat akmens piedzīvo šo faktu, lai gan šķiet, ka tam nekas nekaitē. Tāpat arī ar cilvēku. Tie, kuri ir pētījuši slimību saistību ar attieksmi pret dzīvi, ir secinājuši, ka locītavu stīvums un citas neelastības kaites iestājas tad, ja ar tādu attieksmi sākam izturēties pret dzīvi. Jo ilgāk spējam uzturēt domu elastību, jo ilgāk mūsu ķermenis ir gatavs adaptēties pārmaiņām un dāvāt mums iespēju kustēties.

2. Cilvēce pārmaiņu vērtību ir apzinājusies jau kopš pašiem pirmsākumiem.
Gan jau ka esat dzirdējuši – vispastāvīgākā lieta mūsu dzīvē ir pārmaiņas. Varētu domāt, ka tas ir tāds jauns teiciens, bet nekā! Es tur saklausu nedaudz pārfrazētu Sibīrijas šamaņu svēto likumu Nr. 8. Tas skan šādi: „Pārmaiņas ir vienīgais, kas Visumā ir nemainīgs”. Šamanisms ir mums zināmā senākā cilvēces un Visuma attiecību izpētes forma. Var teikt, ka līdz ar šamanismu (nosaukumu, tam, tāpat kā koučingam, piešķīra vēlāk) ir sācis veidoties cilvēka priekšstats par sevi šai pasaulē, sākusi veidoties apziņa. Un līdz ar apziņu, mēs varam sākt gan zināt, gan apzināties.

3. Ikviens ir atbildīgs par savu pārmaiņu rezultātu.
Pasaulē ir divu veidu pārmaiņas. Vienas, kas notiek pēc mūsu iniciatīvas, un otras, kas notiek pēc ārpasaules iniciatīvas. Laimīgi ir tie cilvēki, kuri spēj gan radīt paši, gan arī pieņemt apkārtnes radītās pārmaiņas. Gan savā personiskajā dzīvē, gan darbā ar klientiem esmu saskārusies ar abām situācijām.
Pagrieziena punkts abos gadījumos ir noticis mirklī, kad šo pārmaiņu dalībnieks ir uzņēmies atbildību par savu dzīvi. Pats. Par savu dzīvi un savām pārmaiņām. Nereti šo patiesību pieņemt ir ārkārtīgi grūti, jo vieglāk taču atrast kādu vainīgo pie visām savām nelaimēm. Kādus gadus atpakaļ pat lasīju par vienu psiholoģiskās konsultēšanas metodi, kas paredzēja, ka pie visām mūsu nelaimēm ir vainīgi citplanētieši, kuri iemiesojušies cilvēkos. Un nav pārsteigums, ka šī metode ir guvusi popularitāti. Tiesa, uz pārmaiņām gan tā nemudina. Vienīgais, kas mainās, visticamāk, ir konkrētā terapeita bankas konta stāvoklis.

4.Cilvēki cenšas izvairīties no pārmaiņām.
Zinot cilvēka smadzeņu darbības pamatprincipus, top skaidrs, kāpēc pārmaiņas tik grūti ieviest. Ikviens, kurš pārzina anatomiju, man piekritīs, ka smadzenes ir organisma lielākais enerģijas patērētājs. Un kā lielākais patērētājs, tas diktē, kā un kur tērēt resursus. Ierastām darbībām resursu tēriņš ir minimāls – neironu ceļi ir gluži kā šosejas, plati un iestaigāti, darbības ir automātiskas, un rezultāts jau labi zināms. Taču jaunu neironu ceļu veidošanai ir nepieciešami resursi, un to izveidei nepieciešams laiks – tas nozīmē, ka rezultāts ne vienmēr būs uzreiz un nāksies vienu un to pašu darbību atkārtot. Respektīvi – notiks resursu tērēšana. Smadzenēm tas nešķiet lietderīgi. Un tās pretojas. Arī tas ir dabiski. Pārmaiņām pretoties ir tikpat dabiski, cik dabiska ir pārmaiņu nepieciešamība.

5. Pārmaiņas sākas ar mazu soli.
Cilvēkam ir raksturīgi uzskatīt, ka pārmaiņas – tas nozīmē kaut ko zaudēt. Arī teiciens „solis nezināmajā” vedina par to domāt. Prātam daudz tīkamāks ir teiciens „paplašināt savu komforta zonu” vai „tuvākā attīstības zona”. Proti – padarīt lielāku sev zināmo komforta zonu, sajusties ērti jau lielākā dzīves daļā, nevis iekrist tumsā bez jebkāda cerību stariņa, sperot soli nezināmajā.
Ja mācāmies no savas pieredzes (kuru mums ir bijusi iespēja izbaudīt pirmajā dzīves gadā, bet kuru diemžēl ne pārāk labi atceramies), tad zinām, ka visupirms mēs gulējām, tad iemācījāmies velties, apsēsties, nostāties četrāpus un tikai tad staigāt. Tāpat ir arī ar pārmaiņām. Ja par mērķi izvirzīsim nokļūt no guļus stāvokļa staigājoša bērna stāvoklī, tad prātam tas būs „solis nezināmajā”. Bet, ja sastādīsim saprātīgu attīstības grafiku un pieņemsim, ka guļus stāvoklim būtu jāseko sēdēšanai, tad tā būs tuvākā attīstības zona, kuras pieredzi jau būs iespējams izmantot nākamajos attīstības stāvokļos, līdz tiek sasniegts vēlamais – pārvietošanās stāvus. Tas tad arī ir tas drošības spilventiņš – komforta zona, kas ar katru no sasniegumiem tiek paplašināta. Izveidot mērķa sasniegšanas plānu un padarīt prātam draudzīgu jebkura mērķa sasniegšanu.

6. Pārmaiņas var vadīt.
Mūsdienās smadzeņu pētnieki ir atklājuši, ka stimula radītajam impulsam, lai palaistu ierasto reakciju ir nepieciešamas 0,5 s – tas ir laiks, kuru var izmantot, lai pateiktu ierastajai reakcijai „STOP!”. Mani kolēģi – izaugsmes veicinātāji/kouči – to dēvē par „laiku, kas nodrošina koučiem darbu.”
Pārmaiņu vadīšanas mehānisms
1. Iepazīsti sevi.
2. Apzinies savas ierasti destruktīvās darbības.
3. Apzinies, kādu jaunu darbību tev vajadzētu veikt iepriekšējās vietā.
4. Atpazīsti ierasto darbību dzīvē.
5. Saki tai: „Stop!” (0,5 s!).
6. Apzināti nomaini šo darbību ar citu – produktīvu darbību.
7. Iegūsti citu rezultātu.
7. Pārmaiņu process katram no mums notiek citādi.

Jauki, ja būtu tāds uzdevumu kopums, kas jāizpilda, lai pārmaiņas īstenotos! Tomēr tā nav. Vienkārši tā iemesla dēļ, ka mēs katrs esam savādāks. Vieniem ir vieglāk rīkoties, ja redz vēlamo mērķi (ir interese, vēlme to sasniegt, vēlme izcelties), otriem vieglāk, ja apzinās, ka, pārmaiņām izpaliekot, būs problēmas (ir vēlme izvairīties no problēmām, konfliktiem u. tml.), savukārt trešajiem, pirms rīkoties, svarīgāk par visu ir saprast, kā tieši pareizi jādara, lai nepieļautu kļūdas (ir vēlme būt skaidrībā par visu procesu, pirms sākt to īstenot). Šeit es sniedzu tikai īsu ieskatu eneagrammas teorijā (personības tipoloģija), pievēršot uzmanību dažādu cilvēku tipu pieejai rīcības uzsākšanai. Katrai no šīm trim grupām būs sava pieeja, lai veiksmīgi realizētu pārmaiņas savā dzīvē.
1. Uz mērķi orientētiem – apzināties detaļu un apkārtējo viedokļu vērtību.
2. No problēmas mūkošiem – apzināties, ko tieši vēlamies iegūt tā vietā, no kā izbēgam.
3. Uz procesu orientētiem – apzināties, kuras no procedūrām (detaļām) ir svarīgas mērķa sasniegšanai, kuras tādas nav.
Ir vērts iepazīt sevi, lai saprastu, kurš ir tas ierastās rīcības modelis, kuru vajadzētu mainīt, jo ne velti ir teiciens: „Darot to pašu, ko vienmēr, un cerēt, ka būs cits rezultāts, ir neprāts.”

8. Pārmaiņu procesā var gūt baudu.
Mēdz sacīt, ka Visums ir paredzējis mums katram kādu uzdevumu, un tā īstenošanai piešķir nepieciešamo enerģijas daudzumu. Vienam enerģijas pietiek, lai izveidotu jaunu valsti, citam – lai rūpētos par ģimeni. Ir vajadzīgi gan vieni, gan otri. Bet būtiskākais ir saprast, kas tad ir tas, ko vēlos sasniegt, kas ir manas dzīves uzdevums. Un strādāt, lai izveidotu sevi tādu, kas var sasniegt šo dzīves uzdevumu. Te vietā piebilst, ka, tiklīdz cilvēks sāk darboties savā jomā, iestājas laimes sajūta. Tas tad arī ir tas, kā dēļ varbūt ir vērts mainīties. Ikvienam gribas kļūt un būt laimīgam. Un tā ir tēma, kuru pētījuši cilvēki – vēl ilgi, pirms tiem bija iespēja ielūkoties smadzeņu darbības pamatprincipos.
Šai sakarā gribu dalīties ar kādu citātu no gana populāras grāmatas – iespējams, ka lasot to jau atpazīsiet.
– …tātad tu esi bijis debesīs, Ketut? – es brīnījos. Vecais vīrs smaidīja. Protams, viņš tur esot bijis, viņš apstiprināja. Nokļūt debesīs esot pavisam viegli.
– Kā tur ir? – es jautāju.
– Skaisti. Viss tur ir skaisti. Visi cilvēki tur ir skaisti. Viss ēdiens tur ir skaists. Tur viss ir mīlestība. Debesis ir mīlestība.
Tad Ketuts pateica, ka viņš zinot vēl citu meditāciju.Uz apakšu. Šī apakšas meditācija aizvedot viņu septiņus līmeņus zem pasaules. Tā esot bīstamāka meditācija. Ne iesācējiem, tikai meistariem.
– Tātad, ja tu pirmajā meditācijā nokļūsti debesīs, – es taujāju, – tad iznāk, ka otrajā meditācijā tu nokļūsti…
– Ellē, – viņš pabeidza manu secinājumu…
…cenšoties ieviest skaidrību, es jautāju: – Tu esi pabijis ellē, Ketut?
Viņš smaidīja. Protams, viņš tur esot bijis.
– Kā tur, ellē, izskatās?
– Tāpat kā debesīs, – viņš atbildēja.
Redzēdams manu apmulsumu viņš centās paskaidrot.
– Visums ir aplis, Lisa.
Man arvien vēl nebija sajūtas, ka es būtu sapratusi.
– Augša, apakša – beigās viens un tas pats, – viņš sacīja.
Es atcerējos senu kristīgo mistiķu priekšstatu: kā augšā, tā lejā.
– Tad kā tu vari noteikt atšķirību starp debesīm un elli? – es jautāju.
– Pēc tā, kā tu tur nonāc. Debesīs Tu ej uz augš’ caur septiņām laimīgām vietām. Ellē – uz apakš’ caur septiņām bēdīgām vietām. Tāpēc priekš tevis labāk ir doties uz augš’, Lisa, – viņš smējās.
Es tik un tā netiku gudra.
– Tu gribi teikt, ka vari aizvadīt savu dzīvi, virzoties augšup caur laimīgām vietām, jo galamērķi – debesis un elle – beigu beigās ir viens un tas pats?
– Tas pats, tas pats, – viņš piekrita. – Beigās tas pats, tāpēc labāk pa ceļojuma laiku būt laimīgam.
Tad es teicu: – Ja jau debesis ir mīlestība, tad elle ir…
– Arī mīlestība, – viņš pateica priekšā.
Kādu brīdi es sēdēju, cenzdamās to salikt visu pa plauktiņiem.
Ketuts no jauna iesmējās un mīļi papliķēja mani pa celi.
– Jauniem cilvēkiem allaž to grūti saprast!
E. Gilberta. „Ēd. Lūdzies. Mīli”

Novēlu ikvienam no jums iepazīt sevi, atklāt savu dzīves uzdevumu un tapt laimīgiem ikdienā, vienlaikus kļūstot par sevis labāko versiju.
Lai top!


Inta Santa,
personiskās izaugsmes veicinātāja/koučs ACC,
transformācijas spēles fasilitatore,
Sertificēta eneagrammas, koučinga un biznesa trenere
www.intasanta.lv

 

(Raksts no Žurnāls  “Taka” arhīva)

Jums var arī patīk