Ir jāmāk sevi pasargāt. Intervija ar sertificētu klīnisko imunologu Dr. Lauri Līcīti

Līdz piektajam studiju gadam, tolaik vēl Rīgas Medicīnas institūtā, topošais ārsts LAURIS LĪCĪTIS interesējās par tādām disciplīnām kā ķirurģija un ginekoloģija, taču pēc prakses saprata, ka vēlas nodarboties ar ko intelektuālāku, kur ir iespēja daudz vairāk padomāt. Tāpēc likumsakarīgi, ka tad, kad tika piedāvāta iespēja turpināt studijas rezidentūrā imunoloģijas specialitātē, viņš nešaubīgi piekrita.

Šobrīd Dr. Līcīti, kurš ir praktizējošs ārsts ar 23 gadu pieredzi, iespējams sastapt “Capital Clinic Riga” un privātpraksē E. Birznieka-Upīša ielā 20A, kur monologs pievēršas gan salīdzinoši ierastiem, gan arī visnotaļ sarežģītiem klīniskiem gadījumiem, un nereti kolēģu vidū izceļas ar atšķirīgu viedokli, tādējādi aicinot paskatīties uz organismā notiekošajiem procesiem no pavisam cita rakursa. Jo kā saka pats ārsts: “Visam vienmēr ir vismaz divas puses.”

 

Kas īsti ir imunoloģija? Un vai imūnās sistēmas stiprums/vājums iedzimst?

No latīņu valodas “immunis” tulkojas kā “palikt neskartam”, atbrīvotība no kā obligāta, kā neuzņēmība jeb inertums pret kaut ko. Sanāk, ka mūsdienās strauji augošā medicīnas disciplīna, zinātne – imunoloģija – runā par neuzņēmību jeb imunitāti pret konkrētām slimībām un infekcijas ierosinātājiem. Un imunitāti, izrādās, mēs varam ne tikai pārmantot, bet arī iegūt. Respektīvi, mūsu aizsargspējas pret dažādām kaitīgām baktērijām, vīrusiem un slimībām nosaka ne tikai ģenētika, bet arī dzīves laikā iegūtās aizsargspējas, kas izstrādājas pēc tam, kad organisms ir saskāries ar noteiktiem slimību ierosinātājiem. Un te ir vērtīgi pieskarties arī vakcinācijas tēmai, jo ir jāsaprot, ka ne jau visi cilvēki ir ģenētiski predisponēti jeb uzņēmīgi pret kādu noteiktu slimības ierosinātāju. Tātad ir gēni, kas nosaka cilvēka imūno stāvokli. Šī neuzņēmība mums, cilvēkiem, ir veidojusies gadu tūkstošiem, tāpēc nav labi sabiedrību apzināti maldināt, sakot – ja nevakcinēsieties, tad saslimsiet! Jo, ja tā būtu taisnība, cilvēce jau būtu paspējusi izmirt.

 

Tūlīt, tūlīt klāt jau pavasaris, un dabā sāk mosties arī ērces. Runājot par ērču encefalīta vīrusu – vai cilvēkam piemīt dabiskās spējas ar to cīnīties?

Dabisko spēju cīnīties nosaka konkrētu antivielu daudzums, ko var noteikt asins analīzēs. Ja pret šo vīrusu ir antivielas, esam neuzņēmīgi jeb imūni. Ja šo antivielu nav, esam uzņēmīgi. Ir daudzas baktērijas un vīrusi, ar kuriem saskaroties, imūnā sistēma neizstrādā pietiekamā daudzumā atbilstošās antivielas. Viens no tādiem ir ērču encefalīta vīruss. Ja organisms nav spējīgs pats sevi aizsargāt, tiek meklēti veidi, kā šo imunitātes veidošanos ierosināt citā ceļā, ar citām metodēm, piemēram, vakcinējoties. Taču, runājot par vakcināciju pret ērču encefalītu, uzskatu, ka pilnībā pietiek to darīt pēc atvieglotā tipa vakcinācijas grafika. Agrāk viens no ražotājiem ieteica vakcinēt trīs reizes, ar intervālu – pieci gadi. Tad, pēc vairākiem gadiem, pamatojoties uz daudzu imunologu iebildumiem, pārgāja uz divām reizēm. Patiesībā pilnīgi iespējams, ka pietiktu pat ar vienu reizi. Protams, katrs gadījums jāskata individuāli, bet, ja indivīdam veidojas stabils antivielu titrs pēc vienas reizes, neuzskatu, ka viņu vajadzētu vakcinēt vēl.

 

Mediķi tomēr brīdina, ka antivielas pēkšņi vienā brīdī var nokristies zem normas, tāpēc nepieciešams laicīgi revakcinēties…

Nekas tik pēkšņi ar cilvēka imūno sistēmu nevar notikt. Arī mentāli nav iespējams sevi tā iespaidot, lai izsauktu pēkšņu un strauju imunitātes krišanos. Reizēm kādu laiku pēc potēšanās (pret ērču encefalīta vīrusu) antivielu daudzums pat var būt zem normas, un tik un tā aizsargspējas būs aktīvas. Vājākā formā, bet būs. Šajā jautājumā mani vairāk uztrauc tas, kāpēc cilvēkiem pēc šīs potes atsevišķos gadījumos mēdz saglabāties nesamērīgi augsta vīrusa antivielu koncentrācija? Reizēm pat pēc gadu desmitiem titri mērāmi ne tikai desmitos (vienību), bet simtos!

 

Pārimunizācija?

Šī te pārcentība – par katru cenu sasniegt noteiktu imunizācijas apjomu sabiedrībā, – tā ir tāda tipiska sovjetiska, es pat teiktu – partokrātiska pieeja, apmēram – tagad visi zem vienas adatas, dodieties! Galvenais soģis jau ir prakse. Medicīna nav teorētiska, bet gan praktiska zinātne. Varam teoretizēt, cik vien gribam, bet, ja praksē netiek panākti apstiprinājumi, tad šai teorijai ir nulle vērtības. Tāpēc uzskatu, ka kustība, kas veidojas par to, lai sodītu vecākus, kuri nevakcinē savus bērnus, ir absolūti nedemokrātiska. Jo tad jau varam runāt arī par tiem cilvēkiem, kuri neēd gaļu, jo viņi uzņem par maz olbaltumvielu, dzelzs un citas vērtīgas vielas, tādējādi pakļaujot sevi riskam slimot biežāk. Vai arī, tieši otrādi, tie, kuri neēd gaļu, teiks, ka gaļēdāji pakļauj savu organismu dažādiem pūšanas procesiem, kas novārdzina imunitāti un padara viņus slimīgākus. Tad kā īsti ir?! Cik tas ir ētiski – pārmest vecākiem, ka viņi nevēlas vakcinēt savu bērnu? Pasaulē tomēr pastāv vienota nostāja, ka lēmums ir vecāku pārziņā. Uzspiest vakcināciju, – tas tomēr ir cilvēktiesību pārkāpums. Turklāt vienmēr ir jāpārliecinās par to, kāds ir vakcinējamā objekta (piemēram, zīdaiņa) veselības stāvoklis, jo vakcinēt drīkst tikai pilnībā veselu indivīdu. Ne vienmēr, paskatoties uz nupat dzimušu zīdaini, var uzreiz pateikt, ir viņam kādi imūnās sistēmas darbības traucējumi vai nav.

 

Kā rast vērtīgas atbildes, nevis sadalīties divās frontēs un, tēlaini izsakoties, karot savā starpā?

Tik tiešām, šobrīd vienā frontes līnijā stāv tie, kuri ir pārliecināti par to, ka visiem vajag vakcinēties, jo citādi neveidosies kolektīvā imunitāte, un otrā līnijā tie, kuri uzskata, ka šādai vakcinācijas kampaņai (kur tiek apgalvots, ka slimosim vai pat nomirsim, ja nevakcinēsimies) nav nekāda pamatojuma. Es uzskatu, ka jāmeklē kāds zelta vidusceļš! Vakcīna ir ļoti nopietns, specifisks, medicīnisks preparāts, tās ir zāles, ar kā palīdzību mēs iedarbojamies uz cilvēka imunitātes stāvokli. Skaidrs, ka vakcīnas ir izgudrotas tāpēc, lai mēģinātu pasargāt iedzīvotājus no briesmīgām slimībām – lai mēs nesaslimtu vispār vai arī slimotu retāk, vieglāk, galu galā – lai šo slimību ietekmē nenomirtu. Taču jāsaprot, ka vakcīnām kā medicīniskajiem preparātiem ir arī savas kontrindikācijas un pielietojamības konsekvences jeb pamatojums, tāpēc uzskatu, ka nav labi vakcinēt visus pēc kārtas. No vienas puses, ideja par vakcīnu labo darbu ir ļoti cēla un skaista, bet, no otras puses, mēs tomēr esam spiesti saskarties arī ar medaļas otru pusi, kas ietver sevī briesmas veselībai un apdraud mūsu ģenētisko tīrību, tāpēc kritēriji – kad vakcinēt un kad nē – būtu jāizvērtē ļoti nopietni un piesardzīgi.

Tāpat vēlos vērst uzmanību uz to – kam tad mēs prasām viedokli par vakcīnām? Jo nereti mediķi nemaz nezina, kas ir vakcinoloģija kā zinātne. Ne viņi kādreiz ir turējuši pipeti rokās un strādājuši ar konkrētajiem vīrusiem, ne darbojušies ar šo vīrusu kultūrām, ne arī veidojuši vakcīnas. Tāpēc daudz vērtīgāk būtu ieklausīties speciālista-vakcinologa (kurš profesionāli un zinātniski darbojas šajā nozarē) viedoklī. Regulāri braukājot uz vispasaules kongresiem, esmu liecinieks tam, ka vakcinologi netiek pietiekami uzklausīti.

 

Pastāstiet, lūdzu, niansētāk par šo ģenētisko piesārņojumu… Cik tas ir bīstams?

Diemžēl neviena tehnoloģija nevar izslēgt sveša ģenētiskā materiāla klātbūtni vakcīnās. Vēl nav izgudrotas tehnoloģijas, kur visi filtri būtu simtprocentīgi, pietiekami smalki, un tas sevī ietver zināmu riska faktoru kopumu. Piemēram, gripas vakcīnas tiek audzētas vistu embrijos, un arī šajā procesā tiek konstatēta sveša ģenētiskā materiāla klātbūtne, citu vīrusu daļiņu klātbūtne, jo arī putni sevī nēsā dažādus vīrusus.

Vēl kāds būtisks aspekts: vakcīna ir veidota tā, lai organismā darbotos ilgāku laika periodu. Ja skatāmies dabā, gandrīz nekur nevar sastapties ar infekcijām, kas nemitīgi un nepārtraukti iedarbojas uz cilvēku. Kaut vai, runājot par to pašu gripu, – ja cilvēks saslimst ar konkrēto vīrusu, tas iekļūst organismā, notiek cīņa, attīstās dažādas imūnās reakcijas, kā rezultātā vīruss tiek neitralizēts. Tā ir īslaicīga saskare ar antigēnu, ar slimības ierosinātāju. Bet, vakcinējoties, vismaz 2 nedēļu garumā, tātad ilgstoši, tiek kairināta cilvēka ģenētiskā informācija, organismā nonāk svešas olbaltumvielas, konservanti, stabilizētāji. Parādās imūnās sistēmas pārslodze, pārkairinātība. Tas savukārt var novest pie tā, ka šī sistēma kādā etapā nojūk un sāk parādīties nevēlamas blaknes un kaites, kā, piemēram, multiplā skleroze (pat pēc ilgāka laika), alerģiskas reakcijas, pavisam jaunas sistēmiskas saslimšanas, ar kurām cīnīties ir bezgala grūti, tāpat dažādu orgānu, arī smadzeņu bojājumi utt. Runājot par zīdaiņiem, pirmajos dzīves mēnešos viņu imūnā sistēma tikai sāk darboties, respektīvi, organisms ir salīdzinoši vājš. Rezultātā, pārāk intensīvi noslogojot mazā cilvēka imūno aizsargsistēmu, komplikāciju risks būtiski pieaug.

 

Mulsinoši ir tas, ka vienam bērnam, saņemot pilnu vakcināciju kursu, problēmu var nebūt, bet citam pat viena vakcīna izraisīs nopietnas blakusparādības. Kāpēc tik dažādas reakcijas?

To nosaka ģenētika. Tas, vai mums ir noteikti fermenti, kas piedalās dažādos ķīmiskajos procesos. Piemēram, ir fermenti, kas atbild par kaitīgo vielu un savienojumu noārdīšanu; un, ja šī tolerance nav pietiekami augsta, ģenētiski noteikta, tad organisms diemžēl būs ļoti jutīgs uz toksiskajiem savienojumiem, kas ir klātesoši vakcīnās. Tas paredz daudz lielāku iespējamību, ka var rasties nevēlamas blaknes jeb postvakcinālās komplikācijas. Protams, ņemot vērā kopējo cilvēku skaitu uz pasaules, komplikāciju skaits nebūs liels, taču nevar ignorēt, ka tās ir. Savā ārsta praksē katru gadu sastopos ar 2 līdz 3 bērniem, kuriem vērojami simptomi, kas tiek klasificēti kā komplikācijas pēc vakcinācijām, un tie nav tie vieglākie gadījumi. Tātad šī problēma eksistē. Jāsaprot, ka vakcīna ir medicīnisks preparāts, kas tomēr vairāk domāts noteiktam pacientu lokam ar specifiskām slimībām, kuriem vakcinēšanās ir dzīvības un nāves jautājums, respektīvi, kuriem saslimšana var nodarīt daudz lielāku kaitējumu, nekā vakcinēšanās. Sanāk, ka vakcinācija vairāk vajadzīga vājajiem, toties stipros bieži vien var novājināt.

 

Runājot par imunitātes stiprināšanu – cik pamatota ir mākslīgo vitamīnu uzņemšanas nepieciešamība? Vai organismam tie nekaitē?

Salīdzinoši nesen internetā klejoja informācija, kur viens no pašmāju profesoriem, atsaucoties uz kādu pētījumu, dalījās ar viedokli, ka vitamīni nevis paildzina dzīvildzi, bet atsevišķos gadījumos pat mēdz to samazināt, piemēram, ja runa ir par A vitamīna lietošanu. No vienas puses – patiešām, viņam ir taisnība, turklāt šādi pētījumi par mākslīgajiem vitamīniem tika izstrādāti jau divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Taču, ja runa ir par dabīgajiem jeb naturālajiem, dabā atrodamajiem vitamīniem, tad tā nav taisnība. Ir jāsaprot, ka vitamīnu vērtību nosaka bioloģiskā pieejamība, tas, cik lielā mērā organisms ir spējīgs tos uzņemt un iekļaut savā enerģētiskajā vielmaiņā. Mākslīgi ražotie vitamīni diemžēl pārsvarā ir organismam bioloģiski nepieejami. Viens uzskatāms piemērs ir C vitamīns jeb askorbīnskābe. C vitamīnam eksistē gandrīz simts tūkstoš dažādu ķīmisko formulas formu. Formula ir viena: oglekļi, skābekļi, ūdeņraža atomi, bet tam, kā šīs molekulas telpiski izvietojas, ir pat līdz simts tūkstoš variantu. Turklāt no visa šī milzīgā klāsta tikai apmēram piecpadsmit ir tā saucamās bioloģiski aktīvās formas, tās, ko organisms spēj izmantot savā labā. Secinoši – tam C vitamīnam, ko pērkam aptiekās, ir bioloģiski neaktīva forma. Pat ja viņš uzsūcas organismā, tikai neliela daļa tiek izmantota. Lai iegūtu kādu jūtamu efektu, mākslīgais C vitamīns būtu jālieto ļoti augstās devās, bet tas ir saistīts ar nevēlamām komplikācijām, akmeņu veidošanos, nieru iekaisumiem u.c., kas nav raksturīgi naturālajiem vitamīniem. Tāpēc dabīgos uztura bagātinātājus lietot noteikti vajag, tie patiešām paildzina dzīvildzi un stiprina noturību pret dažādām slimībām. Tikai jāatceras, ka dabīgie vitamīni ir jālieto savlaicīgi. Tās ir vielas, kas nepieciešamas tūlīt – noteiktu bioķīmisku procesu normālai darbībai. Ikkatrā sekundē mūsu organismā norit daži miljoni šādu reakciju. Līdz ar to vitamīni jāuzņem regulāri un nepārtraukti, arī vasarā.

 

Piedāvājumu klāsts ir milzīgs. Kā zināt, kuri naturālie vitamīni ir vairāk vērtīgi, kuri – mazāk?

Protams, Google mūsdienās var atrast gandrīz visu informāciju. Bet, ja runa ir par situācijām, kad nepieciešams ārstēt kādas konkrētas slimības, es tomēr iesaku griezties pie speciālista, kurš šo nozari pārzina. Runājot par naturālajiem preparātiem, ražotāju ir vairāk nekā 500, pat pie 1000, taču kvalitāte visiem nav vienāda, ne visi saražos labu preci, tāpēc speciālista viedoklis ir būtisks. Es pats strādāju tikai ar trim, četriem ražotājiem, kuri ir atrodami tā saucamajā Top 8. Tie ir ražotāji, kuri garantē produkta tīrību, kvalitāti un atbilstošu koncentrāciju. Šādus preparātus var pat pielīdzināt zālēm, un par to efektivitāti esmu pārliecinājies praksē.

 

Cik svarīga ir produkta koncentrācija?

Ļoti svarīga. Naturālie preparāti mums palīdz uzņemt vielas ātrāk un lielākā koncentrācijā, nekā tās sastopamas dabā. Piemēram, tīri fiziski mēs nevaram apēst vismaz ½ kilogramu parastā kurkumas pulvera dienā, bet, lietojot koncentrātu, tās būs tikai 3 kapsulas dienā. Runājot par to pašu kurkumu, kas ir ļoti vērtīgs produkts, jāņem vērā, ka to var uzņemt ne tikai pulvera veidā, bet arī, piemēram, dzerot kurkuma sulu. Taču iedarbība nebūs identiska! Sula darbosies mazliet atšķirīgāk nekā tīrs pulveris. Kas ir labāk konkrētajā brīdī, jāskatās pēc esošajām problēmām. Tikpat nozīmīgs faktors ir, kad kurkuma tiek lietota – tukšā dūšā, ēšanas laikā vai pēc ēšanas. Starp citu, tikai salīdzinoši nesen uzzināju, ka Latvijas mellenēs ir klātesoša aktīvā viela, kuras koncentrācija ir visaugstākā, salīdzinot ar citu reģionu mellenēm. Tas ir iemesls, kāpēc mūsu mellenes ir pieprasītas eksportā uz Ķīnu un Japānu dažādu medicīnisko preparātu izgatavošanai. Jā, izrādās, ka Baltijas reģionu mellenēm piemīt īpašs antioksidantu koncentrācijas līmenis!

 

Vai organisms pie šāda veida preparātiem pierod?

Ir, pie kuriem organisms pierod, ir, pie kuriem nepierod. Piemēram, organisms nevar pierast pie vitamīnu uzņemšanas, jo tie visu laiku tiek patērēti. Bet ir dažādi preparāti, piemēram, probiotiķi, zarnu mikrofloras preparāti, pie kuriem organisms var pierast. Turklāt zarnu trakta mikrobioms (zarnās mītošo mikroorganismu kopums) ļoti spēcīgi nosaka cilvēka imunitātes veidošanos. Zinātnieki pat iedala visā pasaulē sastopamos trīs zarnu mikrobioma tipus, un katram mikrobiomam ir raksturīgs savs zarnu baktēriju kopums. Tā, lūk. Tāpēc ļoti bieži sanāk tā, ka vienam der vienas baktērijas, viena tipa jogurti, ko viņš apēd, bet otram pavisam citas baktērijas.

 

Kā uzzināt sava mikrobioma tipu?

Vienkāršākais veids – pieredzes ceļā. Mikrobiomus var arī noteikt, bet tās ir dārgas analīzes. Runājot par ceļošanu, katram reģionam tomēr ir raksturīgas savas baktērijas, kas tiek izmantotas skābpiena produktu gatavošanā (sieri, sviesti, dzērieni, jogurti utt.), un ne vienmēr mūsu organismam tās būs tās labākās. Bet to, kāda būs reakcija, varam noskaidrot pieredzes ceļā. Vēl eksistē dažādas izvērtēšanas metodes, kur tiek mērīti elektriskie potenciāli: elektronu diagnostika, pretestību mērīšana. Jā, arī ar elektriskā lauka izmaiņām mēs varam ietekmēt savu imunitāti, mainīt, piemēram, organisma viedokli saistībā ar alerģijām un dažādām saslimšanām.

 

Kādas vēl vērtīgas metodes piekopjat pats un kādas iesakāt saviem pacientiem?

Pavisam drīz pie manis praksē vairāk sāksim nodarboties ar mūzikas terapiju: pacientiem procedūru laikā tiks pieskaņotas zināmas skaņu frekvences. Vēl sāksim pielietot refleksoterapiju, kas ir masāža, iedarbība uz noteiktiem punktiem pēdu un plaukstu refleksu zonās. Ar šo metožu palīdzību panāksim labāku antibiotiku, dažādu zāļu, arī antioksidantu iedarbību utt., tāpat mazināsim sāpes, sāpju sindromus, stresus konkrētos ķermeņa reģionos, muskuļu savilkumus. Arī par teipiem kādreiz domāju – nu ko tad tā strēmelīte var tādu izdarīt? Bet, kad dzīvē pašam nācās izbaudīt, ko nozīmē teipošana, mans viedoklis mainījās. Ja teips ir pareizi uzlikts, tad ar to vien, ka āda tiek nedaudz atrauta no muskuļa slāņa, jau pilnībā pietiek, lai konkrētajā reģionā uzlabotos asinsrite, limfātiskā attece, un pilnā sparā varētu notikt veseļošanās process.

Ir cilvēki, kuri vēl joprojām netic homeopātijai. Nesen vēl ar savu draugu, kurš ir veterinārārsts, runāju par to. Tajā pašā laikā ar homeopātijas palīdzību zirgam tiek izārstēts iekaisums, nelietojot antibiotikas. Arī lieli ragu lopi ar nopietniem iekaisumiem tiek izārstēti. Lopiem diez vai ir saprašana, ka tas, ko viņam dod, ir homeopātija. Tātad mūsu mazie brāļi uzskatāmi parāda to, ka nevajag ierobežoti skatīties uz dabu. Ir jābūt plašākam skatījumam, jo tas, ka mēs kaut ko nezinām, nedod mums tiesības apgalvot, ka tā nav.

 

Reizēm cilvēks izmēģina gandrīz visu, bet nekas nenostrādā… Kā to skaidrojat?

Galvenā atziņa ir tāda, ka jebkura metode darbosies tikai noteiktos apstākļos. Ja apstākļi iziet ārpus nospraustajām robežām, tad metode vairs nebūs efektīva. Piemēram, ar homeopātiju mēs varam iedarboties uz daudz ko, bet ja, piemēram, organismā attīstās vēzis un strauji progresē, tad diez vai ka homeopātija varēs daudz ko līdzēt, jo bioloģiskā lauka korekcijas robeža būs pārāk paplašinājusies. Līdz ar to vairs nevarēsim iedarboties pietiekami efektīvi un ilgtermiņā.

 

Cik ļoti tas, ko domājam un kādu dzīvesveidu dzīvojam, ietekmē organisma imūno sistēmu?

Lai stiprinātu savu imunitāti, ļoti liela nozīme ir arī nervu sistēmas šūnām. Šo šūnu funkcionēšanas veselīgums būs saistīts ar labu imunitāti – tieši vai netieši. Secinoši, lai būvētu labu imunitāti, ir jābūt labam psiholoģiskajam komfortam, un, lai to saprastu, ir jāmēģina sevī ieklausīties. Ļoti svarīga ir arī normāla atpūta, atbilstošs darba ritms, patīkami līdzcilvēki. Tas viss ir vajadzīgs. Šajā stresainajā mūsdienu laikmetā ir jāmāk sevi pasargāt. Ir jāstāv uz pareizās takas. Līdzsvaru atrast ir patiešām liela māksla.

 

 

Arī zinātnē – falsifikācijas? Skaidro Dr. Līcītis

Savulaik pamanīju kādu pētījumu, kas tika veikts, ja nemaldos, 2005. gadā Amerikā. Studenti bija pētījuši jautājumu: kā veidojas atziņas medicīnā? Izrietošais secinājums bija, ka līdz 80% atziņu medicīnas nozarē veidojas no kādu autoritāšu izteikumiem, un cilvēki laika gaitā šos izteikumus pieņem kā aksiomas (aksioma – izteikums, ko bez pierādījumiem pieņem kā patiesu). Sanāk, ka tikai 20% atziņu balstījās uz zinātniski iegūtiem pētījumu rezultātiem.

Te vēlos vērst uzmanību arī uz to, ka zinātnē tiek uzskatīts: ja ir izteikts kāds apgalvojums, tad tam jābūt obligāti atkārtojamam. Piemēram, ja laboratorijā ir veikts atklājums, tad tam jābūt atkārtojamam arī citās laboratorijās, tikai tad tas tiek pieņemts kā pierādīts fakts. Pavisam nesen, pagājušā gada decembrī, Austrijā pabiju zinātniskajā konferencē, kur tika skatīta tēma par cilmes šūnu nozīmi onkoloģijā (vēršot uzmanību uz to, ka vēzis patiesībā nav mono, bet gan multifaktoriāla saslimšana, kur iesaistās dažādas organisma sistēmas un imūnās sistēmas regulācijas mehānismi). Tur viens no ievērojamākiem imunologiem pasaulē vēlreiz pacēla jautājumu par to, kā veidojas atziņas medicīnā, sakot, ka arī onkoloģijā apmēram 80% ir neatkārtojami fakti. Tātad pat zinātne ir pilna ar dažādām falsifikācijām. To nosaka gan ekonomiskie faktori, gan varaskāre un godkāre. Diemžēl tā tas ir. Tāpēc ir ļoti kritiski jāpieiet dažādiem izteikumiem. Jādomā līdzi, jāieklausās patiešām zinošos speciālistos, savas nozares profesionāļos, un jāiedziļinās arī pretējos viedokļos, lai saprastu, kas ir kas.

///

intervija publicēta: ŽURNĀLA TAKA 2019.GADA PAVASARA NUMURA arhīvs, sagatavoja: Dagnija Millere-Balandīna

pateikties par šo interviju Tu vari IEGĀDĀJOTIES KĀDU NO ARHĪVA numuriem: zurnals.taka@gmail.com

Jums var arī patīk