Iluzorās uztveres stūrakmens – identifikācija ar ķermeni. Nedualitātes rakstu cikls: Atpazīsti savu patieso dabu 3.daļa

Kopš mazotnes – līdz ar konceptuālas izpratnes par pasauli izveidošanos – mūsos nostiprinās dzelžains priekšstats par sevi kā fizisku ķermeni. Ideja par ādu kā robežšķirtni starp „mani” un „ārpasauli” netiek apšaubīta, tā kļūst par pašsaprotamu faktu. Šāds priekšstats ir vajadzīgs, lai varētu īstenoties šī realitāte, šis sapnis, kurā mēs it kā esam autonomas, nošķirtas būtnes, kas atrodas objektīvā pasaulē un mijiedarbojas cita ar citu. Lai mēs varētu pieredzēt visu to, kas jāpieredz šajā grandiozajā Apziņas sapnī, ir jābūt šai ilūzijai par sevi kā bioloģisku ķermeni, kurš ir piedzimis un nomirs, kurš ir ievainojams, kurš ir no tik daudz kā atkarīgs. Un tomēr tas ir tikai priekšstats, pārejošs redzējums, nevis fakts.

Tiem, kam ir strikti materiālistisks skatījums uz realitāti, tas var izklausīties neiedomājami – apšaubīt savu identifikāciju ar fizisko ķermeni. Taču, ja mēs patiešām novērojam savu tiešo pieredzi un atbrīvojam to no pieņemtiem konceptiem, tad ieraugām, ka viss, ko mēs zinām par sevi un pasauli, ir redzēšana, dzirdēšana, sajušana, saošana, sagaršošana un ar to saskaņotie „iekšējie” kognitīvie domāšanas procesi, emocijas. Un tad, pavērojot, kur notiek šī redzēšana, dzirdēšana utt., ieraugām, ka visi šie procesi norit vienmēr šeit, mūsu nelokālajā centrā (nevis tur, kur it kā atrodas uztveramais objekts). Un kopējā bilde jeb projekcija par to, kā tas viss kopā saskan un ko tas nozīmē, arī veidojas vienmēr šeit – prātā. Respektīvi, redzējums jeb viss, ko mēs pieredzam – tai skaitā, ķermenis, persona, laiks, telpa – ir tikai prāta radīta interpretācija, tulkojums. Tādējādi​​ ​mums nav tiešas pieredzes ne par ārējiem objektiem, ne savu​ ķermeni. Patiesībā tāds „fiziskais ķermenis” kā reāls objekts neeksistē. Gan ķermenis, pasaule, gan mūsu persona ir šis prāts, ko savukārt var drīzāk saukt par programmu, kam jāīsteno noteikts scenārijs.

Šai kontekstā interesants stāsts ir par smadzeņu zinātnieci Džilu Boltu Teilori, kura piedzīvoja insultu, kā​ rezultātā viņas kreisā smadzeņu puslode uz kādu laiku vairs daļēji nedarbojās. Tai brīdī viņa pazaudēja identifikāciju ar personu, ieraudzīja, ka viss ir viens, viss ir viena izpausme un nošķirtība ir ilūzija. Tas savukārt liecina,​ ​ka veidojums, ko saucam par smadzenēm, faktiski ir programma jeb tas, kas uztur šo iluzoro, nošķirto redzējumu un pārmodificē to tādā veidā,​ ​ka rodas ticība sev kā autonomai personai, ķermenim.

Kad ir „nojaukts” jeb atmaskots šis ilūziju radošais mehānisms, viss tiek pieredzēts kā „es pats”, visur es redzu sevi un automātiski nevaru nem​īlēt visu. ​Vēl vairāk atbrīvojoties no šī mehānisma, programmas, daudz kas,​ ​ko „normālie” prāti pie​redz, vairs vispār netiek reģistrēts – ir tikai svētlaim​ī​ga apziņa, kas apzinās sevi.

 

Emocijas arī ir prāts

Bieži vien cilvēki runā par prātu un emocijām kā pretstatiem. Taču garīgās attīstības kontekstā emocijas ir daļa no prāta (ar prātu saprotot ne tikai domāšanu, bet „programmu”, kas veido šo redzējumu, ko saucam par dzīvi), tāpēc tās nav prāta pretstats. Prāta pretstats garīgās attīstības kontekstā ir spēja novērot mūsu tiešo pieredzējumu bez interpretācijas, bez asociācijām, bez nosaukuma došanas, vērtēšanas, tā ir spēja patiesi Redzēt, esot brīvam no konceptiem, brīvam no vēlmes visu loģiski „sakārtot pa plauktiņiem” un pielāgot esošajam konceptuālajam modelim. Tādējādi – kad tiek aicināts apklusināt prātu vai samazināt prāta dominanci, tas nav domāts kā aicinājums vairot emocijas un „ļauties” tām. Emocijas, tāpat kā jebkas cits šajā realitātē, ko varam pieredzēt, ir pārejoša parādība jeb fenomens, kas atnāk un aiziet. Tu esi tas, kas to visu pieredz, nevis tas, ko pieredzi. Jāpiebilst, ka patiesa mīlestība un līdzjūtība nav emocijas, tās ir mūsu patiesā būtība, kas šad tad atklājas un izpaužas.

 

Ļaušanās emocijām un ķermeņa apzināšanās nav nekas slikts vai nepareizs, no kā vajadzētu vairīties. Gluži otrādi – kamēr esam šeit, šajās lomās, tikmēr harmoniskai, patīkamai eksistencei tas ir vēlams. Taču tiem, kas vēlas atpazīt savu patieso dabu, tuvoties atmodai, ir vērtīgi atšķetināt to mehānismu, kā veidojas šī realitāte, lai atmestu identifikāciju ar ķermeni, ar personu un tās pārdzīvojumiem un lai visbeidzot ieraudzītu, kas es esmu.

 

Pašizvaicāšanas (self-inquiry) prakses piemērs

Lai ieraudzītu, kas esi, uz brīdi atmet visu to, ko var atmest. To, kas tu esi, atmest nevarēs. Uzdod sev šo jautājums un ieskaties, veic izpēti sevī!

  • Uz ko tu norādi, kad saki: „Es”? Atbildi nevis tā, kā, tavuprāt, ir pareizi, bet tā, kā tev patiesi šobrīd šķiet un par ko liecina tava reālā pieredze.
  • Šis cilvēks, persona.
  • Paskatīsimies uz šo personu! No kā tā sastāv? Vai vari nosaukt elementus, no kā šī persona sastāv un kas ir tās pamatbūtība, pamatelements?
  • Fiziskais ķermenis, īpašību kopums, manas domas, atmiņas par notikumiem.
  • Kas no tā visa tev šķiet pamatbūtība, no kā izriet viss pārējais?
  • Fiziskais ķermenis.

 

 

– Paskatīsimies sīkāk uz katru no elementiem, kas it kā veido šo personu. Tavs vārds. Kas tas ir? To tev piedēvēja tavi vecāki. Tā vienkārši ir skaņa ar savu rakstību. Vai tevis paliek mazāk, ja nav vairs šīs skaņas? Nē.

Tavas īpašības, spējas. Vai tavas īpašības vienmēr bijušas nemainīgas kopš dzimšanas, vai arī tās ir mainījušās – citas vairāk, citas mazāk? Tās ir mainīgas. Bet kas ir tas, kas var redzēt šo mainīgumu? Vai nav tā, ka jābūt kādam iekšējam references punktam, kas ir nemainīgs, un tikai attiecībā pret kuru ir iespējams veikt šādu īpašību izmaiņu novērtēšanu? Atgriezies savās sajūtās bērnībā kādā konkrētā laikā. Iegremdējies tajā „es” sajūtā, savas būtības sajūtā. Tas ir punkts, no kā visu vēro. Tagad salīdzini ar to, kā ir tagad. Vai tā pamatsajūta ir mainījusies? Ja mēs paņemsim tev nost kādu tavu īpašību vai nomainīsim tev profesiju, vai, tavuprāt, tas maina tavu pamatbūtību vai arī ietekmē tikai tavas izpausmes? Katrā ziņā tevis mazāk nepaliek un arī tā „es” eksistences pamatsajūta taču nemainās.

Tavas atmiņas. Šeit ietilpst arī tavs dzīvesstāsts līdz šim, jo nekur citur tam vairs nav eksistences, kā tikai atmiņās. Uz brīdi aizmirsti visu. Visu, kas ar tevi noticis, ideju par savu personību. Vai tevis ir kļuvis mazāk? Vai ir mainījusies tā „es” eksistences pamatsajūta, kļuvusi vājāka? Tas var būt baisi – iedomāties, ka pazaudētas atmiņas, taču, kaut uz brīdi tās atlaižot, kļūst skaidrs, ka tu neesi nedz tavas atmiņas, nedz tas, kas ar tevi ir noticis.

Tavas domas. Līdzīgi kā ar atmiņām – uz brīdi tās atmetot, kļūst saprotams, ka es esmu arī bez tām. Turklāt tās ir tik ļoti mainīgas. Ja tu būtu tavas domas, tad taču tu būtu pilnīgi haotisks, nevaldāms, bez izredzēm fokusēties uz kaut ko vienu ilgāk par pāris sekundēm.

Tavs ķermenis. Vai tu spēj apzināties, kādi procesi notiek ķermenī ik sekundi, cik neaptverami sarežģīti tie ir? Vai tiešām tu esi šis ķermenis vai arī tu tikai to pieredzi? Ja tava pamatbūtība tiešām būtu šis ķermenis, tad taču tu varētu lieliski regulēt visu to, kas ar tevi notiek – kurā brīdī notiek kādas bioķīmiskas reakcijas, šūnu dalīšanās utt. Tomēr mēs par to zinām tikai kā par kādu ārēju objektu, ārēju parādību. Un vai tad tu pats nesaki – mans ķermenis, mana kāja, mana roka, nevis „es-roka”, „es-kāja” utt.? Un, ja tev nāktos pazaudēt kādu ķermeņa daļu, vai tava būtība kļūtu mazāka? Ārējā izpausme kļūtu citāda, bet nekas no tava dziļākā „es” netiktu pazaudēts.

  • Visus šos elementus tu pieredzi, bet tie neesi tu. Kas tu esi?

Es nezinu. Lai gan racionāli saprotu, ka es nevaru būt visas šīs lietas, tomēr mani nepamet identifikācija ar šo personu.

Tas ir tāpēc, ka ir spēcīgs ieradums neskatīties dziļāk, bet asociēties tikai ar šo ideju par sevi. Tas ir saprotami, jo tas ticis iemācīts un kultivēts visu dzīvi jau kopš mazotnes. Tomēr tā tiešām ir tikai ideja, jo tu vari apzināti no tās uz brīdi atbrīvoties, pats paliekot neskarts. Pamēģini sajust to, kas stāv aiz visām šīm idejām un to visu pieredz, pats paliekot neskarts.

  • Man ir grūti sajust ko citu.
  • Tā skatīšanās (sajušana) ir citādāka, nekā to parasti darām. Prāts to nevar izdarīt. Tas ir līdzīgi kā gaismas staram likt izgaismot tā avotu. Ierastā veidā tas nav iespējams. Sevi nevar tiešā veidā ieraudzīt. Taču ir iespējams, nepavēršoties pret to tieši, atkāpjoties soli atpakaļ, apzināties savu avotu, savu patieso dabu. Kas tu esi?
  • Atbildei nav jāsniedz kāds vārds, apzīmējums. Prāts izmisīgi centīsies ielikt to kaut kādos konceptuālos rāmjos, iedot tam vārdu, taču tas vairs nebūs TAS. Turpini sev uzdot šos jautājumus un veikt šādu pašizvaicāšanu. Pamazām ierastais pašuztveres veids tiks noārdīts, un notiks savas patiesās dabas atpazīšana.

žurnāls TAKA 2017.gada arhīvs, sagatavoja: Lilija Apine

https://abone.pasts.lv/lv/latvijas_preses_izdevumi/zurnali/2331/2019_gads/

Jums var arī patīk