MEDITĀCIJA no prāta atslabināšanas un ieksējā miera vairošanas  līdz tās augstākam mērķim – APSKAIDRĪBAI. Rakstu cikla – Atpazīsti savu patieso dabu 5.daļa.

Kas ir meditācija? Par to pastāv dažādi priekšstati, kuriem galvenā kopīgā iezīme ir ideja par meditāciju kā praksi prāta kustības palēnināšanai un apzinātības vairošanai. Tomēr, raugoties uz dažādajām meditācijas pieejām, kļūst skaidrs, ka pastāv diezgan būtiskas atšķirības priekštatos par to, kas ir meditācija.

Šo priekšstatu atšķirības nosaka dažādie meditācijas mērķi. Bieži vien jogas studijās vai citos pasākumos vadītās meditācijas tiek īstenotas visai laicīgiem mērķiem – prāta atslābināšanai, nomierināšanai nolūkā mazināt stresu un vairot iekšējo mieru, kas savukārt līdzēs sasniegt līdzsvarotāku prāta un emocionālo stāvokli arī ārpus paša meditācijas laika. Otrs visai izplatīts meditācijas laicīgais mērķis ir vairot apzinātību (mindfulness) – spēju redzēt apkārtējo bez interpretācijas uzslāņojuma šeit un tagad, skaidri un tīri. Apzinātība ir nedot nosaukumu un vērtējumu ikvienam pieredzējumam, kas parādās mūsu uztverē, bet gan baudīt to nepastarpināti un pilnvērtīgi, pieņemot visu, kas nāk, un ļaujot iet tam, kam jāiet.

Apzinātības praktizēšana rietumvalstīs un arī Latvijā pašlaik ir ļoti populāra. Kaut arī tas nav brīnumlīdzeklis visām vainām, kas būtu piemērots ikvienam, tas var sniegt nozīmīgu praktisku ieguvumu veiksmīgākai dzīvei – atbrīvot no ierastajiem domāšanas ceļiem un uztveres rāmjiem, tādējādi paverot iespēju svaigam un neietekmētam skatījumam, kas savukārt veicina radošumu. Apzinātības stāvoklī prāts ir skaidrs, izzūd raizes par nākotni un vēlme domās atkārtoti izdzīvot pagātnes notikumus, jo ir tikai šis brīdis, kas ir pilnīgs pats sevī. Te gan jāpiebilst, ka apzinātības praktizēšana vien ne katrreiz spēj izdziedināt cilvēku psiholoģiskās traumas, dzēst zemapziņas negatīvos ierakstus; šī prakse var likt pagātnes traumām uzpeldēt ar lielu intensitāti, kas, no vienas puses, nav slikti, jo parāda to esamību, taču, no otras puses, var tās būt ar tādu spēku, ka cilvēks nespēj tikt ar to galā. Šādos gadījumos nepieciešams īstenot citas dziedinošas darbības, lai varētu šo traumu vai nospiedumu „atlaist”.

Kaut arī apzinātības praktizēšanas sniegtie laicīgie ieguvumi ir vērtīgi paši par sevi un nekādā ziņā nav noniecināmi, tos drīzāk var saukt par meditācijas blakusproduktiem, nevis tās dziļāko iespējamo mērķi. Katram praktizētājam, protams, var būt savs mērķis, un neviens no tiem nav nepareizs, tomēr, ja par meditāciju sauc to, kas ir pārņemts no austrumu garīgajām praksēm, tad iepriekš minētie laicīgie nolūki tomēr ir virspusēji, salīdzinot ar to, ko meditācijas praktizēšana potenciāli var dot. Meditācijas galējais mērķis ir apskaidrība. Meditācija ir apzināts rīks prāta kustības mazināšanai, lai varētu ieraudzīt to, kas patiesībā esmu. Lai, mazinot uz uztveres ekrāna visa redzamā magnetizējošo kustīgumu, varētu ieraudzīt, ka mana dziļākā būtība nav prāts, un tiktu atpazīta mana patiesā daba aiz visām pieņemtajām idejām, uzkrātajiem priekšstatiem un domām par “es”.

Bieži meditācija tiek pielīdzināta koncentrācijai. Tomēr tā nav gluži koncentrācija, jo tas ir prāts, kas spēj koncentrēties, bet meditācijas mērķis ir skatīt prātu no malas, lai pārstātu ar to identificēties un ieraudzītu savu patieso būtību. Taču sākotnēji, lai būtu iespējams nokļūt šajā aizprāta „telpā”, zināma koncentrēšanās tomēr ir nepieciešama, it sevišķi pašā meditācijas prakses sākumposmā, kad domas ir pavisam haotiskas un šķiet, ka ir neiespējami prātu nomierināt. Tad ir nepieciešama zināma piepūle, taču tikai līdz noteiktai robežai – tas nekādā ziņā nedrīkst būt vardarbīgi pret sevi, jo radītu vienīgi frustrāciju un vēl lielāku prāta kustību. Piepūlei jābūt maigai, tādai, kas nesagādā ciešanas, bet vienlaikus neatlaidīgai. Patiesībā vienīgā piepūle, kas jāpieliek, saistās ar sevis atgriešanu novērotāja pozīcijā, kad atkal ir notikusi ieslīgšana domās. Un šī atgriešana ir saudzīga, neitrāla, bez sevis nosodīšanas vai bezspēcības sajūtas, ka nekas neizdodas.

Meditācija ir līdzsvars starp koncentrēšanos un atslābināšanos. Pamatā tā ir prāta atslābināšana, taču vienlaikus arī zināma piepūle, lai nenotiktu ieslīgšana neapzinātībā – aizmigšana vai aizmiršanās domu straumē. Sākotnēji nav vienkārši atrast šo līdzsvara punktu un, atrodot to, noturēties ilgāk par dažām sekundēm. Taču ar laiku, praktizējot pietiekami regulāri, šis punkts tiek sasniegts un tajā ir iespējams palikt aizvien ilgāk. Meditācijas praksē sasniedzot zināmu briedumu, arvien mazāk nepieciešama piepūle, tad to drīzāk varētu nosaukt par modrību. Savukārt prāta atslābināšanās var sasniegt jau tādu pakāpi, ka izzūd bailes no savas šīs realitātes identitātes īslaicīgas aizmiršanas un priekšstatu kopuma atmešanas.

Lai īstenotu meditācijas augstāko mērķi, ļoti vērtīgi ir meditāciju apvienot ar pašizvaicāšanu jeb pašizpēti (self-enquiry), kurā mērķtiecīgi tiek izmantots pats domājošais prāts, vērojot un izvērtējot savu pieredzējumu no svaiga skatpunkta, tādējādi atbrīvojoties no iemācītiem priekšstatiem. Šajā pieejā prāts nevis tiek novērots no neitrālas novērotāja pozīcijas, bet gan pats sev uzdod jautājumus. Taču uz šiem jautājumiem netiek sniegtas „gatavas”, intelektuālas atbildes. Atbildes rašanai prāts izvērtē un vēro savu tiešo pieredzējumu, raugoties no pilnīgas apzinātības pozīcijas, kas ir brīva no iemācītiem, pieņemtiem priekšstatiem, idejām. Tādā veidā prāts pamazām pats sevi attīra no maldīgiem ideju uzslāņojumiem, līdz beidzot tiek ieraudzīts tas, kas visu pieredz, arī pašu prātu.

Progress meditācijas praksē

 

Pati meditācijas būtība nav grūti uztverama, un sākotnēji, par to tikai lasot, var likties, ka tam nevajadzētu būt pārāk sarežģīti, taču, to praktizējot, nākas saskarties ar dažādām grūtībām un īpatnējiem pieredzējumiem. Piekopjot regulāru meditāciju, var būt vērtīgi zināt par vismaz būtiskākajiem sagaidāmajiem efektiem – par ko tie liecina, kādas pieejas nepieciešamas grūtību mazināšanai.

Vispārzināma ir elpošanas vingrinājumu jeb pranajamas pozitīvā ietekme uz prāta nomierināšanu. Elpošanas vingrinājumi (jeb vienkārši elpas vērošana pirms meditācijas) var sniegt ievērojamu atbalstu prāta kustības mazināšanai. Meditācijas prakses sākumposmā, kad šķiet, ka prāts ir kļuvis pilnīgi nevaldāms, tas var būt ļoti vērtīgi. Hatha jogā tiek mācīti precīzi elpošanas vingrinājumi, kuri ietver ieelpas, izelpas pagarināšanu, padziļināšanu, kam savukārt tieši ietekmē sirdsdarbības un prāta kustības palēnināšanos. Tomēr arī vienkārša elpas apzināta vērošana un tās palēnināšana sniedz lielu labumu prāta nomierināšanai. To īstenojot, protams, jābūt pret sevi nevardarbīgam un jāievēro mērenība.

Apzināta elpas vērošana var noderēt ne tikai pirms meditācijas, bet arī tās laikā, ja prāts kļuvis pārlieku darbīgs un ir neiespējami neieslīgt domu straumē. Tad prāta viļņu nomierināšanai kādu brīdi to var nodarbināt,  koncentrējoties uz elpošanu.

Nereti saistībā ar meditāciju tiek runāts par prāta apturēšanu, prāta kontroli. Tomēr tradicionālajā izpratnē prātu un domas apturēt nevar, tāpēc nav nepieciešams censties to panākt – tas radītu tikai frustrāciju par nemitīgu neveiksmi, jo pats prāts varētu censties apturēt prātu. Tam, kas es esmu, nav nekādas vajadzības to apstādināt. Viss, kas nepieciešams – atpazīt, ka mana dziļākā būtība nav šis prāts. Un, kad tas ieraudzīts, tad, pirmkārt, prāts pamazām tiešām kļūst pakļāvīgs un mierīgs, otrkārt – man kā Apziņai nemaz nav tādas vajadzības kaut ko vardarbīgi apturēt vai mainīt.  Kamēr šī dzīve jeb redzējums turpinās, tikmēr neizbēgami virmo fenomenālā pasaule, domas, attēli rodas un izzūd. Un šī virmošana nav ne laba, ne slikta, jautājums ir tikai par to, vai notiek pilnīga iegrimšana un pazušana tajā vai tomēr izdodas ieraudzīt arī to, kurā tas tiek pieredzēts.

Meditācijas prakses sākumposmā (parasti pēc tam, kad jau kādu laiku regulāri tas tiek darīts) bieži nākas novērot visai strauju prāta, domu un agresivitātes pieaugumu. Pirmā doma, kas praktizētājiem parasti rodas – ir noticis regress vai kaut kas tiek darīts nepareizi. Taču tā nebūt nav. Gluži otrādi – tas norāda, ka līdzšinējā prakse ir bijusi efektīva un jāturpina darīt tāpat kā līdz šim.

Kāpēc sekmīgas meditācijas rezultātā pieaug prāta dumpinieciskums? Vispirms jāteic, ka daļēji tas ir tikai relatīvs vērojums, jo, pamazām gūstot spēju aizvien labāk novērot prātu no miera pozīcijas, beidzot var pamanīt, cik patiesībā domu plūsma bijusi haotiska un strauja. Tomēr ir novērojams arī tāds fenomens, ka prāts patiešām pēkšņi kļuvis īpaši nevaldāms, nomainot ierasto mēreno domu plūsmu ar nesakarīgu, ļoti strauju, pat agresīvu ainu, atmiņu virkni. Tam var būt divi iemesli. Vispirms – tā ir prāta kā ieraduma pretestība apziņas fokusa maiņai no uztveramā, no ārējiem iespaidiem uz to, kas to visu pieredz, uz pašu uztveres avotu. Otrs iemesls – līdz ar garīgās atmošanās procesiem notiek visu uzslāņojumu (veco priekšstatu, apslāpēto emociju, arī traumu atstāto pēdu) noārdīšanās. Un noārdīšanās procesā konkrētā pagātnē nogulsnētā lieta var tikt pacelta un ieraudzīta, lai tā atbrīvotos. Process ir netīkams un var radīt šaubas par meditācijas lietderīgumu, taču tas ir pārejošs, iespējams, pat neizbēgams posms un pavisam noteikti iepriecinoša pazīme. Cilvēkiem, kam bijušas smagas psiholoģiskas traumas, gan ir īpaši svarīgi nesteigties un būt šajā procesā uzmanīgiem pret sevi.

Sasniedzot noteiktu prasmes līmeni meditācijā, var gadīties pieredzēt citu visai bieži izplatītu fenomenu – bailes brīdī, kad izdevies ieņemt novērotāja pozīciju un, tajā paliekot ilgāk, sāk izzust uztveramā pasaule, objekti, sajūta par sevi kā personu. Visbiežāk tādā brīdī praktizētājs uzreiz atgriežas atpakaļ ierastajā stāvoklī, identifikācijā ar prātu. Ir cilvēki, kas stāstījuši, ka nokļuvuši pilnīgā tumsā, kur nekā nav, nobijušies no šī pilnīgā tukšuma, kurā tomēr neesot bijis solītais miers, nobijušies no iespējas sajukt prātā, tāpēc atgriezušies pie pazīstamā, pie šīs (uztveramās) realitātes. Šīs bailes ir pats prāts, jo tas ir solis līdz šim nezināmajā, aizprāta realitātē. Tas ir slieksnis, kuru pārkāpjot, jābūt ar mieru atlaist individualizēto “es” personību, jābūt drosmei atmosties. Un bailes ir saprotamas, jo faktiski šajā brīdī prātam ir jāpadodas, jāatlaiž vadības groži. Lai tos atlaistu, jābūt gana lielām ilgām pēc „mājām” jeb savas patiesās dabas atpazīšanas, arī paļāvībai.

Šīs bailes meditācijas laikā ir spontānas un ļoti spēcīgas, tās pārvarēt var pamazām, katrā reizē sperot nelielu soli uz priekšu, aizvien vairāk un vairāk pierodot pie jaunās uztveres, gūstot pārliecību, ka personas aizmiršana, izzušana uz brīdi nekādā ziņā nenozīmē eksistences beigas un ne mazākā mērā neietekmē manu patieso būtību. Savā ziņā šis process noregulējas pats – brīdī, kad ilgas pēc patiesības ir kļuvušas pietiekami intensīvas, šīs bailes izzudīs pietiekami dabiski, bez vardarbības pret sevi. Citu praktizētāju piedzīvotā nepatīkamā, pilnīgā tumsa, tukšums ap sevi ir nevis realitāte, kas tiks pieredzēta, pārkāpjot šo slieksni, bet prāta baiļu projekcija par to, kā varētu „izskatīties” esamība, ja izzustu ierastā ikdienišķā realitāte. Tas, protams, ir tālu no patiesības. Ieraugot, ka arī šis „melnais nekas” ir tikai prāts, netīkamais pieredzējums pazūd.

Dažkārt meditācijas laikā iespējams novērot pēkšņus spilgtas gaismas uzliesmojumus. Kādreiz tikai acumirkli, kādreiz ilgstošāk. Arī tā pavisam noteikti ir ļoti labvēlīga zīme. Citi to sauc par Apziņas gaismu. Ja uzliesmojuma brīdis bijis ilgāks, arī no tā prāts var nobīties un steigt atgriezties ierastajā uztverē, jo arī šajā gadījumā iespējams ļauties personas izzušanai un atpazīt sevi pašu kā spilgto gaismu vai tomēr atgriezties ierastajā ierobežotajā apziņas stāvoklī.

Jautājumi un atbildes:

 

J.: Kāpēc ir sajūta, ka laiks paiet daudz ātrāk tad, kad meditēju?

 

A.: Laiks eksistē tikai prātā, tas tiek pieredzēts tikai prātā. Ar terminu „prāts” te jāsaprot plašāks jēdziens – ne tikai domas, bet arī jebkura pieredze un uztvere (redzēšana, dzirdēšana, sajušana, saošana, sagaršošana). Laiks nav nekas cits kā prāta dinamiskās dabas, nepārtrauktā mainīguma blakusprodukts.

Tādējādi tas ir saprotami, ka meditācijā laiks šķietami palēninās (un pēc meditācijas mēs aptveram, ka daudz vairāk laika pagājis, nekā domājām). Tas tāpēc, ka meditācijas laikā prāta kustīgums palēninās.

 

J.: Kā tu meditē uz Augstāko?

 

A: Es agrāk meditēju uz Augstāko, līdz ieraudzīju, ka ir tikai Augstākais. Tagad, kad meditēju, es vienkārši atpūšos savā esībā – bezgala mierpilnā, nesatricināmā, laimīgā.

Laikā, kad es vēl jutos nosķirta no pasaules, meditācijā praktizēju skatīšanos cauri visam tam, kas es neesmu vai, pareizāk sakot, visam, kas nav mana patiesā daba. Es neesmu nekas, ko varu uztvert. Šis process, kurā tiek pamazām aizvāktas neīstās identitātes, idejas, atklāja to, kas visu pieredz – Augstāko.

 

J.: Kas tev ir līdzējis, lai tu apņemtos īstenot regulāru meditācijas praksi?

 

A.: – Apņemšanās atslēga bija iemesls, kāpēc es īstenoju meditācijas praksi. Es vienmēr esmu lūkojusies uz meditāciju kā uz palīgrīku, lai garīgi atmostos. Meditācijas prakses sākumā meklēšanas intensitāte vēl nebija tik liela, kāda tā attīstījās vēlāk. Sākotnēji man nebija ļoti spēcīgas apņemšanās. Kādu laiku praktizēju regulāri. Tad par to aizmirsu un vēlāk atkal atsāku. Tai pašā laikā es eksperimentēju ar dažādām metodēm, meklējot to, kas man der, un tikai pamazām vispār sāku saprast, kas ir meditācija.

Vēlāk, kad jau ļoti skaidri zināju, kas tas ir, pēc kā tiecos, un kad man prātā bija tikai viena doma – atpazīt manu patieso dabu, gluži dabiski attīstījās stingra meditācijas rutīna. Man tā bija vismaz viena stunda katru dienu pirms naktsmiera. Gandrīz divus gadus es to stingri to ievēroju. Tomēr atslēga šai apņēmībai bija atmošanās ilgu milzīgā intensitāte. Meditācija bija rīks, lai katru nakti es skatītos, meklētu, kas es esmu. Es nekad nevarētu uzņemties tādu striktu režīmu tikai pašas meditācijas dēļ.

Tagad, kad esmu ieraudzījusi savu patieso dabu, man vairs nav stingra meditācijas režīma, jo vairs nav īpašas nepieciešamības pēc tā. Parasti apsēžos meditācijā apmēram 5–10 minūtes pēc rīta vingrojumiem un vienkārši izbaudu esamību. Dažkārt uzrodas vēlme iegremdēties ilgākā meditācijā, it sevišķi, ja bijuši intensīvi un nogurdinoši šīs fenomenālās pasaules iespaidi. Ikdienā gan diezgan bieži ir pilnīgi sevī iegremdēšanās brīži, kurus arī var nosaukt par meditāciju.

žurnāls TAKA 2018.gada arhīvraksts, autore: Lilija Apine

>>III<<<

ABONĒ 2019 GADAM ŠEIT- https://abone.pasts.lv/lv/latvijas_preses_izdevumi/zurnali/2331/2019_gads/

 

Jums var arī patīk