Paļaujoties uz savu dziļāko straumi… Sievietes iniciācijas līkumotais ceļ

Par sievietes garīgo ceļu pie sevis – sievišķo iniciāciju – šobrīd atrodams daudz informācijas un pieredžu ieguves iespēju – literatūra, praktiskas nodarbības un grupas, ezoteriskas skolas, mākslas izpausmes. Tverot impulsus sociālajā telpā, rodas sajūta, ka šī tēma tieši pēdējās desmitgadēs ir nobriedusi kā gatavs auglis. Esmu pārliecināta, ka šos procesus virza dziļa kolektīva vajadzība atgriezties pie sievišķības sakrālās dabas izstarotajām vērtībām (rūpēm, maiguma un empātijas) pasaules mērogā, attieksmē gan pret mūsu Māti – planētu Zemi, gan vienam pret otru. Sieviete, kas dod dzīvību, caur savu miesu turpina dzīvības ritu, ir tā, kuras rokās ir daudz spēka un ietekmes, arī uz globāliem procesiem. Bet, pirms jebkuras pārmaiņas var kļūt kolektīvas, tās primāri ir dziļi individuālas. Procesi, kas izejami dvēseles pieredzes ceļā – arī pie savas sievišķās identitātes – savā ziņā ir nosacīti, katrs no posmiem ietver noteikta veida uzdevumus, kurus nav iespējams apiet. Tas, kā mēs ar tiem sastopamies, kā integrējam iegūtās pieredzes, arī veido mūsu kodolu.

Bērnišķīgā nevainība un pāreja krēslas zonā

Bērns ar instinktīvajiem un garīgajiem  spēkiem runā vienā valodā, nenodalot sevi no tiem, spēlējoties ar tiem uz pasauļu robežas. Lai gan jau agrīni enerģētiskās atšķirības starp dzimumiem – izziņas vērsumā, aktivitātē, tempā – neapšaubāmi ir, dzimumlomai nav izšķirošas nozīmes. Augot robežas kļūst izteiktākas, strukturējas dualitāte arī sievišķi-vīrišķajā piederībā. Nevainīgo, tiešo izpēti nomaina krēslaina neziņa, un tieši caur to sākas sevis kā individualitātes apzināšana arī kā sava dzimuma pieredžu nesējam.

Kurā brīdī meitene kļūst par sievieti? Tradicionāli šis pārtapšanas periods tiek saistīts ar pubertāti, hormonālajām izmaiņām un seksualitātes uzplaukumu. Šajā posmā abu dzimumu bērni negaidot nokļūst pasaulē, kas viņiem ir sveša, gan sākot ar savu ķermeni, gan apkārtējo nosacījumu uztveri un sevis izjūtu tajā. Maz pamazām zūd autoritāšu iespaids, kas vadījis līdz šim, atstājot dvēseli bez ārējiem orientieriem. Šie procesi dažādās formās tiek atspoguļoti folklorā – gan dainās, gan pasakās, jau agrīni sagatavojot dvēseli izaicinājumiem, kas to sagaida.

Sievišķās iniciācijas tematikā tradicionāls ir Pelnrušķītes motīvs. Kā zināms, pasakas sākumā galvenā varone zaudē māti, drošo atbalsta figūru, kas atstāj meiteni – jauno sievieti tikšanās pieredzei ar konfrontējošo, apšaubošo, nelabvēlīgo (pamāte un viņas meitas). Viņa ir spiesta sākt meklēt jaunus, iekšējus pieturas punktus, lai risinātu dzīves izvirzītos uzdevumus. Kas ir zīmīgi – vīrieša (tēva) figūra šajā pasakas posmā neizgaismojas kā resurss, uzsverot to, ka sevis atrašana sievišķajā notiek caur sava dzimuma spēka avotu dziļāku iepazīšanu. Ja skatām bērna attīstību un abu vecāku nozīmi tajā no psiholoģijas viedokļa, tiek uzskatīts, ka pirmā septiņgade ir mātes ietekmes periods, otrā septiņgade – tēva, savukārt no pusaudžu vecuma jaunietis paliek sava dzimuma vecuma ietekmes zonā, ko pasakas skaisti atspoguļo.

 

Maldu ceļi. Pelnrušķīte un “sliktā meitene”

Pieaugot mēs sākam apzināti (vai mazāk apzināti) izdarīt izvēles un veidot savu dzīvi. Ļoti reti šis ceļš izdodas gluds, visbiežāk sieviete izvēlas pagriezienus, kas viņu attālina no sevis un iekšējās patiesības. Viens no biežākajiem slazdiem, kurā var iekrist sieviete, ir priekšstats (un tam pakārtota dzīves pozīcija): mani mīlēs, ja vien es būšu pietiekami laba. Sievietes personības struktūra ārējā slānī ir daudz elastīgāka nekā vīrietim, sievietei ir dabas dota spēja pielāgoties, nogludināt, būt par tiltu starp nesavienojamām pasaulēm un caur savu mainību tās savienot sevī un citos. Mainības funkcija ir saglabāšanās, turpināšanās, sieviete caur savu ķermeni nes dzīvību tālāk, tāpēc viņā ārkārtīgi dziļā līmenī ir izveidojušies mehānismi, kas caur ārējo elastību ļauj saglabāt un mantot būtisko, esenciālo.

Sociāli sievietei patīk būt patīkamai un ārkārtīgi svarīgi būt pieņemtai, iekļauties vidē, kas dota apkārt, bioloģiski skatoties – lai izdzīvotu, garīgā līmenī – lai caur sevi izpaustu veselumu, Dieva vienlaicību pretējībā, dievišķību dualitātē. Tā ir skaista un vērtīga kvalitāte, bez kuras nav iespējama attīstība. Grūtības rodas tad, kad sieviete sāk sevi līdz šai kvalitātei reducēt un, maldīgas pašuzupurēšanās vai egoistiskas pašapliecināšanās dzīta, nošķiras no citiem saviem aspektiem un vienlaikus – no sava barojošā spēka, no Lielās Mātes daudzdimensionalitātes. Sašaurinot sevi līdz citiem ērtam un patīkamam objektam, dzīvība dziļumā neizbēgami sāk zust. Paradoksāli, bet to iespējams realizēt arī dziļā pārliecībā par nodošanos personīgai attīstībai. “Ja kļūšu pilnīgāka, virtuozāka savā sievišķībā, savā varēšanā, es kļūšu gribēta, novērtēta, laimīga!” Cik daudz pseidogarīgu semināru tiek veidots, ekspluatējot šos maldus! Sievišķības skolas vai vīriešu – guru instrukciju traktāti, kā piesaistīt vīru miljonāru… Par pašieceltu “pamāti” šajā arhetipiskajā ceļā sievietes pasaulē kļūst pašas partneris, kura dēļ mainīt sevi līdz nesasniedzamajam ideālam, lasot zirņus no pelavām no ausmas līdz rietam. Vienlaikus “pamāte” vienmēr paliks neapmierināta un neapmierināma, jo tās funkcija ir sievieti “izdzīt no mājām”, no vēlmes pašapliecināties caur ārēju novērtējumu, izsūtot meklējumos pēc sevis pašas.

Ne visas sievietes iet Pelnrušķītes ceļu. Jaunietes ar spēcīgu instinktīvo patību var sākotnēji izvēlēties pretstāvi sociāli vēlamās sievietes tēlam, dumpinieces pozīciju, izaicinājumu. Risks šajā ceļā ir iekļūšana iekšējo destruktīvo personības aspektu (“iekšējā slepkavas”) valgos, nonākot atkarībās, sagraujot savu ķermeni un iesprostojot sevi radošo sievišķo dabu necienošos, necienīgos apstākļos. Šis ceļš sākotnēji valdzina ar ilūziju par brīvību un piedzīvojumu spilgtumu, tomēr, lai kādas modalitātes būtu sievietes izvēlētais maldu ceļš, tā iznākums ir viens – vilšanās, dzīvības spēku izsīkums, tukšums.

 

Krīze. Dvēseles tumšā nakts

Sievietes krīze atšķiras no vīrieša krīzes, un, lai gan sievietei ir tikpat spēcīga tendence  “iemigt” materiālajās un sociālajās nosacītībās, viņa to dara atšķirīgi. Sievietes avoti ir dziļi, tik dziļi, ka viņai pašai tie var šķist neizsmeļami. Pat ilgus gadus dodot bez “pieslēguma” savām saknēm, viņa var nesajust dvēseles resursu iztukšošanos, sevišķi ja šāda jutība nav trenēta, un, kā likums, tā mūsdienu sabiedrībā trenēta netiek, drīzāk – grauta, sākotnēji ievainota. Krīze parasti piemeklē mūs negaidīti, tas ir dabiski – kurš gan apzināti gaida grūtības?  Taču vienmēr, pārskatot enerģijas vērsumu, top skaidrs, ka dziļa krīze ir ilgu gadu vai pat gadu desmitu ikdienas izvēļu rezultāts. Vienlaikus jebkura krīze nes sevī ko jaunu, svaigu – tā ir dvēseles dāvana patībai, tās atmodināšanai.

Abiem dzimumiem krīze var izpausties gan kā ārēju apstākļu saasinājums, pārmaiņu ultimāts (izmaiņas partnerattiecību statusā, slimība, profesionāla izdegšana), gan kā iekšēja, latenta neapmierinātība ar esošo realitāti, ap sevi radīto pasauli, jēgas zudums. Un tikai šajā naktī pa īstam var piedzimt vēlme pēc patiesas, pilnīgas Dzīves.

 

Atmošanās sev – satikšanās ar Lielo Māti

Ja vīrietis iniciāciju piedzīvo caur savas bezspēcības apziņu, sieviete – caur paļaušanos uz sevi, savu dziļāko straumi, intuitīvo vadību, savu instinktīvo dabu.

Latviešu folklorā Lielās Sievietes enerģiju vistiešāk nes dieviete Māra – visu māšu Māte. Viņa iemieso Zemes, materiālās pasaules mantojumu, nebeidzamos resursus, vienlaikus arī zemapziņas slāņa neviennozīmību. Folklorā Māra tiek atspoguļota kā sieviešu aizstāve dzīvības ritos, padomdevēja, dzīvības un nāves pārejas sargātāja, vārti uz sievietes dziļi dabisko, ar dabas cikliem saausto patību. Māra nav ne laba, ne ļauna – viņa ir visu ietveroša, aptveroša, vienmēr klātesoša, par sevi atgādinoša. Māras enerģija var būt pret sievieti gan labvēlīgi, gan nelabvēlīgi noskaņota – atkarībā no tā, cik cieņpilni sieviete attiecas pret Māras aizgādībā esošajām dzīves sfērām un iekšējiem personības aspektiem. Māra ir tā, kas ieved meiteni pieaugšanā par sievieti – sievu, nodrošina pāreju, iniciāciju. Ir kāda tautasdziesma, ko izdzirdēju pusaudžu gados un kas jau pirmajā reizē atstāja dziļu iespaidu ar dziļi sievišķīgo spēku, ko tā izstaro gan pēc skanējuma, gan nozīmes:

 

Neviļoti es iegāju

Mīļās Māras istabā,

Mīļa Māra man iedeva

Sievas krēslu apsēsties.

Nesēdēšu, mīļā Māra,

Nav man sievas padomiņ’.

Sēd, meitiņa, sievas krēslu,

Došu sievas padomiņ’.

 

Šķiet, šī ir viena no koncentrētākajām instrukcijām sievišķajā iniciācijas ceļā. Apzinoties, ka savas individuālās zinības nepietiek, sieviete atdodas lielākai gudrībai – Lielās Mātes gudrībai sevī, uzticot sevi pilnībā. Zīmīgi, ka Māras istabā sieviete nonāk neviļot – bez apziņas vektora, tā ir patības nesta, stihiska straume, kas ieved jaunajā līmenī un nostāda pārejas priekšā.

Ārkārtīgi daudz dainu ir par sērdienīti – bārenīti (atspoguļojas jau iepriekš minētais motīvs par šķiršanos no “labās” mātes) un Māras īpašajām dāvanām sievietes dvēselei, “izejot tautās” –  pašrealizācijā caur ģimeni, attiecību veidošanā ar partneri, pavarda uguns kopšanā:

 

Kas tā tāda balta nāca

Pusvakara saulītē?

Tā nāk pate mīļā Māra

Bārenītes apraudzīt.

– Labvakar, bārenīte,

Dzird’ es tevi saderētu.

– Nava tiesa, mīļā Māra,

Nav vēl visa gatavaine.

– Ej ar Dievu, bārenīte,

Došu visu gatavaini:

Simtu govu, simtu vēršu,

Simtu baltu villainīšu;

Tavam miežu arājam

Simtu bēru kumeliņu.

 

Īpašās simboliskās dāvanas, ko Māra sniedz sievietei, ir dažādas: govs (materiālās pārpilnības simbols,  auglības spēks), villainītes (garīgās zināšanas, mantojums), zālītes (dziedināšanas instrumenti). Kā īpaša dāvana daudzās dainās tiek minēts zīda lakatiņš – Māras zinību esence:

 

Mīļā Māra man iedeva

Skudru austu nēzdodziņu.

Iedodama piesacīja:

Tur’ godā valkādama,

Tur’ godā valkādama,

Mazgā rīta rasiņā,

Mazgā rīta rasiņā,

Žau sudraba bērziņā.

 

Dažkārt nēzdodziņš tiek likts pūra dibenā, lai tajā slaucītu “gaužas asariņas” (prasme atgūt dvēseles spēkus dzīves smagajos posmos), vai tiek saņemta norāde, ka šis talismans atgādina par Māras gudrības klātbūtni ik solī (“ik pacelsi pūra vāku, ik tu mani pieminēsi”).

Vēl viena sievietes aizstāve latviešu foklorā ir Laima – likteņa lēmēja, iekšējā sirds starojuma sargātāja, kuras gaismā visi dzīves uzdevumi kļūst viegli pārvarami. Vietumis dainās Laimas un Māras simboliskās funkcijas pārklājas ar niansi, ka caur Laimas dāvanām (sirds spēku, laimes izjūtu) sieviete iegūst spēju pārradīt, transformēt nosacīto:

 

Saka mani bārenīti,

Es nebiju bārenīte:

Dieviņš tēvs, Laima māte,

Dieva dēli bāleliņi.

 

Es Laimiņas bērniņš biju,

Laima mana māmuliņa.

Kādu mūžu gribējosi,

Tādu pati paņēmos.

Iespējams, viena no skaistākajām apjēgsmēm sievišķās iniciācijas ceļā ir neiespējamība būt vienai. Sajūtot sevi kā daļu no Lielās Mātes mūžīgā pārtapšanas procesa, citas sievietes – kā māsas šajos meklējumos, pretējo dzimumu – kā papildinošu draugu, ar kuru noris dziļās satikšanās brīnums un jaunrade, vientulība kļūst par ilūziju, izsmeltība – par atmiņu. Ik brīdi ir iespējams pacelt pūra vāku un ļaut sevi piepildīt dāvanām, ko nes Būtība. Neviena nakts vairs nav necaurredzama, jo ir Lielās Mātes sargāta.

 

——-

 Žurnāla TAKA 2018.gada arhīva raksts. Iegādāties arhīva numurus var rakstot: zurnals.taka@gmail.com

sagatavoja: Ilze Ulmane-Rudakova, psiholoģe apmācībā, sistēmfenomenoloģiskās metodes un holodinamikas praktiķe, transformatīvo spēļu vadītāja, www.dveseleselpa.lv

Jums var arī patīk