Tat Tvam Asi – Tas Tu Esi. Saruna ar mākslinieci, dejotāju, deju skolotāju un horeogrāfi Viju Vētru Rīgā viņas jubilejas gadā – 2018. gada jūnijā

Sagatavoja: Aija Devi, jogas un deju skolotāja, Vijas Vētras fonda darba grupas dalībniece, indiešu klasiskās dejas Odissi Guru Sudžata Mohapatra audzēkne.

Šī skaistā, saulainā, enerģijas pilnā vasara! Pilnmēness naktis, kas izsit no līdzsvara, pasaules ritmi, kas pa laikam savirpuļo harmoniskā, bet pirmajā brīdī nesaprotamā vērpetē. Un visam pa vidu es eju uz Vecrīgu tikties ar Viju. Karstums ir spiedīgs, man brītiņu jāpagaida kādā ēnainā, klusā pagalmiņā, nost no ielas kņadas. Kad Vija būs gatava, mēs varēsim parunāties no sirds.

Vija Vētra ir māksliniece, pilna radoša gara un arī mazliet ikdienas burvības. Viņas valdzinājums ir šajā apvienojumā: spēcīgs, klātesošs garīgais uzstādījums un šķelmīgais kaprīzās meitenes smaids. Tāda pašapzinīga dāma, kas katru vasaru no ASV uz Latviju ved sev līdzi iemiesotu piemēru, kā dzīvot pilnestīgi, netaupot sevi, kā just gandarījumu par piedzīvoto, kā turpināt skatīties uz rītdienu.

Jau daudzus gadus esmu gājusi uz Vijas Vētras indiešu deju meistarklasēm. Tas nekas, ka es mācos un dejoju pavisam citu klasiskās dejas žanru. Viss jau ir viens tomēr. Sevišķi Indijas mākslās, jo tās sakņojas kopīgā  izpratnē par pasaules, Visuma uzbūvi un esamības pamatlikumiem. Vienā tādā meistarklasē, pēc kuras, kā ierasts, sekoja satsangs, spontānas sarunas ar mākslinieci, viņa man teica: „Vai, nu tu man esi gluži kā meita.” Jo patiesi, reizēm nevajag satikties fiziski, lai uzturētu kopības, garīga tuvuma sajūtu.

Vija ir nosvinējusi 95 gadu jubileju ar deju koncertu Latviešu biedrības nama Lielajā zālē, kas tovakar bija stāvgrūdām pilna. „Es esmu tikai piecus gadus jaunāka par Latviju, un es visu atceros.” To viņa bieži atkārto. Mēs lēni aizstaigājam uz Pētergaiļa restorāna terasi, no kurienes paveras skats uz Pēterbaznīcas sānu sienu. Akmens mūri ir ļoti stabili un šķietami mūžības pilni. Un debesis ar mainīgu gaismu un dziļumu. Pavisam īslaicīgi ziedi puķu kastēs ap terases apmali stāsta par kaut ko ātri gaistošu, bet sevī tikpat pilnīgu kā Saule un Mēness.

Mūsdienās, galvu reibinošo pārmaiņu laikā, daudzi cilvēki meklē un atrod savas garīgās tehnikas un metodes, ko praktizēt, lai noturētos līdzi planētas procesiem. Bet vai vajag sevi disciplinēt katru dienu,  no rīta vai vakarā kaut ko praktizēt, meditēt, veikt īpašus rituālus?

–  Es domāju, katru rītu būtu jāsāk vismaz ar Saules sveicienu. Tā ir labi zināma jogas metode, kas atmodina ne tikai ķermeni vien. Ar Saules sveicienu vajadzētu sākt kaut vai tāpēc vien, ka tas tūliņ „nostāda” cilvēku ne tikai fiziski, bet arī garīgi noteiktā virzienā, ļaujot jaunu dienu sākt ar „Es Esmu”. Tas ir svarīgi. Jo kad tu, cilvēk, iznāc ārā no nakts sapņiem, kas varbūt bija patīkami un varbūt nepatīkami, tad tev sevi jāatsvabina no „sapņu valstības”. Tev ir jāatnāk atpakaļ pie ikdienas dzīves, kura jādzīvo, jo sapņu valstībā tu vairs nevari palikt. Vajag sevi atkal un atkal modināt, apzināties, ka Tu Esi. Sanskritā ir ļoti skaists teiciens: Tat Tvam Asi. Tas Tu Esi. Tik līdzīgi skan latviešu valodā!

Ko tas mums saka? Ka tu esi tas garīgais, tā garīgā substance, ne fiziskais veidols. Fiziskais, protams, arī, jo tagad tu dzīvo šeit, tomēr šo fizisko ķermeni tu esi tikai aizņēmies uz kādu laiku un ar to darbojies, un tev ar to arī jārēķinās. Bet tas, kas tu īsti esi, ir tā garīgā esence, es teiktu „dvēsele”, vienalga, kādā vārdā nosaucam. Pavisam īsi: mūsu īstā būtība ir mūsu garīgā būtība, kas ir pastāvoša, nav pārejoša, kas vienmēr ir. Ja arī ķermeņa vairs nav, tā paliek un iet uz priekšu, tad ir reinkarnācija, jauns cikls. Sanskrita teiciens „Tat Tvam Asi” mums atgādina – Tas Tu Esi, nevis tas, ko saredz acs, jo tas tu neesi, tā ir ilūzija. Ar Saules sveicienu, caur mierīgām, lēnām kustībām pats process pamazām tevi ceļ, nenovēršami vedot līdzi uz to garīgo līmeni, kur tev jāapzinās, kas tu īsti esi.

Viesmīlis atnes kafiju. Mēs zinām, ko vēlamies. Vija pasūta melnu, ar siltu pienu atsevišķi un vēl medu burvīgā mazā trauciņā. Es dzeru savu kafiju melnu, kā parasti pa dienu. Mēs abas jūtamies ļoti jauki, daloties šajā daudziem jogm „pēdējā mazajā apgrēcībā”, kopīgi apliecinot savu fizisko esamību. Mēs pat sazvērnieciski saskatāmies un ļoti labi saprotamies caur šo skatienu. Mēs esam paņēmušas laiku sev. Un Sev. Kafija garšo lieliski. Tieši tā, kā vajag Vijai un kā vajag man šajā brīdī.

—————————————————————————————————————————-

Tat Tvam Asi

Sanskrita vārdi, kas nozīmē „Tu esi Tas”, ir viens no Vēdantiskās Sanatana Dharmas lielajiem postulātiem (Mahavākya). Šī formula parādās Čandogija Upanišādā, gudrajo dialogā, kur tā tiek atkārtota atkal un atkal kā refrēns ar nozīmi: Patība savā sākotnējā, neizmainītajā stāvoklī ir pilnībā identiska vai identificējama ar Absolūto Īstenību, kas ir visu izpausto lietu un parādību avots un pirmcēlonis.

„Tu esi Tas” nozīmē arī to, ka absolūts, Brahmans, ir klātesošs visur, itin visā. Skaidra apjausma par to, ka ikviens no mums ir daļa no absolūtās realitātes, pamats, no kura izaug neviltota, patiesa mīlestība pret visu.

Savukārt Avadhuta Gītā ir sacīts:

तत्त्वमस्यादिवाक्येन स्वात्मा हि प्रतिपादितः ।
नेति नेति श्रुतिर्ब्रूयादनृतं पाञ्चभौतिकम् ।। २५।।
 

tattvamasyādivākyena svātmā hi pratipāditaḥ /
neti neti śrutirbrūyādanṛtaṁ pāñcabhautikam //25//

 

Sakot „Tu Esi Tas”, tiek apliecināta mūsu Patība. Par to, kas nav īstens un sastāv no pieciem elementiem, Šrutī (Raksti) teic: „Neti, neti” – „Tu neesi tas, Tu neesi tas.”

————————————————————————————————————————–

Skatos uz apbrīnojamo mākslinieci, smalku, elegantu dāmu savos gados, un jūtos pateicīga liktenim un veiksmei, ka mums ir dota iespēja pabūt kopā un padomāt par lietām, kas pāriet, un par to, kas nepāriet. Kaut arī ir pilnīgi skaidrs, ka tāpēc jau mēs dejojam, tāpēc pastāv gadu tūkstošiem senas skatuves mākslas formas, kas ļauj pateikt vairāk, nekā var ielikt vārdos. Ir jaušams, ka starp mums notiek kāda garīga transmisija, kur mūsu dvēseles sarunājas ārpus ausij dzirdamās sarunas. Ir skaidrs, ka šī saruna nav aizsākusies tagad – ne šodien un ne vakar.

 

– Kā tas sākās – latviešu meitene, joga un Austrumu lietas?

– Es pat nevaru pateikt. Joga vienmēr ir bijusi ar mani, tāpat kā deja, es to vienmēr esmu darījusi, tāpat kā ar dejošanu – mēdzu puspajokam sacīt, ka dejoju jau savas mātes ķermenī. Deja ar mani bijusi vienmēr, ne tikai šajā dzīvē. Reiz es viesojos Grieķijā un atradu senu templi, kur citā laikā esmu bijusi un kalpojusi, un dejojusi tādā īpašā, sakrālā veidā. Tūkstošiem gadu sens doriešu templis. Kalnā.

– Kā tas bija, kad tur pirmoreiz iegājāt un piedzīvojāt to sajūtu no citas dzīves? 

Vija stāsta, ka sniegusi viesizrādes Atēnās un to rādījusi arī Grieķijas televīzija. Tā viņu pamanījis kāds mākslas centra direktors un uzaicinājis mācīt indiešu dejas vasaras skolā Eiginas salā. Kādudien skolnieki aizveduši viņu uz salas pretējo pusi, kur slejas majestātisks templis. Afaijas templis, veltīts senai dievietei Mātei – Aphaia. Stāstot Vijas balss ir tik dzīva, tik spontāna, runā viss ķermenis, seja, rokas, acis. Uzrunā ļoti tieši. Pa laikam viņā itin kā runā senlaiku priesteriene.

– Kad es viņu ieraudzīju, tas bija kā zibens spēriens, atpazīšana vienā acumirklī. Es zināju, ka esmu tur bijusi un darbojusies un ka piederēju pie tā tempļa. Kopš tā laika, 1970. gada, es braucu turp katru gadu. Tas vienmēr ir īpašs gadījums, es nekad neeju tur kā nevērīgs tūrists, nopērku speciālu tērpu, kādus Grieķijā var iegādāties, senās Grieķijas stilā. No turienes es arī vienmēr aizņemos spēku izturēt vēl vienu ziemu. Iekšēju spēku. Es tur ļoti labi jūtos un jūtu to vietu. Brīnišķīgs gaiss, gaisma, un pats templis ir sevī uzsūcis to īpašo – gadiem, gadiem, gadiem. Cilvēki man kādreiz jautā: kā tad tu zini, ka biji tur iekšā? Tad es atbildu: „Vai nu tu zini, vai nezini.” Tik vienkārši. Tā man reiz bija arī Indijā. Kopā tur biju trīs reizes, pa pusgadam, mācījos un uzstājos, un pašā pirmajā reizē vienā Dienvidindijas templī man atkal bija tā sajūta. Atpazīšana.

 

– Iepriekš jums ar to vietu nekas nesaistījās – ne nostāsti, ne nosaukums? Bet jūs aizbraucāt, ieraudzījāt, iegājāt iekšā…

-Jā, tieši tad, kad es biju tajā vietā. Tā bija mana pirmā reize Indijā. Un tā īpašā pieredze. Uzreiz viss bija skaidrs.

 

– Vai cilvēkam ir svarīgi atcerēties tādas lietas? Vai to vispār vajag zināt?

– Nav svarīgi visu zināt vai visu atcerēties no citām dzīvēm. Bet es domāju, ka ir svarīgi atcerēties dažus iespaidīgus momentus, jo tas vēlāk dzīvē var palīdzēt.

 

– Tagad arī Latvijā ir  cilvēki meklē neparasto, neikdienišķas pieredzes, arī iet pie tiem, kas var vai apgalvo, ka var palīdzēt atcerēties iepriekšējās dzīves.  Es vienmēr esmu jutusi pietāti pret to, kas ir aizzīmogots, jo laikam taču ir kāds Likums, kāpēc tas viss ir aiz aizmirstības plīvura slēpts. 

– Tieši tā… Tas ir ar labu ziņu, ka mēs neatceramies visu. Ja tomēr gadās viens otrs moments, kā tas ir gadījies man un arī citiem, tad tas ir ar zināmu nodomu un mērķi. Tas nav tikai tāpat vien. Sevišķi notikumi dzīvē un arī iepriekšējā dzīvē, dzīvēs ir nozīmīgi – tās zināšanas tiek sūtītas, lai tu apzinies, ka neesi tikai šim laikam, ka esi piederīgs arī citam laikam un ka vispār tava dvēsele ir mūžīga un nemirstīga. Tas ir būtiskākais. Ja tu to saņem kā liecību – jo tāda pieredze, protams, ir liecība –, tad tev arī šajā dzīvē klāsies vieglāk, būs lielāks spēks. Jo tas palīdz. Zināt, ka tu esi mūžīgs. Ka dzīve nav tikai pārejošs laiks.

 

– Kad ļaudis nāk pie tāda cilvēka kā jūs, vienalga, ko tieši jūs viņiem mācītu, viņi saņem arī šo apliecinājumu, šo jūsu apziņu. Man liekas, jūs esat no tām dvēselēm, kas būtībā neaizmirsa. Ka jūs jau agrā bērnībā izjutāt ilgas pēc kaut kā vairāk – pēc dejošanas, pēc saiknes ar kaut ko, caur kaut ko. Un, iespējams, jums jau šai dzīvē vairs nebija tikai viens tāds mirklis, kad sajutāt: re, kur mana dvēsele, tā nepāriet… Tas jau no paša sākuma bija klātesošs jūsos.

– Jā, tā tas bija vienmēr. Un citi cilvēki savukārt tieši to meklē. Tāpēc jau ir skolotāji. Lai palīdzētu un būtu līdzās tiem, kuriem varbūt pašiem nav tās maņas: uztvert to, kas Ir. Tas, kas ir, tas ir. Tā kā tajā teicienā: Tas Tu Esi!

 

– Vai cilvēkam ir svarīgi turpināt augt, mācīties visos vecumos? Kas ir vajadzīgs, lai tas būtu iespējams?

– Es vienmēr saku, ka cilvēkam vajag būt kā bērnam, kas priecājas par mazām lietām un kuram piemīt diezgan liela ziņkārība, lai vienmēr kaut ko jaunu piemācītos klāt. Tas nozīmē: būt atvērtam. Tikai tā viņš var augt un attīstīties, apgūt lietas un sistēmas, kas viņam vēl nav zināmas. Mums jāuztur sevī – labā nozīmē – bērnišķīga ziņkāre. Ja mūsos ir bērna tīrais prieks par mazām lietām un bērnišķīga ziņkāre, tad mēs arī vienmēr kaut ko jaunu apgūsim, apjautīsim un tā tiksim uz priekšu. Tas ir ļoti svarīgi. Būt atvērtam pret lietām, kas pirmajā brīdī nav saprotamas. Mums vienmēr daudz kas nav saprotams, bet, ja ir atvērts prāts un griba iedziļināties un pieņemt ko jaunu, tad mēs progresējam. Tad dzīve turpinās.

 

– Šķiet, jūsu dzīve ir tam apliecinājums: ja Gars iet uz priekšu, tad ir jēga turpināt.

– Jā. Paskatieties uz šīm puķēm. Ko tās dara? Vai tās kaut ko saprot no garīgas sistēmas? Vienā ziņā nē, otrā ziņā – jā! Jo tās pilda savu dharmu, savu sūtību, kāda nu tā ir. Katram no šiem ziediem ir savs laiks tapt, izvērst pumpurus, uzziedēt un tad arī – novīst. Un tad ir atkal sākums. Rodas sēkliņa, un tajā jau visa dzīve ir iekšā. Tas ir fantastiski!

 

Kad vakarā eju pa ēnainām Vecrīgas ielām, ir sajūta, ka pat senie mūri kaut ko stāsta. Nolēmu daudz par to nerakstīt, bet Vijai Vētrai ir sapnis atgriezties uz dzīvi dzimtenē. Jūs, kas vēlētos atbalstīt šo ieceri, lūgti sazināties. Kopš Otrā pasaules kara, kad Vija bija jauna meitene Vīnes Baleta akadēmijā un no turienes vairs netika atpakaļ uz Latviju, ir pagājuši jau daudzi gadi. Man liekas, senās Rīgas ielas un nami, un Latvijas liepas un ozoli sauc. Lai skan, lai zied, jo ne šim laikam vien.

foto: By Nefasdicere at English Wikipedia, CC BY 2.5, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=5092808

Doriešu templis: Afaijas templis Eiginas salā Grieķijā, būvēts apmēram 500 gadus pirms mūsu ēras. Vēlākos laikos tika pārdēvēts par godu Panhellēnijas Jupiteram, taču mūsdienās zinātnieki ir izpētījuši, ka šis diženais doriešu arhitektūras meistardarbs bijis veltījums dievietei – mātei Afaijai. Šo templi savulaik bija ļoti iecienījuši neoklasicisma mākslinieki, arī britu gleznotājs Dž.M.V. Tērners. Templis būvēts uz 160 m augsta, stāva pakalna, apmēram 13 km attālumā no salas galvenās lidostas. Pati sala atrodas Saronas līcī.

 

 

žurnāla TAKA 2018. gada septembra numura arhīvs.

!!!!!! Jaundibinātais “Vijas Vētras FONDS” aicina leģendārās Vijas Vētras un dejas cienītājus atbalstīt ieceri par Vijas Vētras atgriešanos uz dzīvi Latvijā! Papildus informācija pa tālruni 29254718 vai rakstot uz e-pastu vvfonds@gmail.com 

Jums var arī patīk