Iesim tālāk par šķīvi! Apzinātā ēšana.2daļa

Iepriekšējā rakstā uzsākām tēmas APZINĀTA ĒŠANA iztirzāšanu. Pievērsāmies apzinātības vēsturiskajam aspektam, konstatējām, cik gan ļoti savā ikdienas skrējienā esam pakļauti automātiskām darbībām un cik svarīgi ir atšķirt ēšanu uzturam no ēšanas baudai. Aktualizējām moto: „Pamani iepauzē atbildi!” nozīmīgumu, jo, piekopjot apzinātību, uzsvars tiek likts uz atstarpes jeb telpas veidošanu, kas ir mirklis starp stimulu un atbildi, kur izvēlamies labāko lēmumu pašreizējam brīdim. Tas, ēdot apzināti, ir neizsakāmi svarīgi.

Šomēnes turpināsim rakt vēl dziļāk un uzzināsim, kas ir stress un kāpēc nereti to apēdam, kāpēc diētas nestrādā, kā ceļā uz apzinātu ēšanu var palīdzēt meditācijas un kā tās maina smadzeņu struktūru.

 (raksta pirmā daļa – http://baltataka.lv/apzinata-esana-labakas-rupes-par-sevi/  ) 

Personīgā un profesionālā transformācija, ceļš līdz apzinātai ēšanai

Ārste, apzinātas ēšanas trenere un stresa menedžmenta konsultante Inese Millere ārsta diplomu ieguvusi tālajā 1986. gadā, un jau tad paralēli studijām cītīgi interesējās par to, kas tad īsti ir veselīgs dzīvesveids un kā varam palīdzēt paši sev, par ko Medicīnas institūtā daudz nestāstīja, tāpēc nācās smelt informāciju no dažādām pašpalīdzības (piemēram, Vladimira Levī un citu autoru) grāmatām. Lai gan pēc studijām sekoja darba pieredze medicīnas sfērā, pēc bērna audzināšanas tika lemts par labu profesionālajai transformācijai. 1993. gadā, izturot konkursu Latvijas Ārlietu ministrijā, dr. Millere sāka strādāt Latvijas konsulātā Pleskavā, vēlāk Latvijas vēstniecībā Maskavā. Pēdējā dienesta vieta bija Latvijas vēstniecība Romā. Tā kā tēma veselības veicināšana un profilakse  Inesi ir saistījusi vienmēr, jau paralēli darbam tika studēts stresa menedžements Londonā. Iegūstot diplomu, ap 2003. gadu notika pirmā sastapšanās ar jēdzienu mindfulness (apzinātība), kas ir viens no stresa mazināšanas rīkiem. Kad darba gaitas Romā noslēdzās, Inese aizgāja no Ārlietu dienesta un atgriezties pie tā, ko no sirds patīk darīt – pat gadījumos, kad par to nemaksā!

“Pirmais, ar ko sāku nodarboties – kļuvu par stresa menedžmenta konsultanti. Interesanti, ka, konsultējot klientus, pārsvarā sievietes, pamanīju: lielākā daļa no viņām stresu pārvalda ar ēdiena palīdzību un ēdiens šajā gadījumā kalpo kā stresa mazināšanas instruments. Tajā brīdī sapratu – ja vēlos palīdzēt, man pietrūkst prasmes, jo ar šo problēmu ir jāstrādā holistiski jeb visaptveroši, izmantojot prāta – ķermeņa pieeju. Ja runājam par apzinātībā balstītām programmām, oficiālajiem protokoliem pasaulē, tad Džons Kabats-Zins (Jon Kabat-Zinn, dz. 1944) 1979. gadā pirmais izveidoja Apzinātībā balstītu stresa mazināšanas programmu (Mindfulness-based stress reduction (MBSR)). Es pēc viņa protokola jau biju sākusi praktizēt apzinātību un meditēt. Palēnām atskārtu – ja patiešām vēlos savām klientēm palīdzēt nevis skriet sprintu, bet gan maratonu, turklāt reāli mainīt lietas un tikt galā ar stresu citādos, daudz veselīgākos veidos (neizmantojot ēdienu), tad man ir nepieciešams vēl kāds instruments. Kādu dienu vienā no Džona Kabata-Zina grāmatām atradu informāciju par apzinātu ēšanu. Tas mani ieinteresēja! Apzinātība ir gan mana profesionālā darba pamats, gan arī intelektuālā un garīgā prakse. Es nāku nevis kā eksperts, bet kā skolotāja, kas palīdz katram atrast to ekspertu sevī – no jauna noticēt, no jauna modināt augšā dabisko, instinktīvo ēdāju, kas šobrīd ir nomākts ar tik daudz un dažādu informāciju no ārpuses. Tāds ir mans ceļš un uzdevums”, stāsta Inese Millere.

 

Zāles pret stresu – dinamiskā līdzsvara deja

          Ja runājam par to, kāpēc visbiežāk izvēlamies stresu apēst, pieredze rāda, ka ēdiens kā antistresa līdzeklis kaut kādā veidā cilvēkiem šķiet daudz pieņemamāks. Vairāk nekā 80% pārēšanās epizožu ir stresa izraisītas, un lielākie upuri tomēr ir sievietes. Vai vīrieši neēd un viņiem nav stresa? Nē – arī vīrieši ēd un streso, bet lielākoties izmanto citus rīkus stresa mazināšanai, tā tas bijis jau vēsturiski. Visbiežāk svara kausi vīriešiem nosveras uz alkohola vai darbaholisma pusi, kas, pavisam vienkāršoti runājot, ir vēlme aizbēgt.

Dr. Millere dalās ar savu personīgo stresa definīciju: “Stress ir jebkas, kas mūs izsit no līdzsvara un rada diskomfortu. Rezultātā vēlamies pēc iespējas ātrāk atgūt labo sajūtu, un ēdiens kļūst par savdabīgu bezrecepšu antidepresantu, kas mums šo labsajūtu sniedz, pat ja tikai uz īsu mirkli.” Kas tad ir tas dzinulis, kas liek piepildīt tukšumu sirdī ar ēdienu? Tas ir mūsu gribošais prāts (wanting mind), kam piemīt tendence nemitīgi būt skrējienā uz priekšu, atgādinot, ka jau atkal vajag jaunas kurpes, citu vīru, smukāku somu, mazāku svaru utt. Pretēji tam – apzinātība dod iespēju piebremzēt, sākt iet maziem solīšiem, lai pamanītu, kā mijiedarbojamies ar pašreizējo brīdi. Tā jebkura lieta kļūst jēgpilna. Ne velti apzinātības praksē tiek skaidrots – ja mēs neesam klāt un nepamanām, tad tās lietas nemaz nepastāv. Dzīves jēga un piepildījums nav jāmeklē kaut kur ārpusē – dzīve ir šeit pat – mijiedarbojoties ar esošo mirkli! Brīdī, kad cenšamies piepildīt savu dzīvi ar neīstiem patvērumiem un citām falšām lietām, apzināta ēšana var nākt kā vārti, pa kuriem dodamies atpakaļ pie sevis, pie sava autentiskā Es, tā pamostoties un sākot piedalīties savā tikai pašreizējā brīdī notiekošajā dzīvē.

Izejot no iepriekš teiktā, nonākam pie vēl vienas stresa definīcijas: stress rodas no mūsu nespējas palikt pašreizējā brīdī. Mēs vienmēr gribam, lai ir citādāk, nekā ir. Bet apzināta ēšana māca to, ka nekad nekas nebūs statisks – kā akmenī cirsts. Tāpēc ir jāmeklē šī dinamiskā līdzsvara deja – bez pieķeršanās kaut kam, ierobežošanas un pārēšanās, jo jebkura galējība pārslogo mūsu prātu un atņem enerģiju. Toties, ja ļaujamies līdzsvara dejai, prātā atbrīvojas vieta un esošo enerģiju varam izmantot, lai radītu fantastiskas idejas, realizētu savu misiju, mīlētu, kustētos un darbotos saskaņā ar sevi un savu būtību.

 

Kāpēc diētas nestrādā?

Problēmas sāk rasties tad, kad gribam sevi salīdzināt ar citiem – draudzenēm, bildēm žurnālos, attēliem sociālajos tīklos, jo rodas sajūta, ka visiem taču iet tik labi un visa kā ir vairāk, labāk nekā man. Un diētas ar šo nepatīkamo sajūtu iet roku rokā. Tas ir stāsts par ārējo ekspertīzi, kur tiek izņemta ārā bauda. Uzmanība tiek pievērsta uzturvērtībai, kalorijām, pesticīdiem, hormoniem utt. Tādējādi garšīgo ēdienu pašrocīgi ceļam uz pjedestāla, ar nosaukumu – „es to nedrīkstu”! Un, tā kā situācija tiek radīta mākslīgi, nereti seko noraušanās un pārēšanās. Ēdot torti ar vainas sajūtu (ak, es grēciniece!), tiek ēsts viss cits, tikai ne pati torte. Aizliegtais auglis vienmēr par sevi atgādina, jo nedrīkst taču aizmirst to, ko nedrīkstam lietot. Visi citi drīkst, bet es nedrīkstu – arī šāda doma neliek mieru. Kārdinājums paliek, bet gribasspēks ir limitēts. Vienā brīdī stresa ir par daudz un cilvēks atgriežas pie sava vecā rīka – stresa mazināšanas ar ēdiena palīdzību. Ēst nožēlot atkārtot cikls turpina griezties uz riņķi.

Inese Millere stāsta par novērojumiem: „Liela daļa cilvēku šobrīd visā pasaulē dzīvo galējībās, mētājot sevi no pārēšanās uz ierobežošanu. Tas ir kā jo-jo (uz augšu un uz leju), un tāda pieeja ilgtermiņā nestrādā, jo jo-jo nevar apstāties vidū. Katra no šīm galējībām nes milzīgu spriedzi. Apzināta ēšana var palīdzēt šo negatīvo jo-jo modeli mainīt – ļaujot jo-jo mantiņai iztīties līdz galam un veidojot svārstu. Apzināta ēšana palīdz mūsu ēšanas paradumu svārstam atrast katram savu, mazāku amplitūdu. Mēs taču atrodamies nemitīgā kustībā, jo, kā zināms – vienīgais nemainīgais šajā dzīvē ir mainīgums! Apzināta ēšana nozīmē uzņemties atbildību (kas diemžēl daudziem no mums nešķiet visai ērti) – respektīvi, mums nav jāpārēdas, lai pēc tam atkal sevi ierobežotu. Nav nekas jākontrolē, ir vienkārši jāuzņemas atbildība – par to, kā atbildam konkrētai situācijai, katrai domai, kas liek mums ēst, un katram ēdienam, ko ieraugām. Tā mēs eksperimentu (un – jā, arī kļūdu!) rezultātā mēģinām atrast šo mazāko svārstību amplitūdu, kurā esam apmierināti ar sevi un savu dzīvi. Tas nav par perfekciju, bet par progresu, par to, ka maz pamazām meklējam šo pelēko zonu starp melns un balts un kļūstam elastīgāki”.

Turklāt kārumi nav jāņem ārā no ēdienkartes! Patiesībā tie ir jāliek atpakaļ! Bet, sākot praktizēt apzinātu ēšanu, mēs arvien vairāk pievēršam uzmanību pārtikas produktu kvalitātei, garšai, konsistencei, un tas ļoti daudz ko maina. Gan tajā, ko izvēlamies lietot uzturā, gan tajā – cik daudz no tā visa apēdam. Protams, visi izsalkumi ir jāgodā, jo tās ir vajadzības, bet ne vienmēr ēdiens ir tā pareizākā izvēle. Lai gan – tas neizslēdz gadījumus, kad pēc grūtas darba dienas stresa mazināšanai apzināti izvēlamies kādu kūkas gabaliņu, pēc tam apzināti izvērtējot – vai ieguvām gaidīto rezultātu, mazinājām stresu un palīdzējām sev justies labāk. Runājot svara kontroles kategorijās – ar ēdienu ir jāiemācās pabarot ne tikai vēderu, bet arī degunu, acis, sirdi, garšas kārpiņas un „citus izsalkušos manī”. To darot, mēs sākam izbaudīt vairāk un apēst mazāk.

 

Elastīgai pašaprūpei jābūt priekpilnai!

Visas apzinātībā balstītās programmas ir ļoti spēcīgas un daudz ko maina, ir pārliecināta dr. Millere. Bet, lai tas notiktu, nepieciešams apgūt un praktizēt arī meditāciju prakses.  Tādas kā elpas apzinātības meditācija – kad elpa ir meditācijas objekts. Ja uzmanība meditācijas laikā aizvirzās kur citur, mēs atgriežamies atpakaļ pie elpas. Un ķermeņa apzinātības meditācija, kad meditācijas objekts ir ķermenis un uzmanība secīgi tiek pievērsta visam ķermenim, ķermeņa sajūtām, piefiksējot to, kas konkrētajā brīdī ir klātesošs. Toties ēdot meditācijas objekts ir pats ēdiens. Ja uzmanība atkal kaut kur noklīst, mēs to aicinām atpakaļ pie tiešās ēšanas pieredzes. Jā, arī ēšanas meditācija ir viena no meditācijām, turklāt ļoti efektīva. Automātisku darbību (tajā skaitā neapzinātas, automātiskas ēšanas) mūsu dzīvē ir bezgala daudz, un apzinātības meditācijas, kas ir prāta un uzmanības treniņš (spēja noturēt uzmanību pašreizējā brīdī) ir apzinātas ēšanas panākumu pamats.

Tomēr vienmēr jāpatur prātā – kas vienam der, citam var nederēt. Nav tādas vienas lietas, kas palīdz visiem! Pat ja mērķis viens, rīki, kā to sasniegt, ir ļoti dažādi. Katrs kādā no pieejamajām praksēm izveido savu deju, savu instrumentu kasti un pielietojumu konkrētām dzīves situācijām pēc paša ieskatiem un vajadzībām, lai palīdzētu sev justies labāk. Tā ir elastīga pašaprūpe. Inese atgādina – nav sevi jāieliek stikla kupolā un jāizolējas no visiem trigeriem, kas liek neapzināti ēst un pārēsties, jo tas vienkārši nav iespējams. Soli pa solim, pavisam organiski, ir jāmācās no pieredzes, jāvēro notiekošais un jāizmanto sev atbilstošākie un pieņemamākie rīki. Dzīvei un ēšanai jābūt priekpilnai!

 

Apzinātības prakses maina smadzeņu struktūru

Regulāri praktizējot apzinātību un meditējot, smadzenēs veidojas jauni neirālie ceļi, kas situācijās, kurās iepriekš rīkojāmies neapzināti un neprasmīgi, palīdzēs mums rīkoties citādi. Šie ceļi izveidojas tik spēcīgi, ka tie kļūst par automātiskiem, tādējādi izveidojas jauni paradumi un vecie lēnām atbīdās maliņā. Izmainītā smadzeņu struktūra palīdz saglabāt jaunos paradumus, bet prakse noteikti jāturpina, jo veco ieradumu spēks joprojām ir visnotaļ liels, tāpēc nepieciešams apzināties un izprast notiekošo mirkli pēc mirkļa, maltīti pēc maltītes, lai noķertu sevi jau kritiena mirklī. Apzinātības prakses ir prāta treniņš. Lai gan paradumu enerģijas rauj ar varu prom, mēs griežam savu uzmanību atpakaļ, vienlaikus iemācoties tik ļoti daudz kā jauna par sevi! „Laipna, saudzīga, priekpilna attieksme, bez kritikas un pašpārmetumiem – tādām ir jābūt attiecībām ar sevi. Jāspēlē savā komandā, nevis pret sevi. Mēs pašas esam savas komandas karsējmeitenes, kas uzmundrina, atbalsta un iedvesmo doties uz priekšu – ar ziņkārību, prieku, elastību. Protams, fokusēt uzmanību tikai uz vienu lietu ir ļoti grūti, it sevišķi mūsdienu steidzīgajā laikmetā, taču jāmēģina sevi izaicināt un jāskatās, kas notiek. Tajā pašā laikā paturot apziņu par to, ka mums vienmēr ir brīva izvēle ēst visu, ko vien vēlamies. Un neēst nevis tāpēc, ka nedrīkstam vai nav atļauts, bet gan tāpēc, ka varbūt konkrētajā brīdī ķermenim ēdiens nemaz nav vajadzīgs. Lai izdodas!”

 

Skenēsim ķermeni un teiksim tam paldies!

Starp citu – kā veicās ar iepriekšējā numurā publicēto mājas darbu? Vai izdevās diagnosticēt savu izsalkumu un atbilstoši rīkoties? Šī numura mājas uzdevums saistīts ar apzinātu pateicības izteikšanu un intensīvu pievēršanos sev, kas, bez šaubām, visai cieši saistās arī ar mīlestības izpaušanu. Tāpēc, ja arī tevi kādu reizi (vai pat regulāri) ir nomācis jautājums, kā iemīlēt sevi un savu spoguļattēlu – lūk, dr. Ineses Milleres ieteikums.

Sāc teikt paldies ķermenim par funkcionēšanu. Diemžēl ļoti bieži mēs izturamies pret savu ķermeni kā pret rotājumu, nevis brīnišķīgi funkcionējošu instrumentu. Bet ķermenis taču strādā – dienu un nakti bez atelpas! Tas ir brīnums, fanstastiska mašīna! Tāpēc katru vakaru pirms gulētiešanas pasaki tam lielu paldies. To var darīt vienlaikus ar ķermeņa skenēšanu. Skenēt ķermeni nozīmē pievērst uzmanību ķermeņa sajūtām no kāju pirkstiem līdz pat matu galiņiem, domās pasakot paldies par katru tā centimetru. Cik ātri vai lēni veicam skenēšanu, varam izvēlēties. Pasakot savam ķermenim un organismam paldies par funkciju, mēs nākam mājās pie sevis, sākam pamanīt visu, kas tajās notiek un ko lielajā skrējienā nepamanām. Sevis mīlēšana sākas ar bāzes lietām. Ar to, ko ēdam, kā kustamies, kā pārvaldām stresu, kā relaksējamies, izguļamies utt. Un, jo vairāk šīs bāzes lietas mēs savam ķermenim dāvāsim, jo labvēlīgāk, dzīvīgāk un veselīgāk tas mums atbildēs, iespējams, pat ar izskata transformācijām.

 

Nākamajā numurā lasiet raksta noslēdzošo – 3. daļu ar psiholoģes Kristīnes Šternas stāstu par ceļu līdz apzinātai ēšanai, ieteikumiem un praktisku meditāciju, kā arī dr. Milleres atziņām.


žurnāla TAKA 2017.gada arhīva numurs, sagatavoja:  Dagnija Millere-Balandīna, Konsultē ārste, apzinātas ēšanas trenere, stresa menedžmenta konsultante Inese Millere (www.kaneapeststresu.com)


https://abone.pasts.lv/lv/latvijas_preses_izdevumi/zurnali/2331/2019_gads/

 

Jums var arī patīk