Mūsdienu cilvēka lielākie šķēršļi garīgās atmošanās procesā. Nedualitātes rakstu cikls: Atpazīsti savu patieso dabu 2.daļa

Tas, kurš sāk mosties, nemanāmi kļūst par patiesības meklētāju. Ar esošo realitāti nav gana, tā šķiet pārāk šaura, iespējams, arī pārāk auksta, nomācoša, un rodas fundamentāli jautājumi par šīs realitātes dabu, par savu dziļāko būtību, par eksistences jēgu. Tad ir uzsācies apzinātais ceļš uz garīgo atmošanos – tiek iegūta jauna informācija, veidota izpratne, īstenotas prakses. Tomēr ir cilvēki, kuri, par spīti gadu ilgiem apzinātiem meklējumiem, joprojām izjūt sevi kā nošķirtu personu un jūtas „iesprūduši”, kaut arī ir jau guvuši dažādas interesantas pieredzes. Mūsdienu cilvēki, rietumnieki, kas veic apzinātu ceļu uz atmošanos, bieži saskaras ar līdzīgiem šķēršļiem. Tālāk aprakstīti visbiežāk sastopamie.

Prāta dominance

Rietumnieki nereti kļūst par intelektuāliem meklētājiem, kas tiecas aizvien vairāk izsmalcināt savu izpratni cerībā, ka, tai tuvojoties perfekcijai, notiks TAS, notiks apskaidrība. Intelektuāla izpratne ir ļoti vērtīga kā ceļrādis, vismaz rietumniekiem tam ir diezgan liela nozīme, lai varētu notikt tālāki atmošanās procesi un dažādas tiešās pieredzes. Vismaz mani vadīja liela mērķtiecība un apņemšanās tieši tāpēc, ka man bija pietiekami laba intelektuāla izpratne par to, kas būtu darāms, un arī tāpēc, ka jutu – patiesība ir tajā virzienā. Tomēr, ejot šādu ceļu, kas pamatā balstās uz prāta izpratni, iztrūkst viens būtisks aspekts – padošanās, paļāvība uz Augstāko. Intelektuāliem neduālistiem tas varētu šķist pretrunīgi – kādēļ nepieciešama šī paļāvība kaut kam Augstākam, ja galu galā viss taču ir viens? Kāpēc Apziņai būtu jāpaļaujas un jāpadodas pašai sev?

Tomēr padošanās ir tas, kam jānotiek, pirms var notikt atmošanās. Tas ir prāts, kas padodas, pēc intensīviem meklējumiem atzīstot, ka es nevaru to izdarīt, nevaru kļūt apskaidrots. Un tā tiešām ir. Prāts nevar kļūt apskaidrots, cilvēks nevar kļūt apskaidrots. Tā ir Apziņa, kas atmostas no sapņa, ka bijusi cilvēks.

 

“Garīgais ego”

Dažkārt nemanāmi izveidojas jauna identitāte „Es esmu patiesības meklētājs” un tā saucamais garīgais ego, ar to apzīmējot cilvēkus, kuri uzkrājuši bagātīgas zināšanas intelektuālā līmenī, pieredzes dažādās praksēs, ilgstoši ir darbojušies ar savas personas tuvināšanu iedomātam apgarotam tēlam, taču savu patieso būtību nav ieraudzījuši, līdz ar ko neviļus ir izveidojusies jauna, ļoti spēcīga ideja par „Es”, kurai nu jau piemīt nosliece uz augstprātību un savas nozīmības pārspīlēšanu. Tā, protams, ir ievērojami skaistāka, pievilcīgāka ideja, taču tas nepietuvina sevis atkalatpazīšanai. Šī jaunā identitāte var likt iestrēgt meklētāja posmā, kurā ir daudz kā vilinoša un aizraujoša, kurā var būt visbrīnišķīgākās pieredzes. Taču īstajā brīdī arī no tā ir jāatsakās.

 

Intensitātes trūkums jeb neizspēlēti scenāriji

Nereti atmošanās nenotiek tādēļ, ka nav gana spēcīga intensitāte, ilgas pēc „mājām”, kas savukārt liek iegrimt un aizmirsties šīs pasaules parādībās, lomās, par patiesību atceroties vien atsevišķos brīžos. Iemesls tam, ka nav vēl pietiekami izteiktas, dziļas un patiesas tiekšanās uz garīgo atmodu, visbiežāk ir tāds, ka acīmredzot vēl kādas pieredzes jāpiedzīvo, scenāriji un lomas jāizspēlē, pirms var tikt „nomesta” šīs izrādes maska, atklājot savu patieso būtību. Tā nekādā ziņā nav cilvēka vaina vai slinkums, ka, iespējams, nesanāk biežāk veltīt laiku meditācijai, pašapcerei. Tas norāda tikai uz to, ka kaut kam vēl jātiek izspēlētam, pirms var notikt atmoda. Tajā brīdī, kad būs izspēlēts viss, kam jātiek izspēlētam, vēl esot identifikācijā ar personu, dabiski uzradīsies intensīvas ilgas pēc atmošanās un tiekšanās uz to kļūs par dzīves prioritāti.

 

Vēlme būt apskaidrotam cilvēkam

Šī vēlme būt apskaidrotam, būt īpašam patiesībā ir pēdējās ego paliekas. Kaut arī varbūt ir jau intelektuāla izpratne par to, ka cilvēks nevar apskaidroties, tā ir Apziņa, kas atmostas, kaut arī ir saprotams, ka atmošanās faktiski nozīmē ieraudzīt to, ka es neesmu persona, šis ķermenis, es esmu TAS, Apziņa, kurā tiek sapņotas, pieredzētas šīs parādības. Tomēr joprojām prātā var saglabāties ideja par to, ka pēc atmošanās es būšu apskaidrots cilvēks ar to pašu personīgo „Es”, tikai vieds, mirdzošs un cienījams Skolotājs. Šis šķērslis var būt ļoti spēcīgs un pat diezgan ilgi var liegt atpazīt sevi. To pārvarēt iespējams, ieraugot un atzīstot sev, ka šāda ideja pastāv, un mērķtiecīgi to „atmaskojot”. Te var palīdzēt pašizvaicāšanas prakse, ielūkojoties sevī un ieraugot, kas ir tas, kas vēlas būt apskaidrots cilvēks, kas vispār vēlas būt kaut kas. Atkārtoti ieraugot to, ka tas ir tikai prāts, kas cenšas saglabāt šo duālo redzējumu un tādējādi ģenerē jaunu pasaku “Es kā apskaidrots cilvēks”, arī šī ideja zaudēs savu spēku. Tajā brīdī, kad pilnīgi atklāti var pateikt: „Es negribu būt nekas, es vienkārši gribu būt brīvs!”, šis šķērslis ir pārvarēts.

 

Pēdējais šķērslis – vēlme atmosties

Kad „garīgais ego” un sapņi par sevi kā apskaidrotu cilvēku ir atpazīti un atmesti kā iluzori, kad tiekšanās uz atmošanos ir kļuvusi par prioritāti un sasniegusi ļoti lielu intenstiāti un kad nav vairs nevienas citas tikpat spēcīgas vēlmes kā vēlme atmosties, šī pati vēlme paliek par vienīgo šķērsli savas patiesās dabas ieraudzīšanai.

Brīdī, kad meklēšanas intensitāte ir kļuvusi tik liela un prāts ar milzu pūliņiem nesekmīgi pats cenšas sevi pārvarēt, vienīgais, ko vēl iespējams darīt, ir padoties. Ne tā, ka atmest visam ar roku un mesties atpakaļ ierastajā realitātē (kas tāpat nebūtu vairs iespējams), bet atzīt, ka persona, cilvēks neko nevar panākt, un gūt attieksmi “lai notiek tā, kā jānotiek, es ļaujos”. Tas ir lūzuma punkts, kurā tiek pārvarēts pēdējais šķērslis – vēlme atmosties.

 

Ko darīt, lai ātrāk tuvotos garīgajai atmodai?

Kaut arī tāpat visi scenāriji, visas programmas īstenosies tā, kā tām jāīstenojas, tomēr, kamēr vēl nav notikusi atmoda, tiek pieredzēts šis individuālais garīgais ceļš, un tāpēc var būt noderīgas norādes, kas var kalpot iepriekšminēto šķēršļu pārvarēšanai.

 

Atpazīsti, kas ir tavi „āķi”, kuri liek tev pieķerties šai realitātei un stāstam „Es kā persona” (piemēram, spēcīgs viedoklis par kaut ko, noteiktas negatīvas emocijas, kas turpina parādīties, un situācijas, kuras atkārtojas, spēcīgs paštēls). Tad atšķetini un atbrīvo šos „āķus” citu pēc cita, ieraugot, kas tie patiesībā ir (tikai ideja, domforma, fenomens, nevis objektīva realitāte un nevis tava patiesā daba) vai arī atrisini to šķietamos cēloņus (iespējams, pielietojot kādu pagātnes traumu dziedināšanas metodi).

 

Identificē, kas ir tās lietas, kuras tev vēl ļoti gribētos šajā pasaulē, šajā dzīvē izdarīt, piedzīvot (piemēram, ceļot, iegūt noteiktu pieredzi), un dari to bez liekas kavēšanās. Šīs nepiepildītās vēlmes vai tendences pietur pie personificēta redzējuma un liek sapnim turpināties.

 

Ievies savā ikdienas dzīvē regulāras meditācijas praksi un novēro savu prātu, ieraugi, cik nestabils ir šis fenomens „prāts”. Tad vaicā sev: „Kas ir tas, kas šo prātu, personu, kura meditē, novēro? Kas to visu pieredz?” Rūpīgi ieskaties tajā, līdz sāksi sajust fonā esošo nesatricināmo mieru, kas pavada ikvienu mūsu pieredzi.

Uzdod šos jautājumus sev pat tad, kad neatrodies meditatīvā stāvoklī (kamēr pārvietojies, gaidi rindā, esi dušā u.tml.).

Pieņem attieksmi: „Ja man jāmirst, lai ieraudzītu patiesību, esmu ar mieru”. Nekas slikts ar tevi nenotiks, taču šī attieksme palīdzēs pārvarēt prāta pretestību un bailes.

Attīsti uzticēšanos eksistencei. Ieraugi, ka prāts sadala mūsu pieredzējumu atsevišķos segmentos (tādā veidā radot duālu uztveri), analizē, vērtē tos, tādējādi cenšoties uzturēt ilūziju par kontroli un paredzamību. Atzīsti, ka šī dzīves pieredze ir pilnīgi neparedzama un  prātam, personai nav nekādas kontroles pār to. Esi atvērts (-a) visam, kas nāk un iet, apzinoties, ka tu, Apziņa, nevari tikt nekādā veidā ievainota, un ka visas tavas pieredzes ir perfekti pielāgotas tavai atmodai.

 

Kad rodas šaubas, paskaties kādu video ierakstu ar atmodušos cilvēku, ar kuru izjūti vislielāko rezonsansi, piemēram, Mooji, Papaji, Rupert Spira, Jac O’Keefe, paklausies viņa/-s atmošanās stāstu vai palasi kādu grāmatu, kurā atspoguļots apskaidrotā stāstītais, piemēram, Šri Rāmana Maharši, Nisaragadattas teikto. Tas ir iedvesmas un iedrošinājuma avots.


no žurnāla TAKA 2017.gada oktobra numura, Lilija Apine

 

https://abone.pasts.lv/lv/latvijas_preses_izdevumi/zurnali/2331/2019_gads/

Jums var arī patīk