Kad dvēsele zied. Intervija ar Lieni Klementjevu.

ievads no intervējāmā pirms intervijas…šī intervija tapa 2017.gadā martā žurnālam Mistērija. Pēc šīs sarunas man tika piedāvāts ” iegādāties”  TAKU un kļūt par tās vadītāju…. Lai to varētu atļauties, es pārdevu savu balto ķēvi. Šo interviju nekur publiskojusi nebiju, drīzāk teikt, kad saņēmu žurnāla eksemplāru nobāzu to  plauktā (šķita, ka tas ir jānoslēpj, ka tas nav nekas īpašs, biju sevi padarījusi mazāku, kā esmu, un tt..).  Kopš šīs sarunas ir daudz kas mainījies. Šķiet mūžība kopš tās dienas ir pagājusi, kaut mēs ar Tevi jau arī esam – mūžīgi…  Par juristi sevi īsti  neuzskatīju jau šīs intervijas laikā, tomēr arī šajā “sasniegumā” vairs sevi samazināt negribu. Tā ir bijusi daļa no mana ceļa. Un ļoti nozīmīgs posms, kam esmu bezgala pateicīga. Lai cik jocīgi gan nebūtu bijis, man savulaik ir bijis vieglāk…pieņemt savus ‘tarakānus”, ieraudzīt visus savus melnumus, visas savas nepilnības, nekā ieraudzīt pilnību…. Daudz grūtāk ir bijis pieņemt savu Lielumu, atklājot to citiem… Jocīgi, ne tā? izprast vārda – lepns un lepnība atšķirību man prasīja laiku. Runāt no sirds, to mācījos un mācos joprojām. Sirdī esot  nemaz nav jārunā, tur viss ir skaidrs. No sirds paskaidrot kādam, kurš ir prātā, tas manuprāt ir izaicinājums. Tas, cik ļoti sāp iet cauri visiem procesiem, sapratīs tikai tas, kas ir bijis vai kas iet tam cauri, kas ir  atmošanas ceļā… 

Kāpēc publiskoju internetā šo interviju tagad? Jo IR LAIKS, kā saka asa sižeta filmās vai pareģojumos…  🙂 

Tālāk lasiet Lenvijas Sīlas izklāstā to, kas tapa 2017.gada martā –

Liene Klementjeva ir juridiskā biroja vadītāja un juriste, tomēr viņas darba lauks ir daudz plašāks, jo viņa dzīvo ar lielu iekšējo aktivitāti. Meklē garīgās vērtības un tajā dalās ar citiem. Viņa organizē dažādus seminārus, iepazīstina draugus ar modernām garīgām praksēm, daudz un interesanti ceļo,  vadot ceļojumus pa mūsu plašo planētu Zemi. „Mistērijas” lasītājiem ir pazīstami šamaņi Olards Diksons un Šončalaja Hovenmei  –  viņu ierašanos Latvijā arī nodrošināja Liene Klementjeva. „Visupirms es esmu Dvēsele”, saka Liene. Un viņas dvēsele grib pieklauvēt pie mūsu dvēseles durvīm. Viņa ir ceļā uz savu augstāko apziņu un savu kodolu. Un vēl – Lienes moto ir: DZĪVOT!  Apzināti un mīlestībā. 

 

 Pēc manas sajūtas, jūs dzīvojat ļoti aktīvi. Kā aizsākās jūsu meklējumi un, ko jūs no tiem ieguvāt?

Man tāda aktivitāte ir ikdienas ritms. Varbūt salīdzinoši tas ir neierasti. Kā sākās? Bērnībā es dzīvoju laukos un man vienmēr ir bijusi interese par dabu. Kaut arī pa jokam, es sarunājos ar kokiem un dzīvniekiem, tas bija dabiski – kā bērnam, kurš no sirds tic, ka daba visapkārt ir dzīva. Vēlāk mēs daudz ko aizmirstam un zaudējam saikni ar sevi.

Man ir bijuši ļoti dažādi posmi, dažādi skolotāji, dažādas jomas, kuras mani interesēja, saistībā ar ezotēriku, garīgumu. Bet laikam vienmēr ir pastāvējis jautājums – kas ir laime, kas mani kā cilvēku var piepildīt? Tas ir virzītājspēks. Un vēlme uzzināt, izzināt, pieredzēt.

Bija posms, kad es lasīju grāmatas. Tad kaut kas notika, un es noliku grāmatas malā. Es sev uzdevu jautājumu – cik tālu es esmu tikusi tikai lasot grāmatas?

Pirmais garīgais pārdzīvojums kā jaunietei man bija Bībele – Jēzus Kristus ir Skolotājs. Tas bija pirmsākums – vecmāmiņas stāsti par mīlestību un lūgšanām, par Dievu, par Dievmāti, par baznīcu… Tad laikam nāca dumpinieciskais posms – ja ir tā, kā rakstīts, kāpēc dzīvē notiek citādi? Vēlme izzināt virzīja tālāk. Pusaudzes gados es lasīju seno austrumu, ķīniešu filozofus, pēc tam ezotērisko daiļliteratūru. Mana attīstība notika viļņveidīgi. Kad sakrājās jautājumi un bija smags posms dzīvē, nācās saprast, kāpēc viss notiek tā un ne citādi. Kad gāja gludi un rāmi, negribējās daudz skaidroties. Es sāku vairāk interesēties par jogu, vingrot, gāju uz meditācijām un nodarbībām, līdz nolēmu pati kļūt par skolotāju.

  Jūs mācījāties tepat Latvijā?

Jā, bet pie mums brauca skolotāji no ārzemēm. Kad pieteicos jogas skolotāju apmācībā, pēc diviem mēnešiem man pieteicās meitiņa. Visu gaidīšanas laiku līdz pat meitiņas piedzimšanai es „biju jogā”. Staigāju ar lielu punci un mācījos, meditēju un dziedāju mantras… – skaisti.

Es izvēlējos Kundalini jogu. Ar Hatha jogas fiziskajiem vingrinājumiem, man bija par maz, tas nedeva atbildi uz maniem jautājumiem. Bieži jogas praksēs mēs gribam dabūt saikni ar dievišķo tūliņ uz vietas. Bet ir jāuzbūvē pamats, jāapzinās, ka nav tikai debesis, ir arī zeme – ļoti spēcīgs resurss.

  Vai meklējot tālāk, jūs sastapāties ar šamanismu?

Jā. Man ir pārliecība, ka šamanisms ļoti spēcīgi palīdz atgriezties pie mūsu būtības, saknēm, no kurām viss var augt tālāk un savienoties ar Visumu. Tad radās izpratne par to, ka cilvēks ir vienādi saistīts gan ar zemi, gan debesīm. Mēs nevaram  lidot kā putni debesīs,  arī putnam agri vai vēlu ir jāpiezemējas.

Joga man bija miera iegūšana, sevis, sava ķermeņa iepazīšana. Labs sagatavošanās posms bērniņa nākšanai pasaulē. Apzinātā elpošana – pranajama –  joprojām ir manā arsenālā, tā ir ikdiena. Tomēr atbildi man tas viss nedeva un es turpināju rakt – kur tad ir laime, kur ir harmonija, kur ir tās atbildes, ko  meklēju.

Pēc jogas apmācības mēs, sešas meitenes sanācām kopā, jo vēlējāmies kaut ko  kopīgi radīt.. Tad mēs aizsākām pasākumu – „Šabads (shabad) sievietei” – dievišķā poēzija sievietei. Šī ideja pie mums atnāca kādas mantras rezultātā par Divine Mother (Dievišķā Māte). Vairākus gadus kopīgi radījām pasākumus sievietēm, lai sieviete veidotu saikni ar sevi. Piemēram, nesen mums bija pavasara sagaidīšana tādam nelielam meiteņu lokam – ar pirti, dabā. Un turpmākie meklējumi kaut kā dabiski saistījās ar sievišķību, ar sievišķo. Kur tad ir sievietes laime – kā radītājas, kā virzītājas…? Tad sākās sevis apzināšanās. Katrs posms ir ļoti svarīgs un katrā posmā atklāj kaut ko savu, ja vien tajā neiegrimsti pavisam. Ja tu visu laiku tikai lasīsi Bībeli vai sēdēsi asanās un gaidīsi apgaismību – tas, manuprāt, nekur nenovedīs, lielākoties tikai novirzīs no dzīves realitātes un tu kļūsi par tādu semināru apmeklētāju. Bet vai dzīvē tu esi garīgs?

Tad mēs pieskārāmies sava ķermeņa atklāšanai un es sapratu, ka neesmu ļāvusi sev just. Mums katram ir savi, dzīves laikā sakrauti čemodāni, kurus mēs no bērnības nēsājam līdzi – ievainojumi, ko neapzināti esam saņēmuši no vecākiem vai uz ielas… Tā bija kā mājas ģenerāltīrīšana, kad tu izmet ārā visu to, ko neesi lietojis gadiem un, kas tevi grauž un rada ciešanas. Un tad jau man likās, ka viss iepriekšējais bijis tāds sagatavošanās posms, lai es pavisam neaizmirstu savu būtību, nepazaudētu sevi neceļos, kur dažkārt cilvēki mēdz aiziet. Šis bija  sevis pieņemšanas posms un caur to arī – sevis iemīlēšanas. Mēs parasti negribam rakties tik dziļi un tikai vēl vairāk apkraujam sevi ar nevajadzīgām lietām, bet, ja izdodas nokļūstam līdz kodolam, tad atklājas… briljants. Un tas maniem meklējumiem piedeva paātrinājumu, līdz reiz es nokļuvu līdz savam kodolam.

Mēs nevaram sevi ierobežot – tagad  dzīvosim tikai debesīs, uz zemes – fui, es tur neiešu, tur ir cilvēki ar zemākām vibrācijām, tur nav labi. Vai tā ir mīlestība? Vai tas ir garīgums, ja es pieņemu, ka esmu tikai garīga un meditatīva būtne, bet jūs – tādi negarīgi un es ar jums nerunāšu? Tad es atkal nolaidos uz zemes. Pieņemot, ka manī klātesošs ir arī tas, ko saucam par tumsu, sāku to sevī šķīdināt gaismā. Citādi tas ir tikai mīlestības trūkums, ja tu sevi uzskati par augstāku. Ir jāapzinās un jāpieņem, ka manī arī ir melnais vai kaut kas citiem nepatīkams. Es to ieraudzīju sevī un ļoti vēlējos arī ikdienā būt tā tīrā gaisma.

Pēc tam nāca vairākas šamanisma prakses, kurās piedzīvoju vislielāko savienošanos ar savu būtību (šeit runa ir par “dievu augu’ ceremonijām, kas nāk no amazones džungļiem). Nu es varēju sākt sarunu ar sevi, bet ar to daļu, kuru es attīroties atradu – kas dzīves laikā īstenībā ir tikusi ļoti sāpināta. Un izrādījās, ka es sev biju piemērojusi tādu kā upura loma, es pati biju pieņēmusi, ka tieku sāpināta. Manī sākās dialogs, saruna – varēju aprunāties ar savu iekšējo bērnu vai savu vīrišķo un sievišķo enerģiju, vai iekšējo upuri, vai kontrolieri. Un sarunā varēju vienoties par kaut ko. Vai, teiksim, runāt ar prātu – paldies, ka tu šobrīd ar savu kontroli esi novedis mani tur, kur esmu, bet šobrīd ļauj izlemt sirdij. Šobrīd man ir tā iekšēja saikne ar savu kodolu un es varu apvienot savu sirdi un savu prātu. Vēl esmu ceļā, lai šī saikne būtu pastāvīga. Ar šamanisma praksēm nāca  izpratne par zemi, par dabu… cik tā ir īsta un dzīva. Pirms tam es varbūt esmu mežā rīkojusies kā patērētājs – dod man enerģiju, dod man mieru – dod! Bet ko es dodu pretī, būdama cilvēks? Man taču būtu jāsadarbojas ar mežu, zemi ar visām stihijām! Dots devējam atdodas. Dod vispirms mīlestību mežam un viņš tev dos pretī! Viņš jau tāpat tev dod – jo viņš ir beznosacījuma mīlestībā. Īpaši šodien mežam arī vajag ko dot. Ir senās šamaņu zināšanas un šamaņi, Amazones džungļu sargātāji, Sibīrijā ir cilvēki, kuri dzīvo dabā un izkopj zināšanas – tie ir glabātāji, kuriem ir zināšanas, kā cilvēkam atgriezties pie sava kodola un dzīvot harmonijā esot šeit, uz Zemes. Tie spēj izvest cilvēku uz Baltā ceļa, kur savienoties ar Gaismu.

Jāuzmanās, lai mēs neaizmirstu sevi, lai pārāk neaizrautos ar kaut ko (lai arī garīgu). Mūsu mērķis ir atgriezties pie tā, kas mēs bijām pirmsākumos, pie sevis paša, ieraudzīt to dievišķo dzirksti sevī. Šamaņi ar savām tradicionālajām praksēm, manā uztverē, ar skaņu, ar vibrācijām atgriež mūs, izsauc uz sarunām mūsu dvēseli. Es redzu tādu bildi – cilvēks ir kā čaulā vai pumpurā – kā koks. Ja virs viņa ir blīva zeme, viņš nemaz nevar izspraukties tai cauri. Un, ja mēs to apzināmies, tad pumpurs ir jālaista un jākopj. Dažkārt gribas, lai tas uzplauktu ātrāk, bet mēs nedrīkstam neko steidzināt, pumpuram ir jāattīstās. Sevis apzināšanās, saikne ar zemi man deva iespēju vieglāk piekļūt debesīm. Reiz es uzzīmēju gleznu – koku, kur ir saknes un galotne, bet pa vidu ir stumbrs – cilvēks, viņa sirds. Galotne un saknes apvienojas caur sirdi un viss ir viens, vienots. Izmainītā apziņas stāvoklī ir vieglāk uztvert, ko zeme saka, ko grib, un, kas ir mūsu augstākais ‘es’, augstākās zināšanas, pieredze.

Pieredze arī var būt visāda. Ja mēs esam dzīvē pieredzējuši tikai vilšanos, tad esam iekodējuši sevī neveiksminieku. Tā nevar. Tā ir pagātne. Tas jāapzinās, jāatklāj, jāaprunājas. Jāpasaka – es esmu šeit un tagad! Tā ir tā patiesākā dzīve. Bet mēs tik ļoti gribam zināt, kas mēs bijām pagātnē un kas būsim nākotnē, ka aizmirstam, kas esam un ko mums vajag tagad. Un īstenībā, dzenoties pēc visām iespējamām zināšanām jādomā par to, ko mēs ar tām varam šai dzīvē uzlabot. Es esmu izbaudījusi, ko nozīmē būt ašramā, templī, mežā- izlotētībā, un tik pilnīgi savienoties ar zemi un debesīm, ka negribas atgriezties šajā drūmajā realitātē. Jā, bet, kāds no manis būs labums zemei, pasaulei? Tie skolotāji, kas tur dzīvo – viņi, protams, ir vajadzīgi un cilvēkiem ir jādodas pie viņiem, bet tā ir viņu misija. Kāda ir mūsu misija, kāpēc esam pasaulē? Tas ir jāatrod un jāapzinās katram.

 

  Ir arī tā, ka ne visiem apgaismotajiem ir skolotāji un ne visiem vajag būt par skolotājiem…

Ar skolotājiem ir tā – viņi tev ir skolotāji līdz brīdim, kad ir pacēluši tevi līdz savam līmenim. Skolotājs, kas grib, lai pie viņa mūžīgi mūžos nāktu tas pats skolnieks, – nav skolotājs. Tāds rada sev vergu, stāda sevi augstāk, bet to nedrīkst darīt. Man nepatīk dalīt līmeņos, bet jā, kamēr cilvēks nav sevi apzinājies, viņam nav zināšanu un pieredzes – var būt skolotājs, bet, kad viņš izaug – viņi ir vienlīdzīgi, jo viņš pats ir sev skolotājs. Jānonāk līdz tam stāvoklim, kad tu sarunājies ar savu augstāko ‘es’ un esi pats kā skolotājs savai dzīvei, sev un apkārtējiem kā piemērs. Man nepatīk vārds „skolotājs”, jo tad ir tāda sajūta, ka kāds tevi māca. Es uzskatu, ka skolotājam ir jāpalīdz cilvēkam pacelties, ieraudzīt, saskatīt un jāparāda virziens. Kamēr mēs tikai stāstām un mācām, bieži cilvēks sāk tam iekšēji pretoties. Tikai ar savu piemēru un ar beznosacījuma mīlestību pret šo cilvēku var viņu uzrunāt un pacelt. Lai gan, tas arī ne vienmēr ir vajadzīgs.

 

Es zinu, ka jūs esat arī pirtniece. Ko dod pirts šādu garīgo prakšu kontekstā?

Pirts ir ļoti vērtīga pieredze un arī latviešu tradīcijās tai ir sevišķa nozīme. Katrai tautai ir bijušas savas metodes, kā attīrīt ķermeni, ar kādām zālītēm palīdzēt, ar kādām dziesmām dziedināties. Katrā reģionā bijusi sava pieredze. Jo pirts, it sevišķi, ja tā tiek apvienota ar koku enerģētiku, ir ļoti attīroša ne tikai fiziski, ja pareizi ejam pirtī – nevis ar alu, bet ar tējām. Ievērojot tradīciju, ievērojot nozīmi un būtību, pirts var attīrīt garīgi un būt dziedinoša. Pirts ar karstā un aukstā kontrastiem, ar cilvēku, kurš vada šo rituālu, ar nodomu, gara spēku, jaudu, ar augu enerģētiku var panākt izmainīto apziņas stāvokli, kas ir viens no stāvokļiem, kurš tiek izmantots arī šamanisma praksēs. Tas ir stāvoklis, kurā ir iespējama ļoti augstvērtīga dziedināšanās, saziņa ar mūsu pasaules neredzamo pusi. Ja mēs redzam ar visu savu apziņu, tad mēs redzam arī citas realitātes – garu pasauli, dievišķo, un arī ne visai patīkamo… Pirtī mēs netīram tikai virskārtu, ādu, bet visu to, kas ir sakrājies mūsu enerģētiskajā ķermenī. Bet tam ir jānotiek ar nodomu. Ja cilvēks atnāk uz pirti un darbojas neapzināti, es neticu, ka var panākt attīrīšanos. Viss, ko pirtnieks tajā vakarā izdarīs, neko nedos, ja cilvēks to neapzināsies, neizpratīs un nesāks kaut ko mainīt savā ikdienā. Tas darbosies ļoti īslaicīgi. Tas ir tāpat kā aiziet pie dziednieka – tevi iztīrīs, attīrīs, bet, kas notiks pēc kāda laika? Cilvēki saka – tas nav palīdzējis un šis nav palīdzējis. Bet ko tu pats esi darījis, lai sev palīdzētu? Dziednieks, pirtnieks, visi, kas palīdz attīrīt, iespējams, attīra un pat iniciē, iedod dievišķo mīlestību uz to brīdi, bet tikai no cilvēka paša ir atkarīgs, kas viņš būs rīt un parīt. Un cilvēki saka – kāpēc nekas nenotiek, kāpēc ir tik īslaicīgs efekts? Bet, ja es sāku visu no iekšienes būvēt un attīrīt, tad tam ir liels un ilgstošs efekts. Te mēs nonākam pie apzinātības. Mēs mēdzam staigāt ar rozā brillēm pa pasauli un, kad noņemam – vai, pavisam cita pasaule! Dažkārt ir ērti staigāt ar rozā brillēm, bet tad mūsos veidojas negodīgums pret sevi. Mēs melojam sev, mēs neatzīstam, ka dzīvē un manī ir daudz vairāk, nekā es redzu. Un tad mūsos sāk veidoties slimības no kādas emocijas – kādas nu kuram un kurā brīdī -, neiedziļināsimies. Ticu, ka savienošanās ar Dievu mums ir pieejama visiem, bet jautājums, cik lielā mērā mēs ļaujam enerģijām plūst. Tāpēc pirts ir ļoti efektīva, ja tajā iet apzināti, ar nodomu. Mēs nevaram domāt, ka nodziedāsim tautas dziesmu un tā mūs tūliņ izdziedinās. Ir svarīgi, kas nāk no tevis tajā brīdī, jo visa pamatā ir cilvēka apziņa, jauda, ticība. Katrai tautai ir savas saknes – baltu zīmes, rituāli bija doti, lai mēs atcerētos, kas esam, kāda ir pasaules kārtība. Bet nekādā ziņā, lai sanaidotu – sak’, šis rituāls vai zināšanas ir augstākas nekā citām tautām. Laika gaitā ļoti daudz no tā kas bijis dots kā svēts, ir nonācis līdz mūsdienām izkropļots… Un, protams, “tumsa” nesnauž, tā pievieno to, kas tai ir izdevīgi un izņem to, kas bijis spēcīgāks. Tikai tie, kas nes tālāk šīs tradīcijas, apzinās to būtību un jēgu – kāpēc šajā dejā jāgriežas tā un ne citādi, kāpēc mēs dziedam vienu vai otru dziesmu tieši tādā stāvoklī, kāpēc tāda tēja jādzer un ne citāda, un tā it visā. Tajā ir paslēpta cilvēka, zemes un debesu enerģētiskā mijiedarbība.

 

  Interesanti, ka pie izmainītās apziņas var nonākt arī pirtī. Kas to veicina?

Katram pirtniekam ir sava pieeja. Bet pamatā ir karstuma un aukstuma kontrasti. Svarīga ir augu un pirtnieka individuālā enerģētika. Ticu, ja pirtnieks darbojas caur savu augstāko ‘es’ un dara to ar mīlestību, jūtot otru cilvēku, viņš nevar kļūdīties. Ja cilvēks enerģētiskā ziņā pirtī cīnās pretī, pirtnieks dziedināšanu nepanāks, jo cilvēks ne par ko negrib atdot to sāpīti…

 

  Bet viņš pats varbūt nemaz nejūt, ka nelaiž problēmu vaļā?

Jā. Tad jāmēģina vairākas reizes. Jo vairāk negatīvā cilvēks ir piedzīvojis savā dzīvē un ir pieņēmis to kā savu, jo vairāk sakrājies to čemodāniņu, jo ilgāk process noritēs, nevar to izdarīt ar vienu reizi. Cilvēks domā – kā es tagad dzīvošu, tik balts un tīrs? Kā es staigāšu ar šīm čībām, ja esmu visu dzīvi staigājis ar citām? Ir vajadzīgs tāds kā pārejas posms, atkarībā no cilvēka psihes stāvokļa. Ja ir ļoti jūtīgs cilvēks un apziņa nav gatava, viņš vienkārši var sajukt prātā, ja, piemēram, sāk redzēt enerģijas… tāpēc mēs redzam tikai tik daudz, cik mūsu apziņa ir gatava. Mēs nevaram ieraudzīt Dievmāti, ja mēs vēl neesam tik savienoti ar dievišķo vai mūsu apziņa vēl nevar to pieņemt, jo mūsos tam nav tēla.  Dievmāte ir enerģija, mēs to jūtam un redzam  tā, kā  iztēlojamies,. Vārds ir tikai vārds, kamēr mēs tajā neieliekam enerģiju, spēku.

 

  Kāds būtu jūsu redzējums par pasaules uzbūvi? Vai tas ir reliģisks? 

Kādā dziesmā dzirdēju – ir simtiem reliģiju un simtiem filozofiju, bet patiesība ir viena. Cilvēki ļoti… pieķeras tikai vienai reliģijai vai filozofijai un nodala – kas man ir pareizi un, kas ne. Kā var pastāvēt konflikts starp reliģijām?! Ja cilvēks tic Dievam – kāds konflikts, kādi krusta kari! Ja ir ticības izpratne, tad nav un nevar būt konflikta.   Mēs esam pārāk sašķelti un kādam tas ir ļoti izdevīgi! Ja mēs skatāmies caur patiesības prizmu, mēs atrodam savu virzītājspēku. Un tas noteikti nav: „pierādīt savu taisnību” vai – „tikai šī reliģija ir vienīgā un pati labākā”.

 

   Katram cilvēkam ir zināms priekšstats par Visuma uzbūvi. Vai jums tāds ir?

Es varu pastāstīt, ko es pati esmu caur savu pieredzi izpratusi, redzējusi, nonākot izmainītā apziņas stāvoklī. Tas ir tā kā lasīt grāmatu – es varbūt esmu nonākusi pie otrās daļas, bet pavisam daļas ir, teiksim,10…

Tātad priekšstats. Ir cilvēks un ir saikne ar Augstāko. Kādam stiprāka, kādam vājāka, bet tā ir visiem, varbūt ļoti ļauniem cilvēkiem tās nav. Nezinu. Bet man “rādīja”, ka ir visiem. Un tad viss atkarīgs no tā, cik apzināti, cik tīri mēs esam, cik mūsos mīlestības. Mīlestība vienīgā ir absolūtā taisnība un patiesība, pat, kā Jēzus Kristus teica, mīlēt savu ienaidnieku. Un tas darbosies pat pēc 1000 gadiem, ja nemainīsies domāšana un apziņa. Mums ir saikne. Un, ja mēs esam attīrījušies ticībā un mīlestībā, saikne sāk paplašināties, līdz mēs esam vienoti. Bet vienoti ne tikai ar debesīm, bet arī ar zemi. Jo mēs esam Zemes cilvēki. Kokam enerģija plūst no saknēm un tam ir saikne ar debesīm. Vai – ir Zeme, ap kuru ir kā tumsas atmosfēras slānis un virs tā – gaisma, zināšanas un viedums. Ja mums izdodas izkļūt no tā tumsas vai tumsības slāņa, (bet tā nav nomiršana – tas ir dzīves laikā)… tas ir it kā es eju caur biezu miglu, pēkšņi paceļos virs miglas un  visu redzu un zinu. Es redzu, ka ir tādas būtnes, par kurām raksta pasakās un garīgās grāmatās, ir enerģijas, par kurām runā ezotērika – viss tas tur ir, tikai nedaudz citāds, kā man stāstīja grāmatas. Un, ja vien mēs šo saikni paturam, mums atveras acis un mūs vairs nevar apmuļķot. Mums jāpanāk, ka cilvēks zina visu –  pasaules uzbūvi,  un Visuma likumus. Atbildot uz jautājumu, es vēl nezinu visu pasaules uzbūvi. Pieņemsim, ka es esmu paņēmusi biezu grāmatu un sāku to lasīt, eju šo ceļu. Bet es apzinos, ka es to eju. Dievišķā mīlestība ir tas, ko es visu mūžu meklēju un caur to skatoties viss ir iespējams un nav problēmu. Ja cilvēks paceļas virs problēmas, lai cik liela tā būtu, viņš to var atrisināt.

 

  Vai bija arī vīzija par enerģijām?

Bija redzējums. Es redzēju kustību un virzību un atceros to, ko es tagad saucu par melnajiem plankumiem, kurus tagad dzīvojot ikdienā mēģinu sevī neielaist. Es biju kādā ceremonijā – bija ļoti daudz cilvēku un tajā procesā, telpā viss bija it kā vienots. Redzēju,  ka cilvēki  īstenībā ir vienoti – viens ar otru, ar zemi, ar debesīm.

  Tas bija realitātē?

Jā, tas bija  attīrīšanās un dziedināšanās process, kura laikā redzēju absolūto gaismu un enerģētiskos netīrumus. Tie pat nav netīrumi, tādi enerģētiskie veidojumi, ļoti dažādi – melni, kā medūza vai tādi tarakānveidīgie, bet es pieņemu, ka tas tā bija tikai manā iztēlē. Es vienkārši zināju un jutu, ka tas ir kaut kas negatīvs un, ja tas ieies manī, tad to būs ļoti grūti dabūt ārā. Kad  es piesaucu dievišķo enerģiju un biju beznosacījuma mīlestība, gaismā, es redzēju, kā viņi izšķīst. Esot tajā plūsmā, ja kaut kas slikts tuvojas tev, dievišķais it kā ar tādu elektrisko mušu pletni to izšķīdina un tas pārtop gaismā. Diezgan grūti izskaidrot. Tas ļāva man ieraudzīt – kamēr es nenesīšu sevī mīlestību un gaismu, viss man lips klāt atkal, lai kā es tīrītos. Šis redzējums ļauj man dzīvot tālāk ikdienas dzīvi, neielaist sevī dusmas, vai sevis vainošanu, vai citu vainošanu, visu, kas saistīts ar negatīvām emocijām, kas mūs bremzē attīstībā un rada šķēršļus, kuri patiesībā ir mūsu iedomās. Bet es neteikšu, ka es tā varu visu laiku savā ikdienā. Vēl mācos.

 

  Varbūt varat konkrētāk aprakstīt kādu praksi, kas devusi jums jaunas atziņas?

Man negribētos, lai cilvēki domā, ka ir tikai konkrēta prakse un paliek pie tās vienas. Cilvēki  ir ļoti dažādi. Bet pamatā ir svarīgi attīstīt sevi daudzpusīgi un līdzsvaroti, nevis no vienas galējības otrā. Katram tas var būt citādi. Manuprāt ļoti svarīgas ir prakses, kuras palīdz atgriezties pie cilvēka būtības, pie sava kodola. Ceļam, kuru tu ej ir jābūt tādam, ka tu galā nokļūsti pie sevis un vari savienoties ar zemes un debesu zināšanām. Atgriešanās, noticēšana, ka dievišķā dzirksts ir katrā no mums. Tad viss sakārtojas un kļūst skaidrs un saprotams. Tad izproti sevi un, kāpēc viss apkārt notiek tieši tā.

 

  Ir ļoti grūti noticēt pa īstam.

Jā. Jebkurš cilvēks notic tikai, kad viņš ir pa īstam sajutis, ieraudzījis to, izlaidis caur savu pieredzi. Tādēļ jebkura cilvēka stāsts otram būs tikai atstāstījums un jebkura praktiskā pieredze būs galvenais. Ir svarīgi praksēs turēt savu apziņu augstu un saprast, ka es neesmu te nācis paskatīties vīzijas un paspēlēties. Kur ir mūsu apziņa, tur ir mūsu enerģija. „Es esmu mīlestība, patiesība” – ja arī sākumā tam neticam, tas darbojas vienkārši kā afirmācija. Cilvēkiem bieži vien ir grūti iedomāties, kur nu vēl pateikt to skaļi, kur nu vēl noticēt. Mums ir grūti ar piedošanu? Jāpasaka sev skaļi un jāatzīstas – pēc tam būs vieglāk. Un tad no visas sirds ir jāpiedod.

Ir svarīgi sagatavot savu ķermeni. Kamēr mēs neizprotam savu ķermeni, arī enerģiju mēs neizpratīsim.  Svarīgas ir ķermeniskās prakses. Latvijā tagad ir daudz tāda body work – (darbs ar ķermeni), tās ir uz ķermeni orientētās terapijas. Bet es negribu nevienam dot to īsto un vienīgo praksi. Jo tad mēs uzķeramies tikai uz vienu taisnību un ļaujamies ievilināties. Praksēs ir jābūt kādam rezultātam. Ja tāda nav, un 10 gadus pēc kārtas kaut ko dari bez rezultāta, tad visdrīzāk, tas nav īstais, kas tev jādara.

 

  Žurnāla lasītājiem ir interesanti apskatīt dažādas prakses.

Jā, bet cilvēks, kurš ik pa laikam kaut ko palasa, pagrābj – nevar attīstīties mērķtiecīgi. Mēs bieži apmaldāmies. Bet neapmaldīsimies, ja būsim savienoti ar savu iekšējo kodolu, ar kompasu.

 

   Tad var pēkšņi vienā dziesmas rindiņā pavērties patiesība?

Jā. Tas var būt arī viens vārds, kurš atgādina tev, kas tu esi un, kas tev uz šīs pasaules jādara.

Daudz kas no tā, ko es tagad saku, var būt nepieņemams, tāpēc, ka… daudziem skolotājiem un dziedniekiem ir vēlme nezaudēt klientu. Un atgriezties pie sevis – tas nav izdevīgi, jo tad mēs varam pašdziedināties – paši būt  gaišredzīgi un  zinoši. Cilvēkam ir jāatgriežas pašam pie sevis, jāatceras, kas viņš ir un kāpēc viņš te ir nācis, jāizprot enerģijas likumi.

Ir svarīga arī rīcība. Ir jābūt virzībai, jāredz, kas ir efektīvi. Tikai sūtīt visiem mīlestību un patiesībā to nejust – jā, var jau sēdēt ašramā un diennakti ar prātu sūtīt mīlestību, bet tā nenokļūs līdz tiem, kam tu sūti, ja tas nav no sirds. Ir vajadzīga arī rīcība. Māte Terēze – tā bija Mīlestība, jo viņa arī rīkojās. Viņa nesa pasaulē mīlestību, nevis sēdēja templī un lūdza dāvanas, lai par tām dziedinātu. Bez mīlestības nekas nav iespējams. Bet, ja cilvēks ir mīlestībā un gaismā, tas nenozīmē, ka viņam apkārt nav tumsas. Daudzi garīgie skolotāji ir cietuši tāpēc, ka sludinājuši gaismu.

   Jūs reiz stāstījāt par zemes sajušanas praksi...  

Ne visās praksēs, bet tajās, kuras es uzskatu par jaudīgākajām, rodas iekšēja atklāsme, pēc kuras brūk  iepriekšējie maldīgie priekšstati un atkal drusku paver apziņas priekškars. Viena no tām ir zemes apzināšanās prakse, pēc kuras es vairs nespēju citādi izturēties pret zemi, kā tikai ar cieņu un mīlestību. Es to izjutu līdz kaulam, līdz tām sajūtām, ar kurām neko nevar sajaukt. Šī prakse arī ir saistīta ar šamaņu tradīcijām. Šajā gadījumā kāds laiks ir jāpavada zemē, lai savienotos ar zemes enerģiju. Tas ir arī darbs ar bailēm. Ar nāves bailēm, ar to, kas ar mums notiek stresa situācijā. Man tā bija vairāk savienošanās ar Mātes Zemes enerģiju un izpratne par to, ka nekas, – un noteikti ne šis ķermenis – nav mūžīgs. Notiek vērtību maiņa. Tas ir tāds mirklis kā pirms nāves – kad visa dzīve paskrien garām. Tu ātri izvērtē, kas ir bijis vērtīgais tavā dzīvē, kā dēļ bija vērts dzīvot, un, kas ir nieki, nieki, nieki. Tie atkrīt.

 

  Kas notiek fiziski?

Fiziski ceremonijas laikā ķermenis tiek ierakts zemē, līdzīgi kā apglabājot. Nav tā, ka „kaps” ir aizbērts un nav gaisa, tas ir kā zemā bunkurā. Noslēgta telpa, apkārt zeme, tumšs, kā jau pazemē. Tiek ievēroti drošības noteikumi, ja cilvēks grib tikt ārā, var pieklauvēt, padot ziņu. Cilvēku ātri var atsvabināt, jo virsū ir tāds kā vāks. Es šo pieredzi gribētu sadalīt mirkļos, posmos. Pirmais posms ir, kad pret tevi izturas, it kā tu būtu nomiris un apglabā. Tu apjēdz, ka dzīve ir paskrējusi un tu gulsties kapiņā. Domas sāk skriet un tu sāc atcerēties, ko  esi, ko neesi izdarījis. Kas ir bijis vērtīgi, ko tu gribētu vai negribētu turpināt. Kas ir svarīgi, kas nav, kuri cilvēki ir svarīgi.Tu izvērtē, kādas ir tavas attiecības ar cilvēkiem. Otrajā posmā nāk daudz domu par cilvēku attiecībām, jūtām, par garīgumu. Kas es biju dzīves laikā. Tur nekā nav par to, ko es esmu sasniedzis, kādas augstākās izglītības esmu ieguvis… Tur sāk darboties dvēseles mehānisms. Kad biju bunkurā, bija interesanta sajūta, ka es vairs tā kā nedzirdu prātu. Prāts ir palicis ārpusē. Un jūtu, ko grib dvēsele, kas tai ir sāpējis dzīves laikā, kas bijis svarīgi, kad dvēsele kliegusi, bet es neesmu dzirdējusi, kad man sajukušas vērtības. Viss nāk tā… garīgi. Par mantu nevienas domas un tai nav nozīmes. Vērtību skala izkristalizējas, viss liekais pazūd. Kur tad ir tā būtiskā lieta? Tu sāc apzināties dvēseli. Nav baiļu kaut ko zaudēt, jo tu sāc apzināties, ka tava dvēsele joprojām būs dzīva, bet tu saproti, kur ir tavas bailes, – manas bija pieķeršanās ģimenei un viss no tā izrietošais. Sajūta, ka tu aizej nenokārtojis visu, nepabeidzis kādu svarīgu sarunu, nepateicis kādus nozīmīgus vārdus. Un tu saproti, cik ļoti tu viņus mīli, atzīsti savas kļūdas. Tā ir tāda kā dvēseles grēksūdze un tai pašā laikā, apzināšanās, ko es tagad darītu citādi, ja man būtu dota tāda iespēja. Tas notiek ļoti ātri un caur sajūtām. Man nebija fizisko baiļu, klaustrofobijas, tas man arī lika saprast, ka tādu man vairs nav. Un, kad dvēsele ir „izģenerējusi” sevi, tad sāk rasties globālie jautājumi. Notika tādas lietas, kurām es ļāvos, es nemēģināju analizēt, ko es tagad jūtu. Es biju iekšā zemē ar pirkstiem un tas bija kā kad ieliek datorā „flešku” un sāk nākt informācija. Tie nebija vārdi, tomēr saruna notika, bet ļoti dīvaini, tā bija saistīta ar sajūtām, vizualizāciju, ritmiem. Man bija sajūta, ka es dzirdu visu pasaules mūziku. No dažādām zemes vietām nāca dažādas dziesmas, mūzikas ritmi. Tas lika dejot tādā simt un vienas dejas ritmā un lika saprast, ka cilvēkiem piemīt tik daudz kas, ka viņi ir tik dažādi, bet patiesībā vienoti. Mīlestība un attīrīšanās. Un attīrīšanās nāk ar tādām skumjām, līdzjūtību par to, ko mēs darām – kas notiek ar zemi, kā mēs pret to izturamies. Kā patērētāji. Es sapratu, ka ar zemi var komunicēt. Es uzdevu jautājumus un nāca atbildes. Un, kad prakse beidzās, bija asaras, asaras, asaras… Un parādījās tāda liela jūtība. Pret zemi un visu dzīvo. Bet nevis tā, ka gribas skriet un kādu apsaukt – ko tu tur dari, bet ir līdzjūtība pret cilvēku, ka viņš to nezina, nav redzējis. Kamēr mēs neizprotam, mums ir grūti kaut ko pierādīt. Ir liela atsvešinātība starp cilvēkiem. Mainījās tas, kā es eju pa zemi, kā es eju mežā. Kā es runāju mežā. Es ne tikai ņemu no stihijām enerģiju, bet dodu  tām savu mīlestību,  mēģinu to nodot tālāk – stāstīt savam bērnam un apkārtējiem par to, ka ir stihijas, zeme, ūdens, uguns, gaiss, ka zeme ir dzīva un ir jāmīl, ka viņa dod mums un mēs nevaram būt tikai patērētāji.

Daudzās praksēs, esot plūsmā ir tā, ka jāļauj notikt. Es saku prātam – paga, tu tagad neanalizē. Tagad darīšu visādas jocīgas lietas, bet tu neuztraucies, es visu “kontrolēju”, es neesmu jukusi. Mēs nevaram iegrimt tādā kā agonijā, mums tas jādara ar apziņu un jāizprot, kāpēc to darām. Ir jābūt augstākā ‘es’ mērķim, kāpēc es šo praksi daru. Bet dažreiz ir tā, ka  mērķis mainās prakses laikā. Es ieeju ar vienu mērķi, bet tur uzrodas patiesība. Ļaujoties es jūtu, ka notiek dziedināšana, jūtu enerģiju, es jūtu, ka “sūtu” mīlestību savai ģimenei un kāds cilvēks mani uz ielas var nepazīt pēc tādas prakses un vīzijām. Es ļaujos. Bet ļoti svarīgi, nonākot izmainītā, paplašinātā apziņas stāvoklī ir izprast, kas notiek. Jo tur mēdz būt ne tikai gaišās būtnes. Ir tādas interesantas enerģētiskās būtnes, kas sanāk paskatīties, kas tad te īsti notiek. Un tad ir jāspēj atšķirt, kura ir augstākā būtne un nāk no gaismas un, kura grib tev pielipt un ievilināt tajā, kas izdevīgi viņai.

Runājot par čenelingiem, es zinu, ka ir tā, ka cilvēki sarunājas ar garīgām būtnēm, bet, manuprāt, ļoti daudzi jauc, ar ko viņi sarunājas. Un nodod pasaulē informāciju, kas ir izdevīga “tumsai”. Kad mēs klausāmies čenelingus, mums ir jāuzdod sev jautājums – cik ļoti tas atbilst mūsu iekšējai patiesībai. Kamēr cilvēks nav ticis pie sava iekšējā kodola, to ir ļoti viegli apmānīt un ietekmēt.

Tāpēc es visu laiku runāju par savu kodolu un augstāko “es” apziņu.

Visas prakses darbojas, bet īstenībā, mēs parasti sākam no otra gala. Mēs izpratīsim mantru un kādos virstoņos tā jādzied, tikai, ja būsim nonākuši pie enerģijas izpratnes.  Daudzām lietām ir nozīme, bet daudzām nav nozīmes. Kamēr cilvēks neierauga īsto, viņš meklē.

 

Intervija tapa žurnālam MISTĒRIJA, 2017.gada martā (publicēts 2017.gada maijā)

———————————————–

>>III<<<

Sadzirdi draugs savu esamību, mūsu būtību. paldies tik skaistām un drosmīgām dvēselēm, kā piemēram šī brīnišķīgā dziedātāja (sk.zemāk) – ja vien tos vārdus uztversi sirdī, izlaidīsi caur savu sirdi, tā pa īstam. tas atspēkos tev simtiem garīgo semināru….

Lai mums visiem Balts ceļš, un ja gadās šķēršļi, lai tie ir kā atmošanās signāli, lai apzinātība un sirdsgudrība atbalsta mūs mūsu izvēlēs.

Jums var arī patīk