Kā iemīlēt sevi, ja spogulī redzamais nepavisam nepatīk?

Iespējams, arī tev tā ir gadījies: vienu vakaru tu aizej gulēt, ar sevi un pasauli mierā būdama, bet otrā dienā pamosties tukla, uzblīdusi, pagalam nepievilcīga.

Ne jau tāpēc, ka gulēt būtu aizgājusi ļoti citāda, bet tāpēc, ka šorīt paskatījies bildes no kāda pasākuma, pielaikoji kleitu, kas izceļ tavu neperfekto siluetu, ieskatījies spogulī… un viss – izrādās, tu šo ķermeni ienīsti. Ienīsti tik ļoti, ka nosolies sev turpmāk staigāt tikai garos apmetņos (štrunts, ka vasara), neiet cilvēkos, neēst un citādi spīdzināt šo spogulī (bildēs utt.) redzamo ērmu.

Tā neesi tu. Vēl vakar tu sevi mīlēji, pieņēmi savus septiņus (labi – 13) liekos kilogramus bez histērijas, ēdi napoleonkūku ar devīzi “lai dzīvo resnās!”, bet šodien sajūties kā Šreka Fiona briesmoņa tēlā. Kā – nu sakiet, kā?! – lai sevi tādu iemīl? Vai tas maz iespējams? Jo tieši tā skanēs draudzenes (un vēl pārsimt slaidu teorētiķu) padoms…

Pažēlojusies savai draudzenei, pirtniecei Kristīnei Vallerei par negaidīti uzklupušo depresiju un saņēmusi atbildi, ka šim laikam kopumā ir raksturīga enerģiju maiņa un apātija vai citādas grūtības harmoniski sazemēties un ka iemesls netīksmei pret sevi nav tik viennozīmīgi traktējams (un situācijas labošanas receptes – ne tik), vērsos pēc padoma pie dažādu ezoterisko prakšu meistariem.

Astropsiholoģe: Tik traki “ņemties” mums liek savas nozīmības pārvērtēšana

Žanete Korde liek ņemt vērā, ka “sevis mīlēšanai” – vārdu salikumam, kas šodien ieguvis teju kulta statusu, – interpretācijas mēdz būt dažādas.

“Svarīgi atrast veselīgu vidusceļu starp sevis kritizēšanu un ieslīgšanu maldīgā pašapmierinātībā, kas tā pati sevis nepieņemšana vien ir, jo atsakāmies redzēt savus trūkumus un nepilnības,” domā Žanete. “Piemēram – slinkums sakārtot savus ikdienas ieradumus bieži vien ir slēpta protesta pozīcija. Turpretī perfekcionisms liecina par vajadzību izpatikt vai atbilst kādam ideālam. Neviena no šīm pozīcijām nav savas reālās personības pieņemšana! Man sevis mīlēšana, pirmkārt, liek domāt par sevis pazīšanu, nevis nekritisku pieņemšanu. Un zelta vidusceļš ir sevi redzēt adekvāti, saskatīt arī trūkumus, taču “netrakot”, sevi pielāgojot kādam ideālajam standartam.”

Jautāju, no kā šī sevis mīlēšana vai nemīlēšana ir atkarīga astropsiholoģijas skatījumā. Žanete uzskata, ka lielā mērā no vecāku, draugu, skolotāju, kolēģu vēstījumiem un attieksmes bērnībā: tie kļūst par neapzinātiem iekšējiem cenzoriem, par personības kritizējošo daļu. Kā astropsiholoģei viņai nākas atšķetināt, kuras personības iezīmes nāk kā iedzimts “starta komplekts” un kuru izcelsmi būtu vērts apzināties un koriģēt.

Ko Žanete ieteiktu aprakstītajā gadījumā? Nē, vienas receptes nebūšot, jo jebkura konkrēta atbilde būtu sekla un vienkārša, katram būs savs ceļš un ceļazīmes. “Tomēr nebūšu oriģināla un atkārtošu jau vispārzināmu patiesību – visbiežāk nākas atgriezties bērnībā. Un arī tas reizēm nav iespējams – atcerēties visu, kas noticis mūsu psihē… Tāpēc reizēm vienīgais ceļš uz veselību ved caur apzinātu trenēšanos sevi novērtēt pozitīvi, nepieķerties citu viedoklim, apzināties un aizstāvēt savas robežas. Un galvenais – pārstāt sevi bārt un sodīt. Nav iespējams dzīvot nepareizi, viss uz pasaules notiek likumsakarīgi. Lepnība un savas nozīmības pārvērtēšana ir tas, kas liek mums tik traki “ņemties” un tad stresot, ka kaut kas atkal un atkal neizdodas.

Šis ir stāsts arīdzan par personisko pieredzi, tāpēc jautāju, kā astropsiholoģe pati šķetina šādus mezglus. “Domāju, ka mana pieredze ir līdzīga daudzām. Esot šeit jau teju pusgadsimtu, esmu sadraudzējusies ar sevi – vissvarīgāko cilvēku savā dzīvē. Spēju jau daudz vērīgāk izsekot līdzi tam, ko sauc par viltīgo prātu, pieņemt to, ka ne visu spēju ietekmēt. Protu atšķirt gribas vājumu no motivācijas trūkuma. Un ar katru gadu jūtos arvien mierīgāka un harmoniskāka. Jūtu tendenci, ka, vairojoties iekšējai labsajūtai, arvien mazsvarīgāka ir vajadzība turēties pie sabiedrībā pieņemtiem skaistuma etaloniem un ārējiem panākumiem. Domāju, ka dzīves pirmajā pusē sievieti rotā jaunība, otrajā – iekšējās pasaules skaistums. Jau vairākus gadus dzīvojot mežā, par manu ikdienišķo garīgās prakses formu ir kļuvusi dabas vērošana. Nevaru iedomāties mežu ar vienādiem kokiem. To krāšņu dara tieši atšķirīgais – taisni, līki, greizi, mazi, lieli, vienkopus augoši un pat kopā savijušies, arī vienpatņi. Tur nav jautājumu un domu konstrukciju par to, ka būtu kas uzlabojams vai nepareizs. Tā arī katram no mums ir sava unikālā vieta zem Saules un dabisks pamats būt tieši tādam, kāds esi, – gana labam.”

 

Dziednieciskās masāžas meistare: Ja esi harmonijā, nedabisks ķermeņa stāvoklis nav iespējams

Anna Mellupe atgādina – sieviete ir emociju jūra, un tā mēdz bangot. Mūs ietekmē ļoti daudz kas – sākot no Mēness fāzēm, beidzot ar hormonu fonu, kas saistīts ar menstruālo ciklu. Mēs tiešām jūtamies katru dienu citādi! Tomēr te atslēgas vārds ir mīlēšana. “Domāju, ka mūsdienās mīlestības jēdziens ir pārprasts, dziļākajā būtībā tā ir pieņemšana. Sevi mīlēt nozīmē pieņemt. Nevis lutināt vai samierināties. Tās ir divas galējības – devīze “lai dzīvo resnās!” un sevis nozākāšana par ērmu. Šeit nav runa par pieņemšanu. Pieņemt sevi var arī resnu!”

No dziednieciskās masāžas skatupunkta harmoniska enerģijas plūsma padara ķermeni funkcionēt spējīgu. Tātad ķermenim nav jābūt ne distrofiski tievam, ne arī tik resnam, lai tas kļūtu par traucēkli pilnvērtīgai dzīvei. Un ar krūšu apkārtmēru vai vidukļa tievumu, kas atbilst skaistuma kanoniem, te nav nekāda sakara, uzsver masiere Anna. “Katram cilvēkam ir savas ķermeņa aprises. Ja cienīsim sevi, izturēsimies cienīgi arī pret savu ķermeni, jo šis ir būtisks instruments, lai izietu šīs zemes pieredzi. Ķermenis tiešām ir mūsu templis! Ja pret to izturēsimies pieņemoši, cienīgi, tas pats atradīs ceļu, kā dziedināties. Esot harmoniskiem visiem laukiem – ķermenim, prātam un energolaukam –, nedabisks ķermeņa stāvoklis nav iespējams.”

Tas viss ir skaisti un izklausās pareizi, bet ko iesākt šajā konkrētajā gadījumā, kad ir “liekie septiņi (nu labi – 13) kilogrami”? Paskatīties spogulī un pieņemt sevi, saka Anna. Tātad atzīt – man ir 13 (nevis septiņi) kilogrami par daudz. Es vēlos būt vingrāka, vēlos justies labi savā templī – ķermenī. Šobrīd es neesmu savā labākajā formā, bet šodien jau esmu ceļā uz savu labsajūtu. Un ar katru dienu es jutīšos labāk. Draudzējoties ar savu ķermeni, nekad nevajadzēs to slēpt vai pārspīlēti izrādīties. Nevajadzēs lutināt vai zākāt.

Ķermenis ir jākopj atbildīgi. Lai cik kaitinoši to dzirdēt, fiziskajai slodzei jābūt pietiekamai un pastāvīgai. Locītavām jābūt vingrām un skeletam – nostiprinātam spēcīgos, nesavilktos muskuļos, stājai – staltai. “Viss minētais ir tikai dabisks ķermeņa stāvoklis! Vairāk par diētām es ieteiktu fizisko slodzi. Diētām ir īslaicīgs rezultāts, un tās nemaina fizisko sagatavotību. Diētas bieži vien ir vēl viens sevis spīdzināšanas instruments, kurš nevairo sevis pieņemšanu. Ja ieklausāmies savā ķermenī un vēlam sev justies labi, tas patiesībā pats visu pasaka priekšā. Jo vairāk koncentrēsimies uz to, ko drīkst vai nedrīkst, jo mazāka iespēja sajusties harmoniski,” masiere atgādina.

Annai pašai liekā svara problēmu gan neesot bijis. Pēc abu mazuļu piedzimšanas viņa piedzīvojusi tikai krasu svara krišanos. “Un, tici man, pieņemties svarā arī ir liels izaicinājums, kas prasa attieksmes maiņu. Man ir ļoti strauja vielmaiņa, stresa situācijās patērēju ārkārtīgi daudz enerģijas. Lai harmonizētos, man nepieciešams liels prāta darbs. Pēdējo 20 gadu laikā, šķiet, nav bijušas destruktīvas sajūtas par manu ķermeni. Ja jūtu, ka kļūstu mazkustīga vai ka pietrūkst enerģijas, vairāk pievēršos sportam. Mūsu mājās ir vingrošanas un meditāciju telpa. Pie mājas ir mežs, kurā skrienam. Abi ar vīru līdz pirmajam ledum peldamies piemājas ezerā.”

Masiere piebilst, ka mēs maz runājam par skābekļa ietekmi uz fizisko labsajūtu, bet tam ir būtiska nozīme. Pareiza elpošana mazina spriedzi, uzlabo iekšējo orgānu darbību un piegādā smadzenēm vairāk skābekļa. Vide, kurā nav gaisa piesārņojuma, ir svarīga! Tas ir tikpat nozīmīgi kā tīra, nepiesārņota pārtika.

 

Gongu un vibroakustiskās masāžas meistare: Būtiskākais ir regulāras prakses, kaut vai vismazākās

Evitas Sarmas pieredze liecina, ka šāda strauja noskaņojuma un attieksmes pret sevi vai citiem maiņa saistīta ar izmaiņām cilvēka enerģētikā, viņa enerģētiskajā laukā. Diezgan bieži enerģētiskais līmenis krītas spēcīgu – gan pozitīvu, gan negatīvu – emociju ietekmē. Šādos gadījumos enerģētiskais un emocionālais līmenis krītas lēnām, to ir grūti sajust. Un nakts ir pietiekams laika sprīdis, lai konstatētu izmaiņas.

“Dažkārt gadās, ka sajūtas un ķermenis tiešām un pat ļoti strauji mainās uz nepatīkamo pusi bez acīmredzama iemesla,” Evita piekrīt. “Arī šāda situācija ir saistīta ar enerģētiskām izmaiņām, kuru iemesls ir nepieciešamība aizsargāties. Tātad esi nokļuvusi situācijā vai vietā, kur jūties apdraudēta. Sajūtot šādas izmaiņas, prātīgi būtu paanalizēt un vismaz saprast, kad tas sākās un kas varēja būt par iemeslu. Saprotot cēloni, jau sākas uzlabojumi!”

Vēl viens iemesls un iespēja tik kardinālām izmaiņām noskaņojumā ir hormonālā līmeņa svārstības vai nogurums, skaņu masiere atgādina.

Kādi būtu Evitas ieteikumi?

Viens no veidiem, lai atgrieztos labā emocionālā stāvoklī, būtu kustības un ikdienas prakses, kuras tiek veiktas regulāri – meditācijas, lūgšanas, vingrošana, skriešana, aukstumpeldes utt. “Nevaru nepieminēt tādas burvīgas lietas kā ķermeņa terapijas – masāžas, to skaitā – vibroakustiskā masāža ar Tibetas dziedošajiem traukiem vai gongu meditācijas, BowenTech, pirts apmeklējumi, dejošana un tamlīdzīgi. Mums ir jāzina, kādā veidā varam atgriezties labā, darbīgā noskaņojumā un mīlestībā pret dzīvi. Katram ir savas receptes, tomēr būtiskākais ir regulāras prakses, kaut vai vismazākās un it kā nenozīmīgās!

Labs un ātrs variants (kad beidzam sevi žēlot un nicināt un saprotam, ka tomēr vēlamies atgriezties dzīvē) ir izstaipīties, izlocīties, izapļot locītavas un kaut vai piecas (bet labāk 15) minūtes veltīt pateicībām, t. i., pateikties par to, kas tev ir! Šī ir īpaši spēcīga tehnika, kas palīdz atgriezties dzīvē un sasniegt sapņus!”

 

Šajā vietā jāiepauzē un jāpadomā – vai ir kļuvis vieglāk? Vai esmu saskatījusi risinājumu?Jā, tas, ka vēl kāds savā pusgadsimtā sijā šo domu, protams, liek justies “normālāk”. Bet – kā tajā vecajā anekdotē: ja tev nav nevienas neglītas draudzenes, tad puslīdz droši, ka tu pati tā esi. Un tas nav iepriecinoši. Un, kas vēl trakāk – klausos visnotaļ pareizajos ieteikumos par fizisku aktivitāti, pieņemšanu un tā tālāk, bet nejūtu sevī ne piles entuziasma kustēties. Katrs vingrojums ir kā jauns pierādījums – re, re, šito tu vairs nespēj kā senāk un arī to ne. Un mans iekšējais skaistums un dvēseles bagātība (izklausās gandrīz kā ar ironiju teikts) tik un tā nebūs pirmais, ko pamanīs. Kādu laiku jau var tikties tikai ar tiem, kas zina manas personības jaukākās šķautnes, bet – cik ilgi? Tāpēc nolemju parunāties arī ar psihoterapeitu.

 

Psihoterapeits (procesuāli orientētā psihoterapija): Vērts apgūt sava ķermeņa signālu sistēmu

Uno Lācis bilst, ka, pēc visa spriežot, ir pamesta novārtā kāda no ķermeņa vajadzībām. Viņš min salīdzinājumu ar attieksmi pret mašīnu: tas būtu kā liet tikai benzīnu, bet aizmirst eļļot motoru un ieliet logu šķidrumu vai dzesētāju. Ar mums ir tāpat – ja kaut ko vienu neielejam, tad tā sistēma sāk brukt nost un mēs iekļūstam avārijā. Nedrīkst pieļaut, ka apmierinātas tikai dažas no vajadzībām!

Bet ko tad īsti nozīmē daudzinātā mīlestība pret sevi?

Piemēram, ikdienā rūpēties par savu ķermeni, darīt visu, lai tas būtu pie labas veselības. Attiekties cieņpilni. Nepārslogot, ļaut tam būt savā ritmā. Barot sevi tieši ar to, kas tev ir vajadzīgs, nevis piesārņot ar visu pēc kārtas – saskaņojot ar savu iekšējo sajūtu. Tajā pašā laikā, pēc Uno domām, mīlestība pret sevi ietver spēju atteikties no baudas, kas dod acumirklīgu apmierinājumu, bet grauj ķermeni ilgtermiņā, piemēram, tabaka, narkotikas vai kaitīgs ēdiens.

Lai cik tas šķistu grūti, ar mīlestību jāpieņem arī tas, ka dabā nekas nestāv uz vietas un arī tavs ķermenis mainās. Sabiedrības apsēstība ar jaunības kultu ir slimības līmenī! Ja grauds vienmēr paliktu tikai grauda stadijā, mēs nekad netiktu līdz maizei!

Mīlestība pret sevi ir atbildības uzņemšanās, ka tu pats apmierināsi visas savas vajadzības, lai kādas tās būtu,” skaidro psihoterapeits. “Un tas arī ir pamatuzdevums, jo tikai tad, kad tās visas ir apmierinātas, tu vari būt harmonijā ar citiem, dot kaut ko viņiem. Ja ne – tu esi pastāvīgā “badā”, un tas, kas no tevis nāk uz āru, vairs nav tīrs un harmonisks.”

Vēl ir svarīgi saprast “valodu”, kādā ķermenis ar tevi sazinās. Kā izskatās un izpaužas tava ķermeņa “jā”, un kā – “nē”. Atslēga – saprast, ko tu gribi. Līdzko parādās vārdiņš “vajag”, tā runa ir par kāda cita vēlmēm vai vajadzībām, kuras var būt arī krasā pretrunā ar tavējām, un ķermenis var sākt protestēt, tajā skaitā – ar svara maiņu. “Katram ir dots noteikts enerģijas daudzums, un tad, kad tu izdabā citu vēlmēm, tu izkliedē to enerģiju uz visām pusēm un neej savā galvenajā virzienā. Mīlestība pret sevi ir spēja noteikt, cik tu citiem palīdzi, lai būtu balansā, – vai, sakot savu “jā” citiem, tu nepasaki “nē” pati sev, vai nenostādi citu vajadzības svarīgākas par savējām. Pati lielākā mīlestība pret sevi ir apzināties, ko tu vēlies, un to arī darīt, bet tas neizdodas, ja tu nepazīsti savu “nē”. Nedari to, kas ir pretrunā ar tevi pašu un tavām vērtībām! Nepasakot “nē”, tu nodari pāri ne tikai sev, bet arī citiem, jo nespēsi apsolīto izdarīt no sirds un ar mīlestību.”

Uno atgādina, ka, uzdodot jautājumu, vai kaut ko darīt, ir jāņem vērā visas atbildes, ko dod gan prāts, gan arī sirds un sajūtas. Piemēram, kāds lūdz palīdzību, un prāts saka, ka to vajadzētu darīt, bet sirds jūt, kādi ir lūdzēja patiesie mērķi, un sajūtu līmenī ir dabiska pretestība. Tad nedrīkst palikt prāta līmenī, bet jāuztver, ko jūt viss ķermenis! Seko psihoterapeita ieteikumam – paļaujies uz sirds un ķermeņa gudrību – tie ir kontaktā ar Visuma informācijas lauku, un tiem ir precīzākas atbildes nekā prāta shēmām. Šie ķermeņa signāli – tā ir tavas dvēseles mīlestības izpausme, veids, kā dvēsele tevi brīdina.

Sajūti, vai ir tiecība un pat palielinās enerģija, ķermenis kļūst “dzīvāks” vai tieši otrādi – sajūtams smagums, atgrūšanās. Tas, kā ķermenis saka “jā” un kā “nē”, katram ir pilnīgi citādi (vienam caur sajūtām, citam – caur bildēm vai tekstiem galvā), šo savu signālsistēmu izpētīt un apgūt būtu nenovērtējams ieguvums.

“Ja ķermenis kaut kā reaģē, jāpapēta, kas zem tā slēpjas,” mudina psihoterapeits. “Vai ķermenis rāda, ka šis nav pareizs lēmums, vai arī tās ir bailes vai kaut kas cits? Bailes nekad nav tikai bailes, zem tām slēpjas neapmierinātas vajadzības!”

Taujāts par ieteikumiem vienkāršai ikdienas praksei, Uno iesaka: uzdod sev šo jautājumu bieži – kas man traucē mīlēt sevi tieši te un tagad? Izmanto to katrā brīdī, kad sastopies ar sajūtu, ka neesi mīlestības vērts. Teiksim, kad neatļauj sev rīkoties vislabākajā veidā priekš sevis paša. Kad dzirdi sevi sakām: “Es varēšu sevi mīlēt tikai tad, kad… [notiks kaut kas]”, atceries – lai sevi mīlētu, nekam nav jāizpildās, jo tev ir tiesības mīlēt sevi visā pilnībā, lai kāds tu būtu! Jo Dievs tevi ir radījis pēc savas līdzības vislabākajā variantā. Tev nav jābūt nekam citam!

Izklausās jau skaisti, bet mēs mēdzam Dieva radīto sabojāt… (re, es atkal skatu Mēnesi no tumšās puses). “Tad ar mīlestību jāsaprot, kā mīlēt sevi nākamreiz,” attrauc Uno, “un jāpieņem, ka reizēm jāatļauj sev arī atlaist grožus. Tu neesi ķermenis – ķermenis ir rezultāts tam, ko tu par sevi domā, paštēla atspoguļojums. Pieņem arī šādu situāciju, nekritizē sevi! Izvelc no tās mācību un pieredzi. Dubultzods nav reāls šķērslis, lai sevi mīlētu! Paskaties, vai tu gribi palikt tajā – esošajā formātā – vai kaut ko pamainīt, izveidot par to, ko labāk gribētos. Ar mīlestību skaties!”

Un vēl – sevi mīlēt nozīmē arī pieņemt nāves esamību, izdzīvot katru mirkli kā pēdējo, zinot, ka nāve ir tepat – aiz kreisā pleca metra attālumā.

***

žurnāla TAKA 2018.gada arhīva raksts, sagatavoja: Kristīna Vēja-Kraukle

Jums var arī patīk