Ķīniešu medicīna

Ķīniešu medicīna 

Tradicionālajai ķīniešu medicīnai raksturīgs īpašs pasaules redzējums, un tas ievērojami atšķiras no mūsējā. Daži sengrieķu filozofi akceptēja teoriju, ka viss Dabā sastāv no četrām pamatstihijām – Zemes, Gaisa, Uguns un Ūdens, savukārt Ķīnā pieņemts uzskatīt, ka to ir piecas: Koks (mu), Uguns (ho), Zeme (tu), Metāls (cziņ) un Ūdens (šui).

Ķīnieši nodalīja piecus czan jeb pilnos ķermeņa orgānus: sirdi, nieres, plaušas, aknas un liesu – aizkuņģa dziedzeri, un piecus fu jeb tukšos orgānus: kuņģi, resno un tievo zarnu, urīnpūsli, žultspūsli. Tie ir abstrakti orgāni, kuriem gandrīz nav nekāda sakara ar vispārpieņemto anatomiju un fizioloģiju. Starp tiem ir tādas pašas attiecības kā starp elementiem: aknas tiek uzskatītas par māti sirdij, bet nieres – par aknu māti. Tieši tāpat sirds (Uguns) pārvalda plaušas (Metālu), bet nieres (Ūdens) – sirdi (Uguns). Ķīnieši uzskatīja, ka viena orgāna saslimšanu var sasaistīt ar otra vājumu vai ar pārāk skarbu otra orgāna dominanti. Piemēram, vājas nieres nespēs kontrolēt sirdi, kura nodara pāri plaušām. Tāpēc  respiratorās saslimšanas (piemēram, astmu) dažos gadījumos var ārstēt ar nieru uzlējumiem. Citi piecu elementu aspekti arī atstāj iespaidu uz veselību un diagnostiku. Piemēram: tieksme vai riebums pret skābu garšu var nozīmēt aknu nelīdzsvarotību (patoloģiju); pārmērīga nelaimes sajūta var izsaukt plaušu vājumu.

un Jan līdzsvars

Jēdzieni un Jan ķīniešu medicīnas teorijā demonstrē, kā pretējie spēki, kas piemīt visam esošajam, var būt saistīti un viens no otra atkarīgi. Kā analoģiju tam bieži demonstrē kalnu, kura viena puse ir spilgtas gaismas apmirdzēta, bet otra atrodas dziļā ēnā. Šo vienoto, kas ietver sevī pretējus spēkus, attēlo tradicionālās daosu monādes taidzjucu veidā – „neparasta spēka attēlā” (skatīt attēlu).

Rietumos pieņemts uzskatīt, ka Jan simbolizē vīrišķo enerģiju, bet – maigāku, sievišķo. Patiesībā tas ir ļoti vienkāršoti, jo Iņ – Jan ir ne tikai būtība vai spēks, bet vairāk – kā pieci elementi – procesa raksturojums. Tā ir dinamiska mijiedarbība, kura eksistē vienmēr un allaž ir mainīga, bet ne absolūta: augšā/apkšā, ārpusē/iekšpusē, karsts/auksts utt. Jan var raksturot kā uguni – tā virzās uz augšu, ir spilgta, silta, aktīva, uzbudināta. – kā ūdeni: plūst uz leju, blāvs, auksts, pasīvs, nomākts. Tomēr šie abi aspekti atrodami it visā: karsta vasara var būt tuvāk Jan, bet aukstās naktis – ; ziema – , bet arī tajā gadās saulainas dienas Jan. un Jan ir pretstati un atrodas tā sauktajā dinamiskajā līdzsvarā – viens nevar pastāvēt bez otra. Ja līdzsvars izjaukts, var rasties problēmas. Ķīniešu medicīnā ķermeņa daļas un to funkcijas tiek traktētas kā vai Jan, kaut gan vienmēr ietver sevī gan vienu, gan otru. Pasīvas un nemainīgas vielas skaitās tuvāk , bet funkcijas, aktīvas un mainīgas – Jan. Pilnie orgāni czan, saistīti ar vielu uzkrāšanu, pēc rakstura tuvāki , bet tukšie orgāni fu, saistīti ar pārveidošanu, attiecas uz Jan. Ārējā ķermeņa virsma – drīzāk Jan, bet iekšējā – ; augšējā daļa – Jan, apakšējā – . Attiecīgi plaušas – czan un – būs tuvāk Jan nekā Nieres (arī czan un ), tāpēc ka atrodas ķermeņa augšējā daļā (Jan), bet nieres – apakšējā ().

un Jan raksturojums

       Jan
Ūdens Uguns
Tumsa Gaisma
Aukstums Karstums
Pasīvs Aktīvs
Iekšpusē Ārpusē
Lēns Ātrs
Labais Kreisais
Blāvs Spilgts
Apakšā Augšā
Viela Funkcija
Matērija Enerģija

 

Līdzsvara uzturēšana

Ķermenī un Jan attiecība pastāvīgi mainās. Ja sēžam istabā un mierīgi lasām grāmatu, atrodamies tuvāk . Enerģisks darbs dārzā saulainā dienā aktivizē Jan. Veselam cilvēkam šīs izmaiņas ir dabiskas un viegli kontrolējamas, bet slimības gadījumā pretspēku mijiedarbība kļūst nekontrolējama un var izsaukt nopietnus līdzsvara traucējumus. Tieši šī spēja noteikt līdzsvara traucējumu un pieskaitīt to vienam no četriem disharmoniskiem stāvokļiem ir svarīga ķīniešu diagnostikas daļa. Divi stāvokļi raksturīgi ar pārlieku aktivitāti, kas rada attiecīgas saslimšanas, divi – ar aktivitātes nepietiekamību, kas izsauc nepietiekamības saslimšanas.

Pārmērība un nepietiekamība

Pārmērīgs daudzums var nodarīt ļaunumu Jan, kas izpaužas kā Aukstums un pārmērības sindroms. Jan hiperaktivitāte var izsaukt karstumu un pārmērības sindromu. Kad novājinās, Jan atrodas pārmērībā, tad tā ir nepietiekamības problēma, bet ne Jan pārmērības, un tas noved pie karstuma faktora un pārmērības sindroma. Kad notiek otrādi, novērojama aukstuma problēma un nepietiekamības sindroms. Turklāt mēdz būt pārmērības un nepietiekamības gadījumi vienlaicīgi gan , gan Jan, kas rada vēl divus līdzsvara traucējuma gadījumus. Tādā veidā aplūkojot saslimšanas veidu, diagnostikā nepieciešams izdarīt pareizus secinājumus. Kā redzams – aukstuma simptomus var izskaidrot ar novājinātu Jan (aukstums un nepietiekamība) vai hiperaktīvu (aukstums un pārmērība). Pirmajā gadījumā ārstēšana ietver Jan pastiprināšanu, bet otrajā – kontroli. Un, ja ārstēšana ir nepareiza – piemēram, novājināts pie nepietiekamības sindroma, saslimšana var novest līdz kopīgai Iņ – Jan novājināšanai un vēl lielākām problēmām.

Czan orgāni

Katram pilnam orgānam czan atbilst tukšais orgāns fu, kas aizņemts ar pārveidošanu un darbību, tālab pēc rakstura tuvāks Jan – vīrišķajam sākumam. Czan un fu orgāni savstarpēji saistīti ar meridiāniem jeb akupunktūras kanāliem. Ar katru orgānu saistīta kāda dzīvības substance, tāda kā asinis vai ci (dzīvības spēks, enerģija vai elpošana). Visas saiknes ir daļa no iepriekšējā Takas numurā apskatītā piecu elementu modeļa.

Sirds (siņ) parasti tiek uzskatīts par svarīgāko no czan orgāniem, to „imperatoru”. Tā saistās ar intelektu un domāšanu. Uzskata, ka sirds kontrolē visus dzīvības procesus un vada czanfu orgānu darbību. Tā arī

  • vada asinsriti un pārvalda asinsvadus;
  • vada domāšanas procesus;
  • sargā garu;
  • kontrolē sviedru izdalīšanos.

Sirds veselību nosaka pēc ādas un mēles stāvokļa. Senie ķīnieši sirdi dēvēja par mehānisko pumpi un uzskatīja, ka asins riņķo pa vēnām un artērijām, pateicoties sirds spēkam ci. Kad tā ir pietiekami, pulss ir vienmērīgs un stiprs.

Pie sirds ietekmes sfēras tiek pieskaitīta arī domāšanas darbība. Ķīniešu sapratnē tas nozīmē liela diapazona dzīvības procesu pārvaldīšanu. Turpretī smadzenes tiek uzskatītas tikai par vietu, kura uzņem un glabā iespaidus. Interesanti, ka sirds un saprāts tiek apzīmēti ar vienu vārdu – siņ. Dažkārt uzskata, ka sirds glabā Garu (šeņ), kuru var pielīdzināt apziņai, un varbūt tieši tāpēc dažus homeopātiskos līdzekļus uzskata par Gara nomierinošiem un lieto psihisko un emocionālo traucējumu novēršanai, kas var būt saistīti ar sirds saslimšanām.

Un vēl: ķīnieši uzskata, ka ēdiena garšu jūtam tāpēc, ka mēle saņem sirds ci un ir tās izeja.

Aknas (gaņ) reizēm dēvē par czan orgānu „ģeneratoru”. Tā kopā ar sirdi vada asins kustību. Senie ķīnieši uzskatīja, ka, ķermenim esot aktīvam, asins rit pa asinsvadiem, bet miera stāvoklī tās glabājas aknās, kuras tādēļ sauc par „asins glabātavu”. Vadoties no aknu saistības ar asinīm, ķīniešu teorija to cieši sasaista ar menstruālo ciklu. Aknu pamatfunkcijas:

  • uzglabā asinis;
  • vada ci enerģijas plūsmu;
  • sargā dvēseli;
  • pārvalda dzīslas.

Par šī orgāna stāvokli var spriest pēc nagiem, tas saistīts ar acīm.

Vienmērīga ci enerģijas plūsma aknās palīdz kontrolēt emocijas, bet šķēršļi vai aizture izsauc nemieru, dusmas un depresiju. Senie ķīnieši uzskatīja, ka Gars pa dienu atrodas sirdī, bet naktī – aknās un par tā stāvokli var spriest pēc sapņiem.

Liesa. Rietumu medicīnā tradicionāli uzskata, ka liesa uzkrāj asinis un iekļaujas imūnsistēmā. Ķīniešu medicīnā liesa (ņi) atbild par barības vielu un ūdens uzņemšanu un sadali. Turklāt šis orgāns

  • vada gremošanas procesus;
  • pārvalda muskuļu darbību;
  • kontrolē asins cirkulāciju;
  • glabā nodomus un lēmumus.

Ja liesa ir slima, zūd spēja sajust ēdiena garšu, lūpas zaudē elastību. Ja tā strādā labi, barības vielas tiek racionāli sadalītas starp sirdi un plaušām, no kurienes tās nonāk citās ķermeņa daļās un iedarbojas uz muskuļiem un audiem. Tādu pašu lomu liesa spēlē arī ūdens sadalē, ko izfiltrē no ēdiena un dzēriena un aizvada uz plaušām, sirdi un urīnpūsli. Ja liesas enerģija (ci) ir spēcīga, asins pa asinsvadiem plūst normāli, turpretī, ja ci ir novājināts, asins var no vadiem iztecēt, veidojot zilumus un zemādas asins izplūdumus.

Liesai, tāpat kā sirdij un aknām, piemīt garīgais aspekts. Tajā uzkrājas nodomi un gribasspēks, kas indivīdam palīdz mainīt savu dzīvi. Šī orgāna novājināšanās vai slimība var radīt garīgas pataloģijas, neizlēmību un atmiņas pavājināšanos.

Ar liesu ir saistīta mute – tā nodrošina organismam barību, kuru apstrādā liesa. Sarkanas, spilgtas lūpas norāda, ka barības vielas tiek pārstrādātas un sadalītas pareizi, turpretī bālas lūpas un slikta apetīte norāda uz nepareizu liesas darbību.

Plaušas. Plaušas (fei) ir organisma „premjerministrs”. Tās ķermenī pārvalda gaisu un ūdeni un, galvenais – enerģijas (ci) plūsmu. Tradicionāli plaušas

  • kontrolē ci un elpošanu;
  • uztur ķermenī šķidrumu plūsmu lejup (uz nierēm);
  • kontrolē enerģijas sadali, ādu un matus.

Ja plaušu dzīvības spēks ir vājš, āda kļūst sausa un grumbaina. Ķīniešu medicīnā un arī indiešu jogā elpošana saistās ar dzīvības enerģiju. Plaušas saistās ar vei ci – aizsargenerģijas veidu, kuru var salīdzināt ar imūnsistēmu. Tās sadala vei ci un ķermeņa šķidrumus, lai sildītu un barotu ādu un muskuļus. Āda ir cieši saistīta ar plaušām caur porām, kuras ķīniešu medicīnā dēvē par „enerģijas portāliem”. Sviedru izdalīšanās attiecas uz vei ci. Plaušu ci virzās uz leju, palīdzot ūdenim un ķermeņa šķidrumiem plūst organismā un iziet caur urīnpūsli. Tātad novājināts plaušu ci izsauc tūsku un šķidruma aizturi. Arī oža ir atkarīga no plaušu ci.

Plaušās atrodas dvēseles fragments – po, kurš izpaužas kā dzīvības spēks. Skumjas un uztraukums var to ievainot un izsaukt ci aizturi plaušās, kas rada depresiju un nomāktību.

Nieres. Ķīnieši uzskatīja, ka nieres (šeņ) ķermenī pārvalda šķidrumus. Tomēr tām ir vēl kāda, ne mazāk svarīga loma – dzīvības spēka (dzin) uzglabāšana, kas ir viena no piecām pamatvielām un dzīvo organismu pamatspēks. Nieres palīdz ķermenim augt un attīstīties un ieņem svarīgu lomu vairošanās procesā. To pamatfunkcijas:

  • dzīvības spēka saglabāšana;
  • kaulu smadzeņu izstrādāšana;
  • ūdens sadalīšanas kontrole;
  • palīdzība elpošanas pārvaldīšanā;
  • dzirdes kontrole.

Par Nieru stāvokli var spriest pēc matiem uz galvas. Tās saistītas ar ausīm un dzimumorgāniem. Ķīniešu teorijā nierēm ir svarīga loma ūdens apmaiņā, tās palīdz plaušām vadīt elpošanu, virzot ci uz leju. Spēcīgs nieru ci rada mierīgu un vienmērīgu elpošanu, bet vājš – bremzē elpošanu, izsaucot astmu („nepietiekamības” veids). Ūdens apmaiņa tāpat saistīta ar ķermeņa šķidrumiem, kur nieru funkcija ir sūtīt tīros šķidrumus pa audiem uz augšu, bet netīros – pārvērst sviedros un urīnā un izvadīt no organisma. Dzīvības spēks, kas uzkrājas nierēs, pilda ļoti daudz uzdevumu, ieskaitot kaulu smadzeņu izstrādi – kā lielajos kaulos, tā arī mugurkaula smadzenēs.

Nierēs glabājas arī izlēmība, griba (čži), tāpēc spēcīgs nieru ci nozīmē labu atmiņu, enerģiskumu un gudrību. Novājināts nieru ci rada atmiņas pasliktināšanos, garīgu nomāktību un vienaldzību. Meridiāni šos orgānus saista ar ausīm, dzimumorgāniem un anālo atveri. Nieres atbild arī par dzirdi, bērnu dzimšanu un izdalījumiem. Gadiem ritot, nieru enerģija pavājinās, un tādas vecuma pazīmes kā matu izkrišana un dzirdes pavājināšanās arī saistītas ar nieru vājumu.

Fu orgāni

Fu jeb tukšie orgāni vairāk saistās ar pārveidošanu, nevis uzkrāšanu, tāpēc ir tuvāki Jan (vīrišķajam aspektam) nekā pilnie (czan) orgāni. Katrs fu orgāns saistīts ar vienu no czan orgāniem ar trīskāršā sildītāja palīdzību.

Tievā zarna (sjao čan) veido pāri ar sirdi, un tās funkcija ir saņemt ūdeni un ēdienu, kas pārstrādāti kuņģī. Tievajā Zarnā notiek noderīgā atdalīšana no nederīgā, vajadzīgo vielu izdalīšana, kuras pēc tam kā barojošas vielas (vai „barības būtība”) tiek aizvadītas uz pārējām ķermeņa daļām. Nederīgās vielas nonāk resnajā zarnā kā cieti atlikumi vai kā šķidrumi  nierēs un urīnpūslī un tiek izvadīti no organisma.

Žultspūslis. Rietumu medicīna par šī orgāna pamatfunkciju noteikusi apmēram 50 ml žults glabāšanu. Saskaņā ar ķīniešu tradīciju, žults tiek uzskatīta kā aknu ci pārpalikums, un tāpēc tā sekmē harmoniskas ci un asins plūsmas organismā.

Žultspūslis (daņ) saistīts ar izlēmību, aktivitāti, lēmumu pieņemšanu, un tā vājums rada apjukumu un noteiktības trūkumu.

Kuņģis (vei) saistīts ar liesu un galvenokārt aizņemts ar barības uzņemšanu un pārstrādāšanu pusšķidrā masā. Saskaņā ar ķīniešu tradīciju, pārstrādes efektivitāte saistīta ar kuņģa ci spēku, un visu czan – fu orgānu enerģija ir atkarīga no kuņģa ci stāvokļa. Kuņģa darbība papildina liesas darbu – ja liesa uztur ci kustību uz augšu, kuņģis pārstrādāto barību virza lejup. Ja kuņģa patoloģija nav novājinājusi kuņģa enerģiju, tad izārstēt to nesagādās grūtības. Turpretī, ja kuņģa ci enerģija ir novājināta, rodas problēmas ar organismam nepieciešamo vielu saņemšanu.

Resnā zarna (da čen) organismā saistīta ar plaušām. Tieši šeit nevajadzīgās vielas pārvēršas cietos atlikumos un ūdenī.

Urīnpūslis saistīts ar nierēm, tas uzkrāj un izvada urīnu. Saskaņā ar ķīniešu teoriju, nieres šķidrumus sadala tīrajos un netīrajos, un urīnpūslis netīros šķidrumus izvada no organisma. Uzskata, ka urīna izvadīšanas funkciju vada nieru Jan aspekts un tā novājināšanās rada nepietiekamu vai pārlieku biežu urīna izvadīšanu un urīna nesaturēšanu naktī. Ja nieru enerģija ir stipra, nav nepieciešama bieža urīna izvadīšana.

Fu sestais orgāns ir trīskāršais sildītājs (saņ czao). Tā funkcijas ir barības sagremošana un šķidrumu sadalīšana tīros un netīros. Trīskāršais sildītājs ir galvenais, kurš vada ķermeņa šķidrumu cirkulāciju. Tas aizņem visu ķermeni – no mēles saknes līdz anālai atverei. Augšējais sildītājs (šan czao) ir izvietojies no mēles saknes līdz diafragmai, tas funkcionāli saistās ar sirdi un plaušām un atbild par ci un barības vielu transportēšanu, ķermeņa apsildīšanu, ādas barošanu un aizsargenerģijas jeb vei ci izklīdināšanu. Vidējais sildītājs jeb čžun czao izvietots no diafragmas līdz nabai un saistīts ar liesas un kuņģa funkcijām. Tā galvenais uzdevums ir barības pārstrādāšana, barības vielu uzsūkšana un transportēšana, kā arī dažādu ķermeņa šķidrumu izstrādāšana. Apakšējais sildītājs jeb sja czao izvietots no nabas līdz anālajai atverei un atspoguļo nieru, resnās zarnas, tievās zarnas un urīnpūšļa funkcijas. Tas sadala tīros un netīros šķidrumus un pārvalda izvadīšanas procesus. Reizēm trīskāršo sildītāju liek pārī ar perikardu (sirds somiņu), kuru dēvē par czan sesto orgānu, kaut gan klasiskajos ķīniešu tekstos par pāri perikards – trīskāršais sildītājs runāts kā par tievās zarnas funkciju sastāvdaļu.

 

Žurnāls Taka 2014.gada arhīvs, sagatavoja: Sandra Balode

Jums var arī patīk