Okultā fizioloģija. Orgānu veidošanās

Runājot par jebkuru orgānu, antropozofi vairāk domā par šī orgāna garīgiem spēkiem no kā tas ir tapis un kas tajā darbojas.

Telpā darbojas neredzami garīgi spēki. To var mēģināt saprast, veicot eksperimentu: ņemot tukšu pudeli, blīvi uzliekot uz tās piltuvi un lejot pudelē ūdeni. Pienāk brīdis, kad ūdens tajā vairs lāgā netek iekšā – priekšā ir kaut kāda neredzama viela (gaiss), kas no pudeles vispirms ir jāizlaiž, lai ūdens varētu tur iekļūt. Šādi neredzami spēki ir visur, tie iedarbojas uz visu, arī uz cilvēku: vispirms ir garīgi spēki, kas pārtop fiziskā orgānā. Šie ēteriskie spēki, kas veido orgānu, stāv vistuvāk fiziskam ķermenim. Pēc tam uz ķermeni iedarbojas astrālie spēki (jeb astrālais līmenis) un Es organizācija. Šur tur ēteriskie spēki ir vāji, un pārsvaru pārņem astrālie (formējošie) spēki. Katram orgānam ir fiziskais ķermenis un, vadoties no garīgo spēku sadalījuma, katram ir sava vērtība – kādam orgānam ir vairāk ēterisko spēku, citam – astrālo, vēl kādam vairāk ir gara spēku.

Ko šīs zināšanas dod praksē? Nu, piemēram asinis. Tās saistītas ar cilvēka Es organizācijas nesēju, un to pilda siltuma nesējs. Tāpēc jāsaprot, ka cilvēku, kuram ir karstas rokas un kājas, asinis caurstrāvo spēcīgi. Viņam ir daudz gara spēka. To zinot, mediķis var sev palīdzēt noteikt iespējamo diagnozi, jo, piemēram, augsts asinsspiediens (kāds ir piknikiem) parasti nozīmē arī agrāku aiziešanu viņsaulē, tāpēc ar šo pacientu jādarbojas tā, lai viņš savu pielādētību ar gara spēku atlaistu.

Arī fiziskajam ķermenim ir savi spēki, kas uz mums iedarbojas. Tie, lai gan vairāk saistās ar ārpasauli, iespaido arī pārējos spēkus un sistēmas. Šur tur organismā fiziskie spēki var pārspēt pārējās sistēmas. Tādi, piemēram, ir visi izvadīšanas orgāni, dziedzeri, bet jāatceras, ka endokrīnie dziedzeri ir tie, kas ķermenī rada veselību.

 

Redzamā puse

Cilvēka veidols ir redzams caur ādu, un tā viņš pārdzīvo sevi savās robežās. Tas tāpēc, ka formu veidojošie spēki tālāk par ādu nedarbojas – tie noslēdzas ar ādu tā, ka cilvēks ir izolēts no pasaules, toties tas, kas organismā saistīts ar gaisu un uzturvielu uzņemšanu, pilnībā nenoslēdzas, bet gan pārveidojas. Šis ir zemapzinīgs process, kad orgāni pārveido uzņemto uzturu, precīzāk – uztura ārējie spēki tiek pārveidoti par cilvēka iekšējiem spēkiem. Šajos spēkos darbojas kustību spēki, caur kuriem vielas pārvēršas mūsu iekšējos spēkos, kurus mēs spējam uzņemt.

Uz savu figūru mēs spējam iedarboties ļoti ierobežoti – seja mainās visu mūžu, mēs varam kļūt resnāki vai tievāki, taču otru galvu mēs nepieaudzēsim, vai ne?

Tātad mūsu ķermenis nepakļaujas mūsu vēlmēm un tieksmēm. Tas nepakļaujas arī apziņai. Un tomēr cilvēka veidols atbilst viņa būtībai, jo viņš jau iemiesojas attiecīgajā ģimenē, no kuras ņemt savu fizisko ķermeni. Jāatceras arī tas, ka cilvēks jau no septiņu gadu vecuma sāk sevi pārveidot pēc sava „ģīmja un līdzības”.

Tad kā rodas mūsu izskats? To veido spēki, ko cilvēks attīstījis sevī. Cilvēks sevī attīsta intelektu, jūtu dzīvi, raksturu, arī fiziski sevi var attīstīt. Un lūk, atkal pretestība – fizisko veidolu dod senči, bet cilvēks ar savu astrālķermeni un Es to pārveido. Bet pārveido tam, kam cilvēks inkarnējoties ir domāts, jo viss, kas tiek radīts pasaulē, tiek būvēts mērķtiecīgi. Ir grūti atrast šo veidotāju – tie ir dievišķie spēki, kas liek strādāt ķermeni veidojošiem spēkiem. Tās ir formu veidojošās būtnes no augstākām hierarhijām, kas savstarpēji sadarbojas. Un šie veidojošie spēki noslēdzas sevī no ārējās pasaules.

Cilvēka ķermenis ir Dieva templis, kas mums dots tikai uz vienu dzīvi. Apzināsimies to un nedarīsim tam pāri!

>>>III<<<

no žurnāla TAKA arhīva, sagatavoja: Māra Meijere, ārste antropozofe

Jums var arī patīk