Pateicība veļu laikā

Senču dvēseles ir sabiedrības pamatu pamats un grūti apjaušama vērtība; balstoties uz tās, iespējama pilnveidošanās un attīstība. Priekšteču pieredze un radošā doma ir veidojusi mūsdienu pasauli, tā ir kapitāls, kura mantinieks ir ikviens. Neviena dzīvība nav bijusi velta,– katrai atvēlēta nozīmīga vieta vienotajā apziņas laukā. No šī vērtīgā informācijas avota var smelties un iegūt gan zināšanas un idejas, gan uzdevumus turpmākai attīstībai.

Veļu laiks

Latviešu tautas tradīcijās pieņemts ar pateicību pieminēt aizgājējus un vēlēt mieru viņu dvēselēm, klusībā soloties pieminēt un neaizmirst; dzīvot tā, lai aiz sevis atstātu garīgas vērtības, lai, skatot savas dzīves filmu, nevajadzētu neko nožēlot.

Tāpēc šajā laikā veļiem veltāmi īsi klusuma un meditāciju brīži, kad pieminēt tās dvēseles, kuras visvairāk uzrunā, ir visradnieciskākās un nozīmīgākās.

Izvēlas kādu no tām, sasveicinās un lūdz atļauju kontaktēties. Saņemot emocionāli apstiprinošu atbildi, var uzsākt dialogu sajūtu un domu līmenī tik ilgi, cik iespējams. Pēc tā pateicas par doto iespēju, atsaucību un palīdzību.

Lietot var vien to, kas katram jau izsenis pieder. Mūsdienu sabiedrība ir savu dzīvi nodzīvojušo un uzdevumu izpildījušo dvēseļu enerģijas mantiniece. Tas jāapzinās un  jāizmanto!

Ja jums ir ideja, teorija vai darbības virziens, kādā vēlaties attīstīties, vērsieties pie šīs idejas (teorijas) radītājiem un pirmsākuma – kopējā civilizācijas informācijas lauka. Ar meditācijas un domu palīdzību pievienojieties varenajam enerģijas plūsmas kanālam, ar cieņu un pateicību uzņemiet zināšanas un uzkrāto pieredzi.

Pasaules daudzdimensitāte pieļauj domu, ka viss atrodas tepat un visapkārt, arī zināšanas un pieredze, tāpat iespēja kontaktēties ar visu un vienmēr.

Mēs PATEICAMIES!

 

/Žurnāla “Taka” 2011.gada arhīvs/

Jums var arī patīk