Organismu līdzsvarojošā naturopātija. Intervija ar Anci Šternbergu

Modē ir veselīgs dzīvesveids, sezonālie produkti, un par izklaidi kļūst tirgus apmeklējums. Bet kā būtu, ja no paša sākuma tā varētu – ar atbildību pret sevi, pirms dzīve noper? Patiesa saruna ar grāmatas „Topi vesels” autori ANCI ŠTERNBERGU, kura saka: „Naturopāts nomainīs ūdeni akvārijā, nevis vedīs zivi pie ārsta, lai sabarotu to ar antibiotikām, un vestu atpakaļ mājās – akvārijā ar netīru ūdeni.” Ance, pēc pārliecības un specialitātes naturopāte un uztura terapeite, stāsta par pašdziedināšanos un atbildības trūkumu pret savu tuvāko – sevi.

Kāds ir Tavs ceļš līdz naturopātijai?

Ceļš ir ļoti, ļoti garš, tas patiesībā ir stāsts par manu grāmatu – es to rakstīju, lai mans stāsts visiem būtu zināms un lai cilvēki spētu iedvesmoties. Sākās viss pavisam vienkārši – snovborda skolas treniņu laikā sāku manīt, ka nogurstu daudz ātrāk nekā mani vienaudži. Nesapratu, kāpēc nevaru pa kalnu nobraukt tik daudz un agresīvi kā citi. Es domāju, ka man ir kāda problēma. Sāku interesēties, kāpēc man sāp ceļgali un nevaru izturēt slodzi, visu laiku māc nogurums un stīvums. Bija arī nepatīkama sajūta pēc treniņiem. Apmeklējot dažādus ārstus, pagāja ilgs laiks, līdz 14 gadu vecumā Bērnu slimnīcā man konstatēja reimatoīdo artrītu. Kopš tā brīža es uzsāku pilnīgi alternatīvu ceļu: izlēmu, ka ar medikamentiem neārstēšos. Manā ģimenē mamma jau iepriekš bija izmantojusi netradicionālo medicīnu, un mēs uzsākām meklēt un praktizēt dažādus dziedniecības veidus (homeopātiju, Ķīnas medicīnu, ājurvēdu), paralēli pievēršot uzmanību uzturam.

Kā atklāji savu būtību?

Es vienkārši redzēju, ka tas, ar ko ārstējos, man palīdzēja. Tas strādāja, un es kļuvu vesela. Enerģijas man ir reizes piecas vairāk, garastāvoklis, noskaņojums – viss citādāk. Tā sapratu, ka gribu mācīties naturopātiju, lai varētu informāciju nodot arī citiem. Apzinoties, cik patiesībā mans ķermenis ir radis justies vesels, sapratu, ka es nemaz nezināju, kā ir justies labi. Mans mērķis –parādīt cilvēkiem, cik patiesībā viņiem labi būtu jājūtas.

Meklējot skolas, manī pamodās spītība braukt studēt citur, nevis Latvijā. Londonā atradu tādu skolu, kas mani ārkārtīgi saistīja. Tā kā neesmu sistēmas cilvēks, izvēlētā skola bija īstā, jo piedāvāja cita veida mācību metodiku – ar lielāku brīvību, atvērtiem pasniedzējiem, metodiku, kurā teorija agri tiek savienota ar praksi, ļaujot ļoti ātri „ielēkt” reālajā pasaulē. Radās iespēja uz turieni aizbraukt, bet, kā jau zinām, ja kaut kas ir lemts, tas vienkārši notiek. Tagad esmu šo skolu absolvējusi, esmu naturopāte, uztura terapeite (nutritional therapist) un Londonā turpinu mācīties augu medicīnu.

Uz ko balstās naturopātija?

Naturopātija ir alternatīvās medicīnas sistēma, kas pamatā balstīta uz vajadzīgās vides sniegšanu ķermenim ar jebkādiem dabas līdzekļiem. Tas var būt uzturs, homeopātija, lai ķermenis pats sevi varētu atveseļot, iedarbinot tajā pašdziedināšanās mehānismus. Tagad lieto terminu funkcionālā medicīna, kas apvieno tautas medicīnu, kur ir zālītes, enerģētikas un dziedniecību ar visu rietumu diagnostiku, analītiku. Naturopātija ir balstīta uz šo kopumu. Rietumu medicīna paredz simptomu apārstēšanu, kad ārsts iedot pretsāpju tableti pret galvassāpēm, un pēc šīs filozofijas cilvēks kļūst vesels, jo galva vairs nesāp. Bet naturopātijā cēloņi tiek meklēti daudz dziļāk, uzdodot jautājumu, kāpēc rodas sāpes.

Strādāts tiek arī ar simptomu mazināšanu, lai būtu redzams rezultāts. Pretējā gadījumā radīsies mīti par mistiskiem dziedniekiem un šarlatāniem. Ja cilvēks nav gatavs pats iedziļināties, bet grib lai viņu „salabo”, rodas daudz misēkļu. Naturopātija ir līdzeklis, kā iedarbināt ķermeņa paša spēju sevi atveseļot. Klasisks piemērs ir, kad paaugstināta holesterīna dēļ tiek dzerti medikamenti, jo pastāv uzskats, ka holesterīns ir slikts. Bet – pirms metamies apkarot „problēmu”, nemaz nepajautājam sev, kāpēc ķermenī šobrīd ir augsts holesterīns, kāpēc ķermenis grib to ražot vairāk, nekā vajadzīgs. Viens no faktoriem var būt ikdienas stress, jo satraukumā ķermenis pastiprināti izdala stresa hormonu kortizolu, taču kortizols organismā tiek veidots no holesterīna. Diezgan loģiski, ka tiks ražots vairāk holesterīna, ja nepieciešamība pēc tā būs lielāka.

Lielai daļai sabiedrības vārds „dziedniecība” šķiet kaut kas mistisks, „naturopātija”, turpretī, izklausās nopietnāk.

Man ir tāds uzskats, ka cilvēki bēg no dziedniecībām un šādām lietām, jo nemāk uzņemties atbildību par savu veselību. Iet pie speciālistiem, sakot: „Salabo mani, iedod man ripu, saliec kaulus kā vajag, un es būšu vesels, dragāšu tālāk.” Bet brīdī, kad cilvēks uzņemas atbildību par savu veselību, viņš visupirms grib būt informēts par to, kā sev palīdzēt, ko viņam tas dziednieks dos, kāda ir tā tehnika, kurā viņš strādā, kāpēc tas varētu palīdzēt. Cilvēks kļūst ziņkārīgs, viņš grib izzināt, jo pats vēlas sev palīdzēt.

Skepse pret dziedniecību rodas, kad izpaliek šī vēlme pašam izzināt un pašam darīt, jo ne katrs ir gatavs izpildīt visu, ko speciālists rekomendēs. Bet – ja viss netiek izdarīts, rezultāts ir nepilnīgs. Ne vienmēr patiks pašam kaut ko darīt. Mēs nemākam uzņemties atbildību par sevi un savām izvēlēm, vainojam ārstus, ka medikaments radījis blakusefektus, bet – vai kāds ar mietu dzina tās zāles dzert, vai pats gribēju!?

Vai Latvijā nevar apgūt to, ko mācījies tur?

Naturopātiju nevar, kādas dziednieku skolas varbūt pieskaras tikai atsevišķām tēmām. Tā kā informācija vēl līdz Latvijai nav atnākusi, šīs nozares apguve nevar būt tik pilnīga un pamatīga. Visu, ko es tur iegūstu, atvedu uz šejieni, un cilvēki izbrīnā klausās, taču pasaulē tas pastāv jau ļoti sen. Es gribētu mācīties augu medicīnu Latvijā, jo mums taču ir daba, taču šobrīd ikdiena ir piesātināta, dzīve strauja, un mācīties no zāļu sievas, dzīvojot laukos, ir pārāk laikietilpīgi, lai gan baudāmi. Pēc 3 gadu studijām Londonā man būs tā iespēja iegūt arī maģistra grādu augu medicīnā, tāpēc pagaidām izvēlos šo ceļu.

Kas tevi vēl pozitīvi pārsteidza, studējot naturopātiju Anglijā?

Mani pārsteidza, cik cilvēki – mani kursabiedri – maz zina. Liels pārsteigums bija, kad, aizbraucot uz turieni kā veģetāriete, es ar savu milzīgo pārliecību nevarēju klausīties viņu teiktajā, ka tas tomēr nekam neder. Visi mani pasniedzēji ir bijuši veģetārieši vai vegāni kādā savas dzīves posmā, bet to ir pārtraukuši. Man nācās sevi lauzt, jo uzskatīju, ka veģetārisms ir tas vienīgais ceļš un vienīgais veselīgais. Tika piedāvāti citi uztura modeļi un izklāstīts, kā viņu praksē tas strādā, proti, uzturā iekļaujot dzīvnieku valsts produktus. Sāku eksperimentēt, iekļaujot dzīvnieku produktus savā uzturā, un efekts bija tieši tāds, kādu viņi solīja.

Bet kā tad beigās ir ar to gaļu?

Ar gaļu ir tā, kā ar visām lietām – vieniem jā, citiem nē. Mans rezumē – ja tu nenodarbojies ar augsti garīgām praksēm, kur attīsti sevi pilnīgi citos līmeņos un kur garīgā izaugsme ir daudz spēcīgāka par to fizisko, primitīvo ķermeni, tad gaļa būtu jāēd. Ilgstoši nevar iztikt bez. Vienam ilgstoši ir 5 mēneši, citam 10 gadi. Kamēr esam šajā fiziskajā pasaulē, kad metamies dzīvē, pārdzīvojam par visu un nepieslēdzam savu patieso apziņu, savu augstāko būtību, es uzskatu, ka tad ķermenim vajag šos dzīvnieku produktus, jo tie ir sazemējoši, sildoši, barojoši, tiem ir cits enerģētiskais aspekts. Iepriekš domāju, ka dzīvnieku produkti ir netīri, bet tagad tos redzu pilnīgi citādāk, arī lietoju tos citādāk, proti vienmēr iesvētot ēdienu un pasakoties tam dzīvniekam par upurēšanos, lai man būt veselība un es būtu paēdusi. Jebkurā lietā, ko darām, svarīgi ir, kā to dara.

Kuras nepieciešamās vielas cilvēks neuzņem, ja uzturā nelieto dzīvnieku valsts produktus?

Ja no gaļas atsakās uz kādu laiku, var pat nebūt absolūti nekādu problēmu, bet, ja grib atteikties pilnīgi uz visu dzīvi, tad jau varam runāt arī par vielām. Biopieejams ar gaļu būtu B12 vitamīns, kas ir pārsvarā  tikai dzīvnieku valsts produktos. Ārkārtīgi būtiskās omega 3 taukskābes arī ir problemātiskas vegānu uzturā, jo ne visi cilvēki spēj no augu valsts (riekstiem, sēklām) pārveidot organismā aktīvo omega 3. No Ķīnas medicīnas viedokļa tā ir enerģētika. Ilgstoši piekopjot, piemēram, svaigēšanu, šāds uzturs mūsu platuma grādos var radīt gremošanas un nervu sistēmas problēmas tieši enerģētiskā aspekta dēļ, jo organisms uzņem aukstu un enerģētiski dzesējošu pārtiku. Arī daba rāda, ko ēst. Ziemā ir sakņu dārzeņi, kas jācep krāsnī, iegūstot citu enerģētiku, bet vasarā lietojam zaļumus un svaigos dārzeņus, kas ir dzesējoši. Enerģētika ir tepat līdzās!

Kāpēc eksperimentēšanai ir tik liela nozīme?

Ir veselīgi eksperimentēt un mainīt ēšanas paradumus, jo ķermenis mainās katru dienu, katru sezonu. Ieklausoties ķermenī, tas ik pa laikam prasa dīvainas lietas, bet tās vajag ēst. Problēma ir modeļos, kurus ieliekam savā prātā – to es saku no pieredzes, jo pati biju tas trakais vegāns. Brīdī, kad ieliec sevi rāmī, vispirms rodas milzīgs stress, cilvēks nonāk pretrunā ar savu ķermeni – ja nu apēdīšu to, ko ļoti sakārojās, bet teorētiski to nedrīkst? Ko citi nodomās? Es taču esmu vegānu kopienā! Ir ļoti viegli pakļauties savam prātam, bet, sadzirdot savu iekšējo balsi, apēdot to, ko ļoti kārojies, saproti, ka ar to pietika.

Svarīgi nevis ieciklēties uz veselīgo uztura modeli, bet eksperimentēt ar sevi un būt klātesošam savā ķermenī, vērtējot, sajūtot un ieklausoties sevī. Gaļēdājam es ieteiktu mēnesi iztikt vispār bez dzīvnieku produktiem, paeksperimentēt ar kaut ko jaunu – ne tikai no veselības viedokļa, bet arī no jaunu recepšu un garšu puses. Ļoti striktam vegānam vairs nav runa par ķermeni, bet par uzskatu sistēmu. Tie ir pasīvi, agresīvi indivīdi. Paskatāmies cilvēkus, kas ēd dzīvnieku produktus lielos vairumos! Viņi ir sazemēti, mierīgi, kamēr svaigēdāji, noliedzot gaļu, mēdz „iet pa gaisu”. Tad es tiešām ieteikt padzert kaulu buljonu, apēst olu, lai sevi nedaudz piezemētu.

Tu savas zināšanas un informāciju ikdienā publicē blogā Topivesels.lv

Jā, es rakstu blogu un diemžēl, jo vairāk strādāju individuāli ar cilvēkiem, jo mazāk blogā parādās kaut kas jauns, bet es cenšos. Ir ļoti daudz aspektu, kas jāapzina, lai pavēstītu svarīgāko. Par to arī ir naturopātija – katrs esam unikāls, atšķirīgs cits no cita. Lai saprastu, ka nav tikai balts un melns, katram pašam ir jāeksperimentē, katram pašam jābūt par pētījumu sev. Un te mēs atgriežamies pie tā, ka ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību pret sevi, visā ko darām.

Kādus terapijas un dziedniecības veidus atklāji studiju laikā?

Uzzināju par audu jeb šuslera sāļiem. Tas ir pēc homeopātijas principa veidots preparāts, kas balstās uz 12 sāļiem, minerālu savienojumiem, un tie enerģētiskā līmenī sakārto cilvēku. Piemēram, ja ir kādas nervu problēmas, esi stresā, muskuļi ir savilkti, tad jāizmanto magnija un kālija sāļi (Mag Phos un Kali Phos). Homeopātiskās devās ilgstoši lietojot, enerģētiskā līmenī sāļi palīdz cilvēkam atgūt līdzsvaru kādā konkrētā jomā. Es pati tos izmēģināju, lietoju kauliem un zobiem. Man par pārsteigumu, tiešām bija uzlabojumi.

Ķīnas medicīnu es biju lietojusi, bet ne mācījusies – bija interesanti mācīties meridiānu sistēmas un filozofiju par elementiem. Šogad to apgūšu padziļinātāk, jo augu medicīnā māca Ķīnas „piesitienu”. Kas vēl bija jauns? Pilnīgi neko nebiju dzirdējusi (un tas lēnām ienāk arī Latvijā) par zarnu trakta mikrofloras un zarnu trakta nozīmību visā mūsu veselībā, jebkurā aspektā. Tas man bija jaunums. Lasot zinātniskus pētījumus vai progresīvas idejas par uzturu, visur pirmā ir zarnu mikroflora un gremošanas procesu stāvoklis. Ja tas nav kārtībā, ir garantēts, ka cilvēks nevar būt vesels, jo arī naturopātijā pastāv uzskats, ka, gremošanas traktam esot pilnīgi veselam, cilvēks būs vesels. Kad kuņģis strādā kā nākas, aizkuņģa dziedzeris, zarnu trakts ir veselīgi un kārtībā, tad veselība garantēta!

Principā vesela orgānu sistēma atbild par to, lai cilvēks varētu būtu vesels.

Jā! Un aizvien iegūstam pētījumus par baktērijām, kas ir mūsos un ko tās regulē, to funkcijām. Domājot, ka imunitāte rodas, iedzerot lakto kapsulas, mēs maldāmies, jo imunitāte ir tikai viens no posmiem. Mūsu garastāvoklis, depresīvs noskaņojums, galvassāpes, kognitīvās funkcijas, domāšana – tas viss ir saistīts ar organismā esošajām labajām vai sliktajām baktērijām. Sliktās liecina par drūmu noskaņojumu, uzvedības problēmām, uzmanības deficītu un autismu. Šī spektra saslimšanas ir tiešā veidā saistītas tieši ar disbakteriozi. To pierāda fakts, ka, izmainot bērna diētu, šie cilvēciņi paliek veseli. Viņi vienkārši paliek veseli!

Ja skatās pasaules mērogā, vai alternatīvā un informatīvā medicīna ietekmes ziņā uz cilvēku ir spēcīgāka par medikamentozu ārstēšanu?

Es teiktu, ka spēcīgākas un efektīvākas šīs metodes ir, jo tās taču meklē cēloni, bet realitātē farmācijas industrija, visa lielā rietumu medicīna slāpē nost dziedniekus, naturopātus, jo nevienam jau nevajag veselus cilvēkus. Diemžēl tas ir bizness, principā tas ir vienkārši jāpieņem un jāaicina cilvēkus kļūt atbildīgiem. Brīdī, kad ļaudis kļūs atbildīgi par savu veselību, par savu dzīvi, tad arī sāks izvērtēt, vai tiešām tās ripas atveseļos un izārstēs.

Es tagad varētu braukt uz Angliju, atvērt praksi un mierīgi strādāt, man tur būtu milzīgs atbalsts no biedrībām, jo tur tas viss ir attīstīts un zināms. Tur cilvēki grib iet pie naturopāta un uztura terapeita, viņi ir atvērtāki. Atbraucu uz Latviju, un mani šeit netīšām nosauc par uztura speciālistu, bet es taču neesmu uztura speciālists, Latvijā tam vajag bakalaura grādu! Rezultātā es šeit neesmu vispār nekas, jo man nav nekādas izglītības. Bet es gribu palīdzēt Latvijas cilvēkiem, es gribu ieviest tās progresīvās zināšanas šeit. Naturopātus un informatīvo medicīnu te īsti neviens neatbalsta, taču, tikai izraujoties no ierastās izglītības riteņa, varēs iegūt jaunas zināšanas, pieredzi un rezultātus.

Kāds ir tavas pozitīvās spītības iemesls palikt Latvijā?

Tāds bija mans sākotnējais mērķis – es gribu palīdzēt saviem tautiešiem, jo Anglijā viņi tiks galā paši. Nauda, kas paver brīnišķīgas iespējas darīt vairāk, sevi izzināt un mācīties, man nav dzinulis. Man svarīgāk ir izglītot cilvēkus.

Kam jābūt cilvēka prātā un domās, lai atveseļotu sevi gan no vīrusa, gan smagas slimības?

Vispirms – lai mainītu savu domāšanu, ir smagi jāsaslimst. Bet tā ir skarbā realitāte. Ideāli būtu, ja mēs nodarbotos ar prevenciju, proti, visu dzīvi katru dienu lietotu visādus adoptogēnos augus, dzertu zāļu tējas, sportotu, meditētu. Ja tā, nekad arī īpaši nesaslimtu. Bet kur ir motivācija to darīt, ja tu teorētiski pats pēc savas skalas jūties labi? Pārsvarā tomēr ir jānotiek kritienam, lai cilvēks padomātu, kāpēc ticis apstādināts. Tad vai nu sāk domāt, vai iedzer kaut ko un turpina tādā pašā garā. Bet, diemžēl, ja tiek ignorēti kritieni, veselība tevi apstādinās tā, ka vairs nevarēsi viegli tikt cauri un būs kaut kas jāmaina.

Nevajag gaidīt, līdz ir jau par vēlu. Mans naturopātijas pasniedzējs teica: „We are waiting until it’s broken and then trying to fix it.1” Tā ir definīcija cilvēkam. Reti, kad vedam mašīnu uz apkopi tikai prieka pēc, bet, kad saplīst, tad gan ir dusmas. Arī klasisks variants analoģijā – domājot, ka mēs braucam un mašīnā iedegas lampiņa, kad kaut kas nestrādā. Principā, ja mēs lietojam medikamentus, lampiņu vienkārši izsitam un tā vairs nedeg. Lieta atrisināta, braucam tālāk. Bet mašīnai ir limits un, ja tā ir signalizējusi, tad ilgi vairs nepabrauksi. Uzmanība jāpievērš, arī neesot ārējiem simptomiem un liecībai par problēmu. Ja simptomi tiek ignorēti, mūsu mašīna – ķermenis kādā brīdī apstāsies.

Tevis izmantotais salīdzinājums, skaidrojot profesiju – par zivi akvārijā, lieliski parāda, ka attiecībā uz veselību mēdzam pievērst uzmanību nepareizajām lietām.

Tieši tā, tāpēc pilnībā jāmaina domāšana. Guvuši savainojumu, mēs paļaujamies uz dzīšanas procesu. Ja tā attiecamies pret sīkumiem, tad, notiekot kaut kam lielam, pēkšņi iejaucamies. Lietas labā jādod ķermenim pašam iespēja atveseļoties. Ja ir kāda problēma, vispirms sev jāpajautā, kas tad bijis nepareizi, lai līdz tam nonāktu. Attiecīgās problēmas jāmēģina risināt, lai ķermenis pats spēj sadziedēt kā brūci, tā artēriju sieniņas un visu pārējo.

Tagad ir moderni dzīvot veselīgi, bet patiesībā tas ir nevis moderni, bet dabiski pašam organismam.

Tas ir vajadzīgs, un esmu tik priecīga, ka tagad modē ir veselīgs dzīvesveids. Tas ir brīnišķīgi! Pirkt bioloģisku pārtiku ir stilīgi, sportot ir stilīgi. Protams, viss vienmēr var aiziet kaut kādās galējībās, bet tad labāk lai tās ir šīs galējības, nevis kādas citas. Prieks par to, ka ejam pareizā virzienā. Saprotot, kā patiesībā ir labi dzīvot un justies, tam būtu tikai jāturpinās.

Iesaki, kā pievērst bērnu pareizai ēšanai, radinot viņu pie veselīgā – garšīgā?

Par vecākiem un bērniem runājot, man patiktos domāt, ka vecāki ļoti mīl savus bērnus un grib, lai bērnu dzīvē viss būtu kārtībā, lai ir laba veselība, dzīvesprieks. Vecākiem būtu jāpārvērtē savas prioritātes. Vai tiešām ilgtermiņā ērtāk un izdevīgāk ir ieskriet veikalā pēc sviestmaizes un burbuļūdens? Tāda pārtika ir iekaisumu, atkarību, aptaukošanos radoša. Vai tomēr pavadīt laiku ar bērnu, izglītojot viņu par uzturu, stāstīt, kā cilvēkbērns var justies, ēdot šādus vai tādus produktus? Bērni ir ļoti gudri un apķērīgi. Vajag tādā gudrā veidā pastāstīt par to, ka saldumi bojā zobus. Stāstīt nevis draudēt.

Izglītošana sākas ar ģimeni. Jā, bērns prasa saldu, bet to vajag dozēt, jāuzņem kvalitatīvi produkti. Jāpēta produktu sastāvs, ideālā variantā pašam jāgatavo. Es aizvien vairāk satieku vecākus un bērnus, kuri ļoti labprāt ēd dārzeņu biezputras, zaļās spiestās sulas. Radinot pie dabīgiem saldumiem, ir iespējams, ka bērns pagaršos kaut ko citu saldu un teiks, ka to vairs negrib, jo ir pieradis pie rūgtas vai mazāk saldas garšas. Viņš saprot, ka labi jūtas. Paši vecāki izveido sava bērna garšas izjūtu, viņam vēl mazam esot. Ēdot tīrus produktus, bez piemaisījumiem, garšas izjūta izveidosies tīra.

Kas ir tavas ikdienas un dzīves dzinējspara pamatā?

Es sev bieži jautāju, kāpēc to daru. Brīdī, kad cilvēks izvēlas profesiju, kas ir arī viņa hobijs, laika atpūtai paliek maz. Darbs patīk, viss ir interesanti. Taču, kad tiekos ar cilvēkiem, vadu konsultācijas, es gūstu prieku, jo manis ieteiktais ir palīdzējis. Cilvēki jūtas labāk! Kad dzirdu šo patieso prieku un lasu e-pastus par to, cik viss labi, esmu raudājusi aiz laimes. Tad gan saprotu, kāpēc to daru. Cilvēki paši sevi dziedina, tiekot uz īstā ceļa. Es esmu kā virzītājs, bet galā tiek katrs pats. Reizēm jau uznāk mazie lūzuma posmi, kad neko negribas, tikai būt ar sevi, bet arī tas ir jāizbauda. Visam jābūt līdzsvarā, ieskaitot ieklausīšanos savā ķermenī.

1 Mēs gaidām, līdz tas ir saplīsis, un tad cenšamies to labot.

 

(Žurnāla Taka 2015.gada arhīvs, autore: Madara Grantiņa)

Jums var arī patīk