Kā pietuvoties savai iekšējai Saulei

Saules simboliskā nozīme mūsu dzīvesziņā ir daudzpakāpju. Gan kosmoloģiskā  gan mitoloģiskā,  gan citās. Paskatos Saulītē kā savā māmiņā… Tā ir beznosacījumu mīlestības, radīšanas simbols. Viss šajā Saules pasaulē ir viņas dāsnuma pieliets, neprasot, negaidot neko, pieņemoši, apņemoši sasildot. Varētu teikt – viss šeit tiek mīlestībā radīts. Katra būtne, katra radība (no mazākās daļiņas līdz galaktikai) top no sākotnējā enerģijas avota sevī, kas liek būt, izpausties, augt.

Visu radīšanu apraksta Austraskoks ar Sauli centrā. Tas ir arī stāsts par veselumu visā. Sakrālajā ģeometrijā tas ir toroīds. Cilvēka realitātē tā ir garīgā sirds – mirdzošs kodols, dvēseles spēks. Tas ir miera, radošo spēju, pašizpausmes un sevis apzināšanās avots. Ja cilvēks ir kontaktā ar savu būtību, tad bieži par viņu saka – gaišs, starojošs cilvēks, stipra dvēsele. Ja kāds ir noslēdzies no patiesā sevis, šis starojums apdziest, cilvēks satumst. Vairs nesaņemot pats savu radošo enerģiju, viņš to meklē ārpusē, gaidot no citiem, lai kāds sasilda, pažēlo, rūpējas, samīļo. Skumji gaida vai pieprasa to. Tad cilvēks dzīvo ar sajūtu, ka prieks, mīlestība un iedvesma ir kaut kā jānopelna, pieaug atkarība no ārējiem apstākļiem.

Jo mazāk cilvēks ir saskaņā ar sevi, jo svarīgāks kļūst citu novērtējums, atzinība, cieņa, imidžs un  iekšējo apdzisumu pamazām nākas kompensēt ar citu cilvēku devumu un mākslīgu spožumu. Parādās sajūta, ka neeju savu ceļu, nedzīvoju savu dzīvi, ka paša darbībām nav nekādas jēgas. Rodas jautājums – kāds ir manas dzīves uzdevums, ir sajūta, ka esmu apmaldījies un nesaprotu, kur meklēt padomu. Pēc padoma vēršas pie citiem, jo aizgājis no sava iekšējā padomdevēja.

Tad pienāk brīdis, kad cilvēks saprot – ir jāatgriežas tur, no kurienes ir izstarojis. Tas ir likumsakarīgs attīstības ceļš. Būt savā starā, tā ir māksla, kura katram jāmācās no jauna – kā būt pašam, lai neaizaug šī taciņa no ārējās pasaules izpausmes uz iekšējo. Bērni piedzimst šajā stāvoklī, taču to neapzinās. Mums tas ir jāatklāj otrreiz – apzināti.

Pavēršoties atkal sevī, pietuvojoties Avotam, kur satiekas viss, sajūtam saplūstošu vienotību. Tā ir Saule kā veselums, kurā spēlējas gars un matērija. Saule gāja spēlēties ar to jūras ūdentiņu… Cilvēks, kurš attālinājies no sava veseluma, jūt, ka kaut kā trūkst, un sāk manipulēt ar apkārtni, lai trūkumu kompensētu. Ja cilvēks ir apzinājies savu pilnību, tad jūt, ka viņam visa ir gana, nevienam neko nevajag prasīt, nevajag vērtēt un iespaidot.

Šāds cilvēks ir radošs un oriģināls. Katrs notikums ir īpašs un dzīvi padara spilgtāku, negaidītāku. Ja cilvēks apzinās sevi, viņam nav vēlmes manipulēt ar citiem un citi nespēj manipulēt ar viņu – nevar piespiest rīkoties pret savu sirdi.

 

Ieteikums ikdienai – kā pietuvoties savai iekšējai Saulei:

Nosauksim to par metodi „Man patīk”! Ievies to savā ikdienā kā sportu – arvien vairāk atrodot un vērojot pateicībā, dabiskā priekā to, kas patīk. Ieraugot un atlaižot, nepieķeroties nekam. Tā var izvērsties kā lavīna, kas atver apziņu.

Katru reizi, kad parādās pretenzija vai nepieņemšana attiecībā uz to, kas apkārt notiek, jāsaprot, jāatceras, ka tā ir kā sarkanā lampiņa, kas liek pavērties atpakaļ sevī.

Dziļākā būtībā mēs prasām no pasaules to, ko īstenībā mums tai būtu jādod! Tāpēc katru reizi, jūtot nepatiku, esot kritiskiem pret dzīvi, mums ir iespēja iziet no vienpusīgas, savtīgas uztveres, tiecoties ieraudzīt notiekošo plašā kopumā, kur viss līdzsvarojas saskaņā.

Šādā veidā varam pārfokusēties uz saviem iekšējiem resursiem, savu spēku, kas ir lielāks par to prāta daļiņu, kur sanācis iestrēgt nepieņemšanā. Tad paveras iespēja ieraudzīt un izšķīdināt problēmu savā sirds gaismā.

Ja gribi iziet ārpus saviem ierobežojumiem, tad iespējas ir divas. Vieglākā un grūtākā. Ja spējam saslēgties ar saviem dvēseles resursiem, tad varam atklāt pietiekami daudz gaismas, lai spētu pārkausēt sāpes, bailes. Ja nē, tad atliek grūtais ceļš – pagriezties godīgi pret tām, izdzīvot un iziet cauri.

Mēģinājumi aizbēgt ir tikai plāksteri un ilūzijas! Neviens mūs neatbrīvos no sarežģītām situācijām, bet uzdevums ir tajās nepazaudēt sevi. Tāpēc gribot, negribot ir jānoiet ceļš, ko sauc par piedošanu un mīlestību.

***

no žurnāla TAKA 2017.g arhīva, autors: Jānis Vītols, holodinamikas pasniedzējs

 

 

Jums var arī patīk