Patiesības meklēšana. Nedualitātes rakstu cikls: Atpazīsti savu patieso dabu 1.daļa

Vienmēr, arī bērnībā, esmu iekšēji sajutusi, ka šis ķermenis un „materiālā” pasaule nav viss, ka mana būtība sniedzas daudz tālāk pāri tam. Tas, protams, bija tikai intuitīvi, izpratne aprobežojās ar to, ka eksistē kaut kas daudz augstāks un pāri stāvošs tam, ko varam sajust ar ierastajiem uztveres orgāniem.

Aktīva interese par realitāti ārpus strikti materiālās izpratnes radās pusaudžu vecumā. Sākotnēji tā informācija, ko sevī ar alkām uzņēmu, bija vairāk vērsta uz šīs fenomenālās pasaules izpēti – pārdzimšana, pēcnāves dzīve, karma, astrālās pasaules, darbošanās ar enerģijām, kā arī personīgās izaugsmes sfēras.

Pusaudžu gados šī ierastā, materiālā realitāte šķita tik ļoti nomācoša, pelēka un emocionāli auksta, un es nespēju pieņemt, ka tas varētu būt viss, ko eksistence piedāvā. Es domāju – tādā pasaulē nav vērts dzīvot, tie nelielie prieka brīži nekādā ziņā neatsver kopējo drūmo, skarbo un neiecietīgo pasauli.

Laika gaitā izmēģināju dažādas prakses – sākot ar sensitīvās uztveres trenēšanu, afirmācijām, vairākām dziedināšanas (tai skaitā šamaniskajām) metodēm, beidzot ar meditāciju, apzināto sapņošanu. No tā visa meditācija ir vienīgā prakse, kas netika nevienā brīdī atmesta. Viss cits, kādā brīdī tika atmests, jo, lai gan tas viss šeit, šajā realitātē tiešām dod rezultātus, tas nesniedza atbildi uz pašu fundamentālāko jautājumu – kas es esmu un kas ir realitātes daba? Tas nesniedza galējo patiesību, tas viss tikai piedāvāja instrumentus, kā būt veiksmīgākam šajā spēlē, sniedza skaidrojumus par šajā realitātē novērojamām likumsakarībām jeb šīs spēles noteikumiem.

Jāpiebilst, ka dažādām dziedināšanas praksēm ir sava vērtība, sava loma, un tagad, kad zinu, kas es esmu, dažas no agrāk apgūtajām metodēm labprāt izmantoju, īstenojot savu šīs realitātes lomu.

Kad beidzot nokļuvu līdz dziļākām zināšanām, kas tiešā veidā, bez kultūras un reliģiskiem uzslāņojumiem sniedza skaidrojumus par eksistenciāliem jautājumiem, ieguvu intelektuālu izpratni par to, kas ir tas, kas jāpanāk, lai notiktu atmoda. Tad sākās ļoti intensīva un fokusēta tiekšanās uz to, meditācijas un pašizvaicāšanas praktizēšana atbilstoši apskaidroto būtņu norādījumiem. Bija palikusi tikai viena vienīga vēlēšanās – atpazīt, kas es esmu.

Vairāku gadu garumā bieži klausījos ierakstus ar neduālisma jeb advaita vedanta tradīcijām tuviem skolotājiem, lasīju tekstus, kas veidoti no tā, ko runājuši Šri Rāmana Maharši, Nisargadatta u. c. To visu pavadīja arī grūtības, jo identifikācija ar personu šķita ārkārtīgi nomācoša, taču izeju vēl neredzēju. Es jutos kā stūrī iedzīta – nebija iespējams atjaunot interesi par laicīgo dzīvi, taču vienlaikus ārpus atsevišķiem, acumirklīgiem skaidrības brīžiem es vēl neredzēju neko citu.

Tajā laikā sāka straujāk notikt visai kardinālas uztveres izmaiņas, apzināšanās, mīlestības uz visu pieaugums. Tā ir pilnīga uztveres pozīcijas maiņa – viss tiek vērots ne vairs no personiskā, bet no absolūti mierīga, neitrāla, taču līdzjūtīga un mīlestības pilna novērotāja skatapunkta. Tad kādā brīdī ieraudzīju, ka neesmu šis ķermenis – esmu visur, un šis ķermenis atrodas manī. Šo izmaiņu dinamika ir salīdzināma ar ļoti lēzenu līkni, kas pamazām pieaug augstumā ar dažiem atsevišķiem straujākiem lēcieniem.

Neilgi pēc tam uz dažām nedēļām aizbraucu pie Mooji uz Portugāli, kur atrodas viņa sekotāju kopienas centrs. Klātbūtne un nedalīta uzmanība savas patiesās dabas atpazīšanai bija tā, kas straujā tempā paātrināja apzināšanās procesus un prāta uzslāņojumu noārdīšanos.

Tomēr joprojām, līdz pat šim brīdim turpinās skaidrības pieaugums lēni – gandrīz nemanāmi, taču sajūtami. Nebeidz šad tad parādīties arī spontāni vēl lielākas skaidrības brīži, kas liecina par to, ka šis redzējums vēl tikai palēnām nobriest.

 

Pazaudējot sevi, tiek atrasts viss

Tas pirmatnējais miers, kurā viss parādās, ir pieejams ikvienam. Taču tas, kas liedz to sajust ik brīdi, ir pilnīga identifikācija ar šī brīža lomu un iegrimšana notikumos jeb pasaulīgās norisēs.

Līdzīgi sapnim miegā, šī, tā saucamā „nomoda” realitāte ir īslaicīgs fenomens, kam ir pilnībā noticēts, tādējādi pazaudējot savas patiesās dabas apzināšanos. Tā nav kļūda, jo kas gan ir kļūda absolūtajā izpratnē? Absolūtā izpratnē vārdam „kļūda” nav nozīmes, jo vienlaikus parādās gan kāds notikums, gan kāda tēla attieksme pret to, un neviens no abiem nav patiesāks, objektīvāks par otru.

Agrāk vai vēlāk pirmatnējais miers pats sevi atkal atpazīst. Vai to šķietamais indivīds var veicināt, nodarbojoties ar garīgām praksēm? Interese par garīgām sfērām un vēlme praktizēt ir drīzāk simptoms, kas liecina par atmošanās tuvošanos. Dziļa interese par savu patieso būtību, garīgām nodarbēm tikai norāda uz to, ka šai apziņas šķautnei notiek virzība uz sevis atkal atpazīšanu un šī indivīda intereses tikai reflektē īstenos procesus.

Individualizētai apziņai tas, protams, ir netīkams un nepieņemams apgalvojums. Tā vēl nav atpazinusi sevi kā vienmēr un visur esošo nemainīgo, mierpilno Apziņu. Tā redz sevi kā individualizētu, nošķirtu būtni, kas atrodas ārējo apstākļu ietekmē un kuru ietver „ārpasaules objekti”, tādēļ doma, ka tai nav savas brīvās gribas un tā pēc sava prāta nevar ietekmēt notikumus, ir nepanesama.

Lai arī cik saistoši nebūtu runāt par iespējām, ko un kā darīt, lai ātrāk atmostos, brīdī, kad ir atpazīta sava patiesā daba, tiek ieraudzīts, ka „cilvēks” nemaz nevar atmosties, apziņa var vienīgi atmosties no īslaicīgās šķietamības, ka tā bijusi cilvēks. Un tā vairs nav individualizēta apziņa.

Tādējādi nav neviena, kurš varētu „apskaidroties”. Šis apstāklis arī varētu norādīt uz kritisko slieksni atmošanās procesā – kamēr ir kāds, kurš tiecas būt apskaidrots, tikmēr atmošanās nevar notikt, jo tikai brīdī, kad ideja par individuālu būtni tiek ieraudzīta kā šķietamība, var tikt atpazīta sava patiesā daba. Šajā brīdī iluzorās uztveres pamati ir neatgriezeniski ieplaisājuši, taču redzējums kļūst skaidrāks tikai pamazām. Palēnām izgaist gadiem krātais un nostiprinātais maldīgais skatījums, bez pārbaudes pieņemtās ticības un uzskati.

Ilgu laiku man vārds „apskaidrība” asociējās ar kādu pavisam mistisku notikumu, kas izpaužas kā ārēji ļoti kardināli pamanāmas, pēkšņas pārmaiņas cilvēkā, kuru rezultātā tiek sasniegta absolūta laime, rodas spējas pārvaldīt šo realitāti un izbeidzas ierastā funkcionēšana sabiedrībā. Taču, kā noprotams, šajā izpratnē ir daudz maldīgā.

Vienā teikumā šo „parādību” varētu formulēt kā savas patiesās dabas jeb būtības atkalatpazīšanu, taču te, protams, nepieciešami krietni plašāki paskaidrojumi – cik nu tas ir iespējams, izmantojot duālos, lingvistiskos līdzekļus. Pirmkārt, cilvēks, persona vai indivīds nevar sasniegt apskaidrību, jo apskaidrība ir ieraudzīt to, ka savā patiesajā būtībā nemaz neesmu šī persona. Persona un tās realitāte tiek pieredzēta, tas notiek manī, taču tā nav mana pamatbūtība. No šī izriet, ka apskaidrību var definēt arī kā atbrīvošanos no maldīgās identifikācijas ar personu, cilvēku. Otrkārt, nekas nevar tikt reāli sasniegts, jo mana patiesā daba vienmēr ir bijusi. Varētu teikt, tā vienmēr ir bijusi apskaidrota, tikai gluži vienkārši ir notikusi maldīga visa uztveramā interpretācija, kā rezultātā īslaicīgā loma noturēta par reālo “es”. Apskaidrība nav īsti notikums, šī vārda parastajā izpratnē, jo nekas jau īsti nenotiek – absolūtā līmenī nekas nav izmainījies un izmaiņu vispār nevar būt. Jebkuras izmaiņas var ieraudzīt kā izmaiņas tikai attiecībā pret kaut ko, kas paliek statisks, bet Absolūts tikai ir, tas ir viss, tādēļ izmaiņas kā jēdziens var eksistēt vien šīs relatīvās, duālās pasaules ietvaros.

Aizvien vairāk atpazīstot savu patieso, universālo dabu, kā blakusprodukts rodas prieks, beznosacījuma mīlestība pret visu, laime, miers. Tas ir kā mājās atgriešanās laime, izzūd konflikti un pretrunas. Tiek ļoti skaidri ieraudzīts, ka ar „citiem cilvēkiem” (un ne tikai cilvēkiem) esmu viens, un tas nes lielu mīlestību pret pilnīgi visu. Viss liekas mīļš un skaists.

Kā iziet no iestrēgšanas emocijās?

Ja tiek pieredzēta tendence bieži atgriezties pie viena veida emocijām (kas droši vien ir traucējošas, jo citādāk nebūtu šāda jautājuma), tas norāda uz to, ka konkrētai individualizētajai apziņai ir nepieciešams kaut ko šai saistībā vēl izspēlēt/pieredzēt. Katra individualizēta Apziņas šķautne šajā realitātē izspēlē kaut kādu savu lomu. No dzīves uz dzīvi tiek pārnestas būtiskākās tendences, kurām jātiek izsmeltām, scenāriji, programmas, kurām jātiek izpaustām, līdz ir izsmelts viss un dabiski notiek atmošanās, tiek nomesti izrādes tērpi un maskas, atklājot savu patieso būtību. Tas, ka tiek uzdots jautājums – kā iziet no šīs iestrēgšanas emocijās – jau vien liecina par to, ka, ļoti iespējams, ir pienācis laiks šo aspektu atmest. Ļoti iespējams, tas sevi ir izsmēlis, tāpēc arī tiek saskatīts kā traucējošs un notiek lūkošanās pēc iespējām no tā atbrīvoties. Pēc tam, kad ir gūta spēja emocijas novērot „no malas”, var tikt īstenotas divas stratēģijas (kuras var izmantot vienlaicīgi).

  1. Ieraugi, ka šīs emocijas arī ir OK. Tām savā būtībā nav nekāda vaina. Tās tiek izspēlētas Apziņā, jo tām ir bijusi vai ir sava loma šajā kosmiskajā teātrī. Un tu neesi vainīgs/a pie tā, ka caur tevi tiek šādas emocijas izspēlētas (vienalga, vai izrādi tās uz āru vai ne). Tu tās neradīji, tās gluži vienkārši tiek pieredzētas caur tevi. Ieraugot to, kas vispār ir šo emociju būtība, rodas dabiska pieņemšana un, kad vairs nav pretestības, tām arī pazūd spēks.
  2. Dažkārt ir noderīgi saprast šo emociju šķietamo cēloni relatīvajā līmenī (piemēram, bērnība, kāda iepriekšējā dzīve) un ar spēcīgu nodomu īstenot kādas prakses, lai tās atbrīvotu, transformētu. Kaut arī varētu likties, ka tās ir virspusējākas nodarbes, kurās nav absolūtās patiesības, tomēr – kamēr esam šajā sapnī un risinām šī sapņa problēmas, ir ļoti adekvāti izmantot arī šī sapņa rīkus, lai tās atrisinātu. Tāpēc dažkārt var būt ļoti noderīgas kādas prakses vai metodes ar konkrētu nolūku atbrīvoties no tā, kas traucē pilnvērtīgi izpausties un būt šajā realitātē. Te nav pārāk svarīgi, kas tieši tiek darīts, kāda tieši tehnika izvēlēta. Būtiskākais ir skaidrs un spēcīgs nodoms, ka ar šo pieeju es atrisinu konkrēto tendenci.

 

Kādi ir visbiežāk sastopamie uzmanību novērsošie šķēršļi, veicot apzinātu ceļu uz atmošanos?

Ja kāds ir pavisam nopietni apņēmies atrast patiesību, tad ar intelektuālo pusi – grāmatu lasīšanu vai lekciju klausīšanos, iepazīstoties ar dažādu metožu un tradīciju aprakstiem – parasti problēmu nav. Iegūt vispārēju intelektuālu izpratni par to nav pārāk sarežģīti.

Tomēr, pietuvojoties brīdim, kad tas būtu viss jāatpazīst un jāierauga pašam, uzrodas prokrastinācija, kas traucē īstenot garīgā ceļa praktisko pusi – meditāciju, pašizvaicāšanu, apzinātības uzturēšanu viscaur ikdienas aktivitātēm, kā arī praktizēt raudzīšanos uz ierastām situācijām no citas perspektīvas.

Tas ir prāts (kurš izpaužas kā ieradums), kas atrod visdažādākos attaisnojumus, lai vēl nedaudz aizkavētu šīs aktivitātes. Bieži uzrodas tamlīdzīgas domas: „Man būtu jāizlasa arī šī grāmata!” vai arī: “Ir pieejams jauns video, labāk noskatīšos to!”.

Prāta pretestība ir diezgan ierasts fenomens. Tas ir ieradumu, programmu kopums, kas tiecas aizkavēt savas valdīšanas beigu pienākšanu. Bieži vien tas notiek, izliekoties un iestāstot sev, ka intelektuāla izpratne tā pati atmošanās vien ir, tādējādi turpinot sevi izklaidēt, pārlieku iesaistoties intelektuālās diskusijās par garīgumu un atmošanos. Idejas par apskaidrību nekad nevar būt TAS. Tomēr tās kalpo virziena norādīšanai.

Prātam, protams, ļoti patīk sastrukturizēt un sakārtot pēc kāda loģikas principa visu, ko tas pieredz vai uzzina pastarpināti. Tomēr tas traucē pieredzēt realitāti tieši un pilnīgi apzināti. Un – galu galā – visas idejas vēlmes ir jāatmet, lai varētu ieraudzīt patiesību, arī ideja par apskaidrību. Tā ir prāta padošanās, idejas par kontroli atlaišana.

Patiesa un dziļa ilgošanās pēc patiesības un mājām pavisam noteikti to pārvarēs!

>>>III<<<

žurnāla TAKA arhīvraksts, 2017.gada septembris. teksts: Lilija Apine

 

 

Jums var arī patīk