Laika Rats pietur Pateicībā. Rituāli

Šķiet, nule kūrām kalnos saulstāvju ugunis, nule aizrībinājām Pērkona dienu, kad klāt jau nākamā zīmīgā Laika Rata pietura. Māras (Maizes) diena. Tā iekrīt pa vidu starp vasaras un rudens saulgriežiem, tātad ap 7. augustu.

Nekad neesi par tādu dzirdējis?

Ne tu vien. Mēs kaut kā lieliski protam liet nākotni vaskā un sudrabā Ziemassvētkos, mest metus jaunajam gadam Meteņos, priecāties par pavasara plaukumu Ūsiņos, līgojot sagaidīt un pavadīt Jāni, par veļu laika noskaņām pat nerunājot – tas viss mums padodas. “Dod, Dieviņi, dodamo” – to mēs mākam. Saņemt dažkārt mākam, dažkārt ne, kā nu kuram veicies ar dvēseles izaugsmi un ego dresēšanu. Bet pateikt paldies par saņemto – tas kaut kā pa burzmai piemirstas! Bet tieši par pateicību ir šī novārtā atstātā astotā Laika Rata pietura. Pirmām kārtām par ražu, kas nāk novācama un sola iespēju piedzīvot vēl vienus Ziemassvētkus, pabarot savu saimi un uzklāt mielasta galdu veļiem, tikt līdz nākamajai metu mešanai un tajā reizē varbūt izmest kaut kā pareizāk. Un arī par pateicību kā tādu.

Re, amerikāņi ar nevaldāmu jaudu svin savu Pateicības dienu. Protams, tur konteksts ir mazliet cits, bet būtība paliek – ir labi, ja kopš bērna kājas cilvēks nācijas egregora līmenī iemācās būt pateicīgs. Vai mēs to varam apgalvot par savu tautu un par saviem bērniem?

Ko nu par bērniem – uz sevi paskatoties, atliek secināt, ka ar pateicību ir kā ir… tā – pieticīgi. Es, protams, drīkstu runāt tikai pirmajā personā – par sevi, bet kaut kas man liek domāt, ka neesmu tāda vienīgā.

Proti – pirmā lielā ķibele ir tāda, ka grūti atšķirt, par ko tad vajag pateikties. Nē, nu var jau būt, ka vajag par visu, bet tas kaut kā pazemina pašvērtību. Kurš tad ir tas, kas šo “visu” iedevis? Vai tad man, radības kronim ar brīvo gribu “pēc noklusējuma”, nav nekādu nopelnu tajā, ko esmu sasniegusi un par ko varbūt (!) varētu justies pateicīga? Un, ja tas ir mans nopelns, tad kāpēc man par to kādam paldies jāsaka?

Vai arī – ir man tāds dzīves posms, viss iet uz leju, veselība atgādina, ka neesmu nemirstīga, un valdība – ka mans sūrā darbā pelnītais vairāk pienākas viņiem, ne man… Par ko man pateikties?!

Jo mēs neesam raduši izjust pateicību par to vien, ka atrodamies uz šīs Zemes ar iespēju iegūt pieredzi tikai šeit iegūstamā veidā. Jo ir grūti izkāpt no mediju un reklāmdevēju uzspiestā rāmīša, “kā jābūt, lai būtu labi”. Jo gribas salīdzināt sevi ar norvēģiem, nevis džibutiešiem. Jo ļoti labi izdodas atrast trūkumus un šaurās vietas jebkurā lietā, norisē, cilvēkā, bet meklēt labo reklamējamajā ir trenēti tikai tīkla mārketētāji un reklāmas un PR speciālisti.

No trešās puses – vai būtu godīgi sev un Augstākajiem spēkiem melot? Ja nu es nemaz, ne drusciņas, ne tik, cik melns aiz naga, nejūtos pateicīga, bet drīzāk ļauni izjokota, piečakarēta, uzmesta? Ja tā, tad problēma patiesi ir nopietna, un varbūt tai pat ir smalks medicīnisks nosaukums. Bet ja tā godīgi – cik tad mums šajā dzīvē ir bijis tādu situāciju, kad nav itin nekā, par ko kādu labu vārdu pateikt? Par ko papriecāties?

Jā, jā – tur jau ir tā atslēdziņa: ja man ir, par ko sirdij iesilt, tātad man ir, par ko pateikties! Un, ja sirds ne par ko nav iesilusi, tad es ne tur skatos, tad es vienkārši nepamanu! Vai pamanu tikai to, kas atbalsta konceptu “viss ir sūnaini”. Un tas ir izvēles jautājums.

Šogad man uz palodzes stāv trīslitru burka. Katru dienu es tajā iemetu mazu, sarullētu papīra lapiņu ar pateicību par kaut ko, kas šajā dienā bijis. Tas disciplinē, liek fokusēties uz labo. Varbūt bērnišķīgi, bet labāk nekā nekas…

Atgriežoties pie rituāliem – pateicība ir katra rituāla neatņemama sastāvdaļa. Var mainīties tas / tie, kam šī pateicība veltīta, var pateikties rituāla sākumā par to, ka esam uz to sanākuši, var pateikties beigās (tas mūsu, ja tā var nodēvēt, baltu šamanisma rituālos ir raksturīgāk). Var pateikties vietai, cilvēkiem, gariem, stihijām, dievībām. Un šī pateicība rituāla nodomu pietuvina piepildījumam, realizācijai, notikšanai. Pateikdamies mēs labu enerģiju sūtām visiem, ko piesaucam, un tādējādi padarām savu būšanu šajā pasaulē harmoniskāku.

Krievu valodā ir šis brīnišķīgais vārds благодарю. Tas nozīmē – dāvāju labumu, svētību, dalos ar to labo, kas man ir, pateicībā par to, ko tu esi devis man. Mums tāda vārda nav, un dažkārt nav arī izpratnes, ka pateikšanās padara labāku mūsu pašu dzīvi. Varbūt tāpēc uzskatāmāk strādā teiciens “nepateicība – pasaules alga”.

Tomēr mūsu spēkos ir to mainīt! Jo ir mums tādi senseni gadskārtu svētki – Māras. Savāc savu saimi un draugus pie svētās uguns, sapulcini pie bagātīga mielasta galda, un veltiet šo dienu visa tā labā apzināšanai, kas jums ir. Lai šogad pateicība ir pasaules alga, un lai mēs paši esam gan šīs algas maksātāji, gan saņēmēji!

Un, ja pats vēl nejūties gatavs veidot rituālu, seko informācijai sociālajos tīklos. Noteikti būs rituāli, kam piebiedroties!

*** *** ***

ŽURNĀLA TAKA, 2018. gada augusta numurs, sagatavoja: Kristīna Vēja-Kraukle

 

 

Jums var arī patīk