Nebeidzami slīpējamais dimants. ATTIECĪBAS

Hārvarda universitātes pētījumā, kas ildzis jau 75 gadus, intensīvi apsekojot724 vīriešu dzīvi, secināts – laimi un dzīvesprieku mums palīdz sasniegt nevis slava, bagātība un nemitīga darba noslodze, bet gan labas un kvalitatīvas attiecības.

Kāpēc šos rezultātus ir vērts ņemt vērā, palīdzēs izskaidrot eksistenciālā virziena psihoterapeite Antra Sloka-Jakovļeva, kura jau vairāk nekā desmit gadus vada terapijas grupas un seminārus par attiecībām. Būsim vērīgi un parūpēsimies par savu fizisko un garīgo labsajūtu jau laikus!

Attiecību anatomija

Ja ieskatāmies attiecību būtībā un tajā, kā tās ietekmē ikvienu no mums, varam pamanīt daudzas pretrunas. Attiecības, protams, mēdz izgaismot ceļu uz laimi un palīdz mums tapt laimīgiem, bet tai pašā laikā – nereti tieši attiecību dēļ jūtamies nelaimīgi, nevajadzīgi un neredzam pat jēgu dzīvot. Attiecības veicina personības izaugsmi un briedumu – mēs mācāmies un gūstam jaunu pieredzi. Bet dzīves līkloči reizēm aizvirza arī līdz degradējošām attiecībām. Attiecības var iepriecināt un var apbēdināt. Tās ceļ un gremdē. Padara brīvus un liek justies kā cietumā. Var būt interesantas, bet arī bezgala garlaicīgas. Tajās varam justies izstumti, nevienam nevajadzīgi, tāpat – pieņemti bez nosacījumiem. Esot attiecībās, spējam radīt un paveikt daudz labu darbu – gan priekš sevis, gan citiem, bet varam arī pilnībā pazaudēt savu patieso būtību. Turklāt nav nozīmes – esam mēs attiecībās vai nē – vientulība vai apmierinātība ar dzīvi (mūsu pašu aktivizēta) var pieklauvēt pie jebkurām durvīm.

 

Kā pieņemt sevi un savu vientulību?

Vispirms jāprecizē, ka vienatne nav vienādojama ar vientulību. Esot vienatnē, mēs esam attiecībās paši ar sevi. Un, ja mākam veidot attiecības ar sevi un savu garu, dvēseli, dievišķo daļu jeb vērtību pasauli, tad pastāv daudz lielāka iespējamība, ka pratīsim veidot kvalitatīvas un laimīgas attiecības arī ar otru personu. Protams, it visam nepieciešams mērs, arī vienatnei – tai jābūt tādās devās, lai uzkrātu enerģiju, atpūstos, izjustu sevi un apzinātos savas vajadzības, bet ne pārspīlētā daudzumā. Ja vienatne tomēr kļūst prioritāra un būtiski ierobežo socializēšanos, ar laiku pielavās arī vientulība. Tādā gadījumā ir svarīgi, kā šo sajūtu apstrādājam, jo vientulība var gan kaitēt, gan palīdzēt mūsu garīgajai un fiziskajai veselībai.

Vientulība ved uz izolāciju, atdalīšanos un atšķirtību, uz ieraušanos sevī un savās domās. Vientulība ir galēji mokošs apziņas stāvoklis, kā rezultātā indivīds jūtas nesaprasts, nepieņemts, bez mazākās nojausmas, kā rīkoties tālāk. Jūtoties vientuļš, cilvēks pat sabiedrībā domās ir pavisam kur citur, neapzināti gaidot, ka dzīve pēkšņi mainīsies pati no sevis. Viņš var būt produktīvs darbā, taču, atgriežoties mājās, vienmēr ir pārguris, nekas viņu neaizrauj. Raksturīgs truls skatiens, kas vērsts vai nu TV, vai datora ekrāna virzienā. Fiziski viņš ir kopā ar mājiniekiem, bet pilnvērtīga komunikācija nenotiek. Par izolēšanos liecina arī cilvēka ieņemtā vērotāja pozīcija, kādēļ viņam šķiet, ka dzīve vienkārši paslīd garām. Viņš labi zina, kā jādzīvo citiem, bet pats ir pasīvs vērotājs un neuzņemas atbildību par savā dzīvē notiekošo. Ar laiku šāda attieksme pret dzīvi sāk ietekmēt arī fizisko veselību. Nevēloties satikties ar sevi un pieņemt savu vientulību, cilvēks veido virspusējas attiecības attiecību pēc un nemitīgi sevi nodarbina, lai tikai nepaliktu laika pabūt vienatnē ar sevi. Visa enerģija tiek atdota citiem, tādējādi ķermenis, prāts un gars atrodas nebeidzamā pārslodzes režīmā.

Tajā pašā laikā vientulība mēdz būt arī noderīga. Izdzīvojot to pilnvērtīgi un veselīgās devās, mēs ieraugām un daudz labāk izprotam savu īsteno ceļu. Kad iestājas tukšums, izgaismojas būtiskais. Vientulība, pamestība un atstumtība var palīdzēt mums satikties ar savām slēptākajām bailēm un tumšākajām ēnām, iepazīt savu gara spēku un sajust dievišķo sevī. Caur šo dziļo un smago pārdzīvojumu mēs sākam apzināties dzīves jēgu. Protams, šis ceļš nav viegls, bet – ak vai, cik gan vērtīgs! Tas, kurš spēj būt saiknē ar savu esības centru, apzinās savu autentiskumu, savu unikālo esību šajā pasaulē. Viņš saprot, ka neviens nav ne atstumts, ne pamests. Mainās apziņas stāvoklis, rodas „mēs” izjūta – vienotība ar pasauli un Visumu.

 

Kļūstam bagāti caur attiecībām

Pasaule ir piesātināta ar vilinošiem piedāvājumiem. Mūs aicina pirkt, pirkt un vēlreiz pirkt, lai mēs justos piederīgi dažādu preču pieblīvētajā pasaulē. Uz brīdi tas varbūt patiešām ir saistoši – spēlēties ar pieaugušo mantiņām – naudu, dārgiem pirkumiem, jaunām mašīnām, viedtālruņiem, slavu, varu un neierobežotām iespējām, kuras paši sev esam radījuši. Diemžēl – kamēr cilvēks ir pārņemts ar dzīšanos pēc lietām un tituliem, nopietnas un kvalitatīvas ilgtermiņa attiecības aizslīd otrajā plānā. Rezultātā aizmirstam, ka bagāts cilvēks ir nevis tas, kuram vairāk naudas, bet gan tas, kuram pieder dzīves gudrība, līdzcietība un spēja sniegt vērtīgu padomu. Tāds, kuram gaismas pilna dvēsele un mirdzošas acis. Tāds, kurš saglabā iekšējo mieru pat vislielākajā haosā. Pēc vienkāršas sarunas ar šādu indivīdu ikvienam ir sajūta, ka dvēsele kļuvusi par gramu bagātāka.

Lietas paliek tikai lietas. Protams, materiālā pasaule atvieglo ikdienišķo sadzīvi, taču nemitīga dzīšanās pēc komforta spēcīgi attālina mūs no cilvēciskā kontakta un nezūdošām vērtībām. Dzīves pieredze un viedums, personības attīstība un pilnvērtīgas attiecības ir patiesie dzīves dimanti. Tieši kvalitatīvas attiecības – ar sevi, otru cilvēku un pasauli kopumā dara mūs bagātus. Tomēr – lai veidotu vērtīgas ilgtermiņa attiecības, ir jāiegulda liels darbs. Būt attiecībās ir daudz grūtāk, nekā vienkārši rūpēties par ikdienišķām lietām sev apkārt. Tāpat – gūt konkrētus rezultātus kādā konkrētā darba izpildē ir daudz vienkāršāk, nekā gūt panākumus tuvās attiecībās. Un tad, lai pasargātu sevi no šīm grūtībām, kas patiesībā ir ceļš uz laimi, cilvēks slēpjas aiz darbaholisma un dažāda veida izklaidēm. Viņam ir bail no tuvības, intimitātes, atklātības un atdošanās. Bail saņemt mīlestību, jo tas ietver arī došanu. Tās ir bailes zaudēt un uzņemties atbildību. Bailes nebūt pietiekami labam. Bailes būt citādi domājošam, pamestam un atstumtam. Un daudz, daudz citu baiļu, kuras paši savā prātā esam radījuši. Ja šīs bailes paliek neapzinātas un tiek ignorētas, visbiežāk piepildās teiciens – no kā visvairāk baidāmies, tas arī notiek.

 

Kā gūt panākumus?

Alberts Einšteins ir teicis: „Pamēģini kļūt nevis par veiksmīgu, bet gan drīzāk vērtīgu cilvēku!” Ja jūtamies vērtīgi priekš sevis un tuvajiem – tā jau ir milzīga daļa no laimīgas un panākumiem bagātas dzīves. Laimīgi varam justies jau no tā vien, ka esam uz šīs pasaules un blakus ir tuvie cilvēki, ka virs galvas ir debesis un sejā spīd saule, ka spējam raudāt un izjust prieku. Laimi, ko krājam no dzīves pieredzes mirkļiem, atņemt mums nevar neviens.

Komunikācijā jeb saskarsmē dzīves potenciālā labizjūta ir atkarīga no četriem attiecību balstiem:

  • attiecības ar sevi,
  • attiecības ar tuvo, mīļoto cilvēku,
  • attiecības ar radiniekiem, draugiem, kolēģiem un pārējiem, ar ko komunicējam,
  • attieksme pret pasauli.

Visi šie balsti ir ļoti būtiski un viens otru ietekmē. Katras attiecības sniedz savu pieredzi, bagātību un gudrību. Un dzīves labizjūtu gūstam tad, ja caur šīm attiecībām mācāmies vairot mīlestību un stiprinām savu gribu. Pirmais un vissvarīgākais balsts ir attiecības ar sevi. Diemžēl lepnība ir tā, kas šīs attiecības visbiežāk grauj. Tā iznīcina mīlestību un iztukšo gara bagātību. Lai attiecības būtu laimīgas, šo kaitīgo īpašību nepieciešams izskaust. Savukārt, ja vēlamies darīt laimīgus savus bērnus – ir svarīgi atjaunot saikni un sakārtot saknes ar saviem senčiem. Psihoterapeite Antra Sloka-Jakovļeva dalās ar piecām prasmēm, kuras visas sākas ar burtu „P”. Ja tās veiksmīgi attīstām, tad jebkura veida attiecībās panākumi garantēti:

  • pacietība,
  • piedošana,
  • pateicība,
  • pieņemšana,
  • pieticība.

 

Dziedinošās attiecības

Siltas un tuvas attiecības dziedina gan ķermeni, gan garu. Tās ļauj uzticēties cilvēkiem, pasaulei un atraisa ticību sev. Tuvas attiecības dod iespēju ieskatīties dziļāk, redzēt plašāk un uzdrošināties būt. Bez šaubām, tās mūsu dvēselē atstāj arī pēdas, lielākoties – mīlestības pēdas, un šie nospiedumi ļauj ticēt labajam un rosina mīlēt. Tāpēc varam būt pateicīgi, ja savā dzīves ceļā esam satikuši kādu, kuram varam pilnībā uzticēties un nepieciešamības gadījumā saņemt patiesu atbalstu. Pat ja šis cilvēks mums blakus gājis tikai nelielu dzīves ceļa posmu, tas jebkurā gadījumā ir brīnišķīgs ieguvums. Dzīves taka taču ir pietiekami gara, lai atkal un atkal satiktu kādu, ar ko kopā dalītu laimi.

Uzmanības vērti ir arī indivīdi, kas izraisa negatīvas emocijas – viņi mūs skolo – vienmēr kaut ko atspoguļo – mūsu lepnību, slinkumu, augstprātību, neizdarību vai citas cilvēciskās vājības. Socializējoties un komunicējot, mēs daudz intensīvāk atklājam arī sevi. Problemātiskās situācijas perfekti ataino to, cik labi esam apguvuši dzīves mācības – vai spējam pārliecinoši pateikt un novilkt robežas; vai protam mierīgi reaģēt uz pārmetumiem, neapmierinātību un agresiju; cik skaidri un konkrēti spējam definēt savas vajadzības utt. Tas nebūt nenozīmē, ka ik dienas jāmeklē un jāuzturas šādu skolotāju klātbūtnē. Vajadzīgās situācijas mūs atrod pašas, un mūsu rokās ir izvēle, kurā brīdī baudīt sev tīkamas attiecības, bet kurā – sevi eksaminēt.

 

Nekaitēsim ne sev, ne apkārtējiem!

Lai nonāktu līdz harmoniskām attiecībām ar citiem, vispirms tās jāizveido pašam ar sevi, saprotot, kas patiesībā notiek mūsu domās, kāda ir reakcija uz noteiktām situācijām un no kā baidāmies. Lūk, daži ieteikumi, kā aktualizēt saikni ar sevi, tādējādi atraisot sevi attiecībām.

  • Atmetīsim ilūzijas! Nav iespējams izveidot harmoniskas attiecības pilnīgi ar visiem. Vienmēr būs kāds, kuram kaut kas nepatiks. Tāpēc uzstādīsim svarīgāko mērķi – būt harmonijā ar sevi. Tā, lai garīgās vērtības ir apzinātas un saskaņā ar sirdsapziņu. Tālākā virzība notiks pati no sevis un vislabākajā tās versijā.
  • Teiksim dzīvei: „Jā!” Ja esam izolējušies un ierāvušies savā aliņā – laiks kāpt pāri šai komforta zonai. Ja neizdodas paša spēkiem, jāmēģina mest pie malas lepnums un jālūdz palīdzība. Cilvēks, kurš no visas sirds vēlas atvadīties no savas vientulības, iespējas atradīs. Praktiski semināri, terapijas grupas, komandas sports, teātris utt. – tas viss var palīdzēt atgūt dzīves garšu. Ja tomēr nekas nepalīdz – ar profesionāļa līdzdalību jāizpēta vientulības iemesli un jāgatavojas nopietnākam darbam ar sevi. Jebkurā gadījumā fakts paliek fakts – izeja ir darbs ar sevi, nevis brīnuma gaidīšana no citiem!
  • Strīdos dzimst patiesība! Domstarpības ir dabiska attiecību sastāvdaļa. Ikviens cilvēks ir unikāls, tādējādi arī atšķirīgs savā domāšanā un izpausmēs. Ķīviņi atspoguļo mūsu nepilnības (attieksmē pret sevi un pasauli) un aktualizē jautājumus – kas mēs esam? Kādi mēs esam? Un kādas ir mūsu vēlmes un vajadzības?
  • 7 gudrības. Psihoterapeite Antra dalās ar septiņām gudrībām, kuras atradusi kādā mūka grāmatiņā. Piespraustas pie ledusskapja, tās ik dienas par sevi atgādina un liek piedomāt par dzīves kvalitātes uzlabošanu.
  1. Nevienu nekritizē, netiesā, neaprunā!
  2. Katru dienu meditē – esi ar sevi vismaz 5–20 minūtes.
  3. Dāvā citiem prieku!
  4. Koncentrējies uz savu nodomu un mērķi! Apsolītas, bet neizdarītas lietas atņem enerģiju.
  5. Nepiesaisties vienai domai! Vēro, kas notiek apkārt.
  6. Kontrolē savas emocijas. Neuzgāz tās otram.
  7. Izsaki pateicību!

>>>III<<<

žurnāla TAKA arhīvs, sagatavoja: Dagnija Millere-Balandīna, Konsultē psihoterapeite Antra Sloka-Jakovļeva

Jums var arī patīk