“Padarot savu dzīvi vienkāršāku, mēs varam attīstīt uztveres dziļumu, un tad kādudien ieraudzīsim, ka mums ir kaut kas vienkāršs, bet mēs uztveram to tik dziļi – ar prieku un pateicību”. Saruna ar budisma skolotāju Adžanu Hubertu (I daļa).

“Padarot savu dzīvi vienkāršāku, mēs varam attīstīt uztveres dziļumu, un tad kādudien ieraudzīsim, ka mums ir kaut kas vienkāršs, bet mēs uztveram to tik dziļi – ar prieku un pateicību”

Mūsdienās stāsti par to, kā veiksmīgi uzņēmēji vai algoti darbinieki  atsakās no līdzšinējās ierastās dzīves un dodas apceļot pasauli, maina dzīvesveidu vai kā citādi nolemj mainīt dzīvi, ir sastopami gana bieži, iemesli, tāpat kā stāsti ir ļoti dažādi. Taču lielākai daļai šo stāstu tomēr ir kas vienojošs. Proti, tā ir cilvēka, kurš izpratis materiālistisko labumu īslaicīgu dzīvi un panākumu pārejošu gandarījumu, vēlme atrast ilgstošu vērtību, atslēgu uz laimi, mīlestību un harmoniju.

Šīs vasaras sākumā izlasīju vienu no tādiem stāstiem. Par to, kā poļu izcelsmes uzņēmējs atstāja veiksmīgu karjeru, lai kļūtu par laimīgu cilvēku. Viņš sāka praktizēt meditāciju un vēlāk kļuva par budisma mūku Taizemes meža klosterī. Uz sarunu aicināju manis izlasītā stāsta varoni – Adžanu Hubertu.

Adžans Huberts (Ajahn Hubert) ir budisma skolotājs, kurš pārstāv agrīnā budisma tradīciju – Teravāda. Viņš piedzima un uzauga Polijā, desmit savus dzīves gadus pavadīja Krievijā, kur apguva krievu valodu, un, pateicoties tam, jau vairākus gadus iedvesmo un atbalsta praksē tieši krievu valodā runājošos cilvēkus, vada retrītus, lasa lekcijas krievu valodā. Kļuvis par mūku, gandrīz 10 gadus praktizēja meža klosterī „Suan Mokh” Taizemē, 5 gadus vadīja apmācības retrītos meditācijas centrā „Dipabhavan” Samui salā. Pašlaik dzīvo Rīgā, apmāca budisma praksēm un meditācijām Anapanasati un Vippasana.

Tie, kas ir iepazinuši Adžanu Hubertu, atsaucas par viņu kā īpaši gaišu cilvēku, kurš prot ar smalku humora izjūtu iedvesmot cilvēkus praksei. Viņš vienkāršā un dabīgā veidā nodot savu pieredzi, budisma pamatkoncepciju izpratni un prakses instrumentus. Šobrīd, pēc 10 gadiem, kas pavadīti mūka kārtā, Adžans Huberts ir atgriezies laicīgā dzīvē un gatavs dalīties uzkrātā pieredzē un zināšanās, arī ar mums.

  • Kā sākās jūsu garīgais ceļš?
  • Pirms uzsāku garīgo ceļu, es 10 gadus dzīvoju un strādāju Krievijā. Kaut kādā brīdī viss sāka šķist neinteresants. Man bija ģimene, 5 gadus pirms kļuvu par mūku, mēs ar sievu izšķīrāmies, tad sāku dzīvot viens un turpināju strādāt. Un visu šo laiku ik pa brīdim domāju, ar ko man dzīvē nodarboties, veidot jaunas attiecības vai nē. Ja strādāt, tad kur – Krievijā vai atgriezties Polijā? Veidot jaunu ģimeni? Un kur dzīvot? Es neradu motivāciju un atbildi. Biju brīvs no saistībām un nodomāju – ja reiz uz šiem jautājumiem man nav atbildes, tad dzīvot vienkārši inerces, ieraduma pēc vairs nav interesanti, kaut arī agrāk netrūka ne entuziasma, ne dzīvesprieka. Un sāku nodarboties ar garīgo praksi, sāku praktizēt meditāciju, kas ļoti ātri deva rezultātu – miera sajūtu.  Es nolēmu turpināt tādā garā, līdz aizdomājos par to, ka varbūt jākļūst par mūku.  Budismā nav obligāti jāpaliek mūkam līdz mūža galam – vari būt mūks uz laiku. Un ar katru savas prakses mēnesi un gadu es pārliecinājos, ka varbūt ne gluži mūka dzīve, bet garīgā prakse ir dzīves izvēle. Un kaut arī šovasar, pēc 10 gadiem, kurus pavadīju mūka kārtā, es pārstāju būt mūks, es saprotu, ka mainījusies ir ārējā forma, bet vērtības un iekšējā būtība palikusi tā pati.  Acīmredzot vairs neatgriezīšos iepriekšējā dzīvē, bet pievērsīšos garīgajai praksei, vadīšu retrītus, tikšanās un lasīšu lekcijas.

 

  • Kā atšķiras prakse mūka un laicīga cilvēka dzīvē?
  • Mūka dzīve sniedz lielisku iespēju praktizēt, jo laicīgā cilvēka dzīve nav tik brīva. Bet tā ir tikai forma. No otras puses, laicīgā cilvēka dzīve arī sniedz tās iespējas, kuras nesniedz mūka dzīve. Jo vajag kaut ko darīt, vajag komunicēt ar citiem. Dažreiz vieglāk ir praktizēt vienatnē, nevis visu dienu būt sociāli aktīvam. Un gadās, ka prakse šādā ikdienas aktivitātē kaut ko atklāj mūsos. To, kas nebūtu atklāts, tad, kad mūs neviens netraucē. Domāju, ka tagad mana prakse būs daudzpusīgāka, un ceru, ka varēšu tuvāk praktizēt ar citiem cilvēkiem. Jo viena lieta ir tas, ko mūks saka – cilvēki ar lielāku cieņu izturas pret mūku, tāpēc ka viņš ir īpašs, viņš ir mūks.  No otras puses, var būt tā, ka mūkam ir mazāk praktiskās pieredzes, bet vairāk teorētisko zināšanu. Tas ir tāpat, kā pieaugušie ļoti bieži neprot mācīt bērnus. Pieaugušajiem ir milzīga dzīves pieredze, bet viņi neprot šo pieredzi izmantot bērna vajadzībām. Arī mūkam var būt daudz lielāka pieredze nekā laicīgam cilvēkam, taču šī pieredze nav piemērojama laicīgai dzīvei, darbam, attiecībām, ģimenei.

 

  • Mūsdienās ir ļoti liela dažādu prakšu, attīstības treniņu un semināru daudzveidība. Kā nepazust garīgo prakšu piedāvājumos?
  • No vienas puses, ir ļoti viegli nepazust, no otras – grūti. Viegli, jo jātiek ar sevi pašu skaidrībā, jāierauga, jāsaprot, ko man vajag, ko es gaidu. Ja es izpratīšu pats sevi, ja tikšu ar sevi skaidrībā, tad ir ļoti viegli nepazust. Tas ir gluži, kā jūs man jautātu, kā atrast sev vīrieti – ir taču tik daudz vīriešu, ar katru nav iespējams iepazīties, ar katru arī nav iespējams pamēģināt dzīvot kopā. Tad kā lai atrod? Nav iespējams neko atrast tam, kurš pats sevi nespēj atrast. Ja es nespēju noteikt, ko man vajag, tad nevaru atrast draugus, darbu, mīļoto, garīgo skolotāju. Ir jātiek skaidrībā, ko es vēlos, un tad jābruņojas ar pacietību. Tas nozīmē – nesekot akli jebkam, mēs varam kļūdīties. Varam izvēlēties skolotāju un tad izšķirties, tas viss ir dabīgi. Bet kopumā vajag būt pacietīgam, jo nestabilitāte traucē uzsākt attiecības un strādāt. Cilvēki maina darbu pēc darba, jo tas nav labi, šitas nav labi. Cilvēks nav ticis skaidrībā ar savu iekšējo pasauli un nezina, kam pievērsties. Garīgā plānā ir ļoti liela nestabilitāte, un ne jau tāpēc, ka daudz piedāvājumu, bet tāpēc, ka cilvēks nezina, ko vēlas. Veikalā arī ir ļoti daudz piedāvājumu, tur cilvēkam lielā daudzveidība un piedāvājums netraucē izvēlēties to, ko viņš ēdīs. Bet nestabils cilvēks, kurš sevi nav atradis un izpratis, ieiet veikalā un nezina, ko pirkt. Un tam nav nekāda sakara ar piedāvājumu – visa pamatā ir jautājums: kas man nepieciešams šajā dzīvē, ar ko es vēlos nodarboties? Ja esi atradis, kas garšo, pie tā jāturas, jāpārbauda praksē ar pacietību, jāpraktizē mēnešiem, gadiem. Pēc tam jāskatās uz rezultātiem. Ja es šo ēdienu iegādājos, vai tas man nāk par labu? Es ar šo skolotāju praktizēju, vai tas man nāk par labu? Sākumā vajag atrast sevi, pēc tam visu pārējo – mīļoto cilvēku, draugus, savu vietu dzīvē, nodarbošanos, tad arī savu garīgo praksi būs ļoti viegli atrast.

 

  • Budismā daudz tiek runāts par atlaišanu. Kāpēc tas ir svarīgi un kā atšķirt atlaišanu no vienaldzības?
  • Vienaldzība padara mūsu sirdi bezjūtīgu. Bet atlaišana nav bezjūtība. Pieķeršanās nav jūtība. Tām nav nekā kopīga. Mums šķiet, ja cilvēks ir jūtīgs, tad viņš pieķeras, ja nepieķeras, tad ir bezjūtīgs. Mēs varam būt ļoti aktīvi, varam daudz piepūlēties, lai kaut ko saglabātu. Šobrīd ir vēl kāda galējība – daudzi atstāj visu pašplūsmā un saka: „Ja reiz nekas nav pastāvīgs, tad lai ir tā, kā mums tiks iedots.” Bet tā ir galējība, jo vajag tomēr piepūlēties. Viegli ir tikai degradēt. Lai augtu un attīstītos, vajag censties, darboties, bet to var darīt nepieķeroties. Var vērot savu pieķeršanos. Cik ļoti esmu tendēts uz rezultātu? Esmu pieķēries rezultātam vai nē? Ja kaut ko daru, tad cik ļoti esmu tajā iesaistījies? Un, ja rezultāta nebūs, mēs varam to atlaist. Grūti, viegli, dažādi, bet darbošanās procesā mēs esam pilnīgi tajā iesaistīti. Ar sajūtu, ar prātu, ar ideju. Un tas nenozīmē pieķeršanos. Pieķeršanās ir attiecināt visu uz rezultātu. Cilvēks var būt stingrs un bezjūtīgs, bet tāpat gribēt rezultātu. Uz ko mēs vēršam uzmanību? Uz saņemšanu vai pašu procesu? Kā dzīvē! Jo tagad daudzi cilvēki domā par rezultātu un pieķeras tam. Ko man tas dos? Vai tas man ir izdevīgi vai nē? Ko dos šis lēmums? Kāds ir manas dzīves mērķis? Ļoti reti cilvēki interesējas par procesu, nevis rezultātu.  Un, ja tiek saņemta atbilde – lūk, man šī visa dēļ ir jādzīvo, tad līdzekļi vairs nevienu īpaši neinteresē. Dzīves mērķis nav svarīgākais,  svarīgāk ir dzīvot. Jo, zinot mērķi, mums nav līdzekļu. Pat tad, ja mēs nezinām mērķi, bet zinām, kā dzīvot, mums ir instruments, kurš atvedīs mūs pie mērķa – dabīgi, pats no sevis.

 

  • Tiek daudz runāts par to, cik būtiski ir dzīvot šeit un tagad. Bet īstenot to nemaz nav vienkārši. Kāpēc cilvēkiem ir tik grūti dzīvot šajā mirklī, tagadnē?
  • Tāpēc, ka cilvēki grib zināt, kas būs rīt. Bet, pienākot rītam, nesaņem to, ko vēlējās, un pazaudē to, kas bija vakar. Un nožēlo. Un domā. Kāpēc vakar es nenovērtējot to, kas bija? Tāpēc, ka man par rītdienu jādomā. Protams, tā nav galējība, vajag plānot, vajag domāt, vajag kaut kādā mērā būt pārliecinātam par rītdienu. Bet pamatā ir jādzīvo šodienā, rītdiena atnāks atkarībā no tā, kā esam šodienā dzīvojuši. Ja šodien labus darbus darām, prasmīgi domājam un jūtam, tad rītdiena nevar atnest ciešanas.  Tas ir cēloņu un seku likums.  Ja veselīgi ēdam, ķermenis būs vesels. Ja piekopjam prasmīgu dzīvesveidu, būs veselība. Tas pats par emocionālo un mentālo.  Tāpēc var likt akcentu nevis uz „kāpēc”, bet „kā”! Un nevis uz „vēlāk”, nevis orientēties uz mērķi, bet gan uz „tagad un tūlīt.” Šāda pieeja mazina pieķeršanos, jo tagadnes momentam nav iespējams pieķerties. Mēs taču nevaram pieķerties tam, kā mēs uzsākām šo sarunu. Tā sākās, jau viss. Tagadnes momentam ir tikai viens mirklis. Tas, kam varam pieķerties – ko mēs darīsim šovakar, bet mēs  pazaudēsim šo mirkli. Kad esam ieinteresēti uz šo mirkli, uz „šeit un tagad”, tad gluži dabīgi atlaižam pagātni, mums nav laika domāt par to.   Un mēs daudz mazāk laika sākam veltīt pagātnei un nākotnei, un tagadne kļūst daudz prasmīgāka, daudz viedāka, noderīgāka. Bet nākotne atnāks pati. Gribam to vai nē.  Tā atnāks neatkarīgi no mūsu vēlmēm vai plāniem, bet no tā, kā mēs dzīvojam „šeit un tagad”. Šim mirklim nav iespējams pieķerties,  jo tas jau ir kļuvis par pagātni.

  • Kā kļūt par apzinātu cilvēku, kurš dzīvo ar apziņu šeit un tagad? Ko šajā sakarā saka budisma tradīcija?
  • Tagad tiek daudz runāts par apzinātību, par „šeit un tagad” mirkli. Nesanāks būt apzinātam tāpat vien, no tukšas vietas. Dzīvei „šeit un tagad” ir jābūt iemeslam. Iemesls tam ir ieinteresētība. Vajag attīstīt interesi par to, kas notiek šeit un tagad. Kāpēc cilvēki domā par pagātni vai nākotni? Viņiem nav intereses par tagadni. Katrs cilvēks ir dažāds, katram ir sava prāta konstrukcija. Ir ieteicams tikt skaidrībā ar sevi – kāpēc neesmu ieinteresēts savā dzīvē, tagadnē. Ļoti bieži cilvēki visu dara rezultāta dēļ, plāno un domā par nākotni, bet pēc tam neko nedara, jo darīšanai vairs neatliek laika. Cik bieži mēs domājam par rītdienu? Būtu labi, ja veltītu tam kādas 2–3 minūtes un pierakstītu plānu. Bet mēs atkal un atkal to pārskatām, atkal domājam – vai sanāks vai nesanāk īstenot. Kāpēc? Tāpēc, ka nezinām, ko iesākt tagadnē. Kam veltīt laiku tagadnē. Tāpēc ieteicams attīstīt ieinteresētību tagadnē. Vērot, kas notiek. Vērot sevi. Budisma meditācija piedāvā dažādas tehnikas, piemēram, anapanasati praksi, kas attīsta ieinteresētību caur sevis vērošanu. Var uzsākt vērot savu ieelpu – izelpu, lai atlaistu savas pagātnes un nākotnes projekcijas.  Ir tikai ieelpa un izelpa. Var vērot fiziskās sajūtas – kas manī šobrīd ir klātesošs. Kas šobrīd dzimst, kas izpaužas, kas attīstās, un kurp tas ved.  Var praktizēt ejot, darot kaut ko, un koncentrēties uz savām darbībām. Piemēram, kārtojam māju, gatavojam ēdienu, mazgājamies, tīrām zobus vai darām citus darbus, kuros  nav nepieciešama iesaistīšanās. Un tā vietā, lai domātu par pagātni vai nākotni, koncentrējamies uz to, kas notiek „šeit un tagad”. Bet mēs pārsvarā domājam par to, ko darīsim, kad pabeigsim šo nodarbi.  Un neesam ieinteresēti tajā, kas tagad notiek, domājam par to, kā ir tur, citā vietā. Un šajā mirklī ir labi vērot un saprast, kāds ir manas neieinteresētības iemesls. Ļoti bieži tas ir pārlieku jūtīgums. Jūtas vēlas vairāk, tās vēlas daudzveidību, jo tad, kad esam tagadnē, dzīve top ļoti vienkārša. Piemēram, tagad mēs dzeram tēju,  mēs varam vērot šīs tējas garšu, smaržu. Varam attīstīt pieticību, pateicību, mieru. Apmierinātību ar to, kas ir. Ja tā visa mums nav, pārņem pārlieku jūtīgums un mēs gribam ko citu. Piemēram, mums sāk gribēties citu tēju, ēdamo, gribam daudzveidību. Kad par kaut ko domājam vai sapņojam, varam sadomāt daudz. Un tas mēdz sniegt zināmu apmierinājumu.  Bet, praktizējot apzinātību tagadnē, mēs vēlamies atlaist daudzveidību. Būt vērīgam pret to, kas pastāv, ir kaut kas viens un vienkāršs, tāpēc mēs varam attīstīt uztveres dziļumu. Jo tad, kad mūsu redzeslokā ir daudz dažādu objektu un vēlmju, šīs daudzveidības dēļ mēs nevaram uztvert dziļumu.  Tas drīzāk būs virspusēji.  Padarot savu dzīvi vienkāršāku, mēs varam attīstīt uztveres dziļumu, un tad kādudien ieraudzīsim, ka mums ir kaut kas vienkāršs, bet mēs uztveram to tik dziļi – ar prieku un pateicību. Šī iemesla dēļ ir svarīgi attīstīt ieinteresētību tajā, kas ir. Ja nesanāk, var izmantot dažādas tehnikas, lai atgrieztu  savu prātu tagadnē.

Mūsdienās prāts ir ļoti nemierīgs, informācijas plūsma milzīga. Es pārstāju būt mūks pirms mēneša, un mani pārsteidza, cik ļoti cilvēku ietekmē internets, sociālie tīkli.  Teorētiski, protams, pieņēmu –  ja reiz ir internets, tad vienreiz vai divreiz pa dienu kāds tajā „ieiet”. Ja strādā, tad cita lieta. Bet man nebija ne jausmas, ka cilvēki var katras 10 minūtes tur iet iekšā – vajag to vai nevajag… Kāpēc? Jo ir parādījusies garša. Jo gribas. Tāpat kā, piemēram, pierada pastāvīgi kaut ko uzkost – nevar ar tukšu muti nosēdēt, visu laiku kaut ko gribas – nevis ķermenim vai lai paēstu, bet lai apmierinātu savas vēlmes, jūtas, prātu. Jo šeit ir garlaicīgi, neinteresanti. Bet internetā interesanti. Ko tur uzrakstīja? Kas tur jauns? Kas noticis? Braucot Maskavas metro, es redzēju aptuveni 80% cilvēku ar mobilām ierīcēm rokās, „sēžot” internetā. Protams, iespējams, metro nav ko vērot. Būt “šeit” nav interesanti. Cilvēki ir līdz ausīm mobilajās ierīcēs. Un tas, kuram nav savas mobilās ierīces, skatās kaimiņa ierīcē. Pēc tam šis pieradums parādās ķermeņa līmenī. Atveras ierīce, un cilvēks domā, kur uzspiest, kur ieiet – facebook, messanger, v kontakte, google vai kur citur. Vienkārši gribas, bet bieži nav skaidrs, kāpēc.  Kad mēs vienkāršojam, atlaižam savu jūtīgumu, atlaižam savu nemieru, tad varam būt „šeit un tagad”, varam būt vērīgi, apzināti un ieinteresēti. Tas sniedz kolosālu brīvības sajūtu, lielu prieku.

  • Caur kādiem instrumentiem var iepazīt klātesamību, tagadni, vērošanu?
  • Meditācija – uzmanība pret darbībām; piemēram, dodoties praktizēt, ejot uz darbu vai pastaigājoties pa pilsētu, parkiem, var pievērst uzmanību tam, ka pastaigājoties es eju lēnāk, apzinoties, kas ar mani notiek. Atlaižot domas. Atlaižot pagātni, nākotni. Un būt tikai tagadnē. Tagadne ir tā, kas ir īsta. Un ne jau tāpēc jābūt tagadnē, ka darīt nav ko, ka pagātne nav bijusi interesanta un nākotnē slinkums kaut ko darīt. Daudzi iekrīt galējībā, domājot, ka, atrodoties tagadnē, ir viegli dzīvot. Bet ne jau tāpēc vēlamies būt tagadnē, ka gribam viegli dzīvot, necenšoties un neiespringstot. Mēs vēlamies dzīvot tagadnē, konkrētajā mirklī, jo šis mirklis ir tas, kas ir īsts un patiess. Tur, kur manis nav, ir ilūzija. Pagātnes vairs nav, nākotnes vēl nav – tā arī ir ilūzija. Un, pastaigājoties pa parku, mēs varam attīstīt uzmanību pret to, kas šobrīd notiek. Vērot savu ķermeni. Solis ar labo kāju. Solis ar kreiso kāju. Var vērot ieelpu, izelpu. Un paplašināt šo praksi, lai tā nav ierobežota tikai ar aktivitāti. Mājās kaut ko darām, vērojam savas ķermeņa kustības, ieklausāmies savā ķermenī. Kāda emocija izpaužas, kāda ideja, doma. Attīstām klātesamību. Cits veids, arī efektīvs, ir retrīts uz 3–7 vai vairāk dienām, kad dalībnieks var sajust prakses garšu, ieiet tajā.  Un pēc retrīta mājās patstāvīgi turpināt praksi. Retrītā tiek dotas visas instrukcijas, ir piemērota vide, cilvēks ir atbrīvots no ikdienas rūpēm.  Mēs kopīgi praktizējam un atbalstām viens otru. Ir jābūt atklātam pašam pret sevi un jāpraktizē sirsnīgi, garīgai attīstībai, nevis tusiņam. Ja tusiņam, tas būtu tāpat, kā jaunieši iet uz diskotēku, tikai šeit ir garīgais tusiņš. Cilvēki brauc, apmeklē ļoti daudz seminārus un retrītus, bet tam nevajadzētu būt tusiņam! Protams, arī tusiņš dod kaut kādu labumu, bet tā nav garīgā prakse. Garīgā praksē tomēr noteicošais ir neatlaidība.

  • Ir daudz dzirdēts par to, ka pēc retrīta vai garīgā ceļojuma cilvēkam ir grūti integrēties atpakaļ sociālā vidē. Kādi tam ir iemesli? Kā pēc retrīta atgriezties ikdienas dzīvē, sabiedrībā?
  • Ir svarīgi saprast, kāpēc cilvēks dodas uz retrītu, saprast attieksmi un mērķi. Un no šīs attieksmes jau veidojas tas, kā viņš tur praktizē. Ja retrīts ir bēgšana no problēmām, no grūtībām, no dzīves, tad, protams, cilvēks retrītā rod mieru, bet viņš negribēs no tā atgriezties, viņš būs retrītā šī miera un baudas dēļ, ko tas sniedz. Tā ir bēgšana. Būt tur, kur nav spriedzes, ir viegli. Ja cilvēks dodas uz retrītu ar motivāciju iegūt spēku, atlaist nemākulīgās kvalitātes, tad retrītā viņš top stiprāks un adaptēties dzīvei sabiedrībā kļūst vieglāk. Prasmīga prakse, protams, ir process, tā nav viena nodarbība. Prasmīga prakse mūs tuvina realitātei. Tuvina sev pašam. Pietuvojoties realitātei, mēs kļūstam daudz harmoniskāki. Rodas konflikts, jo realitāte ir viena, bet mēs redzam to citādu. Baltu mēs redzam melnu un otrādi. Un tad kļūstam harmoniski paši ar sevi un visu apkārtējo. Ir vēlams attīstīt pacietību un neprasīt no sevis ātrus rezultātus. Bet, ja es praktizēju  regulāri un ilgstoši, novērtēt, vai tas padara manu dzīvi harmoniskāku, palīdz izprast dzīves dabu.  Pieņemt to. Es sevi pieņemu, es citus pieņemu, es visu pieņemu. Bet pieņemšana nenozīmē iesaistīšanos it visā. Es pieņemu visu tādu, kāds tas ir. Gan labu, gan sliktu. Tāpēc, ka tas ir. Un tas nenozīmē, ka man visā jāiesaistās, bet tas neuzjunda manī dusmas. Pat ja es kaut ko daru ar to, tas neizraisa frustrāciju. Tādēļ arī pašlaik ir vērojama tāda problēma, ka pēc garīgās prakses cilvēks nespēj atgriezties reālajā dzīvē. Ja nespēj atgriezties pēc retrīta, tā ir pazīme, ka cilvēks turp devās nevis tāpēc, lai kļūtu veselāks vai stiprāks, lai iemācītos prātīgāk dzīvot, bet gan tāpēc, lai rastu sev mieru. Un bieži cilvēki jauc mieru ar nomierināšanos – garīgā praksē nerod mieru, bet nomierinās. Bet tas, ka nomierinājās, nenozīmē, ka kļuva mierīgs.
  • Kāpēc garīgā praksē ir svarīga motivācija? Kāda ir tās loma?
  • Katram no mums ir sava motivācija, bet ļoti bieži daudzi uzsāk savu garīgo ceļu tāpēc, ka atrod kādā savas dzīves jomā nepilnību, neapmierinātību ar kaut ko, apzinoties, ka dzīve varēja būt daudz kvalitatīvāka, pilnīgāka, priecīga un laimīga. Un te, jau pašā sākumā, ļoti svarīgi ir aizdomāties par to, kāda ir mana motivācija uzsākt praksi, jo tieši tā turpmākā ceļā nospēlēs galveno lomu. No motivācijas būs lielā mērā atkarīgi mūsu panākumi.

Jebkurā mūsu dzīves jomā tieši motivācija ir pamats, tieši no tās atkarīgs, cik ilgi pietiks mūsu spēka, pacietības, neatlaidības, kad sastapsimies ar grūtībām.

Tāpēc aizdomājieties, lūdzu – vai jūsu interese par praksi ir ziņkārība, sekošana modei vai tas ir daudz dziļāk? Vai tie ir piedzīvojumi, kas piešķir dzīvei krāsu? Tagad taču ir modē nodarboties ar dažādām praksēm: jogu, meditāciju, vippasanu, arī doties uz retrītiem tagad ir populāri…

Ja mūsu attieksme pret praksi būs kā pret piedzīvojumu vai arī ja uzsāksim to ziņkārības dēļ, tad pie pirmajām grūtībām, visticamāk, mēs praksi pametīsim.

Tādēļ ir tik svarīgi jau pašā sākumā noskaidrot atklāti un godīgi – kāpēc es nodarbojos ar garīgo praksi? Lūdzu, ieturiet tagad pauzi un atbildiet sev atklāti: ja es vēlos tam pievērst savu uzmanību, vai jau eju kādu garīgo ceļu, tad kāpēc to daru? Tas varēs palīdzēt, kad sastapsieties ar grūtībām –  tad, neraugoties uz šķēršļiem, jūsu degsme, jūsu cenšanās nenorims un šaubas atkāpsies.

Šaubas, neizlēmība, slinkums – tas viss var atstāt lielu un destruktīvu ietekmi. Tieši šo stāvokļu dēļ mēs bieži pametam svarīgus darbus, daudzi nenoved līdz galam iesākto. Cik grāmatu iesāk lasīt un nepabeidz. Cik darbu uzsāk un  pamet tieši tāpēc, ka motivācija beidzās. Sākumā ir tik daudz enerģijas un entuziasma – „kalnus var gāzt”, bet pēc tam jau kļūst neinteresanti, nav iedvesmas, un te jau iezogas šaubas, lai attaisnotu mūsu slinkumu, neizlēmību. Tie ir uzmācīgi un pa­stāvīgi jautā:

„Vai tiešām tev to vajag? Vai tev tas sanāks? Vai tas ir tā vērts?” Un mēs atbildam:

“Es tiešām zinu, ka garīgā prakse ir ļoti lieliska nodarbe. Viennozīmīgi. Bet varbūt ne šobrīd. Varbūt pēc tam, nākotnē, kad būs brīvāks laiks.”

Tāpēc, lūdzu – pirms sāciet kādu garīgo praksi (vai arī tad, kad jau gana ilgi praktizējat – patstāvīgi, ar lielu nopietnību) atgriezieties pie šī jautājuma. Tieciet skaidrībā, kas jūs virza, lai dzimst nopietni nolūki un dziļa motivācija, un līdz ar to attīstiet dziļu un patstāvīgu praksi – kad ir viegli un grūti, kad gribas un negribas, kad ir mierīgi un nemierīgi.

—–>>>>> Žurnāla Taka oktobra numurā lasiet turpinājumu, kurā Adžans Huberts no budisma viedokļa sniegs skaidrojumu par šiem un citiem jautājumiem –

Kāpēc, cilvēks, kurš atklājis un sapratis, kādas kvalitātes vai īpašības vēlas sevī mainīt, tāpat dara visu pa vecam?

Kas ir lielākā ilūzija cilvēka dzīvē? Praktiskais uzdevums ikdienai.

Kādi nolūki un mērķi ir pozitīvi?


Intervija no žurnāla TAKA 2017.gada septembra numura. Sagatavoja: Liene Klementjeva

Jums var arī patīk