Intervija ar Lindu Vītoliņu, – “Pirmais, ko dvēsele vēlas, atnākot uz Zemes, ir pieredzēt lietas fiziski.”

LINDA VĪTOLIŅA ir skolotāja un „Sirds siltuma” darbnīcas izveidotāja, kas palīdz priekšlaicīgi dzimušajiem bērniņiem. Linda jau kopš mazotnes redzējusi dažādas vīzijas un sarunājusies ar savu „onkuli”, kuru dzirdējusi tikai viņa pati. Viņa noteikti nevēlas tikt ielikta rāmjos, saucot sevi par dziednieci vai mediju. Viņa ir vienkārši Linda, kura palīdz cilvēkiem un dvēselēm iegūt iekšēju mieru.

– Kāda bija tava bērnība?

– Augu diezgan kristīgā ģimenē. Ar reliģiju vairāk aizrāvās mamma. Tāpēc tādas lietas, kā enerģijas, esība un gari bija kaut kas neeksistējošs. Tagad atceros, kad man bija trīs vai četri gadi, es sēdēju gultā un redzēju dažādas skaitļu kombinācijas, kas nemitīgi mainījās un griezās. Ilgi pie sevis domāju, kas tas tāds ir? Jo tajā vecumā pat īsti nezināju, kas tie skaitļi vispār ir. Tie tik ātri kustējās, ka nespēju tiem izsekot. Tas radīja diezgan lielu stresu, jo es kā mazs bērns nespēju izskaidrot to, kas ar mani notiek. Tas atkārtojās vairākas reizes, dažkārt līdz pat tādai stadijai, kad vienkārši paģību. Pieaugušie teica, ka man rādās murgi. Maziem bērniem sapratne par pasauli ir krietni vien lielāka nekā pieaugušajiem ar savu prātu. Bet sabiedrība uz viņiem skatās kā uz neadekvātiem, maziem kvēveļiem tikai tāpēc, ka viņiem ir maziņš ķermenītis.

 

– Kā tu sāki komunicēt ar citām būtnēm?

– Kad man bija septiņi gadi, sapratu, ka ir jāmeklē Dievs. Nevaru teikt, ka dzirdēju balsis, to drīzāk varētu raksturot kā radio frekvences skaņu, kurā ik pa laikam iepinās kāds vārds. Tajā laikā saucu viņu par onkuli. Dzīvojām mājā, kurā bija mazgātava ar vienu izlietni un logu. Šī telpa man ļoti iepatikās, tāpēc diezgan bieži mēdzu tajā uzkavēties sarunās ar savu onkuli.

 

– Par ko tad jūs pļāpājāt?

– Par vis kaut ko. Kā bērns es daudz lietas nesapratu. Piemēram, kāpēc mamma dusmojās? Man ļoti interesēja arī zvaigznes un planētas, tāpēc mēdzu uzdot jautājumus par Kosmosu. Dažkārt, kad mamma sadusmojās, skrēju uz būcenīti un lūdzu savam onkulim, lai viņš man palīdz un izdara tā, ka mamma vairs nav dusmīga. Atceros, reizi, kad bijām sastrādājuši blēņas, nākot mājās zināju, ka tūliņ dabūšu trūkties, bet pārsteidzošā kārtā mamma bija smaidīga un neitrālā noskaņojumā. Sapratu, ka mans onkulītis tik tiešām ir palīdzējis.

 

– Tu kādam stāstīji par to, ko redzi un ko dzirdi?

– Ģimenē esam divi bērni – es un mans brālis. Ar brāli par šīm tēmām daudz runāt nevarēju, taču dažkārt viņam kaut ko pastāstīju. Arī ar vienaudžiem nespēju dalīties savās domās un emocijas. Sēdēju viena pati, un man bija labi. Līdz brīdim, kad vairs nespēju to sevī noturēt – man tas bija jālaiž vaļā vai dziļi sevī jānospiež. Tas jau bija tad, kad gāju skolā. Manī bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, jo visu laiku manī norisinājās iekšējā cīņa un dualitāte par to, kādai man jābūt. Sāku klausīties smago metālu, un brīnumainā kārtā šī mūzika man patiešām palīdzēja. Sāku draudzēties ar cilvēkiem, kurus arī saista šis mūzikas žanrs. Ar viņiem varēju parunāt par tēmām, par kurām ar parastiem cilvēkiem runāt nespēju. Viņi bija saprotošāki un sirsnīgāki. Metālisti no malas pozicionē sevi kā diezgan tumšu kompāniju, sāku domāt par to, kāpēc man jābūt melnai, lai justos kā es pati, kāpēc nevaru būt gaišā kompānijā. Īsāk sakot, lai mani neaiztiktu, bija jāsāk dzīvot normālā dzīve.

 

– Kā tas ir – „normālā”?

– Tā, kā sabiedrībā pieņemts: pabeidz vidusskolu, sāc strādāt, dibini ģimeni… Kad piedzima dēliņš, dzīvoju kā jau visi citi. Taču manī bija sajūta, ka neeksistēju un esmu tukša. Domāju, ka tā tam jābūt. Bet Visumam priekš manis bija citi plāni.

– Kas tad notika?

– Pirms pieciem gadiem pie manis atnāca mana meitiņa Lote, viņā ir pilnīgs Kosmoss. Kad paliku stāvoklī, zināju, ka vairs nebūšu tā Linda, kas līdz šim. Es nedrīkstu vairs stagnēt vienā un tajā pašā vietā. Kad Lote bija manā puncī, ar viņu telepātiski sazinājos. Mana meitiņa esmu es pati, jo viņa man ļauj būt. Viņa mani izrāva no miega, atgādinot to, ka tā nav mana patiesā būtība. Lai gan Svētais Gars jau nedod bērnus, viņa pie manis atnāca ļoti negaidīti, vārda vistiešākajā nozīmē. Arī tas, kā Lote nāca pasaulē bija ļoti neparasti. Bija dakteri, kuri teica, ka Lote nebūs dzīvotāja, bet Rīgā atradu foršus ārstus, kuri teica, ka viss būs kārtībā. Viņa piedzima un pati elpoja. Pirmais gads bija ļoti smags. Jau no dzimšanas viņa nesaprata, kāpēc cilvēki ēd? Viņa nedzēra un neēda, arī pašlaik ar ēdienu viņa ir uz jūs.

 

– Kā tu uz to visu raudzījies, kas ar tevi notika emocionālā ziņā šī gada laikā?

– Tas bija periods, kad atbrīvoju sevi no visa vecā, kas manī bija sakrājies. Protams, tas nebija viegli, manī krājās liela spriedze, jo man ar šo bērnu bija jātiek galā. Tāpēc sāku pati viņu ārstēt. Gāju uz pļavu un meitiņai vācu dažādas zālītes. Man sāka nākt informācija par to, kurus augus izmantot. Lotei mazai esot, ķermenītis bija diezgan asimetrisks – viena kājiņa bija garāka par otru. Sāku glaudīt viņas mazo ķermenīti un zināju, ka viņai viss būs kārtībā. Pieņēmu viņu tādu, kāda viņa ir, un tajā brīdi viss mainījās. Vadījos pēc savām sajūtām. Kad Lote bija maziņa, viņa mēdza skatīties augšā un smieties. Sāku domāt, kāpēc es nekā neredzu? Taču ar laiku sāku just šīs būtnes, kuras mums bija apkārt. Kad Lotei bija divi gadi, viņa mani iestūma meditācijā. Viņa nosēdās man blakus un teica: „Mammu, meditē!” Viņa man sēdēja blakus un meditēja kopā ar mani. Kopš tā brīža trīs mēnešus, pa astoņām stundām dienā nodarbojos ar meditāciju.

 

– Diezgan ilgi. Kādas pārmaiņas sevī sajuti?

– Sapratu, ka laiks neeksitē. Pirms ar mani sākās mans piedzīvojums, neizpratu īsti, kas ir dziedniecība. Manuprāt, mūsdienās šis vārds ir kļuvis tāds nedaudz novazāts un palietots. Tāpēc negribu teikt, ka esmu dziedniece, gaišreģe vai medijs. Labāk sauciet mani vienkārši Linda. Viss sākās ar dziedniecību. Mani, vārda vistiešākajā nozīmē sāka kratīt. Mani kratīja enerģija, kuru nespēju kontrolēt. Tā enerģija bija augsti spriegota. Sajūta tāda, kā dzirksteles lēkātu pa asinsvadiem. Manī bija tik augsts enerģijas līmenis, ka piecas dienas pēc kārtas man nenāca miegs. Pa nakti gaidīju, kad beidzot iestāsies gaisma un varēšu kaut ko darīt. Parastiem cilvēkiem no malas tas varētu izskatīties biedējoši, bet tajā pašā laikā sapratu, ka mana galva ir pilnīgi tīra. Un tas, kas ar mani notiek – tā tam jābūt, tas nav nekas slikts. Enerģija, kas caur mani gāja, bija tik spēcīga, ka nespēju to visu sevī saturēt. Man tas bija jālaiž ārā. Ļoti regulāri braucu uz mežu un atbrīvoju savu ķermeni. Visu šo laiku ar mani bija kopā mana draudzene Agita, un viņa arī bija pirmā, uz kuras „iztestēju” savas spējas. Ar kaut ko jau bija jāsāk. No manām rokām kā straume plūda ļoti spēcīgas enerģijas. Sākumā vispār nesapratu, ko ar to iesākt. Aptuveni nedēļu nodzīvoju mežā un darbojos ar savām rokām, pētīju kā, ko labāk darīt, kādu efektu tas atstāj uz otru cilvēku. Vadījos tikai un vienīgi pēc savām sajūtām. Uzreiz pēc tam arī sāku saņemt un tulkot informāciju no būtnēm un runāties ar mirušajiem.

 

– Kā tas notika?

– Meditēju un jutu kāda cita klātbūtni. Pašai bija diezgan grūti uzdot kādu jautājumu šai būtnei, taču zināju – ja man blakus būtu vēl kāds cits cilvēks, es varētu pilnīgi mierīgi caur šo būtni atbildēt uz viņa jautājumiem. Katrā ziņā laika gaitā ieguvu pieredzi, kas man palīdzēja saprast, kā strādāt ar to, kas manī attīstījies.

Pirmā saziņa ar mirušo notika ļoti interesantā veidā. Bija konsultācija ar vienu sievieti dziedniecības jautājumā, kura man vaicāja, kādā krāsā viņai krāsot istabas sienas? Man šis jautājums šķita diezgan uzjautrinošs, tāpēc nedaudz paķiķināju. Pēc brīža manā priekšā parādījās vīrietis, kuram bija šķirba starp zobiem un viņš visu laiku smējās. Nezināju, kā īsti rīkoties, teicu, ka manā priekšā stāv vīrietis, ko man darīt? Jo pirms tam sazinājos ar būtnēm, bet tagad manā priekšā stāv reāls cilvēks. Sāku saprast, ka tas ir mirušais. Šo vīrieti sāku raksturot pēc izskata, un izrādījās, ka klāt esošais vīrietis bija tās sievietes vectētiņš. Sāku komunicēt ar šo vīrieti, un viņš ar vīziju palīdzību man parādīja, kā ir nomirs, rādīja, kas ar viņu notika. Tas bija pirmais gadījums, kad pie manis atnāca kāds mirušais. Dīvaina sajūta. Jo pirms tam man šķita, ka mirušie ir kā zombiji, taču nē, viņi izskatās tāpat kā dzīvi cilvēki, tikai citi viņus neredz. Enerģija nebija pretīga.

foto no Lindas Vītoliņas personīgā arhīva

– Kāpēc dvēseles uzkavējas šeit, ko tās vēlas?

– Tā ir tikai mana pieredze, citiem varbūt tam ir citādāks izskaidrojums, bet es esmu iedalījusi viņus trīs dažādos līmeņos. Pirmajā līmenī uzturas dvēseles, kuras vēl ir piesaistītas Zemes dzīvei. Tā var būt piesaiste tuviniekiem vai tuvinieki ir piesaistījušies aizgājušajam un nelaiž viņu prom. Dažkārt dvēsele nav paspējusi kaut ko izdarīt un tāpēc šeit uzkavējās. Mēdz gadīties arī tā, ka dvēsele nesaprot, ka ir mirusi, vai cilvēks ir aizgājis strauji. Otrais ir līmenis, kurā dvēsele dodas uz mājām – gaismu. Ja pirmajā līmenī no mirušā var iegūt ļoti precīzu informāciju par viņa Zemes dzīvi, tad otrajā tas jau kļūst sarežģītāk, bet viņus tik un tā kaut kas pietur pie Zemes. Un trešais līmenis ir tīra gaisma, tās ir mājas. Saukt mirušos no tā līmeņa nemaz negribas, jo viņi ir kļuvuši par gaismu un pazaudējuši jel kādu identifikāciju ar fizisko pasauli. Tāpēc tie, kuri atrodas pirmajā līmenī, ir spējīgi sniegt ļoti precīzas atbildes uz jautājumiem. Protams, ir dvēseles, kuras uzreiz nokļūst trešajā līmenī, tā ir vislabākā aiziešana.

– Kāpēc dvēseles izvēlas dzīvot Zemes dzīvi?

– Lai gūtu pieredzi. Parasti ir tā, ka dvēsele pati izvēlas, kādu pieredzi viņa gūs. Piemēram, kas ir dualitāte? Dvēsele atnāk šeit, uz Zemes, un pilnībā izbauda to – es esmu tik forša, bet kāpēc uz ielas ir tik daudz pamestu sunīšu? Dvēsele sevī iekšēji izraisīs konfliktu par to, kas ir labs, kas ir slikts, tā vajag, tā nevajag. Protams, ka Zeme nav vienīgā vieta, kur dvēsele var sevi pieredzēt, ir vēl daudzas citas. Taču Zemes dzīve ir visinteresantākā, piesātinātākā, un te varam piedzīvot visplašāko emociju gammu. Prieks, mīlestība, bēdas, skumjas, sajūsma, apjukums… Te ir viss. Pirmais, ko dvēsele vēlas, atnākot uz Zemes, ir pieredzēt lietas fiziski. Un šī ir viena no retajām vietām, kur mēs varam pieskarties krūzītei un tā kļūst reāla.

 

– Vai tas nozīmē, ka esam vienojušies par to, kuras dvēseles satiksim dzīves ceļā?

– Jā, protams. Ar ģimeni ir ļoti interesanti, jo bieži vien ģimenes locekļi ir tie, kuri tevi visvairāk spēj izaicināt. Cilvēks pats nesaprot, kāpēc viņš ir piedzimis tādā ģimenē. Bet tas ir tāpēc, ka dvēsele ir atnākusi gūt pieredzi. Tā ir tikai pieredze. Tas, ka jums ir ģimene, nebūt nenozīmē, ka viņi ir jūsu dvēseles radinieki. Iespējams savus dvēseles radiniekus jūs satiksiet vēlāk. Ģimene, protams, ir svarīga, ja saprotat šī vārda īsto nozīmi.

 

– Vai tevi pašu nemēdz izbiedēt mirušie, kuri nāk pie tevis? Piemēram, nakts laikā?

– Tie gadījumi ir tik daudz un dažādi. Nav tā, ka manī ir ļoti liela vēlme ar viņiem komunicēt. Pati viņus nesaucu, viņi vienkārši nāk pie manis. Man ir izvēle – runāt vai nerunāt ar viņiem. Ir tādi, kuri ir ļoti, ļoti uzstājīgi un vēlas runāt. Bija viens vīrietis, kurš nelikās mierā. Man palika diezgan grūti. Pa naktīm nevarēju gulēt, jo viņš man rādīja visādas bildes – kā viņu sauc, kā viņš nomira. Viņš ļoti vēlējās satikties ar savu māsu. Nezināju, kā lai viņam palīdz, jo braukt pie svešas ģimenes un teikt: „Sveiki, es runāju ar jūsu mirušo dēlu!” būtu diezgan jocīgi. Taču, ja vēlējos iegūt mieru, tad nekas cits neatlika. Viņš teica, lai paņemu Latvijas karti, viņš man parādīs, kur man jābrauc, lai satiktos ar viņa māsu. Internetā ieliku sludinājumu ar visu šīs situācijas aprakstu, jo kaut kā man vajadzēja ar viņiem sazināties. Šķita diezgan neiespējami, ka patiešām varētu iegūt ģimenes kontaktinformāciju, taču dienas beigās mirušā puiša mamma pati man piezvanīja. Izrādījās, puiša māsiņai bija tikai deviņi gadi un viņa tik tikko bija samierinājusies ar to, ka ir miris viņas lielais brālis. Tajā brīdi sapratu, ka nespēju runāt ar mazu bērnu par šādām lietām. Visu izstāstīju puiša mammai, kura pēc tam pati runāja ar savu meitiņu. Paldies Dievam, viss ar to arī beidzās un mirušais puisis ieguva mieru.

 

Vai visi spēj sazināties ar mirušajiem?

– Jā, manā skatījumā tas ir iemācāms. Galvenais ir iztīrīt savu prātu, lai tas ir tīrs kā balta lapa. Un sākt vērot dzīvi no neitrāla skatapunkta, nepiešķirot notikumiem nozīmi – tas bija labi, tas bija slikti. Vajag pārstāt visu vērtēt, bet vienkārši pieņemt. Uz visu jāraugās ar nelielu atkāpi, nepiesaistoties ar emocijām. Tā ir cilvēka izvēle, šī pieredze visiem nemaz nav paredzēta.

 

– Kas ir tas, ko dzīvi cilvēki vēlas noskaidrot, nākot pie tevis un runājot ar saviem aizgājušajiem?

– Vai viņiem viss ir labi? Kur viņi atrodas? Dažreiz vienkārši viņi vēlas parunāties un pateikt nepateikto.

foto no Lindas Vītoliņas personīgā arhīva

 

– Kāpēc dažkārt gari mēdz spokoties?

– Gari parasti tā nedara, taču – ja dzīvokli vai mājā ir daudz baiļu un uztraukuma enerģijas, viņiem patīk izklaidēties. Tas gan nav ļaunos nolūkos, viņi vienkārši vēlas papriecāties. Trīs gadu intensīvas prakses laikā neesmu kontaktējusi ne ar vienu  „ļaunu” garu. Tiem, kuri uzturas pirmajā līmenī gluži, vienkārši bieži saglabājas enerģija un rakstura iezīmes, kas viņiem piemitušas šeit, uz Zemes, bet tas nav ļaunums.

– Kā parasti cilvēki reaģē uz to, ka tu viņiem pasaki, ka spēj sazināties ar mirušajiem?

– Nemēdzu to reklamēt. To, ka sazinos ar būtnēm, zina tie, kam tas jāzina. Reklāmas bukletus jūs par mani neredzēsiet! Taču atsevišķos semināros, kur tiekamies ar cilvēkiem, ja runājam par šīm tēmām, cenšos paskaidrot, ka šajā Visumā nav lietas un būtnes, no kurām jābaidās.

Saku vienkārši – zini, kas tu neesi, un neviens tev neko nevarēs izdarīt, arī dzīvais ne. Nevis tici, vai ceri, bet zini! Patiesībā Visumā darbojas brīvās gribas likums, kas nozīmē, ka bez tavas atļaujas un piekrišanas neviens tavā vietā nedrīkst lemt par tevi. Tas gan ir sīkāk skaidrojams ar to, ka lielu daļu savas pieredzes tu izvēlies, pirms nāc uz Zemes.

 

Žurnāla Taka 2016.gada arhīvs, sagatavoja: Signija Linde

Jums var arī patīk