Skola jauna veida cilvēkam. Pieredze. 1.daļa

Ir grūti noliegt acīmredzamo: salīdzinot ar pagājušo gadsimtu, ir ārkārtīgi mainījusies visa dzīve, izņemot dažas jomas, starp kurām ir arī izglītība un, protams, izglītības iestādes. Cik piemērota jaunās paaudzes bērniem (jau šajā gadsimtā dzimušajiem) ir tā pati skolas sistēma, kurā izglītojās viņu vecāki, vecvecāki un varbūt pat vecvecvecāki? Cik saprotoši ir skolotāji, kuru pašu apmierinātība ar dzīvi un spēja pielāgoties ir zema? Vai skolas vide ir droša un attīstoša?

Lai apzinātu risinājumus, dalītos pieredzē, kā arī rastu ierosmi aktīvai darbībai, uz vecāku forumu 2018.gada 10. un 11. martā Vidzemes Retrītu centrā pulcējās vairāki desmiti pašreizējo un topošo vecāku un vecvecāku, pedagogu, skolu pārstāvju. Tika pārrunātas dažādas iespējas: kopienu skolas, citas alternatīvās skolas, mājmācība, mājapmācība, tālmācība, mācīšanās ceļojot. Gan daudzi pieaugušie, gan bērni tic, ka izglītošanās var notikt citādi, un ir gatavi kaut ko tā labā darīt.

Vidzemes Retrītu centra vadītāja Inta Blūma uzskata, ka ideāli būtu nodalīt izglītību no zināšanām, izņemt visus bērnus no skolas un iet meistara un mācekļa ceļu – apgūstot nepieciešamo katram savā interešu jomā un nostiprinot to praktiskā darbībā kopā ar pieredzējušu meistaru. Viņa saskata trīs brīvības iespējas: būt brīvmāksliniekam jebkurā jomā, būt uzņēmējam un būt partnerim. Diemžēl pašreizējā izglītības sistēma ar savu pārblīvēto saturu un bērnus sastindzinošo ritmu (lielākoties sēdēšana, maz kustību, sporta), viņasprāt, brīvību neveicina. Nevienam bērnam nav nepieciešama socializēšanās neskaitāmas stundas dienā un ar daudziem cilvēkiem. Kopš Intas meitai ik dienu vairs nav jāiet uz skolu (Ieva mācās tālmācībā), viņā ir atgriezies dzīvesprieks, interese par pasauli, viņa labprāt mācās, raksta grāmatas, vairs nespēlē datorspēles utt. Mācību formas maiņa ir spējusi meiteni izraut no depresijas. Pat šķietamā introversija ir pazudusi: viņa labprāt komunicē, sadarbojas, jo tas vairs nav jādara piespiedu kārtā.

Viens no veidiem, kā sadzīvot ar sistēmu un tomēr panākt, lai bērni augtu garīgi, emocionāli un fiziski veseli un līdzsvaroti, ir nometnes un citādas skolas, kurās tiek novērtētas katra bērna domas, izjūtas, prasmes, iedrošinot katru darīt vislabāko, ko viņš spēj, valda savstarpēja cieņa, sadarbība un tiekšanās uz gaismu ik darbībā.

Ščetiņina skolas modelis, ko forumā prezentēja Lauma Priekule, ir viens no jauna veida skolas piemēriem: tajā būtiska ir bērna paša griba, izvēle, spēja sadarboties, augt, mācīties no piemēra, kā arī līdzsvars starp intelektuālo, radošo un praktisko darbību, kas ļauj gan izkopt prātu, garīgās spējas, apzināties savas dvēseles vajadzības, gan sazemēties.

 

Mihaila Ščetiņina atšķirīgā skola

Pirms 30 gadiem M. Ščetiņins kopā ar saviem audzēkņiem Krasnodaras apgabalā radīja skolu – internātliceju kompleksai bērnu un jauniešu personības veidošanai, jo negribēja strādāt kā visi, atbalstīt formālo skolas modeli. M. Ščetiņins meklēja citādu pieeju mācību procesam, jo nespēja pieņemt nesekmīgos kā neatņemamu sistēmas daļu, uzskatot, ka nesekmīgi ir nevis bērni, bet pedagoģija, kas nav pietiekami kvalitatīva. Par skolu ir uzņemtas vairākas filmas, tā ir pieminēta Vladimira Megrē grāmatās par Anastasiju (“Skanošais ciedrs”).

  1. Priekule: “M. Ščetiņins ir Krievijas akadēmiķis, kurš radījis fundamentāli citādu pieeju, skolas veidošanā un mācību procesā sadarbojoties ar bērniem. Bērni mācās jaukta vecuma grupās, neveidojot ierastās klases (zina, kurā klasē mācās, bet šis dalījums ir nosacīts). Katrs apgūst dažādas mācību tēmas savā tempā. Pedagogi pārsvarā ir kvalificēti pasniegt vairākus mācību priekšmetus, ieguvuši vairākus bakalaura un nereti arī maģistra grādus dažādās specialitātēs, ieskaitot pedagoģiju. Lielu daļu mācību darba virza paši bērni, kas māca viens otru. Katrs cilvēks šajā skolā kļūst reizē par skolēnu un skolotāju. Klašu un kopīgo ēku iekārtojums vairāk atgādina lielas, kopīgas mājas nekā ierasti vēso, bezpersonisko skolas vidi. Šajā skolā mācās domāt ar sirdi, izlemt ar prātu, celt un veidot ar savām rokām visu dzīvi.”

Pirmo reizi uz Ščetiņina skolu Lauma aizbrauca 20 gadu vecumā – paskatīties, vai sapņiem var ticēt. Tur viņa mācījās kopā ar 14–16 gadus veciem pusaudžiem. Nākamās trīs reizes apmeklēja skolu jau kā skolotāja – lai apgūtu mācību metodoloģiju un šādu skolu varētu izveidot Latvijā; strādāja tur par praktikanti, arī mācot latviešu valodu.

 

Apzināta izvēle un jauna motivācija

Ščetiņina skolas skolēnu skaits apzināti netiek palielināts. Iestājpārbaudījumu kritēriji no 200–500 bērniem ļauj atlasīt 15–25, kuri tiek uzņemti skolā, taču bērni paši pierāda savas spējas un vēlēšanos tur mācīties. Pieteikšanās ir bērna vai pusaudža apzināta izvēle: pašam ir jābrauc uz skolu, jāpiesakās, jāpiedalās iestājeksāmenā.

Skolā uzņem audzēkņus no visas pasaules. Uzņemšanā tiek vērtētas zināšanas, kustību prasmes, iesaistīšanās kopīgajā darbā, sadarbība ar citiem skolēniem, iekļaušanās grupā, darbs ar informāciju un personiskās īpašības – patiesums, atklātība, drosme, patstāvība, apķērība. Intensīvā mācību procesā, kas sākas uzreiz pēc divām iestājeksāmenu dienām un kurā katram jaunajam skolēnam tiek piesaistīts palīgs – viens no vecākajiem skolēniem, tiek vērots, kā skolēns iejūtas skolas ritmā.

Daudziem bērniem iepriekšējās skolās nav bijis motivacijas mācīties. Ščetiņina skolā ar tās īpašo noskaņojumu un piedāvātajām iespējām viņi rod sevī motivāciju, gribasspēku un rosīgi iesaistās mācību darbā.

 

Atrast savu stipro pusi

Ščetiņina skolā valda ģimeniska noskaņa. Tiek uzņemti 12–16 gadus veci, īpašos gadījumos – 10 un 11 gadus veci bērni. Vidusskolu beidz 14–17 gadu vecumā (tas ir atkarīgs arī no iestāšanās vecuma). Daļa skolēnu pēc vidusskolas beigšanas, mācoties augstskolā neklātienē, turpina darboties skolā un piedalās mācībās kā skolotāji. Skolēni apgūst valstī noteikto 11 klašu vidusskolas programmu (pamatskola un vidusskola), daudzus mācību priekšmetus – padziļināti (īpaši dabaszinātnes). Samērā bieži vienā mācību gadā apgūst divu gadu vielu, jo skolēni tiek aktīvi iesaistīti mācību darbā, skaidro apgūstamo vielu viens otram, daudz strādā pāros un grupās. Pirmais līmenis ir zināt pašam, nākamais – mācēt izskaidrot šīs zināšanas otram, vēl nākamais – prast iemācīt tās skolēnu grupai. Tikpat daudz laika, cik tiek veltīts akadēmisko mācību priekšmetu apguvei, paredzēts kustību un mākslas priekšmetiem. Deja – tā ir mūzika un fiziskā kultūra, koordinācija un ritma izjūta, stāja, spēja ātri domāt un sadarbība ar deju partneri un visu kolektīvu, iekļaujoties kopīgajā ritmā. Skolēni apgūst dažādas amatu prasmes: pieaugušo vadībā ceļ jaunas skolas ēkas, liek jumtu, ierīko kanalizāciju, apglezno grīdas un sienas, grebj koka dekorus, glezno mākslas darbus, iekārto un kopj teritoriju, gatavo pārējiem ēst un sakārto virtuvi, šuj skolas parādes un deju kolektīvu tērpus, uzkopj savas dzīvojamās telpas un uztur kārtību mācību klasēs.

Šādā skolas dzīves ritmā katrs var atrast savu vietu. Kāds ir izcils mācībās, cits brīnišķīgi zīmē, kāds labi dejo un var paskaidrot deju soļus citiem, vēl kāds ir uzticams atbildīgais būvdarbos.

 

Savstarpējo attiecību ētika

Audzēkņi Ščetiņina skolā piedzīvo augstus savstarpējo attiecību standartus un pierod pie tiem. Viņi pieņem atbildīgu attieksmi pret visu apkārtējo, jo šī attieksme balstās uz skolēna izvēli: kur ir brīvība, tur arī atbildība par pieņemtajiem lēmumiem. Bērni paši ir izvēlējušies, lai skola izskatās skaisti, paši izdomājuši apgleznotās sienas un paši tās veidojuši – līdz ar to tas netiek apspārdītas un gleznojumi netiek sabojāti. Skolēni paši grib, lai klasēs nav parasto mācību solu un krēslu vienādās rindās, un sēž pie galdiem pieaugušo krēslos. Galdi netiek aprakstīti, un krēsli nelūst. Skola iztiek bez ikgadējiem klašu pārkrāsošanas, inventāra nomaiņas un labošanas darbiem, tā vietā ieguldot finanses jaunu ēku celtniecībā, teritorijas sakārtošanā.

Lauma četru vizīšu laikā nav pieredzējusi grūstīšanos, kaušanos vai savstarpējus apvainojumus, izsmiešanu, atstumšanu – tas ir tālu no skolā pieņemtajām uzvedības normām. Protams, arī šajā skolā ne visi bērni ir labākie draugi un katram ir savas individuālās rakstura īpašības – skolēns var būt slinks, nevīžīgs vai augstprātīgs, bet viņam ir grūtāk būt tādam, jo vide to neatbalsta.

Stundās skolēnus rosina domāt, ievērot augstus ētiskos standartus. Daudz tiek domāts par kopīgo labumu, sadzīvošanu kolektīvā.

Skolas darbu vada direktors, kurš regulāri sarunājas ar bērniem un saka galavārdu daudzos jautājumos. Skolotāja loma nemazinās, kaut arī katrs skolēns ir arī kā skolotājs. Vecākie skolotāji vada mācību procesu, izstrādā mācību līdzekļus, skaidro jauno vielu, organizē un plāno mācību darbu.

Absolventi parasti apgūst vairākas specialitātes. Daudzi izvēlas profesijas, kas dod ieguldījumu sabiedrībā, bieži tā ir zinātne, medicīna. Daļa kļūst par māksliniekiem, rakstniekiem. Ap šiem cilvēkiem mainās uzņēmuma ētiskā vide, vērtības un iekšējo attiecību modelis, sniedzot kompānijai iekšējo un ārējo sakārtotību.

 

Kurp virzīties tālāk?

Skolas direktors M. Ščetiņins uzskata, ka, lai izveidotu šādu skolu, ir divas iespējas: pieaugušo iniciatīva vai pašu bērnu iniciatīva. Kāpēc gan pieaugušie mēģina izveidot skolu? Skolu vajadzētu veidot pašiem bērniem.

Lauma atbalsta skolā redzēto mācību procesu, īpaši darba kultūru un samērā intensīvo darba ritmu, kā arī līdzsvaru starp intelektuālo, radošo prasmju un kustību attīstīšanu, tomēr uzskata, ka bērnus nevajadzētu atraut no ģimenēm. Viņas mērķis ir radīt Latvijā skolu, kurā skolēns var ietekmēt savu mācību vielas apguves ātrumu, kurā ir iespēja pabeigt skolas kursu ātrāk (vai vēlāk) – atbilstīgi tam, cik ātri skolēns pats virzās uz priekšu. Jāpilnveido arī radošo priekšmetu, mākslas apguve, vairāk jāpievēršas kustībam un sportam, lai skolēniem veidotos stāja un nostiprinātos veselība. Gūstot iespēju apgūt mācību vielu paātrināti, pēc vidusskolas kursa apguves jaunietis varētu pievērsties savai interešu jomai – rakstīt grāmatu, veidot mājaslapu, dibināt uzņēmumu, radīt jaunus produktus vēl vidusskolā, saņemot profesionālu atbalstu, lai 18 gadu vecumā beigtu skolu, iepazinis savus talantus un spējas, iespējams, jau attīstījis savu potenciālu un kļuvis finansiāli patstāvīgs. Šī ideja pašlaik ir vien domas lidojums, taču mācību metodoloģijas efektivitāte to pieļauj.

Šobrīd notiek sarunas ar vairākām Latvijas skolām par iespējamu eksperimentālas programmas izveidi, tiek izstrādāta mācību programma atbilstīgi Latvijas likumdošanai. Daudzviet virzītājspēks ir aktīvi vecāki, kuri meklē alternatīvas izglītības iespējas saviem bērniem. Mērķis nav ieviest šo mācību metodoloģiju visās vai pat daudzās skolās – ir svarīgi radīt dažādus izvēles variantus, jo neviena mācību pieeja nav derīga pilnīgi visiem bērniem.

Tā kā daudzām ģimenēm jautājums par skolu patiešām ir ļoti sarežģīts, vecāki izteica atbalstu izmēģināt Laumas piedāvāto mācību modeli. Aprīlī Vidzemes Retrītu centrā tiksies bērni, lai paši runātu par to, kādu skolu vēlas. Lauma ir izstrādājusi tikšanās programmu, kā arī izmēģinājuma nodarbības – pēc foruma bērniem būs unikāla iespēja izmēģināt Ščetiņina skolas modeli.

Iepazīties ar šo tēmu un aktualitātēm plašāk var majaslapā https://www.facebook.com/SkolaCilvekam.

Nākamajā rakstā centīsimies apkopot vairāku cilvēku pieredzi par mājmācību un tālmācību, cenšoties rast atbildi uz jautājumu: “Kā ir būt ārpus sistēmas?”

Jauna veida skola – tā ir iespēja, kas gan bērniem, gan vecākiem saistās ar stereotipu un baiļu pārvarēšanu. Uzdrīkstēšanās ir katra paša ziņā.

****

no žurnāla TAKA 2018.gada arhīva, sagatvoja: Sanita Dāboliņa

Jums var arī patīk