„ŠEIT UN TAGAD” spēks attiecībās ar bērnu. Praktiski ieteikumi kopīgai laika pavadīšanai

Pļak… pļak… pļak!  Mans dēls ar basu pēdu plakšķina ūdeni peļķē. Duļķainas šļakatas šķīst uz visām pusēm. Viņa sejā ir redzama pilnīga koncentrēšanās un neviltota sajūsma. Viņš ir Te un Tagad, viss šajā burvīgajā sajūtā, savā varēšanā un atklāšanas priekā. Viņš satver uz ceļa gulošu akmeni un iesviež to peļķē. Mazs plunkšķis. Tad paceļ to vēlreiz un met atkal. Un katru reizi šī atbildīgā uzdevuma laikā visa viņa seja, viss ķermenis pauž prieku un aizrautību. Tādos brīžos es bieži aizdomājos – kur palikusi mana sajūsma par mirkli? Kad es pēdējo reizi biju tik saplūdusi ar to, ko daru, tik savienota ar procesu un esošo ap sevi? Kurā brīdī mēs aizejam no vienotības, darot vienu, domājot citu un, iespējams, vienlaikus runājot vēl ko citu?

Kurā brīdī Mazais Princis pieauga?

Pieaugušajiem lielākoties ir grūti  vienkārši būt ar bērniem. Būt par vecāku nav vienkāršs uzdevums, tajā ir daudz audzināšanas atbildības, nepieciešamības instruēt, novilkt un noturēt robežas, arī citu sadzīvisku, nebeidzamu pienākumu. Vecāki tik ļoti ieiet šajā atbildībā, ka vieglums pagaist.  Zūd spēle. Aizrauties kopīgā spēlē – tas prasa vienkāršību, spontanitāti un vieglumu, lielu sirdi un mazu galvu. Reizēm šķiet, ka garīga ceļa meklētājiem, ezoteriski vērstiem ļaudīm tas ir vēl grūtāk, jo jānes Gaisma, jāmaina pasaule, jārisina dziļi iekšēji konflikti…  Bērni tur neiekļaujas, viņi ir trokšņaini un nevaldāmi, ar viņiem ir grūti sarunāt, un vispār viņi… traucē.  Kuram gan nav nācies „atkratīties” no saviem bērniem ar vārdiem: „Tagad nē, man jāstrādā, paspēlējies pats!”  Jā, bieži tam ir objektīvi iemesli. Bet vai vienmēr? Paglāstīt uz dīvāna telefonu, lasot kādu dziļdomīgu rakstu, kamēr bērni spēlējas savā nodabā, ir daudz ērtāk; ērtāk ir pat izravēt puķu dobi vai nomazgāt traukus. Jo tur nekas nav jāizdomā no jauna, nav jāiesaista visu sevi, pietiek kustināt tikai daļu – rokas, acis vai prātu. Vienlaikus tas ir vairāk kā pietiekami, lai justos aizņemts un svarīgs. Bet spēle prasa vairāk. Vairāk enerģijas, izdomas, vairāk sevis paša. Un pat tad, kad līdz spēlei tikts, vecāki bieži tajā jūtas garlaikoti. Kāpēc? Ir aizmirsies, kā tas ir – spēlēties.

 

Man bērnības vasaras saistās ar nebeidzamām spēlēm. Mēs spēlējām princesēs, nāriņās un motopelēs no Marsa, cepām dubļu kūkas un iestudējām izrādes, ko vakaros cēlām priekšā pieaugušajiem. Neatceros, ka mums kādreiz būtu pietrūcis spēļu ideju. Pieaugušie ar mums nespēlējās, bet viņiem un viņu nodarbēm vienmēr bija kādas abstraktas lomas mūsu rotaļās. Pasaule bija maģiska un noslēpumu pilna. Pat biešu kaplēšanai varēja izdomāt klāt kādu stāstu, lai tā kļūtu aizraujošāka.  Bērni ir tik tuvu mītiskajam kolektīvās apziņas slānim. Viss ir apdvēseļots, intensīvs, dzīvs.

 

Bet pamazām mēs to zaudējam – augot, pāraugot nediferencēto kopību un mistisko redzēšanu. Iegūstot skaidrāku prātu un kontrolētāku uzvedību, mēs pamazām aizejam no spēles kā izziņas, kā dzīvesveida un sākam to izmantot tikai izklaides mērķim. Mēs spēlējam, lai atslēgtos no atbildības nastas, prāta aktivitātes, lai atpūstos no ikdienas. Vai reizēm aizmirstam spēlēt vispār, iegrimstot pieaugušo spēlēs – naudas pelnīšanā, karjeras būvēšanā, attiecību līkločos.

 

Un tad atnāk bērni. Kā Mazais Princis ar jēriņu. Viņi grib spēlēties, viņi nevar nespēlēties un sauc mūs līdzi – atpakaļ spēles iedzīvinātajā pasaulē. Bieži tikai tad mēs saprotam, cik ļoti mūsu iekšējais bērns ir ticis pamests novārtā, cik dziļi mūsu personības kaktiņā viņš ir nolīdis vai nostumts. Ne vienmēr ir viegli viņu izvilināt. Tad vecāki iet pie psihologiem un psihologi māca vecākiem spēlēties. Bet iet pie psihologiem nav obligāti. To visu vecāki var apgūt un atgūt paši, ieklausoies sevī un savā bērnā.

 

Vērot straumi

Pilna, klātesoša uzmanība ir spēles pamats. Līdzdalīta uzmanība – uzmanība uz kopīgu procesu. Ja neesi pēc dabas līderis ar animatora aicinājumu, iesaistīt bērnus spēlē pēc paša izdomātas iniciatīvas visdrīzāk būs vienkārši nogurdinoši.  Tāpēc sākumā vēro. Kas bērnam (vai bērniem)  patīk jau tāpat? Ar ko viņš ir nodarbināts? Kam velta uzmanību? Nosauc to, novērtē un pievienojieties. Ienes tajā sevi, savu krāsu un enerģiju. Attīsti spēli, bagātinot ar savu pieredzi un zināšanām, bet necenties pārņemt grožus savās rokās. Esi biedrs, nevis skolotājs.

 

Noķert vilni

Spēle ir saplūsme ar notiekošo. Patiesībā labā spēlē ir pilnīgi vienalga, ko jūs darāt.  Viss, kas jādara tev – jāieiet šajā procesā ar visu savu sirdi un entuziasmu. Jebkas ir pietiekami svarīgs, lai ar un caur to spēlētos. Tu vari būt spēlētājs, rotaļbiedrs un rotaļlieta reizē. Spēlējiet pieskārienu spēles – kutināšanos, kūleņošanu, gaisā mešanu, pieskāriens ir dziedinošs un tik daudz prieka raisošs! Spēle var iekļaut sacensību, bet nav tās mērķis. Neaprobežojies ar spēlēm, kurām ir uzvarētāji, tās akcentē duālismu. Kas ir ļoti svarīgi – vēro pats sevi spēlē. Vai tev ir labi? Laba spēle ir tā, kurā ir patīkami visiem. Vai esi apmierināts un atslābināts? Ja esi saspringts vai garlaikots, pavēro, kāds tam iemesls. Domas klejo citur? Atved tās atpakaļ uz šo brīdi, uz savām fiziskajām sajūtām, uz kontaktu – fizisku un emocionālu. Tu esi te, ar bērnu, viss. Fiziski nogurdinoši? Variē, atrodi formu, kurā spēle ir ērta arī tev.

 

Nenolaist rokas

Tāpat kā  visiem jauniem, labiem ieradumiem, arī spēles ieviešanai ikdienas dzīvē var būt vajadzīga gribas piepūle. Bet, kad vecāki sajūt kopīgās spēles garšu un pamana, kā uzplaukst attiecības  ar bērniem un – galvenais –­­­ pašam ar sevi, motivācija vairs nav jākasa katliņa dibenā. Dzīve ar spēli ir daudz interesantāka un pilnīgāka nekā bez tās. Pārbaudīts!

 

 

Dažas idejas kopīgām spēlēm vasarā

 

Atklājiet!

Vai atceraties, kā Vinnijs Pūks gāja ekspedīcijā uz Ziemeļpolu? Ja esat aizbraukuši (vai dzīvojat) uz laukiem, apkārtnes izpēte ir lieliska spēle. Nav tik svarīgi, kurp iet (bet noteikts galamērķis ir vajadzīgs – tas dod fokusu), svarīga ir noskaņa, kādā jūs dodaties šajā ceļojumā. Gatavojieties kopīgi. Sastādiet līdzņemamo lietu sarakstu. Ievēliet atbildīgos katram ar ekspedīciju saistītajam pienākumam. Atstājiet mājās GPS , izprintējiet karti un paņemiet līdzi kompasu.

 

Strādājiet kopā!

Vasarā laukos vai vasarnīcā vienmēr būs virkne saimniecības un dārza darbu. Nepadariet to par sūru pienākumu, bet piepildiet ar prieku.  Izdomājiet stāstus, apdvēseļojiet. Rīkojiet burkānu glābšanas akciju no nezālēm. Tomātu pazaru meklēšanu. Mācekļa un meistara modelis ir universāls piegājiens visdažādākajiem darbiem.

 

Izpaudieties radoši!

Kāpēc gan vienmēr jādodas uz koncertiem un festivāliem ārpus mājas? Saceriet kopējas izrādes, iestudējiet dziesmas un uzstājieties viens otram. Varbūt tētis burvīgi spēlē ģitāru, bet nez kāpēc to pēdējā laikā ir nolicis malā? Rīkojiet talantu konkursus. Apbalvojiet viens otru. Aiciniet kaimiņus un draugus skatītāju rindās.

 

Neguliet!

Atceros, ka, mazi būdami, mēs vienmēr sacentāmies, kurš ilgāk spēs neaizmigt Jāņu naktī (līdz rītam parasti gan neizturējām). Kāpēc gan šādu Jāņu nakti neuzrīkot arī jebkurā citā datumā? Tas ir lielisks izaicinājums, kas patīk gandrīz visiem bērniem. Iekuriet ugunskuru, cepiet kartupeļus oglēs, stāstiet stāstus. Spēlējiet „Mafiju”. Nākamajā dienā gan rīta puse būs jāatvēl, lai izgulētos, bet kas no tā!

 

Kļūstiet par alķīmiķiem!

Vasara ir lielisks laiks, kad ievākt dažādus ārstniecības augus. Lasiet tos kopā, meklējiet grāmatās aprakstus un receptes. Ir tik daudz brīnumainu augu, kam mēs nezinām pat nosaukumus, kur nu vēl pielietojumu. Gatavojiet izvilkumus, tējas un pulverus. Izgaršojiet. Vēlams ne driģenes, protams!

 

Salīstiet!

Cik jauki ir izmirkt līdz ādai vasarīgā lietusgāzē – it sevišķi, ja pēc tam var ieritināties siltā, sausā segā un dzert karstu tēju. Dejas lietū! Tur jau pat mūziku nevajag.

 

Staigājiet basām!

Tās netīrās pēdas var nomazgāt. Maniem puikām pēdu vasaras melnums tā īsti noiet uz rudens pusi. Pēdas ir kā antenas uz leju, kas kontaktē ar Zemes spēku. Spodriniet tās pieskārienos ar zāli, oļiem un dubļiem. Un – galu galā – nekautrējieties, palēkājiet peļķēs kopīgi!

 

Lai jums izdodas izbaudīt klātbūtnes mirkļa spēku attiecībās ar bērnu!

>>III<<<

no žurnāla TAKA 2017. gada arhīva.

Ilze Ulmane-Rudakova, psiholoģe apmācībā, sistēmfenomenoloģiskās metodes un holodinamikas praktiķe, divu bērnu mamma, www.dveseleselpa.lv

 

 

 

Jums var arī patīk