Vērtīgi atgādinājumi mūsu fiziskās un garīgās veselības uzturēšanai. Saruna ar dziednieku un pirtnieku Juri Krauci

Kā vieglāk un bez slimošanas pārdzīvot ziemu… Ko darīt, lai saglabātu mundrumu un spēku šajos mēnešos? Jautāju dziedniekam un pirtniekam Jurim Kraucim.

– Vispirms – jāēd daudz zaļumu: gan lapu salāti, gan mārdadžu un koriandru lapas, gan pētersīļi un lupstāji, gan visas labās nezālītes – gārsa, pienenes, nātres u. c. Kliņģerīšu, gurķumētru un topinambūru ziedi – svaigi derēs pie zaļumu salātiem, kaltēti – visu ziemu tējai. Gremošanas sistēmas sakārtošanai maija sākumā bija jāsavāc egļu, priežu un kadiķu zaru galu mīkstie dzinumi jeb dzīnes. Šīs mīkstās skujiņas varēja sakaltēt un samalt smalkā pulverī. Dienā pietiktu ar nepilnu tējkaroti, sadalītu 3 ēdienreizēs. Skujkoku skujās ir daudz ļoti vērtīgu vielu, kas var palīdzēt sakārtot vielmaiņu, gremošanas orgānus, arī uzlabot redzi. Tagad var savākt un izkaltēt kadiķu zaru galiņus un melnās ogas, zaļās gan ne. Jāvāc un jāēd, cik spēj, brūklenes, dzērvenes, dižbrūklenes, smiltsērkšķi, pīlādži. (red.piez.: intervija tapa agrā rudenī)

Imūnsistēmas nostiprināšanai un gremošanas sistēmai ļoti vēlama smiltsērkšķu eļļa – viena tējkarote no rīta, tukšā dūšā pirms ūdens dzeršanas. No rīta, kad esam piecēlušies, lai organisms ieslēgtos, mums vajag izdzert glāzi ūdens – istabas temperatūrā vai – kā tibetieši iesaka – siltu. Ja nav iespējas dabūt smiltsērkšķu eļļu, var izlīdzēties ar labu pirmā spieduma (Ekstra Virgin) olīveļļu. Tur nav ko skopoties, jo eļļas daudzums būs neliels. Eļļa noklāj barības vadu un pārējos gremošanas orgānus ar saudzējošu aizsargslāni, tādējādi neļaujot ēdienam un žultij nelabvēlīgi iedarboties uz kuņģa un zarnu trakta sieniņām. Tiklīdz mēs sākam ēst, izdaloties siekalām, veidojas žults, tās sekrēcija vienlaikus iedarbojas uz kuņģi un zarnu traktu, un, ja tur ir kādas „vājas” vietas, eļļa tās aizsargās. Tā divu nedēļu laikā var sadziedēt jēlumus un čūlas, atjaunosies zarnu bārkstiņas. Zinātāji iesaka lietot eļļu divas nedēļas rītos, tad divas nedēļas – pārtraukumu. Tad atkal, ja nepieciešams.

Protams, mums jāpiedomā pie ēšanas – ja bijušas vēdera problēmas, tad nedrīkstam ēst neko pārāk asu, treknu, kūpinātu un saceptu. Asos, labos dārzeņus – sīpolus, rukolu, rutkus – var ar mēru pievienot ēdienam,  liekot kopā ar sastāvdaļām, kas „nodzēš” šo asumu un neveido jēlumus tālāk.

Kā pareizi būtu jālieto tautas līdzeklis – dzeramā soda?

– Tā pazīstama kopš seniem laikiem – kā ātrā palīdzība, lai iekustinātu gremošanu. Nav pats labākais variants „Kola”, ko daudzi ārzemēs izraksta kā zāles, bet kuņģa darbībai un zarnu traktam, ja kaut kas nav kārtībā un labi nestrādā, glāze kokakolas var līdzēt. Līdzīgi darbojas arī mūsu vecais labais sodas ūdens: tējkarote uz pusglāzi ūdens. Kamēr vēl šņāc un puto – izdzeram. Tā rada sārmainu vidi. Ja ēdam pārtikas produktus, kuros daudz lipekļa, gļotu – baltmaizi, smalkmaizītes, mūsu kuņģa, zarnu bārkstiņas apķep ar gļotām. Tad sodas ūdens šīs bārkstiņas attīra, atbrīvo un aktīvāk sāk darboties vielmaiņa.

Kāds ir tavs viedoklis par Latvijā ražotajiem kuņģa pilieniem – tos lietoju, kad saslimu ar vēdera vīrusu. Tur ir vērmeles, baldriāns, piparmētras un citi labumi.

– Tas vairāk saistīts ar farmāciju, tā man nav stiprā puse, es vairāk strādāju ar cilvēku, ar viņa paša būtību, ar viņa enerģētiku, psiholoģiju. Savedot kārtībā to, mums atkrīt pārējās lietas. Tu minēji vērmeles – jā, tās labi palīdz, ja ir vēdera, kuņģa problēmas. Vērmeļu tinktūra ir aptiekā nopērkama. 2–3 pilieni pēc katras ēdienreizes būs pietiekami. Uz pudelītes rakstītā deva (15–30 pilieni, 30 minūtes pirms ēšanas) lietojama tad, ja slikti strādā gremošanas sistēma. Lai aktivizētu kuņģi, aktivizētu žults izdali un visu pārējo. Ja dzeram 3 piles pēc ēšanas, vērmele palīdz aizkuņģa dziedzerim un virsnierēm. Tā vairāk regulē vielmaiņu un palīdz organismam izvadīt ārā toksīnus un citus sārņus.

Tu sacīji, ka vēders ir mūsu otrās smadzenes.

– Ja galva nestrādā, cieš vēders. Ja mēs satraucamies, „ņemam visu galvā”, slīgstam kreņķos un aizvainojumos, tad cieš visa gremošanas sistēma. Sakārtojot savu domāšanu, attieksmi pret apkārtējo vidi, mēs arī palīdzēsim visām mūsu gremošanas trakta darbībām. Viss, kas mūs satrauc, bojā vielmaiņu. Latviešiem ir teicieni: „Viņš man ir līdz kaklam!”, „Viņa man sēž aknās!”. Kur tās dusmas, žults un viss pārējais sēž? Aknās. Tās atbild par mūsu emocijām. Vēl par mūsu emocijām atbild kakla čakra. Kakls savukārt – par mūsu attieksmi pret apkārtējo pasauli. Tātad cieš vairogdziedzeris un līdz ar to arī visa endokrīnā sistēma, it viss, kas saistīts ar mūsu iekšējām sekrēcijām. Tāpat arī jebkuras slimības laikā – ja organisms ir novājināts, cieš imūnsistēma. Un tieši skujiņu pulveris un visi citi  iepriekšminētie zaļumi spēcina imūnsistēmu. Ja mājās aug alveja, varat katru dienu 2 cm gabaliņu no svaigas lapas noēst – iekšpuses želeju, bez mizas. Labi ir ziedputekšņi, medus, bišu maize. Protams, ir arī bebru dziedzeru kapsulas, ir žeņšeņs, bet izvēlamies jau to, ko paši varam savākt, ja vien nav slinkums. Mūsu lielākais ienaidnieks ir nevis nevarēšana, bet slinkums – negribam pavingrot, negribam paelpot, negribam pakustēties – kaut ko savā labā izdarīt. Un tad attiecīgi – jānāk pie dziednieka, lai viņš mūsu vietā strādā – viņš arī zālītes iedos un visu pārējo, un mēs par to glābiņu kompensējam, maksājot. Jo viņam ir laiks atrast tējiņas, zālītes, ir laiks ar cilvēku parunāties…

Ģimenes ārstam, diemžēl, vizītes laiks ir ierobežots, arī uz vizīti dažkārt jāgaida vairāk kā nedēļu. Un jums, dziedniekiem, ir īpaša varēšana.

– Es teiktu, ka ne tik daudz varēšana, cik zināšanas. Mēs neviens neesam Dievs zemes virsū, vienkārši mēs kaut ko vairāk jūtam, vairāk saredzam, zinām un kaut ko vairāk varam palīdzēt. Ja mēs varam saklausīt otra ķermenī vājās vietas – „kur tas deķītis ir plānāks un kur tas ielāps jāuzliek” – un ja zinām, ko tai ielāpa vietā pielikt, tad varam cilvēkam palīdzēt. Arī es esmu mācījies tikai bioenerģētiku, sensoriku un vēl dažas lietas, tāpat strādāju arī psiholoģiski ar cilvēkiem, jo pēdējā laikā ļoti daudzi nāk stresaini… Kā saka – ja sieva sastrīdējusies ar vīru, tad „ielāps” vien nepalīdzēs. Tad jāaprunājas, jāsaprot, kādēļ tā noticis. Parunājoties, parisinot problēmu, mēs varam nonākt pie kopsaucēja – kurš vairāk lēcis uz ecēšām un kuram vairāk dibenā caurumi sadurti. Visu mūsu emociju pamatā ir attieksme pret notiekošo. Ja esam uz „ežiem un nažiem”, tātad turam sevi karastāvoklī, topam uzbudināti, agresīvi. Tad mūsu vielmaiņa tiek traucēta, slikti darbojas.

Ko varam darīt lietas labā?

– Ja mēs dienā varētu veltīt sev pusstundu laika, uzlikt kādu mierīgu mūziku, aizvērt acis un atslēgties no pārējās pasaules, tad sāktu sevi sadzirdēt. Kamēr rikšojam, steidzamies, ar kādu strīdamies, mēs sevi nedzirdam, mēs sev kaitējam. Mūsos taču neviens neieklausīsies, ja paši to nedarīsim. Tāpēc ik dienu jāatrod tas brītiņš, lai savā labā pastrādātu, apturētu skrējienu. Mēs varam iziet ārā, piesaulītē, paklausīties uz brīdi putnus – 10–15 minūtes. Pavērot, kā zied mārtiņrozes, kā silti, ugunīgi liesmo kļavas. Paskatīties un papriecāties, jo cilvēkam enerģiju dod tikai divas lietas – prieks un mīlestība, vienalga, pret ko – tas vairos mūsu enerģiju. Viss pārējais, ar ko ikdienā saskaramies, šo enerģiju tērē. Tās ir emocijas, darba rūpes, saskarsme.  Iemācīsimies visu labo, vajadzīgo saglabāt sevī – tad būsim veselāki. Neviens mūsu vietā to nevar izdarīt. Ir jāiemācās pieņemt otru. Pirmais ir – piedošana. Mēs dzīvojam šobrīd, šajā mirklī. Ne pagātnē, ne nākotnē. Ja sākam atcerēties vecas lietas, vecus pārdzīvojumus, tas ir tikpat, kā ielūkoties miskastē. Tur, atkritumu kastē, ir mušas, smaka un viss pārējais, bet mēs to cītīgi stiepjam līdzi un nelaižam vaļā! Tās ir sen izdarītas un izrunātas lietas. Paturam to, kas labs, jo labais ir viegls, labais nāk līdzi. Paturam visu priecīgo, kas bijis. Sliktais ir smags un nepatīkams. To kā gliemezis māju, kā milzīgu bagāžu stiepjam līdzi. Vai mums to vajag? Vai varam brīvi elpot, ja tāda pagātne velkas līdzi?!

Vai ar meditācijas pusstundu dienā būs līdzēts, lai sevi kā aiz matiem no tā vecā purva izvilktu?

– Nē, ar to vien ne. Ar meditāciju mēs sevi sāksim sadzirdēt. Tur tiešām būs vajadzīga dziednieka vai psihologa palīdzība, izejot cauri vakardienas vai senākiem notikumiem un saprotot, ka pagātnes lietas ir mūsu vērtīgā pieredze. Tad izlemsim, ko no tās paņemt līdzi, ko atstāt aiz muguras. Tiksim skaidrībā, kas ir derīgs, kas ne. Ja domāsim, ka mācāmies tikai no savām kļūdām, būs grūti, jo, cilvēkam, kļūstot gudrākam, nāk izpratne, ka veiksmīgi var mācīties arī no citu sliktās pieredzes.

Kaut vai filmas, seriālus skatoties?

– Es gan tos uztveru kā izklaidi, kad brīvs brītiņš, var mazliet paskatīties. Arī datorspēles. Tomēr pārsvarā visas šīs lietas ir domātas laika kavēšanai, atņemšanai. Ja pārdzīvojam līdzi, uztraucamies, tad atpūtas vietā dabūjam stresa stāvokli un kreņējamies par to, kas īstenībā nemaz nav. Par lietām, kas ir nereālas, izdomātas. Uzvelkam sevi tāpat kā sadzīvē, saskarsmē ar otru cilvēku. Ir dažādi viedokļi, un tu savējo nevari otram uzspiest. Vai tevi uzklausīs, pieņems, tas nav no tevis atkarīgs. Kā dziedniecībā – ja pie tevis nevērsīsies, tu tak neiesi uz ielas, neķersi pie rokas: „Nu es tevi sākšu tagad mācīt!”. Tikai tad, kad gatavs ir skolnieks, atnāks skolotājs. Pie skolotāja paši atrod celiņu. Tāpat arī sadzīvē – ja gribi, lai tev palīdz, tu kādu uzmeklē; bet, ja iesi pa ielu un tev piesiesies kāds, kuru tu nemaz negribi?

Es viņam atteikšu. Katram ir brīva izvēle.

– Tāpat arī mūsu dzīvē – ar mūsu partneriem, laulātajiem draugiem un pārējiem – arī viņiem jāļauj būt pašiem sev. Jo mums garāka tā saitīte būs, jo vieglāk dzīvot. Jo ciešākā šņorē kādu cilvēku vai savu bērnu turēsim, jo lielākas problēmas radīsim paši sev. Cilvēks nevar labi justies, ja viņu ik pēc piecām minūtēm kāds rausta atpakaļ: „Tu ne tā ej, ne tā dari, ne tā domā!” Un cilvēks, šādi iespaidots, beigās vairs nespēj patstāvīgi domāt. Kā mūsu slavenajos padomju laikos, kad drīkstēja domāt tikai reti cilvēki, kuri uzdrošinājās! Cits tavā vietā domāja, tev tikai bija jāklausa un jādara. Tāpat arī joprojām tagad – ja cilvēks pats ar savu galviņu nedomā, neseko līdzi tam, kas notiek, tad ir tie puni, tās bedres un viss pārējais.

Atgriežoties pie iepriekš runātā – jo cilvēks būs mierīgāks, jo mierīgāks būs viņa vēders ar visa gremošanas sistēma. Vēl kas svarīgi – cik mēs dzeram ūdeni. Trešais galvenais mums ir ūdens. Mēs par maz lietojam šķidrumu. Vai savu kleitu vai kreklu mazgājat zupā vai kafijā? Taču tīrā ūdenī. Vēderam nevajag tikai kafiju vai zupu, viņam vajag šo tīro ūdeni, jo, iedzerot starp ēdienreizēm vai pirms ēšanas, mēs izvadām ārā nevajadzīgo. Ar ūdeni neizskalosies no organisma ārā vajadzīgās vielas. Tās visas uzsūcas. Neviena šūna, neviena molekula mūsu ķermenī nedarbojas, ja tai nav pietiekami daudz šķidruma – tas ir kontakts ar visām mūsu organisma sistēmām, it sevišķi ar limfas sistēmu. Ja šūnas nekustas, nedarbojas, viņas ir slinkas, tāpat visi mūsu šķidrumi sabiezē – nenotiek vielu apmaiņa. Līdz ar to organisms ir stipri apgrūtināts. Salīdzinot – tas ir tā,  it kā mēs bristu pa dubļiem, nevis pa ūdeni. Cik ātri var pabrist pa ūdeni un cik – pa dubļiem! Tāpat – ja mūsu organismā ir pietiekami daudz ūdens, kas ir  tā pamatbāze, visas vielu maiņas notiek vieglāk. Saistot gan ar skābekli, gan minerālvielām visu, ko uzņemam ēšanas laikā. Tātad – pamatā ir tikai trīs lietas – ūdens, domāšana un attieksme. Cik daudz ūdens nepieciešams dienā? Ziemā – 1,5 litri, vasarā – 2 litri.

Tātad nevajag izdomāt pasaules brīnumus un jaunus riteņus. Un, ja cilvēks domā, ka pamās kāds ar rociņu un notiks brīnumi, bet viņš turpinās darīt visas tās dumjības, ko dara līdz šim, viņam paliks labāk? Nē, ir jāmainās. Jāmainās attieksmei, jāmainās domāšanai, jāmainās dzīvesveidam.

Paldies par atgādinājumu!

 >>>III<<<

ŽURNĀLA TAKA 2017.gada novembra numura arhīvs, sagatavoja: Gunta Briede

 

Jums var arī patīk