Tu esi, kas tu būsi. Antropozofas medicīnas skatījumā

Karmas ideja vēstī, ka garīga individualitāte (nemirstīga un nedzimusi Es būtne) uzņem sevī pagājušo dzīvju augļus un trūkumus, lai ieaustu tos savā liktenī nākamajās inkarnācijās. Taču pagājušās dzīves rezultāti parādās tā pārvērsti, ka to kopsakarība ar iepriekšējo vai iepriekšējām eksistencēm atsevišķā gadījumā nav izdibināma ar prātu. Vienas inkarnācijas locekļu organizācija pārvēršas nākamajā par galvas organizāciju, garīgais pārveidojas dvēseliskajā, dvēseliskais ēteriskajā, ēteriskais fiziskajā un tas savukārt garīgajā. Maldi kļūst par dvēseles problēmām, naids par slimību, un slimība izraisa garīgas pārmaiņas. Bet kā iekšpasaule parādās ārējā veidolā?

 

… Viss universums spoguļojas,

Saule uzaust un riet,

Un nekas nepāriet –

Tikai mainās te uz labo, te kreiso pusi.

Tevis vēl nav,

Tu esi, kas tu būsi.

(Roberts Mūks)

To sevišķi redz raksturā, jo tas tiek veidots no dzīves uz dzīvi. Raksturā nenoliedzami izpaužas kaut kas ļoti pastāvīgs. Raksturā kā veselumu uztveram to cilvēku, kas saistīts ar paša cilvēka būtību – (Es), un, ja domas, jūtas un darbi nesaskan, uztveram to kā trūkumu. Piemēram, ja privātajā dzīvē kāds ir ļoti skarbs, bet ārpus mājas – sabiedrības dvēsele. Šajā gadījumā varam runāt par personības šķelšanos, un te darbojas tā cilvēka dubultnieks. Šo sašķeltību vajadzētu pamanīt un pārvarēt.

Cilvēks nav haotisku dziņu, priekšstatu, ideālu un kaislību savirknējums, katram ir kāds kodols, un šis kodols ir Dvēsele. Tā, līdzīgi kā kūka, sastāv no kārtām: mums ir sajūtu dvēsele, rakstura (prāta) dvēsele un apziņas dvēsele. Šie locekļi ir jāizdala, bet tos nedrīkst arī likt atsevišķi – tie ir vienots vesels, un izceļas tā dvēseles daļa, kura konkrētajā brīdī dominē sajūtās. Tomēr es vēlreiz uzsveru: cilvēka dvēsele ir vienota, to kopā saista cilvēka Augstākais Es. Tā ir mūsu pašapziņas nesēja. Mūsu Es spēlē uz šīm dvēseles „kārtām” kā uz instrumenta un veido mūsu rakstura pamatu. Mūsu Es ir iekšējais mūziķis – tas spēlē ar piesitieniem vai nu uz baudu (sajūtu dvēsele), uz raksturu (rakstura vai prāta dvēsele) vai apziņu (apziņas dvēsele) un liek skanēt te vienai, te otrai dvēseles stīgai, raksturojot cilvēku un izpaužoties kā ārējā cilvēka personība.

Papētot cilvēka žestus, iespējams pateikt, kāda dvēseles daļa viņā dominē.

  • Sajūtu dvēseles izpausmes parādās ķermeņa lejasdaļas kustībās. Ja dominē sajūtu dvēsele, cilvēks mēdz iebāzt rokas kabatās, uzsist pa vēderu, piemēram pēc kārtīgas maltītes – tā viņš izpauž savu varenību. Šī lejasdaļas akcentēšana it kā norāda uz baudīšanu.
  • Rakstura dvēsele vairāk izpaužas ķermeņa vidusdaļā – ap krūtīm, sirds rajonā. Kaut ko stāstot, šie cilvēki nevilšus liek roku uz sirds, sarunas ir kaislīgas – jūtams, ka tā ir viņa patiesība.
  • Tas, kas strādā ar apziņas dvēseli, runājot vairāk ķeras pie galvas, deguna, pie sejas.

Rīts gudrāks par vakaru

Cilvēka dzīve norisinās starp miegu un nomodu. Miegā cilvēka iekšpasaule nonāk zemapziņas stāvoklī. Savus astrālos pārdzīvojumus tad kā spogulī mēs uztveram līdz pat fiziskajam un ētera ķermenim. Dienas pārdzīvojumos tiek tērēti spēki, tāpēc vakarā jūtam nogurumu. Iemiegot atslēdzas maņas: vispirms redze, tad oža, garša un visbeidzot dzirde, kura ir visgarīgākā no maņām. Un cilvēks vairs nespēj no iekšpasaules pārvaldīt ķermeni. Taču tas ir labi, jo mūsu spēki nāk no nakts miega, mūsu garīgā dzimtene ir garīgā pasaule, kamēr fiziskajā dzīvē mēs attīstām savu personību. No ārpasaules uzņemto mēs pārveidojam iekšēji. Trenēšanās virkne saplūst kopā un pārveidojas spējā. Tomēr spējā dienas laikā mācītais pārveidojas tikai miegā. Te ir piemērojams teiciens „rīts gudrāks par vakaru”. Noteikti būsiet ievērojis, ka vislabāk kaut kas, ko esat mācījies, sanāk nākamajā dienā – pēc tam, kad to, ko esat mācījies, miegā esat pārvērtis par spēju. Tā ir gudra maņa, jo mēs neko nevaram apgūt bez gulēšanas – bez garīgās pasaules palīdzības. Miegs dod spējas apgūt kaut ko jaunu. Pārdzīvojumam, lai tas kļūtu par spēju, ir jāsavienojas ar mūsu dvēseli, jātiek dvēseliski pārstrādātam. Tātad visu šo procesu dvēsele veic miegā. Pateicoties tam, ka dienā piedzīvotais naktī tiek pārkausēts spējā, mūsu dzīves kvalitāte turpina augt.

Dzīves laikā šādi var attīstīt spējas un spēku, bet nevar attīstīt miesu un orgānus – tie mums vecāku doti. Protams, mēs varam attīstīt, piemēram dzirdi, tomēr, ja tā jau kopš dzimšanas nav simtprocentīgi muzikālā dzirde, par tādu šajā dzīvē varam pat nesapņot. Ar to ir jāsamierinās un… jācer uz nākotni – apzināti strādājot, šī īpašība iegūstama nākamajai inkarnācijai.

 

Ķermeņa veidošana

Šajā dzīvē mainīt miesiskumu nevar gandrīz nemaz, ir jāgaida nākamā dzīve, tomēr katrs būs redzējis, kā mainās cilvēka sejas vaibsti, žesti un izturēšanās. Mīmikā, sejas vaibstos var redzēt to, kā cilvēks ar sevi strādājis, kas vēlāk iestrādājas galvas plastiskajā veidolā (jāatzīst – ne jau vienas dzīves laikā). Ja kāds šajā dzīvē ļoti interesējies par ezoteriku, bijis garīgs, daudz domājis un naktī ļāvis darboties Augstākajiem spēkiem, tad garīgā pasaule to atalgo un tas redzams viņa ķermenī nākamajā inkarnācijā. Pateicoties nāvei, mēs šajā dzīvē ienesam augļus no iepriekšējās dzīves: inkarnējoties mēs varam atnest līdzi spēkus, kurus esam izauduši garīgajā pirmtēlā, un plastiski veidot savu jauno miesu.

Bērnībā un jaunībā ķermeņa smalkajā struktūrā cilvēks iestrādā savas nākamās misijas jeb sava aicinājuma pazīmes. Tas, kā strādā mūsu Es, ir cilvēka rakstura izpausme, kas iestarojas garīgajā pasaulē. Mūsu Es to visu uztver kā iekšējo būtību, kā vienu veselumu, un no dzīves uz dzīvi atnestie spēki strādā ar mūsu ārieni un veido raksturu un izskatu.

 

Vai var pārveidot raksturu?

Jā, var. Ir dažas lietas, kas šajā sakarā būtu jāzina skolotājiem un, protams, arī vecākiem, jo cilvēka būtnes īpašības var pārveidot noteiktos periodos, bet attiecīgā ievirze jāveic skolotājam (jeb vecākiem).

Dzīves laikā cilvēks iziet noteiktus vispārējus, tipiskus attīstības posmus.

  • Kopš dzimšanas  līdz zobu maiņai (7 gadi) fiziskais ķermenis tiek veidots ārējo faktoru ietekmē. Lai vēlākajos gados būtu atvērta komunikācija ar pasauli, ir svarīgi, vai laikā līdz 7 gadu vecumam bērnam tika sniegts prieks. Prieks veido fizisko ķermeni – jo vairāk šajā laikā būs prieka, mīlestības, laimes, jo mazāk šķēršļu un aizturu būs vēlākā dzīvē. Un otrādi – ja mīlestības trūkst, ir grūts liktenis, tad cilvēkbērns savā fiziskajā miesā noslēdzas, miesa paliek rigīda, nocietinās viņa fiziskais ķermenis, un tas rada šķēršļus nākamajā dzīvē: bērns nevar atvērties, visus uzskata par melīgiem, sliktiem cilvēkiem – jo viņš to ir piedzīvojis.
  • No 7 līdz 14 gadu vecumam, tiek veidota sava (iepriekš bija vecāku dota) ēteriskā miesa. Viss ir atkarīgs no Es. Ja no 7 līdz14 gadiem veido dvēseles raksturu ar prāta dvēseli, tad 28 – 35 gadu vecumā ētera ķermenis nepretosies un bērns kļūs par drosmīgu, ar iniciatīvu apveltītu cilvēku. Šajā laikā bērniem nepieciešama autoritāte un augsti ideāli, tas stiprina viņa ēteriskos spēkus. Tā uz cilvēka augumu var iedarboties dziedinoši – to agrāk audzinātāji zināja, taču mūsdienās diemžēl tas ir jau aizmirsts un netiek pielietots praksē.
  • No 15 līdz 21 gadu vecumam veidojas cilvēka sajūtu dvēsele. Tāpēc šajā vecumā būtībā interesē tikai baudas.
  • No 21 līdz 28 gadiem, kad attīstījusies sajūtu dvēsele, tā tiek pārstrādāta. Cilvēks ir kā brīva, patstāvīga būtne un pats strādā pie savas dvēseles veidošanas. Tagad viņš pats lemj, ko veidos.
  • No 28 līdz 35 gadiem tiek attīstīta rakstura dvēsele. Šajā laikā ir svarīgi sadarboties ar pasauli un tas, kā ar pasauli veidojas attiecības.
  • Pēc 35 gadiem – dzīves briedums, kura laikā tiek veidots dzīves pārskats.
  • Tātad viens dzīves posms atspoguļojas citā dzīves posmā.

Visas dzīves laikā mūsu Augstākais Es darbojas, saskaņojot dvēseles locekļu darbību savā starpā. Es dzīves gaitā pielāgo visu ārējam miesiskumam. Tātad cilvēkam būtu ļoti uzmanīgi jāvēro dzīve.

Pieaugušajam sevi pārveidot palīdzēs meditatīva apcere par noteiktām īpašībām un jūtām, kuras viņš gribētu sevī attīstīt un sākt izstrādāt savu dvēseli arī pieaugušajā vecumā. Kā to darīt? Likt centrā šo rakstura īpašību un censties to attīstīt vai pārvarēt savu problēmu. To var paveikt, ja vien ir liela vēlēšanās un neatlaidība. Sevi var pārveidot caur ezoterikas studijām vai arī caur lūgšanām ikdienā. Es izcīnītais un iemiesotais, neskatoties uz robežām, kas ir ēteriskajā un fiziskajā ķermenī, tomēr var izstrādāt raksturu šajā dzīvē. Ja cilvēks nopietni nodevies izziņas darbam, kas nav pelēka teorija, bet pārdzīvo caur sevi, tad tas saaužas ar viņa Augstāko Es.

Mēs neaptveram, nepamanām, ka garīgā pasaule ir pavisam klāt, bet tā ir absolūti klāt. Esiet uzmanīgāki, pamaniet to!

(no žurnāla TAKA arhīva numuriem, autore: Māra Meijere, ārste antropozofe)

Jums var arī patīk