„Katrā no mums ir sirds saulītes avots” – Saruna ar Valdi Svirski

Valdis Svirskis savu bērnību pavadījis Kārsavas pievārtes laukos, pie dabas krūts. Taču daba ne vienmēr viņu saistījusi, dinamiskā un pulsējošā pilsētas dzīve bijusi daudz vilinošāka par dabas klusumu. Jaukais acu skatiens un mierīgais smaids ir tas, kas raksturo Valdi Svirski. Šri Činmojs ir viņa meditācijas skolotājs, kurš nonācis Valda apziņas laukā jau labu laiku, pirms viņš vispār zinājis kaut ko par meditāciju. Likteņa sakritība un mistiskā pieredze,” teic Valdis. Aicinājām viņu uz sarunu, kurā viņš stāsta par savas garīgās dzīves meklējumiem, par sastapšanos ar Šri Činmoju, sirds meditāciju un par to, kas galu galā ir laime.

Pastāstiet, Valdi, kā sākās Jūsu garīgā ceļa meklējumi!

– Jau agrā bērnībā. Manas intereses vienmēr bijušas citādākas nekā maniem vienaudžiem. Biju atšķirīgs. Daudz lasīju par zemes senvēsturi, izmirušām dzīvnieku sugām, dabu. Jau no mazotnes iesaistījos diskusijās ar cilvēkiem, kuri par mani bija vecāki un viedāki. Iekšēji jutos kā veca un jau padzīvojusi dvēsele. Mani nemaz nesaistīja lietas, par kurām interesējās bērni manā vecumā. Neteiksim, ka tā bija ļoti iedvesmojoša pieredze. Priekš manis tā bija prieku atņemoša. Lai gan lielāko daļu savu jaunības gadu pavadīju pie dabas, tā ne vienmēr mani ir saistījusi. Biju prāta, domu cilvēks.

 

Jums ir brālis vai māsa?

– Nē, esmu bijis viens pats. Ļoti apmīļots, apčubināts un lutināts. Ārējās aizraušanās  un materiālās lietas nespēja izmainīt manu iekšējo nostāju, būtību. Daži radinieki nesaprata, kāpēc esmu tāds? Mani vecāki bija vienkārši darba cilvēki. Viņi nebija ne skolotāji, ne zinātnieki, bet viņi bija labi.

 

No kuras puses jūs pats nākat?

– Esmu no Kārsavas puses. Lielāko daļu savas bērnības pavadīju dziļos laukos. Tas bija mans patvērums, kur uzaugu. Kad jutu aicinājumu doties tālāk, to arī darīju un ar atvērtu sirdi 1990. gadā, kad man bija 19 gadu, sāku mācīties Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Rīga kļuva par manām otrajām mājām. Katrs dzīves notikums ir kā pakāpiens, kas mūs ved tālāk.

 

Kas īsti bija tas aicinājums vai notikums, kas jūs pamudināja studēt filozofiju?

– Kā jau teicu, mani vienmēr saistījusi komunikācija ar erudītiem un sirdsviediem cilvēkiem. Skolas laikā draudzējos ar bibliotekāriem, grāmatu pārdevējiem, literatūras skolotāju. Mani vienmēr piesaistījušas grāmatas. Vēl joprojām esmu ļoti kārs uz lasīšanu. Jutos kā daļa no pasaulē notiekošajiem procesiem. Gribēju pienākt tuvāk notikumu epicentram. Iedomājieties – cilvēks, kurš visu savu dzīvi nodzīvojis pie dabas krūts, pēkšņi nokļūst lielpilsētas kņadā! Taču es nemaz neapjuku, jo iekšēju jutu, ka tā ir mana vieta. Man gribējās šeit palikt, mani piesaistīja pilsētas enerģija, dinamika. Rīga man ir ļoti mīļa un tuva.

 

Bet… vai dzīvojot tik ilgi pilsētā, nemaz negribējās izjust dabas mierīgo plūdumu?

– Pat ar vismīļākajiem radiniekiem mēdz būt ļoti nepatīkami starpgadījumi. Vai ne? Mēģinot saprast sevi un pasauli, tas taču ir normāli, ja rodas šādas situācijas. Mums jāmācās pieņemt dažādas dzīves pieredzes. Jāiemācās koncentrēties uz lietām, kuras radījušas prieku. Aizmirstot par sāpīgo un netīkamo. Tas ir visveselīgākais veids, kā dzīvot. Ja mēs sevī saglabājam kādas negatīvas atmiņas, mēs tās no sevis izstarojam. Tā nav liela gudrība būt aizvainotam vai dusmīgam.

 

Bet manā skatījumā visas dzīves pieredzes ir vērtīgas. Manuprāt, negatīvo pieredzi nevajadzētu ignorēt.

– Protams, ka nevajadzētu ignorēt. Tā ir tava izvēle, ko tu gribi sevī saglabāt kā vērtīgu atmiņu. Ja spējam piedot saviem pāridarītājiem un aizmirst par notikušo, mēs sevi atbrīvojam. Katrā no mums ir sirds saulītes avots. Pat, ja cilvēks ir ļauns, viņā slēpjas šis sirds siltums un mīļums, tas tikai ir noglabāts dziļi viņa iekšienē un netiek izrādīts. Pat tad, ja dzīvē saskaramies ar tumšiem cilvēkiem, jāatceras, ka saule spīd vienmēr, mēs tikai to neredzam. Saskaroties ar kaut ko labu, iedvesmojies un stiprinies no tā. Ir taču tik labi pasmaidīt gan iekšēji, gan ārēji un no visas sirds. Tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Arī man tas nenāca viegli. Vēl joprojām turpinu mācīties smaidīt no sirds.

 

Mēs visi esam emocionālas būtnes. Protams, mēs varam doties pasaulē un smaidīt visiem saviem pāridarītajiem, taču arī šādi cilvēki, manuprāt, tiek sāpināti. Mums visiem taču sāp, ja pret mums izturas nejauki. Kā jūs tiekat galā ar šādiem brīžiem?

– Es vēl tikai mācos. Neesmu cilvēks, kurš iemantojis apskaidrību. Iedvesmojos no sava meditācijas skolotāja Šri Činmoja. Viņš mēdza teikt – ja cilvēks mēģina kādu sāpināt vai postīt, tad viņš to dara tikai tāpēc, ka pats ir nelaimīgs. Viņa iekšējā sāpe pārvēršas nedrošībā, bailēs, agresijā, nespējā sevi savaldīt. Patiesībā šādi cilvēki ir gaužam neapskaužamā situācijā. Jebkura būtne šajā pasaulē saskaras ar sāpēm un vilšanos, ikvienam ir vajadzīga līdzcietība. Šādos brīžos jāizmanto humora izjūta. Mums jācenšas smaidīt ne tikai ap sevi, bet sev. Uzsmaidīt savai būtībai, kura mīt tavā sirdī. Ar savu attieksmi būt labvēlīgam ne tikai pret saviem līdzcilvēkiem, bet arī pašam pret sevi. Patiesā sevis mīlēšana sākas no brīža, kad sadraudzējamies ar netveramo daļu sevī, no kuras staro šī mīlestība un prieks.

 

Ar ko atšķiras apgarots cilvēks no parasta?

– Ja mums ikdienā jādara fiziski smags darbs, no sākuma tas var šķist ļoti grūts. Ar laiku topam stiprāki, jo mūsu ķermenis kļūst fiziski spēcīgāks. Mums paliek vieglāk. Dabā tas tā iekārtots. Tāpat varam trenēt arī garīgumu. Ikdienā koncentrējoties uz pozitīvām lietām un cilvēku labajām īpašībām. Tā ir prakse, kas prasa laiku un ieguldījumu. Ar laiku mums tas sanāk vieglāk un vieglāk. Pasaule nespēj kļūt patiesi laimīga, ja mēs esam nelaimīgi.

 

Kas ir laime?

– Laime nav mūsu vēlmju piepildīšanās. Laime ir stāvoklis, kad spējam bez nosacījumiem dalīties ar to, kas mēs esam patiesībā. Kļūstam brīvi no ārējo apstākļu ietekmes. Mēs augam kā koks. Pēc sava temperamenta esmu cilvēks, kurš kādreiz mēdza stipri uztraukties un salīdzinoši ātri varēju arī sadusmoties. Mans temperaments gan nav mainījies, taču esmu strādājis pie tā, lai mana dusmošanās kļūtu maigāka. Sākumā tas bija grūti izdarāms, jo neviens darbs nav viegls. Ja mēs tik tiešām pie tā strādājam, tas prasa laiku un piepūli. Toties mēs pakāpjamies kalnā. Šeit man gribas citēt vienu no manām mīļākajām tautas dziesmām:

 

Dod, Dieviņi, kalnā kāpti,

Ne no kalniņa lejiņā.

Dod, Dievs, man apņēmību un spēku pārvarēt sevi un uzkāpt šai kalnā, nevis pašapmierinātā komfortā slīdēt no tā lejiņā. Gribu celties un augt. Tā ir īstā laime.

Sarunā jau pieminējāt savu meditācijas skolotāju Šri Činmoju. Pastāstiet mums, kā jūs satikāties!

– Izrādās, ka viņš manā apziņas laukā nonāca jau pirms mūsu patiesās satikšanās. Atceros, kādam vīrietim padomju laikraksta fotogrāfijā viņa vārds bija uzdrukāts uz krekla. Pēc tam ap 1990. gadu televīzijā dzirdēju viņa spēlēto mūziku. Iedomājieties, cik es biju pārsteigts, kad šo atskārtu? Tad gāju cauri stacijas laukuma tunelim, kur piestāju pie grāmatu stenda. Ievēroju grāmatas vāku, uz kura bija vīrietis, kurš viegli smaidīja. Viņa rokas bija sakļautas un novietotas pie sirds centra. Viņš izskatījās ļoti neparasts un tīrs. No viņa staroja patīkams gaišums. Pēc tam Vecrīgā, Kinoamatieru klubā, bija lekcija, kur atkal ievēroju šo neparasto tēlu. Man priekšā bija plakāts ar to pašu vīrieti, kuru redzēju stacijas tunelī uz grāmatas vāka. Viņa smaids manī radīja izbrīnu. Domāju – kā tā var smaidīt? Beidzot noskaidroju, ka tas ir Šri Činmojs. Iekšēji jutu, ka varu viņam uzticēties. 1993. gadā satiku Šri Činmoja skolnieku, kurš Vecrīgā vadīja lekciju. Lekcijas laikā tika demonstrēts video, kur Šri Činmojs meditē un stāsta par koncetrēšanās praksi. Tas, ko redzēju, mani fascinēja. Mani pārņēma iekšējā tīrības un gaišuma sajūta. Vēlējos uzzināt par to ko vairāk.

Kad jūs sapratāt, ka vēlaties kļūt par Šri Činmoja skolnieku?

– 1994. gada 1. jūnijā nolēmu, ka vēlos meditēt katru dienu. Biju pabeidzis bakalaura studijas Vēstures un filozofijas fakultātē, tāpēc vēlējos rūpīgāk pievērsties garīgi praktiskai sevis izglītošanai. Nolēmu, ka vēlos kļūt par Šri Činmoja skolnieku. Rakstīju viņam vēstuli ar lūgumu kļūt par viņa mācekli. 1995. gada martā saņēmu atbildi, kurā viņš apstiprināja manu vēlmi. Dzīvē skolotāju satiku 1995. gada oktobrī Prāgā, kur viņš uzstājās koncertā. Tikko Šri Činmojs parādījās, jutu, kā no viņa puses staro milzīgs gaišuma vilnis, kas pārņem visu telpu. Tā bija ļoti neparasta sastapšanās, neko tamlīdzīgu dzīvē nebiju sajutis. Saskāros ar autentisku mistisku pieredzi. Biju ļoti mierpilns un laimīgs. Saskarsme ar to, ko sirds izjūt kā īstu, nomierina, vairo prieku un pārliecību, ļauj tvert lietas plašāk un būt elastīgākam uzskatos.

Kā notika mācīšanās process pie Šri Činmoja?

– Skolotājs uzsvēra – ja vēlamies pie viņa mācīties meditācija jāpraktizē katru dienu. Papildus tam viņš norādīja, ka vismaz reizi nedēļā skolniekiem jāsanāk kopā koncentrēšanās un meditācijas praksei grupā. Redzi, strādājot vienatnē, mēs strādājam ar savu patiesumu. Mums jābūt patiesam – ko tu gribi, ko tu dari? Vienatnē mūs neviens nevēro, un šis patiesums var izpausties pilnībā. Apmānīt pašiem sevi ir grūtāk. Tāpēc vienatnē mēs varam iepazīt paši savu būtību caur sava patiesuma prizmu. Strādājot grupā, savukārt notiek darbs ar indivīdu ego. Mūs neapmierina tas un šitas, viņš vai viņa. Daudz kas nāk uz āru. Ar to ir jāstrādā, jāiemācās raudzīties pāri šiem uzpūstajiem neapmierinātības burbuļiem, veidojot un kultivējot vienotības sajūtu ar to pašu patiesā avotu citos, ar kuru mācāmies draudzēties sevī. Tā es sāku mācīties, taču ne vienmēr viss izdevās. Visam vajadzīgs laiks, iekšēja ticība un pacietība.

Kas bija grūti?

– Domas skrēja kā knišļi. Dažreiz pat stipri sāpēja galva, cik daudz to domu un nemākulīgas koncentrēšanās. Bet tas ir normāli, tā mēdz būt. Koncentrēšanās ir sajūta, kas nāk no krūškurvja centra, nevis no sarauktās pieres. Siltums, mīļums un miers – ar laiku to aptveram. Mūsu sirsniņa ir klusāka par prātu. Mans prāts un emocijas bija daudz spēcīgākas. Nespēju saprast, kas īsti ir domāts ar sirds koncentrāciju? Domāts? (Smejas.) Jūtu es vai nejūtu? Kā lai saprotu? Mīļi, naivi un dievišķi muļķīgi jautājumi. Šri Činmojs man ļoti palīdzēja, viņš mani mudināja sākt nodarboties ar sportu, pievērsties veselīgam ēdienam un viedākam dzīvesveidam. Izbaudīju veģetāra ēdiena spēcinājumu, sāku lēnam skriet. Sapratu, ka fiziskām aktivitātēm tik tiešām jāiet roku rokā ar garīgo praksi. Tas attīra, pozitīvi noskaņo mūsu ķermeni. Tā viss sākās. Protams, gadu gaitā bija arī grūtāki brīži, taču skolotājs ar savu piemēru mani ļoti iedvesmoja. Viņš mēdza teikt – ja nesanāk viena lieta, pamēģini ko citu. Atrodi kaut ko, kas tevi iedvesmo un iepriecina. Pagātne ir putekļi, ja kaut kas nav sanācis – aizmirsti par to, virzies uz priekšu. Mēs nekoncentrējamies uz neveiksmi. Tas kavē izaugsmi. Mēs augam caur mūsu rīcību, nevis caur rezultātu. Cilvēka ziņā ir rīcība, nevis tās augļi. Tieši caur rīcību mēs kāpjam tai kalnā. Tas bija ļoti skaisti. Mīļais Dievs, cik tā sapratne nāk lēni! Gribētos jau ātrāk, taču katram savs ceļš ejams.

Pastāstiet par sirds meditāciju! Kā lai cilvēks sāk šo praksi?

Dienas laikā apsēdieties vismaz uz trijām vai piecām minūtēm. Mierīgi un netraucēti. Atcerieties notikumu no dzīves, kas jūsos izraisījis neviltota prieka, īstas pateicības un mīlestības sajūtu. Atcerieties šo situāciju un mēģiniet atsaukt sevī šo sajūtu. Noturiet uzmanību nevis uz pašu situāciju vai cilvēku, ar kuru tā saistās, bet uz to labo sajūtu, kuru tā jūsos radīja. Pasmaidiet un pamēģiniet turēt šo sajūtu ar pateicību sevī tik ilgi, cik jums sanāk. Piemēram, desmit sekundes, minūti… Pat ja tās ir piecas sekundes, tas tik un tā ir labi. Nākamreiz izdosies ilgāk. Ļaujiet šim mieram un pateicībai izplesties jūsu būtībā. Pateicība ir viena no spēcīgākajām garīgajām īpašībām, kas stiprina jebkuru labu īpašību mūsos un vājina ikvienu slikto. Šis ir koncentrācijas vingrinājums. Meditācija pie jums atnāks pati, tad izjutīsim lēni augošu plašumu, dziļumu, mieru un gandarījumu. Koncentrēšanās jeb uzmanības noturības spēks ir tas, ar ko pamatā jāstrādā. Mūsu garīgā sirds atrodas krūškurvja centrā, iztēlojieties kā no šī centra spīd tīra, zeltaina gaisma un lēnām izplešas visā jūsu ķermenī un pāri tā robežām. Ieelpojiet tīrību, svaigumu, gaišumu, izelpojiet visu, kas pretējs tam. Tādējādi mācāmies sakopot savu uzmanību uz kaut ko vienu un, vēlams, iedvesmojoši tīru, patiesu, vienkāršu, svētu. Tas var sanākt ātrāk vai ilgāk, var arī nesanākt, taču jebkurš no mums var noskaņoties uz kaut ko labu un trenēties. Galvenais darīt regulāri, lai tas palēnām aug un vairojas.

Kas jūs iedvesmo?

– Pēdējo desmit gadu laikā, kopš mana skolotāja vairs nav šaisaulē, viņa klātbūtni jūtu daudz spēcīgāk un skaidrāk. Daudzas atziņas pār mani nāca tā palēnāk, tagad redzu, ka cilvēkiem nodarbībās ir daudz vieglāk. Viņi progresē daudz straujāk, nekā tas notika ar mani. Tas mani ļoti iedvesmo. Pasaule attīstās uz labo pusi, daudz straujāk nekā pirms tam.

  • Ko Jūs novēlētu mūsu lasītājiem 2018. gadā?
  • Lai katrā no mums aug un vairojas miers. Tas baro un spēcina, miers piepilda. Kopš senseniem laikiem tas bija un būs kaut kas ļoti svarīgs. Gribu novēlēt, lai 2018. gads kļūst par gadu, kurā daudzi cilvēki sāk ikdienā koncentrēties uz tīrāko un svētāko izjūtu savā sirdī. Caur to meditēt. Stiprinot un kopjot sevī to labāko. Ja pilnveidojamies apzināti, kopā ar mums attīstas arī pasaule un Latvija. Viens bez otra nevar. Tikai kopā un katrs individuāli mēs varam attīstīties apzināti pilnveidojoties. Lai garīgās prakses kultūra kļūtu par dzīves prioritāti arvien vairāk cilvēkiem.

>>>III<<<

žurnāla TAKA, 2017.gada arhīvs, sagatavoja:  Signija Linde

Jums var arī patīk