Soli pa solim pretī apzinātībai

Katrā no mums ir daļiņa Dievišķā. Radītājs taču nevar būt atdalīts no tā, ko radījis. Paiet dienas, stundas, sekundes, un mēs vēl joprojām esam šeit. Kāpēc? Tas ir  svarīgs un vērtīgs jautājums. Sākam aizdomāties par kaut ko plašāku, acij netveramu. Pieslēdzas mūsu apziņa. Mēs apzināti prātojam par savu eksistenci. Apzinātība. Izklausās pēc kaut kā vēl netveramāka. Taču ikviens no mums to ir piedzīvojis. Apzinātība ir tā Dievišķā daļiņa mūsos, kas klusi vēro mūs un mūsu darbības. Apzinātību var raksturot daudzi vārdi, taču patiesi to var tikai piedzīvot. Un to var ikviens. Vajag tikai gribēt. Šis raksts aizvedīs pie apziņas – kas tā īsti ir, un kā mēs savā dzīvē varam kļūt apzinātāki?

Konsultē: Antra Sloka – Jakovļeva, psiholoģijas maģistre, eksistenciālā virziena psihoterapeite, grupas terapeite, savstarpējo attiecību konsultante un biodanza skolotāja

Baudīt tēju maziem malciņiem

Apzināšanos var sasaistīt ar personības briedumu. Cik ļoti apzinos savu rīcību, pats sevi un apkārt esošos cilvēkus? Apzinātība ir kā klātesoša trešā persona, kura vēro notikumus no malas. Tā vienmēr ir blakus. Tas ir mūsu iekšējais darbību, domu, vārdu vērotājs. Apzinātība ir maiga, klusa iekšēja klātesamības sajūta, kura apzinās, kas ar mums notiek šeit un tagad. Piemēram, mēs dzeram tēju. Varam darīt to dažādi, piemēram, izbaudot tējas smaržu, turēt krūzi rokās, jūtot, kā siltums tās maigi apņem, malkot maziem malciņiem, sajūtot katru garšas niansi, izbaudot tējas pēcgaršu un siltumu ķermenī. Otrajā variantā – mēs to izdzeram, pat nepamanījuši, ka tā, ko dzērām, bija tēja. Viss atkarīgs no vēlmes piedzīvot vairāk, dziļāk un plašāk. Pat vienkāršs tējas dzeršanas process var kļūt par enerģijas uzlādes rituālu, ikviena saruna – par nozīmīgāko notikumu dienā. Kad pieslēdzam apziņu, ieraugām to, cik patiesībā dzīve ir krāsaina. Ja vēlamies iet apzinātības ceļu, mums nāksies izpētīt, iepazīt, veidot saiti un kontaktu ar šo “trešo personu”.

Mēs esam kā laivas, kas peld pa upes straumi. Citas laivas vienkārši peld pa straumi, citas airē, piestāj krastā, izvairās no šķēršļiem. Tā ir šī apzināšanās. Ir taču vieglāk vainot kādu citu tajā, ka mūsu laiva uzdūrusies kokam un netiek tālāk. Pie visa vainīga upes straume, nevis mana airēšana. Dzīve mani tā nes, ko padarīt? Un, no vienas puses, tā arī ir, dzīvei ir savs virziens, kurā tā mūs nes. Taču, jo vairāk sevi apzināmies, jo vairāk spējam paši noteikt savas laivas virzienu. No cilvēka tas prasa drosmi un atbildību. Esmu atbildīgs par savas dzīves plūdumu, pieturvietām un atsperšanās punktiem. Taču par kuģa kapteini vienas dienas laikā kļūt nevar. Tas ir mācīšanās process, kas bieži vien ieilgst. Tas ir klātbūtnes ceļš.

Es gribu…

Informācija par to, kā sākt dzīvot apzinātāku dzīvi, pieejama mums visiem. Taču pārsvarā cilvēki izvēlas meklēt palīdzību un mainīties tikai tad, kad ūdens mutē jau sasmēlies un ir ļoti grūti. Pastāvīgs satraukums, nemiers, panikas lēkmes, slimības uzdod mums jautājumu: “Kā tu šobrīd dzīvo? Vai tas tev patīk, vai esi laimīgs?” Šie organisma nepatīkamie procesi pamodina mūsu gribu.

Viens no svarīgākajiem attīstības virzītājspēkiem ir mūsu griba. Es gribu mainīties, kļūt labāks un galu galā uzņemties atbildību par savu dzīvi. Es gribu dzīvot! Es gribu būt laimīgs! Protams, šeit varam diskutēt par to, kā gribu dzīvot un kas man ir laime. Jo varu dzīvot mazā būdiņā, iztikt ar pašu mazumiņu un man būs labi. Varu dzīvot kā princese ar kristāla kurpītēm, zelta pili un nejusties laimīga. Katrs esam piedzimis visdažādākajās situācijās gan materiālajā, gan arī psiholoģiskajā ziņā, un tas nav mūsu laimes avots. Mēs nokļūstam tur, kur mums jānokļūst. Tas ir cēloņu un seku likums, proti, ja jau esmu šeit nonācis, man kaut kas ir jāiemācās, jānopelna, lai varētu tikt tālāk. Ja vēlamies kļūt laimīgāki, mums jākļūst apzinātākiem, taču mums pašiem vispirms tas ir jāgrib. Bez gribas nekur. Taču kā šo gribu radīt?

Gribas potenciāls katram no mums ielikts jau šūpulī, tā ir kā mūsu iekšējā enerģija, kuru savā attīstības procesā iemācāmies vadīt, vairot un izmantot, lai pilnvērtīgi dzīvotu un justos laimīgi. Vai izkaisām to sīkās baudās, aizsargājot sevi no visdažādākajām bailēm un izlietojot it kā “ļoti vajadzīgās” darbībās, kas aizved mūs pie neapmierinātības ar dzīvi un neko negribēšanas?

Cilvēki, kuri neko negrib, ir kā mazi bērni, kuri atstāti novārtā un pazaudējuši interesi par dzīvi. Viņi parasti vairāk zina, ko un kā vajag, lai izdzīvotu, un zina to, ko viņi noteikti negrib. Pieaugušie, kuri plūst pa dzīvi kā pagadās, visbiežāk bērnībā nav bijuši vidē, kurā kāds pieaugušais viņos rada interesi par pasauli. Iemācot un ļaujot bērnam pētīt, izzināt, radīt, zīmēt, mēs parādām to, kā ne no kā sanāk kaut kas. Iemācām ne tikai vērot pasauli, bet arī piedalīties dzīves notikumos un to veidot.

Jautājums “Kā radīt interesi par kaut ko?” var mūsos pamodināt un attīstīt gribu. Kā mēs spēlējamies ar maziem bērniem? Ir vairākas iespējas. Varam  viņam  iedot planšeti, un viņš lieliski pavadīs laiku ar šo tehniku. Taču par ko viņš kļūs, kad izaugs? Par IT speciālistu? Varbūt, labākajā gadījumā. Ja vēlamies bērnā radīt interesi par dzīvi, ar planšeti vien nepietiks.

Kā kļūt apzinātākam?

Ja man ir radies šis jautājums, esmu jau spēris pirmos soļus ceļā uz apzinātāku dzīvi. Es gribu un eju meklēt veidus, kā to iemācīties un apgūt. Kā strādāt ar sevi. Katrā ceļā ir savas grūtības, kuras pārvarot, tikai soli pa solītim ir iespējams sasniegt rezultātu. Metodes, kas apsola ātru rezultātu, bieži aizved mūs vēl lielākās ilūzijās, nekā bijām pirms tam.

Darbs ar sevi jeb terapija nav patīkams process, jo tās laikā cilvēks ir spiests ieraudzīt savas bailes, nepilnības, nedrošību, protams, arī labas lietas, taču iesākums nav viegls. Terapeits vienmēr būs klientam klātesošs, taču viņa uzdevums ir atspoguļot to, ko nevēlamies redzēt. Kad esam saraduši ar personības atkailināšanās procesu, mūsos rodas interese: “Kas ir tas, ko es vēl nezinu, kas slēpjas tālāk?” Tā kļūst kā spēle. Mēs sākam pamanīt brīžus, kad kļūstam manipulatīvi, iejūtamies upura lomā vai vēlamies uzspiest kādam savu gribu. Mācāmies dzīvot citādāk. Katrā ziņā metodes, kā kļūt apzinātākam, ir dažādas, neviena no zemāk minētajām nav pati pilnība. Ieskatīsimies vairākos iespējamajos virzienos, kuri aicina mūs kļūt apzinātākiem.

  • Eksistenciālā psihoterapija

Katrs no mums pēc savas uztveres ir citāds. Eksistenciālā psihoterapija nepēta cilvēka problēmu, bet gan viņa uztveri, pasaules redzējumu. Tā palīdz veidot plašāku un elastīgāku skatījumu uz sevi un attiecībām. Tā ir dinamiska pieeja, kas balstās uz četriem jēdzieniem, kuri ir cilvēka esamības (eksistences) pamatā, – nāvi, brīvību, izolāciju un bezjēdzību.  Mēģinot saprast, kāpēc šeit esmu, ko es te daru, kāds ir mans uzdevums un kas ir tas, kas paliks pēc manis. Dzīve ir kā balta lapa, ko laika gaitā aizpilda dažādi notikumi. Vai man patīk tas, ko es tur redzu? Un mums vienmēr ir laiks savu zīmējumu papildināt. To, ko esmu izveidojis līdz šim, mainīt nevaru, taču nākamo lapu savā dzīves albumā varu zīmēt citādāk. Katrā ziņā atskatīties uz savu dzīvi no malas vienmēr ir veselīgi, nebarojot sevi ar  nepatīkamām atmiņām, neliekot sev stāvēt kaktā, bet gan apzinoties to, ka ir iespēja rīkoties atšķirīgi. Eksistenciālās terapijas pamatā ir pārliecība, ka ikviens cilvēks ir brīvs un atbildīgs par saviem lēmumiem un izvēli. Cilvēka dzīvi un nākotni veido viņš pats, apzinoties skaidrāk savu dzīves situāciju un notikumus tajā.

  • Reliģija

Arī ejot šo ceļu, varam ieraudzīt sevi, kļūstot apzinātāki. Apzinoties savu morāli, ticību, paradumus un dzīvesveidu. Dievu var atrast dažādi. Mēs to varam darīt vientulībā, iet uz baznīcu, mošeju vai templi. Visas reliģijas mūs ved uz vienu ceļu, proti, mīlestību, jo Dievs ir mīlestība. Ja esam nolēmuši sekot Dievam, tad mums jāmācās mīlēt, ne tikai esot baznīcā vai templī, bet arī ikdienā, mājās, uz ielas. Tas ir viens no attīstības ceļiem. Attiecības ar Dievu ir dvēseles ceļš ikvienam no mums. Mēs visi meklējam dievišķo pārdzīvojumu, saikni ar kaut ko augstāku. Visu, kas ar mums notiek, uztveram caur sevi. Tas, ko redzu ārpus sevis, notiek manā iekšējā pasaulē, jo nevaram pieredzēt to, kas nav mūsos. Tas pats notiek, kad cilvēks veido attiecības ar Dievu. Maza daļiņa, mazs pavediens manī ir dievišķs, jo Radītājs nevar būt atdalīts no tā, ko radījis. Tāpēc stiprinām šo saikni, šo mazo stariņu mūsos, kas ir kaut kas vairāk. Tā arī ir attīstība.

  • Jogas un meditācijas prakse

Vārds “joga” nozīmē savienošanās, kontakts ar savu dievišķo, mūžīgo garu.  Joga un citas meditatīvās prakses māca mūs būt klusumā, dzirdēt sevi, atslēgt domāšanu, koncentrēties uz vienu lietu. Mācāmies būt šeit un tagad. Praktizējot meditāciju, maziem solīšiem pietuvojamies klātesamībai, plešot to plašumā un vairojot. Meditācija sākotnēji nebūt nav viegls uzdevums nevienam cilvēkam, kurš nolēmis sākt tās praksi. Sēdēt un koncentrēties uz elpu? Skaitīt līdz desmit? Prātā šajos brīžos ir tikai viena doma:  “Kad mēs beidzot kaut ko darīsim?” Ļoti labs veids, kā mācīties meditāciju, ir ar kādas darbības palīdzību, piemēram, mandalu zīmēšanu. Tad nav jāsēž vienā pozā un tikai jāelpo. Kad prāts joņo kā prēriju suns, darbības, kas prasa koncentrēšanos, palīdz nomierināt domu plūsmu. Tās var būt mandalas, rokdarbi, gleznošana, joga, dziedāšana, skriešana, dejošana, ēst gatavošana, nūjošana – jel kas, kas mums liek novirzīt uzmanību uz mirkli. Prāts koncentrējas uz darbību, nepieķeroties domām. Katrs var izvēlēties sev piemērotāko veidu, kā nodarbināt prātu. Jogas praksē mācāmies kontroli pār savu prātu un ķermeni vienlaicīgi. Stāvot uz vienas kājas, mēs ne par ko citu kā vien šo mirkli domāt nevaram – ja prātā iezogas kaut mazākā domiņa, līdzsvars zūd. Tāpēc jogas prakse lieliski palīdz iemācīties prāta un domu spēku, jo visā ķermenī zūd līdzsvars, ja novirzāmies no “šeit un tagad”.

  • Biodeja jeb biodanza

Deja, kas palīdz izzināt un apzināties ne tikai sevi, bet  arī  attiecības ar otru cilvēku. Tā ir metode, kurā mūzika vada mūsu ķermeni un atver  iekšējo dvēseles balsi. Tā attīra mūs no dziļi izstumtām emocijām un jūtām un pamodina gribu dzīvot un justies laimīgam. Improvizācijas jeb ļaušanās ritmam un melodijai laikā varam sajust, kā kustas mūsu ķermenis. Rodam atbildes uz sev tik aktuāliem jautājumiem: “Kas es esmu? ”, “Kāds es esmu?”, “Kā sadejojos, sadzīvoju ar otru cilvēku?” Mēs sadejojamies, atrodam vienu soli, kas patīk abiem, un kopīgi radām paši savu deju. Protams, ir lieliski sadejoties ar tiem, kuri mums patīk, taču pamēģiniet padejot ar cilvēkiem, kuri jūs nesaista! Tā būs pavisam cita pieredze, sajūta, pavisam citāds iznākums, kas ļaus paplašināt savu redzējumu un izpratni par sevi, otru un pasauli. Dejā iepazīstam paši sevi un savas attiecības ar pasauli. Vairāk apzināmies savas robežas un to, kā tās veidot un kā nojaukt, kad nepieciešams.

  • Ķermeņa terapija

Bieži vien mūsu ķermeņa valoda  pasaka priekšā to, kas ar mums notiek. Iedomājieties, kā stāv cilvēks, kurš ir noskumis, un cilvēks, kurš ir pārliecināts par saviem spēkiem. Apsēdieties parkā uz soliņa un pavērojiet cilvēkus, kuri iet garām, viņu gaitu, un pēc neilga laika jau sapratīsiet, ko tā par viņiem pasaka. Ķermenis ir daudz gudrāks par  prātu, un tam ir apbrīnojama atmiņa. Tas ir ciešā saistībā ar mūsu izziņas un psihiskajiem procesiem. Caur ķermeni izzinot sevi, ir iespēja atklāt psihes un ķermeņa attiecību struktūru. Atrast savu Dievišķo daļiņu, iepazīstot savu ķermeni, – tas ir aizrautīgs ceļojums, un ar to strādā jau minētā biodeja, ķermeņa, pieskārienu terapija, dejas terapija, uz ķermeni orientētā terapija un citas.

  • Filozofija vai zinātne

Ceļš, kuru ejot, varam apzināties sevi vairāk, rodot atbildes un mierinājumu dažādās grāmatās, pētījumos, teorijās. Te paveras neskaitāmas iespējas. Sākot no maza raksta žurnālā līdz filozofijas vēsturei, viediem domātājiem, kuri gadsimtiem meklējuši atbildes par patiesību un to, kas mēs esam. Mūžīga, pastāvīga mainība un attīstība. Arī zinātnē un filozofijā tā notiek. Ja kādreiz cilvēki centās atklāt un pierādīt, kura patiesība ir patiesāka un pareizāka, viena skola noliedza otru, tad šajos laikos mēs daudz vairāk meklējam līdzības, sakarības un cenšamies integrēt filozofiju, zinātni, acīm neredzamo, mītisko un garīgo pasauli. Tieši tas mums liek atcerēties, ka zināšanas kā tādas mums var dot tikai priekšstatu par sevi un lietu dabu. Tās kļūst par vērtību, ja ar tām dalāmies un lietojam savā praksē un dzīves pieredzē. Tās var būt durvis uz jaunu pieredzi, caur kuru kļūstam apzinātāki.

Katra diena mūsu dzīvē ir kā jauns pakāpiens, iespēja kļūt labākam. Viss, kas ar mums notiek, ir kā pārbaudījums, kas trenē apziņu. Mums jāiemācās iemīlēt sevi ar visiem trūkumiem. Izcelt tos gaismā, aplūkot un apzināties, cik mēs esam unikālas un skaistas būtnes, kuras nākušas šeit, lai atkal no jauna iepazītu sevi un šo pasauli. Apzināti pieredzot savu dzīvi. Izprotot to, kāpēc rīkojamies tā vai citādi. Vai mūsu rīcība nāk no mīlestības? Nebaidoties sniegt atbildes uz saviem jautājumiem. Jo patiesība reizēm var izrādīties sāpīga. Taču tas viss ir attīstības process. Citādi jau nevar būt.

 

Praktiski vingrinājumi apzinātības modināšanai

  1. Vakarā pārskati savas dienas notikumus. Vari tos īsumā pierakstīt, saskati vērtīgo, izsaki pateicību.
  2. Apstājies dienas skrējienā un piecas minūtes pievērs uzmanību tam, ko redzi sev apkārt. Izpēti smalkāk un rūpīgāk visu, kas atrodas tev pa labi, pa kreisi, zem kājām un virs galvas.
  3. Uz piecām minūtēm aizver acis un ieklausies skaņās ap sevi. Mēģini sadzirdēt visas apkārtējās skaņas. Līdzīgu vingrinājumu var veikt, klausoties mūziku, koncentrējoties uz to, kādi mūzikas instrumenti tiek spēlēti.
  4. Ejot pastaigā, apstājies un sajūti siltumu vai aukstumu, vēja vai saules pieskārienus, savu elpu. Ļauj sev piecas minūtes uztvert to ar visām maņām.

 

***

publikācija no ŽURNĀLA TAKA 2018.gada arhīva numura, sagatavoja: Signija Linde

Konsultē: Antra Sloka – Jakovļeva, psiholoģijas maģistre, eksistenciālā virziena psihoterapeite, grupas terapeite, savstarpējo attiecību konsultante un biodanza skolotāja

Jums var arī patīk