Sperot soli pretī savai sirdsbalsij. Intervija ar Ingu Karpiču

/Žurnāla ‘Taka” 2016.gada arhīvs, autore: Dagnija Millere-Balandīna/

Lai gan lielākoties cenšamies dzīvot visai vienmērīgi un bez īpašiem satricinājumiem, dzīve mēdz piedāvāt savas korekcijas. Ja esam novirzījušies no savas sūtības – kā dēļ esam ieradušies uz šīs Zemes –, tad pēkšņas un krasas pārmaiņas, kas piespiež daudz ko mainīt sevī un apkārtnē, izgaismo ceļu atpakaļ pie sava pirmsākuma. Vai šo iespēju izmantojam, tas paliek mūsu pašu ziņā.

Dziedātāja INGA KARPIČA ir piedzīvojusi atklāsmju posmu, kā rezultātā, ļaujoties notiekošajam, viņas dzīve pilnībā mainījās. Īstais laiks un vieta spēj atraisīt visspēcīgākās emocijas un enerģijas, kurām grūti pretoties. Ingas glābiņš, dzīves enerģijas un spēka avots nu jau vairākus gadus ir mūzika un tās vibrācijas. Īpašu saikni viņa radusi arī ar latviešu tautasdziesmām.

Vai muzicēšana ir tavs hobijs vai tomēr pamatnodarbošanās?

Tas nav tikai hobijs. Manas dienas ir piepildītas ar mūziku. Ikdienā sanāk daudz dziedāt, jo vadu dziedāšanas-skaņas meditācijas Dziedināšanās caur tautasdziesmu. Braukāju pa dažādām Latvijas pilsētām, un nu jau tā ir kļuvusi par manu pamatnodarbošanos. Papildus tam pati meklēju mūzikas ierakstus, kas mani iedvesmo, pārsvarā tēmā par dievišķo. Vadu mantru-bhadžanu dziedāšanas pasākumus, nesen esam izveidojuši arī mūzikas grupu „Bhakti Sounds Latvia”.

Vai mūzika ir tevi mainījusi?

Mūzika ir ļoti spēcīgs instruments. Tas strādā vispirms jau ar skaņas vibrācijas palīdzību. Iespējams, būsiet dzirdējuši, ka ir ļoti būtiski, kāda skaņa nonāk līdz mūsu ausīm. Ja tā ir pozitīvi lādēta, tad patiešām spēj harmonizēt. Turklāt, ja pozitīvās enerģijas skaņas vibrācija tiek papildināta ar spēka vārdiem, mantru vārdiem (atļaušos teikt – sava veida kodēto informāciju), rodas ļoti spēcīgs un vērtīgs instruments sevis harmonizēšanas procesam. To esmu pieredzējusi arī caur sevi. Jo vairāk sanāk būt šāda veida mūzikā, dziedāt par gaišo, piepildīto, mīlestības pilno un dievišķo, j

o vairāk šīs īpašības atveras arī manī un cilvēkā pašā. Līdz ar to maināmies, mūsu iekšējā pasaule transformējas. Tas notiek gan fiziskā, gan garīgā plānā. Mēs piepildām sevi ar mīlestības enerģiju, iepriecinām savas ķermeņa šūnas, uzlādējamies pozitīvi, tādējādi tālāk jau piesaistām sev līdzīgo. Mainās notikumi, arvien vairāk savējo cilvēku  ienāk mūsu dzīvē. Tas iedvesmo!

Kā nokļuvi līdz tautasdziesmu dziedāšanai un kokles spēlēšanai?

Tautasdziesmu atradu, kad meklēju mieru un biju dzīves krustcelēs, kad tālāk iet vairs nebija spēka. Laimīgā kārtā caur šīm dzīves grūtībām, kad jutos pilnībā iznīcināta, sāku dot iespēju savai iekšējai balsij – ieklausījos tajā un bez īpašām šaubām sekoju tai. Patiesībā, līdzko pirmo soli paspēru pretī pati sev un savai sirdij, viss notika ļoti ātri. Dabiskā veidā sekoja arī nākamie soļi. Biju jau saskārusies ar mantrām – un ļoti ar to aizrāvos. Rezultātā atklāju, ka arī mūsu pašu tautasdziesma var būt tikpat spēcīga. Kokle arī atnāca drīz pēc tam. Ja runājam par laika apmēriem, tad straujas izmaiņas notika aptuveni 2 mēnešu laikā, kad ļāvu sev nokļūt vietās un notikumos, kas mani iedvesmo. Man par lielu un skaistu pārsteigumu, arī apkārt esošo cilvēku loks strauji mainījās. Un tā pamazām, pamazām uz priekšu. Dziedot tautasdziesmas (ja ar visu savu būtību esam klātesoši), šī tīrā, smalkā, vienkāršības un mīlestības pilnā enerģija ceļo caur mūsu ķermeni, mēs kļūstam par daļu no šīs enerģijas. Esmu pamanījusi, ka arī mana enerģija ar laiku ir mainījusies un mainās. Es kļūstu harmoniskāka.

Dziedināšanās caur tautasdziesmu izklausās visai ezoteriski. Vai tā ir?

Es laikam nespēju to ielikt kādos rāmjos, jo šis process jau kļuvis par daļu no manis. Izvēlētais dziedāšanas veids man vienkārši ir vistuvākais, tā es izjūtu pasauli un meditācijas procesu. Ja tam ir sekotāji, tad man patiess prieks!

Tava meditācija ir muzicēšana?

Tieši tā! Man tas ir apvienojies vienā, jo bez meditācijas neredzu jēgu mūzikai. Meditācijai nav obligāti jābūt jogas pozā un aizvērtām acīm. Es to vairāk izprotu kā jēgas meklēšanu mūzikā. Dziļuma un simbolu meklēšanu. Man tas ir kļuvis viens, jo ārpus šīs jēgas un simboliem viss šķiet tukšs.

Kādas sajūtas tevi pārņem, dziedot un spēlējot tautas mūziku, bet kādas – izpildot dziesmas citā žanrā?

Latviešu tautasdziesma manī rezonē caur mieru. Tas ir tāds dziļš miers, piepildījums, garīgs ceļojums un meditācija, ko izjūtu. Patiesībā uzskatu, ka itin visos mūzikas žanros var harmoniski izpausties un darīt to ar piepildījuma sajūtu. Šis stāvoklis atkarīgs no tā, uz ko koncentrējamies dziedāšanas laikā. Pilnībā ticu, ka var izpildīt arī šķietami pliekana teksta dziesmu un sajust to pašu dziļumu, jo svarīgākais moments ir, kā skatāmies uz lietām un cik dziļi spējam visu tvert, šajā gadījumā – dziesmas vārdus.

Vai mūzikas skaņas spēj mainīt cilvēka enerģētiku?

„Mūzika ir vieglākā lūgšana, kāda radīta” – tā saka mans garīgais skolotājs Šrī Svāmi Višvananda. Skolotājs Latvijā bijis 3 reizes, dodot cilvēkiem svētību. Gurudži (Guru – skolotājs) dzimis Hindu ģimenē Maurīciju salās, bet šobrīd pastāvīgi dzīvo ašramā jeb templī Vācijā. Skolotāja galvenā misija ir atvērt cilvēkiem sirdis ar vadmotīvu – just Love (tulkojot no angļu valodas – „tikai Mīlestība”).

Mūzika ievelk sevī. Ja dziedi ar visu savu būtību, piever acis un ļaujies, tā burtiski rada jaunu enerģijas lauku, jaunu dimensiju. Turklāt, ņemot vērā manu pieredzi, arī tempa un melodijas maiņa nodrošina prāta nomierināšanu un piesiešanu konkrētajam mirklim – šeit un tagad. Kad prāts nodarbināts, mēs sākam just un atvērties arvien vairāk sev, dziesmai, vārdu nozīmei un simboliem, kā arī koncentrēt savu uzmanību uz noteiktām ķermeņa daļām, kuras vēlamies harmonizēt. Un skaņa to patiešām arī dara. Ja izdodas sevi safokusēt, tad šis dziedāšanā pavadītais laiks ir ļoti dziedinošs gan mums, gan mūsu tuviniekiem, pat cilvēkiem, kurus pēcāk satiekam. Mēs visi esam ļoti saistīti, jo jūtam viens otru. Enerģētiskā plānā enerģiju apmaiņa notiek nemitīgi, pat tad, ja to nejūtam (ja esam konkrētajā dzīves posmā aizvērti). Kopumā – pēc šādas ilgstošas dziedāšanas mēs sevi atveram iekšējam piepildījumam.

Tu aicini cilvēkus uz sadziedāšanās pasākumiem. Vai šādā vidē, sanākot cilvēkiem kopā, mūzikai ir lielāks dziedināšanas spēks, nekā – ja to dara vienatnē?

Vismaz caur sevi es izjūtu, ka kopīga dziedāšana ir daudz spēcīgāka. Kaut vai tādēļ vien, ka mājās vienatnē es tik ilgi nekad nedziedātu un tik ļoti nekoncentrētos uz vienu konkrētu darbību, tas būtu ļoti grūti. Bet kopā ar domubiedriem, kuriem viens mērķis, ir daudz vieglāk fokusēties. Galu galā viens no otra iedvesmojamies, balstām un pamudinām iet tālāk. Mēdz teikt, ka kopīga lūgšana ir spēcīgāka par individuālu lūgšanu. Manā skatījumā arī dziedāšanu var saukt par sava veida lūgsnu.

Ja muzicēšana ir sava veida terapija, vai tā mēdz uzjundīt arī ne tik patīkamas emocijas?

Vadot dziedāšanas pasākumus „Dziedināšanās caur tautasdziesmu”, esmu nonākusi pie atziņas, ka to var uzskatīt par skaņu terapiju. Tāpēc intensīvi mēģinu izprast, kā tas strādā un kā visveiksmīgāk palīdzēt, lai meditācija risinātos un ietu dziļumā. Nereti ir dziedāšanas reizes, kad cilvēkiem līst asaras. Tas ir skaisti, jo pierāda, ka notiek attīrīšanās process. Ikdienā tik daudz ko nestāstām un paturam pie sevis. Kad tas sakrājas, vairs nav pārsteigums, ka pēkšņi vienā mirklī emocijas laužas uz āru. Un tas ir normāli, pat ļoti labi, jo tādējādi ļaujam sev būt tādiem, kādi esam. Tas ir solis tuvāk sev. Protams, nevajadzētu pārkāpt robežu un nonākt līdz situācijai, kad sākam raudāt caur emocijām un ieslīgstam tajās. Tā vairs nav realitāte, bet gan pārspīlējums. Tā mēs tikai radām sev nevajadzīgas iekšējās sāpes, turklāt – pašiem to apzinoties. Šī trauslā robeža mums jāpieredz un jāsajūt katram individuāli. Asaras ir veselīgas, ja tās rit rāmi un pašas no sevis. Ja pārlieku ieslīgstam emocijās un sanervozējamies – tā vairs nav attīrīšanās caur asarām, bet gan jaunas karmas radīšana. Mans Skolotājs saka – kad izjūtam dusmas, bēdas, skumjas un tamlīdzīgas izjūtas, kas patiesībā ir iluzoras, mums tiek dotas 15 minūtes laika, lai šo procesu apstādinātu un novērstu. Ja tas turpinās ilgāk par 15 minūtēm, mēs radām jaunu karmu – sekas, kas būs jānolīdzina.

Iesaki, kā iemācīties komunicēt ar muzikālo pasauli!

Pirmkārt – atļauj sev dziedāt! Noņem to aizsargmūri, kas radīts. Nereti cilvēkam bijusi sāpīga pieredze, piemēram, saņemts kāds aizrādījums vai viņš izslēgts no kora. Tas uzliek emocionālu bloku. Vēlmei sajust savu patieso būtību un ieklausīties sevī jārodas dabiski. Ja vēlme ir dzimusi un gaiši deg, tad virzība, lai arī soli pa solītim, bet notiks.

Otrkārt – ir skaisti ļaut sev būt patiesam pa 100%. Tas ir ļoti svarīgs faktors – ceļā pie sevis. Tā mēs spējam daudz intensīvāk un apzinātāk ieelpot un izelpot, kas iedrošina mūs būt kontaktā pašiem ar sevi. Elpa ir ļoti spēcīgs instruments. Jo lēnāk un dziļāk elpojam, jo mierīgāks kļūst mūsu prāts, esam sazemējušies un centrēti.

Ieteikums – kad dziedi, esi ar visu savu būtību un uzmanību tikai konkrētajā darbībā. Vai tā būtu meditācija, dziesma vai jebkas cits. Ir jāiet dziļumā, jāpēta, jāvēro. Viss jādara caur dziļu elpu, līdz ar to – dziļu mieru. Ļoti svarīgi ir ļaut sev būt savā klusumā. Tur arī parasti atveras durvis…

 

Jums var arī patīk