VISPASTĀVĪGĀKĀ LIETA UZ PASAULES. „Pārmaiņas ir vienīgais, kas Visumā ir nemainīgs”

Es, Inta Santa, sevi mēdzu dēvēt par pārmaiņu veicinātāju. Lai gan oficiālais manas nodarbes nosaukums ir izaugsmes veicinātāja (tā Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija ir nolēmusi dēvēt koučus), tomēr daudz tuvāka man ir pārmaiņu tēma. Tā gan nav bijis vienmēr.
Es allaž esmu bijusi mierīga un miermīlīga, biežāk plūdusi, nekā devusies kaut kur apzināti, ļāvusies atrunāties vai pierunāties, darījusi visu kompromisa un mīļā miera labad. Tā plūdu pa dzīvi un kādā mirklī konstatēju, ka mani neapmierina tas, kur esmu, ar ko esmu un kā esmu. Nē, tā nebija depresija, drīzāk tāds tukšuma un bezcerības stāvoklis. Tāds: „Eu, un tā būs visu dzīvi!?!” Neatceros, vai ko tādu kādreiz izteicu arī skaļi, bet ar tādu domu gan sevi visai bieži pieķēru. Man noveicās. Ar mani TĀ visu dzīvi nebija. Ar mani notika krīze.

Turpināt lasīt "VISPASTĀVĪGĀKĀ LIETA UZ PASAULES. „Pārmaiņas ir vienīgais, kas Visumā ir nemainīgs”"