Kā veidot laimīgu kopdzīvi? Konsultē psihoterapeite Dr. Maija Ozoliņa-Molokailima un ezoteriķe Velta Brazauska

Būt attiecībās ar mīļoto cilvēku ir dabiska vēlme, tāpat kā veidot kopīgu, ģimenisku vidi, kur abi partneri jūtas labi un komfortabli. Taču, lai to paveiktu, ir jāpieliek zināmas pūles, turklāt – diendienā. Precīzāk – tām nevajadzētu būt smagnējām pūlēm, bet gan caur pieredzi gūtām prasmēm harmoniski veidot kopdzīvi un noslīpēt konkrētajām attiecībām derīgu un veiksmīgu komunikācijas modeli.

 

Protams – dzimumu atšķirības, raksturu dažādība, ieaudzinātās manieres un katra indivīda atsevišķie uzskati šo ceļu uz veiksmīgu un saticīgu kopdzīvi padara mazliet grumbuļaināku. Ikkatrs aspekts, uzsākot attiecības un veidojot ģimeni, ir jāpārskata un jāpielāgo jaunizveidotajam kopumam. Ik dienas jābūt možiem un aktīviem, kā arī jāaktualizē jautājums – ko es varu izdarīt jau šodien, lai attiecībās valdītu veselīga komunikācija un jebkuras nesaskaņas tiktu atrisinātas veiksmīgi, ņemot vērā abu partneru vēlmes?

  Konsultē psihoterapeite Dr. Maija Ozoliņa-Molokailima un ezoteriķe Velta Brazauska

Emocijas tveram dažādi

Smadzeņu limbiskā sistēma, kas veido un vada mūsu emocijas un izturēšanos, attīsta emocionālo piesaisti, nosaka emociju pieredzi, kā arī iekrāso mūsu emocionālo attiecību dejas musturu visas dzīves laikā. Limbiskā sistēma uztur informāciju par emocijām, jūtām un atmiņu. Protams, tas, kā reaģējam dažādās stresa situācijās, ir atkarīgs arī no mūsu personīgās predispozīcijas (iedzimtības), tāpat – vai mums izveidojusies droša sasaiste ar vecākiem, aprūpētājiem, audzinātājiem agrīnajā bērnības periodā, skaidro psihoterapeite Maija Ozoliņa Molokailima. Ja bijusi droša, mīloša un atbalstoša pieredze attiecībās ar vecākiem, tad, visticamāk, pieaugot būs daudz vieglāk uzticēties un dalīties savos personīgajos pārdzīvojumos arī ar citiem cilvēkiem.

Vīrietis parasti pauž izpratni par situāciju racionālāk, izmantojot loģisko domāšanu, bet sieviete nereti vēlas būt tikai uzklausīta un sadzirdēta. Šī atšķirība arī ir viens no izplatītākajiem nesaprašanās iemesliem partneru starpā. Tāpat bieži vien konfliktu cēlonis ir vīriešu (retāk sieviešu) nespēja izprast un runāt par savām jūtām un emocijām. Tā ir emocionāli nenobriedušas personības pazīme – bailes no savām emocijām, to noliegums, kam par iemeslu var būt dažādi (no bērnības līdzi nākuši) vēstījumi, kā arī sekošana sabiedrības stereotipiem, piemēram – īsti vīrieši neraud utt. Vīriešiem arī grūtāk atzīt, ka radusies kāda problēmsituācija un nepieciešama palīdzība. Diemžēl tam par iemeslu atkal ir integrētie stereotipi, kas rezultējas bailēs – ko par to nodomās citi? Dzīvošana savas bagātīgās emociju pasaules noliegumā un sevis nepazīšanā ir ļoti daudzu konfliktu cēlonis.

 

Kam būs taisnība?

Šķietami priekšstati par otru cilvēku, tendence pieturēties tikai pie saviem uzskatiem un neieklausīšanās partnera teiktajā pavisam noteikti nepalīdz veidot laimīgu kopdzīvi. Neviens taču nesaka – ir nepieciešams izprast mīļoto cilvēku no matu galiņiem līdz papēžiem; daudz svarīgāk ir sniegt apliecinājumu, ka mēs dzirdam, ieklausāmies un respektējam otra sajūtas, domas un uzskatus. Pat visveselīgākajās un mīlošākajās attiecībās viedokļu nesakritības dēļ rodas sarežģītas situācijas, jautājums tikai – kā mēs tās risinām. Reizēm, kad pārņem apdraudējuma sajūta, mēdz iedarboties cilvēka aizsardzības sistēma. Un, kad aizsargājamies, mēs runājam no aizvainojuma pozīcijas. Tādos strīdos loģisko prātu pārņem emocijas. Īpaši spēcīgi to izjūt indivīdi, kuri nav izjutuši patiesu mīlestību un kuriem nav izveidojies stiprs paškoncepts. Viņi šajā pasaulē jūtas apdraudēti un nedroši, tādējādi neapzināti aizsargājas, jo ir bail zaudēt savu seju.

Lai izvairītos no destruktīvām attiecībām, pāra nesaskaņu gadījumā vajadzētu izvairīties arī no iekļūšanas disfunkcionālajā drāmas trijstūrī, kad visai automātiski iejūtamies kādā no lomām – uzbrucējs, glābējs vai upuris. Psihoterapeite atzīst, ka šis uzdevums nav no vienkāršākajiem, taču realitātē paveicams. Ir jāiemācās fokusēt savu uzmanību uz konflikta cēloni, bez novirzīšanās no tēmas, uzbrukšanas un izolēšanās (muguras aizgriešana, aiziešana, klusēšana, nerunāšana). Lai arī kāda būtu pagātnes dzīves pieredze, katrs var ņemt dzīvi savās rokās un jau no šī mirkļa censties apgūt jaunas un efektīvas komunikācijas prasmes! Tai ir jābūt mūža ilgai garīgai pašizziņai un pašizaugsmei, nevis vēlmei mainīt otru.

Maija Ozoliņa-Molokailima iesaka atmest šādus destruktīvas uzvedības modeļus:

  • vajadzība otru vainot,
  • būt labākam, stiprākam, gudrākam,
  • dominēšana un visa kontrole,
  • perfekcionisms,
  • privātīpašnieciskums,
  • vajadzība būt mīlētam, visiem izdabājot,
  • izvairīšanās no konfliktiem un frustrācijām (neveiksmēm),
  • vēlme manipulēt un spēlēties ar otra jūtām.

 

Konflikti var būt noderīgi

Psihoterapeite atgādina, ka strīdi ir neizbēgami, ja attiecības ir dzīvas: „No konfliktiem nevajag bīties. Tas, ka jūs kā partneri esat atšķirīgi, nozīmē tikai to, ka jums ir dažādas vērtības un viedokļi, un jūs varat viens no otra mācīties. Bieži vien konflikti ataino un akcentē tās lietas, kas ikkatram no mums kā indivīdam vēl sevī jāattīsta – lai gala rezultātā varam iemācīties strīdēties apzinātāk un veselīgāk. Mēs esam dzīvas būtnes ar savām emocionālajām, garīgajām un fiziskajām vajadzībām. Tāpat kā dabā nepastāv ilgstošs miers, arī cilvēka ķermenis ir nemitīgā kustībā, tas mainās, un ne tikai fiziski – arī psihes un prāta darbība pavisam plūstoši rada svaigas idejas, tādējādi laika gaitā aktivizējas arvien jaunas vajadzības. Lai saglabātu labas un kvalitatīvas attiecības ilgtermiņā – bez nevajadzīgiem un degradējošiem skandāliem, periodiski jāatjauno kopējās dejas musturs, jāapzinās gan savas, gan partnera privātās robežas, lai neapdraudētu katram tik ļoti nepieciešamo personīgo telpu”.

Nevajadzētu izvirzīt priekšnoteikumu, ka mājām jābūt kā miera ostai jeb miera ligzdiņai. Tādi uzstādījumi ilgstošās un veselīgās attiecībās praktiski nav iespējami. Mums jābūt uzmanīgiem ar vārdiskajiem formulējumiem, jo jebkura šāda veida vienošanās nosaka to, kā uztveram attiecības un tajās notiekošo. Piemēram, ja partneri vienojas, ka mājas dzīve būs kā īsta miera ligzdiņa, mīļotie patiešām kļūst mierīgāki, taču ar laiku izveidojas pavisam paredzams ritms, kas pāraug rutīnā un, ļoti iespējams, iestājas sava veida bezjēdzīga kopā eksistēšana. Tāpēc tāds uzstādījums jau pats par sevi ir lemts neveiksmei. Tieši šādi pāri visbiežāk dodas pie psihoterapeites Maijas Ozoliņas-Molokailimas, lai meklētu risinājumus, kā atbrīvoties no rutīnas un sastāvējušā gaisa mājās, kur kopdzīve kļuvusi pavisam garlaicīga, neinteresanta un vienmuļa. Lai gan mājās valda šķietams miers, partneri klusē un nestrīdas tāpēc, ka nevēlas viens otru aizvainot vai arī baidās būt nesaprasti un atraidīti. Attiecības pastāv ārpus mums – kā trešā, atsevišķā vienība, kas saista partnerus, tāpēc tai jābūt dzīvai kā dejai – kustīgai, brīžiem ātrākai, brīžiem mierīgākai.

 

Veiksmīgas komunikācijas priekšnoteikumi

Iesaka psihoterapeite

  • Cieņa. Tā ir paškontrole, pašregulācija, sava iekšējā novērotāja attīstīšana, kas spēj ieraudzīt – kāpēc es rīkojos tieši tā un kā laicīgi apstāties, apklust, paņemt pauzi, lēni un dziļi paelpot utt., jo diemžēl emocionālā intensitāte bieži vien pārņem saprāta spējas kontrolēt sacīto. Ir jāieklausās un jāciena savas un otra cilvēka vajadzības. Ja partneris saka – atstāj mani mierā, tad šis lūgums jāakceptē (nevis jāskrien nopakaļ), saruna jāpārtrauc un jāvienojas par laiku un vietu, kad tā tiks turpināta.
  • Veselīgs dialogs. Ja partneru kopdzīvē ir klātesoši pilnvērtīgi dialogi un dziļas, bagātinošas sarunas, tad arī strīdu mazāk. Kāpēc? Ir izveidojusies lielāka paļāvība un uzticēšanās, ka mūs uzklausa un mēģina saprast. Strīdu cēlonis nereti ir ilglaicīgi apspiestas un sevī nēsātas emocijas, piemēram, kāds neizteikts aizvainojums, kas radies partnera rīcības rezultātā, vai nepiepildītas vajadzības. Notikuma brīdī neizteiktas, šīs sajūtas apaug un dzīvo savu dzīvi, uzkrājot dusmas un sāpes. Un mirkļos, kad partnera teiktais atrauj vaļā vecās rētas, visas šīs emocijas kā lavīna laužas uz āru. To sauc par palaidēja mehānismu, kuru mums katram būtu jācenšas apzināties un izprast – kas partnera uzvedībā vai teiktajā spēj izraisīt mūsos tik plaša spektra emocijas. Kad to iemācāmies atpazīt, rodas izvēles iespējas – ko ar to darīt un kā rīkoties. Tad vairs nav jāvaino ne sevi, ne partneri.
  • Attiecībās – NĒ monologam. Dialogam ir noteikta struktūra, tāpēc svarīgi vērot, lai tas nepārvērstos monologā – ar vienpusīgu domu izklāstu un otra noslēgšanos vai distancēšanos. Kvalitatīvs dialogs ļoti veiksmīgi sekmē pāra intimitātes veidošanās procesu, kura laikā partneri viens otram nebaidās atklāties, jo jūt, ka tas būs droši un viņi netiks izsmieti vai kritizēti. Tāpēc – klausīsimies vērīgi, ar nedalītu uzmanību, koncentrējoties uz mīļotā cilvēka sacīto, nevis automātiski ķeroties pēc savas gatavās, prāta konstruētās atbildes un pretargumentiem, kas jau automātiski veidojas prātā. Nemēģināsim interpretēt otra sacīto vai sevi aizstāvēt, vienkārši klausīsimies, izrādīsim ieinteresētību (ja tāda ir; pat ja nav – iemācīsimies to tvert un radīt), uzdodot precizējošus jautājumus, lai labāk izprastu, par ko ir runa, un  paužot empātiju – ar sejas izteiksmi vai vārdiski.
  • Ļausim vaļu arī maziem strīdiem. Veselīga un apzināta strīda laikā pāris izsaka viens otram savas domas, emocijas un jūtas, kā arī izrunā aizvainojumus, tādējādi rodas abpusēja uzticēšanās un partneri gūst apstiprinājumu tam, ka no strīdiem nav jābaidās, ka attiecības ir stiprākas par strīdu.
  • Sniegtais atbalsts. Atlaidīsim sava ego nebeidzamās vajadzības, gaidas un fantāzijas, saskatot šī brīža realitāti tādu, kāda tā ir. Sadzirdēsim otra teikto, nevis savas interpretācijas un aizspriedumus, kas nāk no iepriekšējās pieredzes. Ieraudzīsim un izjutīsim vispirms sevi, tad partneri. Tās ir jēgpilnas sarunas par ilgām, dalīšanās ar saviem nodomiem un iecerēm (nekritizējot, nevainojot un nenosodot otru) – ar iedziļināšanos, iedrošināšanu un uzmundrinošām idejām, kas brīnišķīgi uzlabo attiecības un satuvina partnerus.
  • Personīgā un kopīgā telpa. Partnera kontrolēšana, kas diemžēl mēdz būt tik ierasta lieta pāru attiecībās, ir ļoti neveselīga. Turklāt bieži vien šo kontroli nemaz nepamanām. Maija Ozoliņa-Molokailima stāsta, ka nereti viņas klienti ir pārsteigti, kad uzzina, ka zem gluži ikdienišķām un pašsaprotamām darbībām patiesībā slēpjas otra cilvēka kontrolēšana. Piemēram, kāda kliente stāsta: „Es taču tikai palūdzu, lai viņš man ielej un atnes dzērienu no virtuves, jo viņš tur bija, kamēr es sēdēju uz dīvāna un skatījos televizoru”. Lai nezaudētu saikni ar sevi un savām vēlmēm, ir svarīgi, ka pārim ir gan kopīgie, gan atsevišķie mērķi, tāpat arī hobiji un draugu pulks. Būtu jābūt ne tikai kopīgajai izaugsmei, bet arī individuālajai pašrealizācijai.

 

Ikvienam paredzēts būt pārī

Katram no mums, piedzimstot uz Zemes, paredzēts savs partneris, pārliecināta ir ezoteriķe Velta Brazauska. Tas, ka dabā ir nelīdzsvars, diemžēl ir kā sekas karadarbībai. Velta turpina: „Sākumā katram pārim ir savas smaržas, paradumi, izskata īpatnības utt., ar kuru palīdzību viņi viens otru atpazīst. Bet, tā kā uz Zemes tiek izmantota parfimērija, kosmētiskās operācijas, alkohols un citas cilvēku ietekmējošas vielas un lietas, tad nereti šie dvēseļu radinieki vairs nespēj viens otru skaidri atpazīt un saiet kopā ne ar tiešajiem partneriem, bet līdzīgajiem vai pat atšķirīgajiem. Jebkurā no mums mīt vēlme iepazīties, sadraudzēties ar kādu pretējā dzimuma pārstāvi. Protams, draudzības nolūki mēdz būt dažādi: garāmejoši – izklaidei, nopietni – partnerībai, arī depresijas, kritisku brīžu izraisīti emocionāli kairinājumi, lai ieņemtu upura vai žēlotāja lomu, kas arī mēdz uz kādu laiku būt kā stimuls, lai izveidotu pāra attiecības”.

Kā partneru savienība izskatās enerģētiski? Divi cilvēki ir kā gaismas stari, līdzīgi koka klūgām. Sākumā viens pieskaras otram un, saņemot piekrišanu, izveidojas viens mīlētāju lauks. Abi visu jūt, redz, uztver līdzīgi. Par tādiem saka – viņi staigā kā ar rozā brillēm. Viņiem viss ir skaists, un šajā rozā briļļu posmā viņi viens otrā un apkārtējā pasaulē neredz un nepamana dažādas nepatīkamas lietas, īpašības un darbības. Abi gaismas stari ir savijušies – viens otru papildinoši un saprotoši. Bet, jo ilgāk pāris ir kopā, jo vairāk sāk viens pie otra pierast. Rodas pieradums, kas gaismas starus sabiezina – tie kļūst cietāki, stiprāki, izteiktāki. Esot savijumā, ja nav dvēseliskā saderība, viņi sāk viens otru spiest un provocēt uz domstarpībām. Ja tomēr dvēseliskā saderība ir klātesoša, partneri kļūst stiprāki, arī elastīgāki, tādējādi spējot pielāgoties izmaiņām un jaunajiem apstākļiem. Protams, vērts likt aiz auss, ka arī tad, ja satikušies dvēseliskie partneri, laika gaitā var izveidoties pieradums un veidoties enerģētiskā attālināšanās, dažiem pat atstumšana. Ja sākumā piesaiste bija, lai satiktos, iepazītos, draudzētos, saietu kopā un uzsāktu kopdzīvi, tad laika gaitā šī dzīvošana kopā prasa elastīgu un daudzpusīgu izaugsmi no katra partnera, lai vienmēr būtu interesanti būt kopā, kopā darboties un pieredzēt šo brīdi, šo laiku. Tāpēc pie jebkurām attiecībām ir jāpiestrādā un jāuztur tās formā, atgādina Velta.

 

Ezoteriķes Veltas Brazauskas atziņas

  • Enerģētiskais savijums. Tas ir klātesošs jebkurās attiecībās – gan civillaulībā, gan laulībā. Interesanti – ja partneris lemj par sānsoli, notiek enerģētiskā nobīde, kuru var just, jo uz kādu brīdi ap šo cilvēku ir apvijies svešs energolauks. Pat ar spēcīgas parfimērijas palīdzību svešo enerģiju nav iespējams notušēt.
  • Dzimtas energo kanāls. Partneriem, kuri dzīvo civillaulībā, ir nestabilāks ģimenes pamats. Laulībā pamatu dod vīra un sievas dzimtas uzvārdu enerģētika. Stājoties laulībā, pārim pieslēdzas senču energokanāls un, lai arī kāda būtu bijusi dzimtas vēsture, atbalsts jaunai ģimenei tiek dots visai spēcīgs. Gudras sievas un gudri vīri prot dzīvot un līdzsvarot senču izveidotos pamatus.
  • Pagātne ir jāatlaiž. Ja divi cilvēki dzīvo kopā, tad, esot fiziskās un enerģētiskās saistībās,  viņiem ir kopīgs energolauks. Pat tie partneri, kuri ir šķīrušies, bet nav sakārtojuši šķiršanās dokumentus, ir joprojām enerģētiski saistīti. Tāpat, ja cilvēks dzīvo ar domām par pagājušo dzīves posmu ar bijušo partneri, pastāv gaisīgs energolauks, kurš savieno abus bijušos. Tāpēc, ja reiz ir nolemts šķirties, nevajadzētu dzīvot pagātnes pārdomās. Tās traucē veidot tagadnes draudzību un tagadnes situācijas jauniem piedzīvojumiem.
  • Maģiskie vārdiņi. Katrs vārds ir maģiska skaņu iedarbība un darbojas uz jebkuru dzīvu un nedzīvu organismu. Un katram dzīvam un nedzīvam organismam ir sava pretestība un elastība. Piemēram, ja ģimenē savu partneri saucam mans vecais, mana vecā, mēs viņam uzliekam novecošanas programmu. Arī attiecības sāk ātrāk novecot, kā rezultātā pamazām veidojas apnikums redzēt to otru – to veco. Cilvēks, uz kuru šādus vārdus raida, var mēģināt būt elastīgs un katru reizi šo enerģētisko programmu (vecais, vecā) atmest, pašapzinīgi sakot – es vienmēr esmu un būšu jauns (jauna). Tikai – kāpēc gan lieki tērēt enerģiju programmu likšanai un dzēšanai? Programmēšana un ietekmēšana darbojas arī tīri sadzīviskos momentos. Piemēram, ja viens no partneriem saka – tu man nepalīdzi, tad enerģētiski šis izteiciens realizējas kā pavēle (tu man nepalīdzi, tāpēc pats (pati) tikšu galā). Ja sakām otram – tu esi slinks, es ar tevi nevaru saprasties; tu mani nesaproti; tu neklausies, ko es tev saku utt., šie vārdi funkcionē kā faktu konstatēšana un pieprasījums, ka tā jābūt.

 

Tāpēc sāksim pārskatīt savus izvēlētos vārdus un sarunas un teiksim sev vajadzīgo! Atcerēsimies – ja arī fakts ir ne īpaši patīkams, ar uzmundrinājumu, lūgumu un ieinteresēšanu mēs to varam mainīt uz labu

 

>>III<<<

 

no žurnāla TAKA arhīva, teksts: Dagnija Millere-Balandīna

Jums var arī patīk