Intervija ar Simonu Orinsku. Ko par mums stāsta kustības?

/Žurnāla “Taka” arhīvs, 2017.gada februāris, autore: Dagnija Millere-Balandīna/

Ķermenis nemelo. Bieži vien ķermeņa valoda ir daudz patiesāka nekā izteiktie vārdi, aiz kuriem mēdzam slēpties. Ķermeniskie ieradumi un izpausmes spēj atklāt pat visslēptākās nianses – mūsu pagātnes pieredzi, pārdzīvojumus, arī pašreizējās domas, nolūkus un nospraustās robežas. No savas esības nenoslēpties. Bet cik daudzi no mums zina, ka caur kustību varam sevi arī dziedināt?
Sertificēta deju un kustību terapeite, supervizore SIMONA ORINSKA bakalaura un maģistra grādu mākslās ieguvusi Latvijas Kultūras akadēmijā, pēc tam pievērsusies studijām Rīgas Stradiņa universitātē, kur iegūts otrs maģistra grāds veselības aprūpē, kā arī mākslas terapeita profesionālā kvalifikācija – ar specializāciju deju un kustību terapijā. Terapeite, pasniedzēja un nu jau arī savas mākslas terapijas un mākslas centra „MĀ TELPA” izveidotāja Simona sarunā stāsta, kā caur deju un kustību varam palīdzēt sev tapt apzinātākiem un veselākiem.

– Par ko vēlējies kļūt, kad biji maza? Izsapņotais piepildījās?
– Bērnībā daudz laika pavadīju, lasot grāmatas, zīmējot, rakstot dzejoļus un nodarbojoties ar sportu. Taču viens no maniem iemīļotākajiem hobijiem bija kustību improvizācijas – drāmas, kuru ietvaros vienatnē dejoju ar pašas radītiem tēliem, izdzīvoju dažādas situācijas un ieklausījos mūzikā. Tagad, atskatoties pagātnē, saprotu, ka tam bija kā radošs, tā terapeitisks potenciāls, jo neapzināti meklēju izeju no emocionāli saspringtās ikdienas. Mācījos tajā pašā skolā, kur vecāki strādāja par skolotājiem, un tas man radīja milzīgu spriedzi – vērtējums no viņu un apkārtējo puses bija daudz stingrāks. Tādējādi dabiskā veidā – neapzināti, intuitīvi – sāku meklēt ceļu, kas var palīdzēt pašsaglabāties, nezaudēt iekšēju vienotību.
Interesanti, ka bērnībā vēlējos kļūt par balerīnu, vecmāti vai mazu bērnu dakterīti. Liktenis apmeta loku, un es patiešām savā ziņā kļuvu gan par vienu, gan otru, kaut arī šie bērnības sapņi realizējās nedaudz citās profesijās. Šobrīd manu identitāti veido divi virzieni – māksla kā terapija (deju un kustību terapija) un māksla kā radoša izpausme (kustību māksla, performance). Šos abus jēdzienus profesionāli nošķiru, taču jāteic, ka abi visnotaļ palīdz ikdienas darbā un ir svarīgi man kā personībai.
– Fiziskā ķermeņa un psihes mijiedarbība – cik tā nozīmīga?
– Kustība ir dzīvība. Tā ir viena no pirmajām funkcijām, kas attīstās jaundzimušajam vēl mātes vēderā. Ķermenis ir kā senas pieredzes krātuve. Psihes, apziņas un ķermeņa mijiedarbību var ilustrēt ar šādu ainu: kad esam priecīgi, mūsu ķermenis reaģē – mugurkauls iztaisnojas, krūškurvis nedaudz izplešas, smadzenēm piekļūst vairāk skābekļa, asinsrite paātrinās. Jūtamies labāk. Toties, kad esam noguruši, skumji vai saspringti – pleci sagumst, elpošana kļūst lēnāka un krūškurvis sašaurinās. Lai dzīve būtu pēc iespējas pilnvērtīgāka un mēs justos savā ķermenī labāk, ir svarīgi šos procesus apzināties. Tātad – ķermeņa apzinātība ir ceļš uz labsajūtu. Mēs paši varam ietekmēt to, kā jūtamies. Šobrīd ļoti strauji attīstās neiropsiholoģija, kas šos procesus pēta. Piemēram – kā strādā psihoterapija. Tās laikā klienta un psihoterapeita smadzenes saskaņojas, un tas rada šo terapeitisko efektu. Smadzenes spēj saskaņoties, sakārtoties, pieskaņoties tam ritmam, kurš ir attīstītāks, pareizāks.
– Vai, ietekmējot un kontrolējot savas kustības, patiešām varam mainīt apziņā notiekošo?
– Mūsu smadzenēs veidojas neironu ceļi, kas ar laiku sāk reaģēt vienā noteiktā veidā. Par to var plašāk lasīt nesen latviski tulkotajā Daniela Sīgela grāmatā „Apzinātība”. Piemēram, ja atrodamies iepriekš nepieredzētā situācijā, lielākoties prognozējam sliktu rezultātu vai iekrītam jūtās vai domās, kuras nespējam savaldīt. Deju un kustību terapijas procesā, apzinoties šos stāvokļus, pamazām varam sākt veidot jaunus neironu ceļus, un kustība tam var būt ļoti palīdzīga.
– Deju un kustību terapija ir veselības aprūpes virziens.
– Jā, šī terapija Latvijā eksistē jau 10 gadus, un pieejamas ir ne tikai individuālās nodarbības, bet arī darbs grupās. Tomēr jāņem vērā, ka tas nav process, ko var paveikt vienatnē – mājas apstākļos. Protams, mājās varam izdejoties, izkustēties, izpaust emocijas, bet tā nebūs terapija. Daļēji tam var būt terapeitisks efekts, taču deju un kustību terapija stājas spēkā tad, kad veidojas terapeitiskas attiecības. Tas ir tāds īpašs attiecību veids starp terapeitu un klientu. Terapeita spēkos ir pasniegt nepieciešamos instrumentus, aktivizēt jautājumus, noteikt ceļu un virzību, kā risināt aktuālos jautājumus un atvērties. Deju un kustību terapijā pastāv kustību novērošanas instrumenti, ar kuru palīdzību var sekot līdzi klienta kustību amplitūdas plašumam – tam, kuras kustības biežāk atkārtojas, vai ir viegls vai smags ķermeņa svars un citas nianses. Viss tas palīdz izdarīt noteiktus secinājumus. Taču pats svarīgākais ir paša klienta stāstījums par piedzīvoto.
– Vai, uzsākot šo terapiju, ir jārēķinās ar ilgtermiņa kursu?
– Mazākais ieteicamais cikls ir 10 sesijas, taču katru gadījumu izskatu individuāli. Ir jautājumi, kurus var risināt īsākā laika posmā, bet nereti vajadzīgs arī ilgtermiņa apmeklējums. Cilvēks terapijai nobriest diezgan lēni, lielākoties tas tomēr nav spontāns lēmums. Jauns solis, jauna pakāpe, uzdrošināšanās kaut ko mainīt – tas tomēr nav cilvēkiem raksturīgi. Mēs labprātāk dzīvojam savā ierastajā vāveres ritenī, jo vienkārši tā ir pierasts, pat ja ir grūti. Tomēr iesaku reizēm paraudzīties uz savu dzīvi no malas un godīgi izvērtēt – varbūt tomēr kaut kas jāmaina? Varbūt šajā ikdienišķajā ritenī ir lietas, kas man nemaz nav vajadzīgas un tikai traucē?
– Cik gara ir sesija? Kas tieši tur notiek?
– Pieaugušajiem sesija ilgst vienu stundu. Bērniem tā var būt arī pusstunda, it sevišķi, ja tie ir hiperaktīvi bērni. Tomēr pārsvarā tas ir 45 minūšu formāts – bērniem un pusaudžiem. Sesija sākas ar ievadpārrunām, ļoti sabalansētu iesildīšanos (kas piemērota klienta vēlmēm un vajadzībām), pēc tam seko radošais cikls – izvirzītās tēmas daļa, kur terapeits, izejot no klienta aktualizētās problēmas, piedāvā iespējamos risinājuma veidus – darbu ar rekvizītiem, zīmēšanu, ķermeniskās izpausmes u. c. Ļoti svarīgi, ka tikšanās noslēgumā klients ar terapeitu pārrunā nupat sesijā notikušo. Tiek pieslēgta kreisā smadzeņu puslode, tādējādi cilvēks apkopo un izrunā to, kā viņš terapijas procesā jutās.
– Izklausās mazliet pēc psihoterapijas…
– Jā, tikai deju un kustību terapijā mēs prātam pieslēdzam vēl arī ķermeni – ķermeņa valodu, ķermeņa intelektu un ķermeņa atmiņas. Tas ir ļoti būtiski, jo pat viens pieskāriens var atsaukt atmiņā, piemēram, bērnībā piedzīvotu vardarbību, kas citādākā veidā, ļoti iespējams, nebūtu uzpeldējusi apziņā. Tomēr Latvijā deju un kustību terapija tomēr netiek saukta par psihoterapiju. Mēs pārstāvam deju un kustību terapiju, mākslas terapiju, jo tā to nosaka apmācību formāts. Lai gan, cik zinu, piemēram, Anglijā tā tiek definēta kā dance and movement psychotherapy jeb deju un kustību psihoterapija.
– Balstoties praksē – kādas ir aktuālākās problēmas katrai vecuma grupai?
– Tas ir ļoti individuāli. Ja raugāmies kopumā, tad bērnu svarīgākie uzdevumi ir mācīties komunikāciju ar citiem bērniem un pieaugušajiem, sajust savas fiziskās un emocionālās vajadzības, attīstīt domāšanu. Pusaudžu galvenais uzdevums ir separācija jeb atdalīšanās no vecākiem, savas autonomijas un identitātes veidošana, jaunības posmā – partnera meklējumi. Toties pieaugušie bieži meklē izeju no stresa, kopējās dzīves izjūtas uzlabošanu, atbalstu krīzes situācijās un citās grūtībās. Dažādiem vecumposmiem ir dažādi dzīves uzdevumi un vajadzības.
Deju un kustību terapija var palīdzēt šajās grūtībās un meklējumos. Piemēram, ja bērnam ir problemātiski komunicēt ar līdzaudžiem, var noderēt deju un kustību terapijas grupas bērniem, kur tiek apgūtas prasmes klausīties, būt daļai no grupas un veidot dialogu. Pusaudžiem var noderēt māka izjust savas ķermeņa robežas, apzināties dažādās jūtas, kas saistās ar straujām izmaiņām ķermenī un saskarsmē ar citiem. Pieaugušajiem deju un kustību terapija var sniegt atbalstu krīzēs, izvēles situācijās, arī tad, ja ir grūtības izpaust sevi ķermeniski un pastāv dažnedažādas somatiskas reakcijas, ja pārdzīvotas traumas utt.
– Tu esi specializējusies arī darbā ar bērniem, kuriem vērojami autiskā spektra un attīstības traucējumi. Cik grūts ir šāds darbs? Vai piedzīvo arī iedvesmojošus momentus?
– Kā jebkurā darbā, tajā ir gan prieks un gandarījums, gan emocionāli sarežģīti brīži. Daudz domāju par vecākiem un to, kā viņus atbalstīt, jo tieši viņi ir kopā ar bērnu 24 stundas diennaktī, sekojot līdzi ļoti atšķirīgām vajadzībām (piemēram, bērniem ar autisko spektru parasti ir īpaša ēdienkarte, viņi var negaidīti reaģēt uz skaņām un smaržām, var būt nopietni traucēta runa vai attīstība kopumā; bieži vien šie bērni ir ar vāji attīstītu empātiju un saskarsmes prasmēm, ir situācijas, kad viņi it kā neredz vecākus utt.). Tāpēc vislielāko gandarījumu sniedz vecāku refleksijas, kad viņi redz uzlabojumus, kā arī brīži, kad bērns negaidīti reaģē citādāk, kā ierasts. Piemēram, strādāju ar puisi, kurš nekad neveidoja acu kontaktu, vienmēr sarunājās ar mani caur trešo personu. Pēc ilgstoša darba vairāku mēnešu garumā viņš negaidīti nodziedāja man dziesmu, kas sākās ar vārdiem: „Cik labi, ka tu esi pasaulē…” Tas bija ļoti emocionāls mirklis, jo bērns spēja savas jūtas izpaust tikai šādā veidā – caur dziesmu. Tātad deju un kustību terapija var sniegt bērnam atbalstu un izjūtu, ka viņu kāds saprot, uzklausa un ir gatavs palīdzēt. Tieši tāds ir priekšnoteikums bērna veselīgai attīstībai.
– Vai bērns šādu veselīgu atbalstu gūst arī tad, ja atrodas līdzīgu bērnu sabiedrībā?
– Diemžēl tādā gadījumā vajadzīgais efekts tomēr netiek sasniegts, jo arī pārējie bērni ar šādiem traucējumiem ir visai nekontrolējami. Mēs visi ļoti subjektīvi un ierobežoti raugāmies uz lietām un parādībām, kas notiek mums apkārt, izejot no savas mazās pieredzes. Un autisti vēl jo šaurāk raugās uz notiekošo, turklāt viņi arī fiziski ir daudz vairāk ierobežoti. Tāpēc svarīgi, ka pretī atrodas cilvēks, kurš saprot, ko viņš dara, šajā gadījumā – terapeits. Tad tas ir apzināts process, un efekts ir terapeitisks.
– Kāpēc cilvēki reizēm kaunas dejot?
– Tas ir jautājums par pašvērtējumu. Aktivizējas bažas – kā es izskatīšos? Kā jutīšos? Vai būs gana labi? Vai es pareizi kustēšos? Tie ir tādi vērtējoši jautājumi, kas apstādina dabisko kustības plūsmu. Bieži vien tas saistīts ar indivīda superego, kas ir mūsu morāle, iekšējie vecāki un skolotāji. Iespējams, kādam kādreiz ir pateikts, ka viņš ne tā kustas un nekad nekļūs par dejotāju. Šie vārdi iesēžas atmiņā un vajā (neapzinātā līmenī) visas dzīves laikā, tāpēc ir grūti brīvi kustēties. Turklāt ķermenis ir ļoti intīma un personiska lieta, tāpēc nereti šķiet – kā gan tagad varēšu kaut ko parādīt citiem no sevis, atklāt savas emocijas, kaisli, dusmas, bēdas vai prieku? Ja cilvēkam ir grūtības ar emociju izpaušanu, visticamāk, arī brīva kustēšanās tik viegli nevedīsies. Tas viss ir savstarpēji saistīts. Katram klientam, kad meklējam kauna cēloņus, tur apakšā slēpjas savs stāsts, taču tas, ko varu ieteikt ikvienam – pievērsiet uzmanību sev un sava ķermeņa izjūtām! Kas notiek jūsu ķermenī? Kāpēc tas tā reaģē? Kāpēc ir tik grūti publiski kustēties? Pavērojiet savu ķermeni, arī emocijas un domas, kas ir klātesošas šādos brīžos.
– Kāpēc jūtamies tik neomulīgi, atrodoties pārpildītā sabiedriskajā transportā?
– Tā ir viena no deju terapijas tēmām – personiskā robeža jeb kinesfēra, kas mums katram ir citādāka. Runa ir par telpu, kurā cilvēks jūtas ērti, viņa privātā telpa – gan fiziskā, gan emocionālā nozīmē. Vienam šī telpa būs ļoti maza, tuvu pie ķermeņa, kur pierasts, ka visu laiku kāds nāk iekšā, vai arī cilvēks vienkārši nespēj šo telpu nosargāt, piemēram, vardarbības gadījumā. Citam tā būs milzīgi plaša telpa, gandrīz vai bez robežām, kas arī ne vienmēr ir psihiski veselīgi. Šīs atšķirības liecina par konkrētu cilvēka tipu, un katrs gadījums ir jāskata individuāli. Sabiedriskajā transportā, protams, ir dabiski, ka mēs izveidojam tādu kā aizsardzības pozīciju, jo tā nav ierasta lieta – atrasties tik tuvu svešiem cilvēkiem, tāpēc katrs indivīds cenšas nosargāt savu intimitāti – norobežojoties un distancējoties.
– Runājot par pāru dejām – sievietes arvien retāk spēj ļauties un nodot grožus jeb tiesības vadīt vīrietim…
– Lielākoties tas saistīts ar cilvēka sievišķo – vīrišķo būtību. Mūsos katrā ir gan sievišķā, gan vīrišķā daļa. Un, ja vīrišķā daļa, kuru simbolizē vadīšana, mērķtiecība un vara, sievietei ir ļoti aktīva un pārmāc sievišķo pusi, viņa nespēj ļauties virzībai, jo tādā situācijā jūtas apdraudēta. Iedziļinoties pagātnes notikumos, nereti atklājas, ka ģimenē tā tas bijis visās paaudzēs – vadību vienmēr uzņēmušās sievietes. Pavisam dabiski, ka meita šo modeli neapzināti pārņem un pieaugušā vecumā sāk virzīt un vadīt arī savu vīrieti. Tas, cik tas ir veselīgi, jau ir cits jautājums.
Arī es pati redzu savas dzimtas sievietēs šo vīrišķo spēku. Pirms kāda laika veidoju izrādi ar nosaukumu „Vilcene”, kur tieši pētīju mammas un vecmāmiņas tēmu. Diemžēl jāatzīst, ka padomju laika ietekmē tika pārcirsta saikne. Tur apakšā ir ļoti daudz dusmu, arī manī pašā – pret iepriekšējo paaudžu sievietēm. Par to, ka viņas nav mums iemācījušas šo sievišķīgo ļaušanos, kas arī viņām bija liegta.
– Bet ko varam iesākt šeit un tagad, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti? Piemēram – kā atbrīvoties no stresa?
– Stress ir organisma reakcija uz emocionāli spēcīgu kairinājumu. Pastāv divi stresa veidi – ikdienas stress un distress. Ja ikdienas stress ir nepieciešams organisma pilnvērtīgai funkcionēšanai (piemēram, pāreja no horizontāla uz vertikālu stāvokli), tad ilgstoša stresa jeb distresa rezultātā bieži rodas nomāktība, sasprindzinājums, viegla aizkaitināmība, parādās arī nezināmas izcelsmes somatiskas reakcijas – galvassāpes, vēdera sāpes, izsitumi, alerģijas utt. Mūsu ķermenis tā reaģē uz pārslodzi, tāpēc ir svarīgi nepalaist garām pirmos impulsus.
Lai mainītu lietas uz labo pusi, vispirms vajadzētu apzināties stresa izraisītājfaktorus (kādam tas būs darbs, citam personiskā dzīve, vēl kādam veselības problēmas), kā arī jāsāk pievērst uzmanība savām emocionālajām un fiziskajām vajadzībām. Stresa situācijās ļoti palīdz elpošanas novērošana, jo tā ir saistīta ar jūtām. Kādam var noderēt meditāciju prakse. Svarīga ir fiziskā ķermeņa apzināšanās, iezemētība, iekšējo impulsu sajušana, jo ķermenis ir pavisam reāls!
– Kāds būtu tavs novēlējums Takas lasītājiem?
– Esiet patiesi pret sevi un citiem! Sekojiet savai sirdsbalsij, nevis prāta konstrukcijām.
Katrs esam unikāls ar savu dzīves pieredzi un atziņām.
Nebaidieties ticēt un realizēt savus sapņus! Ja tam būs jānotiek, tad pasaule patiešām sadosies rokās!

Simona Orinska iesaka
Divas noderīgas metodes stresa mazināšanai
• Drošās vietas vizualizācija. Šī vieta ir jāatrod, un tam jāvelta laiks. Vispirms jāatrod ērta ķermeņa poza, jāpievērš uzmanība elpošanai, ķermeņa sajūtām. Tad jāaizver acis un jāiedomājas kāda vieta, kur jūtaties droši, ērti un aizsargāti. Tā var būt reāla vieta, bet var būt arī izdomāta (daba, pilsēta, māja utt.). Pavērojiet – kur jūs atrodaties šajā telpā? Kādā ķermeņa pozā? Vai tur ir skaņas, garšas, pieskārieni, noteiktas krāsas? Pēc tam ir laiks atrast enkuru jeb zīmi (piemēram, labās rokas pirkstu saskaršanās vai kas cits), kas stresa situācijā ļautu jums atkal atgriezties šajā drošajā vietā. Tādējādi ir pieejams resurss, kas stresa momentos sniedz jums iespēju just drošību un mieru, tātad arī mazināt stresu.
• Ķermeņa skenēšana. Mierīgi, ērti apsēdieties vietā, kur nav daudz cilvēku. Izejiet bez steigas cauri savām tābrīža ķermeniskajām sajūtām, piemēram – kas notiek jūsu pēdās, ceļos, gurnos, diafragmā, krūšu daļā, plecos? Varbūt ir mazliet paātrināta sirdsdarbība? Varbūt kuņģis raujas čokurā? Svarīgi ir apzināties, kas notiek – gan sajūtu līmenī, gan emocionāli. Satraukums? Spriedze? Bailes? Nedrošība vai kas cits? Arī kognitīvajā līmenī – kādas domas nāk prātā? Būtiski ir to visu ievērot, taču speciāli nekas nav jādara. Šī apzināšanās palīdz mazināt cilvēkā esošo haosu. Piemēram, dažādos afekta stāvokļos ļauj pievērsties realitātei – kas notiek tieši šobrīd, šeit un tagad – ar pašu indivīdu un apkārtējo pasauli. Bet vispirms noteikti jāsāk ar sevi.

Izmēģiniet dejas, noskaidrojiet, kas jums patīk, un aktualizējiet vajadzīgo enerģiju!
• Vēderdejas – aktivizē sievišķo daļu, kustības, kas saistītas ar reproduktīvajiem orgāniem.
• Pāru dejas – deja ir ļoti intīms process, kas nereti uzrāda visas pāra grūtības un arī resursus. Jabkurā procesā parasti ir konflikta fāze. Ja to izdodas atrisināt, tam seko jauns, saliedēts posms.
• Tango – ļoti jūtīga deja, kas aktualizē ieklausīšanos partnerī un partnerattiecības jautājumus kopumā.
• Flamenko – aktivizē pašapziņu, sevis pozicionēšanu un pierādīšanu.
• Improvizācijas deja – aktualizē emociju izpaušanu, kā arī sava individuālā ritma, dejas valodas un formas meklējumus.
• Kontaktimprovizācija – dejas ideja cēlusies no austrumu cīņām. Aktualizē jautājumus par kontakta veidošanu.
• Biodeja – metode, kas palīdz aktivizēt agrīno pieredzi, ja ir tāda nepieciešamība.
• Buto deja – japāņu kultūrā cēlusies deja. Kā avangarda kustība radusies Japānā 20. gs. 60. gadu beigās. To mēdz dēvēt par tumsas deju jeb stampājošo kāju deju. Transformācijas deja, kas izceļ dzīves un nāves jautājumus. Reizēm buto elementi tiek izmantoti arī deju un kustību terapijas praksē, ja tiek skartas eksistenciālas tēmas. Vairāk gan tas notiek mākslinieciskos nolūkos. Šobrīd jebkurš aicināts pievienoties atvērtai buto grupai, kas notiek pirmdienu vakaros „MĀ TELPĀ”.

foto: Jānis Deinats

Jums var arī patīk