Iešana pēc Saules. Dziedinošās rakstīšanas dimensijas

Rakstīšana ir mana sirdslieta jau no bērnības, man patīk būt tās procesā un rezultātā, un radošai rakstīšanai vienmēr ir piemitis kāds transformējošs virsmērķis manā dzīvē. Bērnībā un jaunībā biju iekšupvērsta un kautrīga, un rakstīšana deva iespēju izpaust sevī notiekošo, kamēr nepratu to dalīt ar līdzcilvēkiem.  Bija dzīves periodi, kad lielākā manas dvēseles enerģija aizplūda iekšējiem tēliem un to stāstu izdzīvošanai, kad dzeja palīdzēja sadziedēt brūces un ieraudzīt jaunu sākumu pēc zaudējuma. Tas ir mistisks process, pilns brīnuma, un vienlaikus man tas nekad nav viegls un ātrs – rakstot es meklēju ilgi un lēni, cilājot vārdus kā oļus, lai saliktu ar tiem sevi kopā kā mozaīku un tad to izjauktu jaunā brīvībā. Es nerakstu bieži – parasti tad, kad ir smagi. Ne tāpēc, lai norakstītu nost, drīzāk tas ir meklējums pēc esences, būtiskā – pēc tā, kas ir zem “smagi” un “grūti”, pēc Elpas, kas caurauž visu. Nezinu, vai kādreiz izdošu grāmatu, bet vienu es zinu skaidri: kad ir tumšs, ir jāraksta. Jo rakstīšana ir kā iešana pēc Saules. Visbeidzot tā uzaust.

Sarunā ar Ivetu Harija meitu, grāmatas “Vīna meditācija sievietei” (Dienas Grāmata, 2018) autori un Facebook kopienas “Raksti sevi” izveidotāju,  pārlūkojām rakstīšanas daudzpusīgās dimensijas darbā ar savu iekšējo pasauli.

– Kā tu nonāci līdz rakstīšanai kā pašterapijai?

– Pagājušā gada janvārī jutu tuvojamies kārtējo depresīvo periodu. Tādi manā dzīvē atkārtojās salīdzinoši regulāri, tādēļ es tos spēju atpazīt uzreiz. Lai atbrīvotos no depresijas, esmu mēģinājusi daudz ko – gan tradicionālas, gan alternatīvas metodes, meditāciju, jogu, psihoterapiju. Tobrīd sapratu, ka ir kaut kas steidzami jādara savā labā, un rakstīšana bija kas tāds, ko varēju sākt uzreiz un tūlīt. Tam nebija vajadzīga papildu nauda vai kādi īpaši apstākļi – bija maz attaisnojumu to nedarīt, nepamēģināt tūlīt. Ik pa laikam savā dzīvē ieviešu jaunus ieradumus, apzināti atkārtojot tos noteiktu laiku – 21 vai 40 dienas. Tieši tāpat attiecos pret rakstīšanu – darīju to katru dienu, tikko kā man bija brīvs laiks – reizēm dažas minūtes, reizēm vairākas stundas, rakstīju no sevis ārā visu to, kas man tobrīd traucēja būt apmierinātai ar savu dzīvi. Tajā laikā es nedomāju par grāmatu, svarīgi bija tikt ar sevi skaidrībā. Sākumā es rakstīju, pārlasīju un visu to melnumu sadedzināju vai izdzēsu. Pēc 40 dienām vienkārši turpināju rakstīt, un tas jau kļuva par kaut ko strukturējamu. Ideja par apkopošanu izdodamā formā radās tikai vēlāk, kad cilvēki, kam devu to lasīt, sāka teikt, ka rakstītais ir izdošanas vērts. Sākumā es par to pasmējos. Izšķirties šādam solim mani iedrošināja tas, ka saņēmu apliecinājumus, ka uzrakstītais ir vajadzīgs citiem cilvēkiem, ka mana pieredze spēj palīdzēt. Un es nolēmu tam uzticēties. Grāmatas izdošanas process bija ļoti vērtīgs, tas iemācīja man trīs būtiskas lietas – ticēt, ļauties un atlaist. Kad grāmata jau bija veikalu plauktos, draugi jautāja, kā jūtos, tas taču gandrīz kā pašas bērns. Jā, kaut kādā ziņā tas ir kā bērns, bet man tas sanācis uzreiz pilngadīgs, jau palaists pasaulē un dzīvo savu dzīvi. Cilvēki man raksta vēstules, atsauksmes, paužot pateicību, un es priecājos par grāmatu, līdzīgi kā par tuva cilvēka panākumiem. Viss aprakstītais ir atlaists, tas man vairs nepieder un nesāpina, un tagad kalpo kā palīgs citiem man līdzīgiem ļaudīm.

 

– Kā radās tavs pseidonīms – Iveta Harija meita?

– Tas īsti nav pseidonīms, drīzāk – veltījums manam tētim. Mana tēta vārds bija Harijs. Viņš netika galā ar to, ko savā dzīvē cenšos uzveikt arī es – ar depresiju un atkarībām. Protams, man kā bērnam tas viss bija ļoti grūti un dramatiski, tas manī dzīvoja un ilgu dzīves periodu bija jāslēpj. Kad sāku rakstīt, es sapratu, ka vēlos, lai tas viss top piedots un atstāj manu sirdi. Es sapratu, ka ar pārpasaulīgām piedošanas meditācijām te nebūs līdzēts, rakstīšana radīja tādu kā tiešo pieeju situācijas risinājumam. Es spēju piedot tētim un fundamentāli pateikt pati sev, ka viss ir pārvarams un lai kas būtu ar mums noticis, šodien var sākt jaunu, brīvu dzīvi.

 

– Kā tevi pašu mainīja rakstīšana?

– Vai tā mani pilnībā izārstēja? Diez vai. Esmu pieņēmusi, ka depresija un atkarības mani kaut kādā mērā pavadīs visu mūžu. Bet ikdienas rakstīšana ir padarījusi mani apzinātāku – es vairs nekrītu smagumā tik dziļi. Dzīvoju priecīgāk. Ja kaut kas mainās uz negatīvo pusi, es saku STOP! Apstājos un meklēju atbildes.  Kas ir tas, kas notiek? Kas man ar to ir jādara? 40 dienu ieradums tomēr maina kaut ko smadzeņu darbībā un uzvedībā. Agrāk, kad jutu, ka tuvojas smagums, es vienkārši turpināju dragāt – līdz kādai slimībai vai notikumam, kas apstādināja. Tagad automātiski ieslēdzas vajadzība izprast, kas tas ir un kā varu tikt ar to galā. Kad nesaprotu, kas notiek, es apsēžos, ņemu kādu no rakstīšanas paņēmieniem un rakstu, kamēr iestājas skaidrība. Kamēr zinu, kā sev palīdzēt.

Savā ziņā ar rakstīšanu spēju paveikt to, kas nebija izdevies ar citām metodēm, ko biju mēģinājusi. Protams, visa pamatā ir piedošana, katrs taču to zina. Tomēr piedot nav iespējams abstrakti. Ja cilvēks nav godīgs pret sevi, nav kontaktā ar sevi, ir diezgan grūti saprast, kā tā piedošana īsti strādā. Caur rakstīšanu es aizrakstījos līdz bērnības atmiņām, ko biju aizmirsusi, – ne tikai tādām, kas mani vajā un skumdina, bet arī tādām, kas ir skaistas un spēcina. Ja ir spēks un ticība, piedot ir vieglāk. Šķiet, ka būtiskākais, ko rakstīšana man sniedza, – iespēju nolikt malā visu to smagumu, ko klusējot biju stiepusi sev līdzi. Pa mazam gabaliņam, norakstīju un atlaidu prom. Un ieraudzīt to gaišo un vieglo, kas vienmēr ir bijis, bet aiz smagā nav bijis saredzams.

 

– Vai, tavuprāt, rakstīšana kā sevis dziedināšanas metode der katram?

– Visiem neder viena recepte. Viens var aizrakstīties līdz skaidrībai, cits – līdz vēl dziļākam trakumam. Daļa cilvēku, ko esmu sakārdinājusi uz rakstīšanu, saka – paldies, tas tiešām palīdz, bet citi teic, ka tas ir briesmīgi, jo skatīties uz sevi tuvplānā var būt sāpīgi un smagi. Bija tēmas, kuras rakstot, jutos iestrēgusi vai nelaimīga, tad jutu vajadzību to ar kādu izrunāt. Man ir paveicies ar brīnišķīgām draudzenēm, kuras mani uzklausa un dalās savā pieredzē, kas ļoti palīdz. Ja šādas iespējas nav, tad, protams, vajadzīgs terapeits vai kāds speciālists, kas palīdzēs tikt cauri grūtībām. Labi noder atbalsta grupas, kas reizēm ir pat vērtīgākas, jo tajās satiekas ļaudis ar atšķirīgu sociālo, vecuma vai ģimenes statusu.  Spilgti atceros, kā darbojos kādā grupā, kur, daloties par savām ikdienas ģimenes nedienām, saņēmu atgriezenisko saiti no kādas sievietes, kurai nav ģimenes un bērnu: “Tas, par ko tu činksti, ir tas, ko es visvairāk vēlos.” Tas iedod citu redzējumu, kas liek meklēt risinājumu.

Ja atgriežamies pie riskiem rakstot – rakstīšana var kļūt par veidu, lai aizbēgtu no esošā – citā, rakstītajā pasaulē un tur paliktu. Daži rakstnieki ir tam ilustrācija. Man pašai bāze darbam ar sevi ir pietiekami pamatīga, diezgan labi zinu, ko vajag un ko nevajag darīt, tādēļ tādā apdullinošā lēcienā no klints es nemetos. Ir lietas, ko nevajag aiztikt, ir lietas, ko drīkst. Varbūt tam ir jānobriest, varbūt vispār nav jāaiztiek.

Rakstīšana kā terapija nav nemaz tik populāra. Iespējams, tas ir tādēļ, ka mums visiem skolas laikā  bija jāraksta obligātie sacerējumi, kas bieži bija kā mocības. Saistībā ar rakstīšanu, tāpat kā ar dziedāšanu vai zīmēšanu, ir iedzītas bailes no neizdošanās – man nesanāks, es to neprotu pietiekoši labi. Tā nav taisnība. Mēs katrs protam rakstīt, tas ir dabiski. Man pašai rakstīšana ir bijusi tuva vienmēr, arī profesionālā sfēra ir saistīta ar rakstīšanu, bet tas nav priekšnosacījums. Rakstīšanas paņēmieni ir visdažādākie, un katrs var izvēlēties sev tuvāko, piemērotāko. Lielai daļai meiteņu ir dienasgrāmatu rakstīšanas pieredze, arī pieaugušā vecumā var turpināt rakstīt šādā formā.

Rakstīšanas priekšrocība ir tā, ka sākt var te un tūlīt, nav jākrāj tam nauda un jāgaida pieraksts pie speciālista vai atkal un atkal jāatliek darbs ar sevi. Rakstīt var jebkurā brīdī, kaut uz salvešu malas.

 

– Kā mainās ieguvums, rakstot anonīmi vai atklāti, sev vai kādam, kas to izlasa?

– Mūsdienu fenomens, neapšaubāmi, ir sociālo tīklu kultūra. Man ir interesanti vērot dažādas ar to saistītas cilvēku izpausmes – piemēram, introverti cilvēki, kuri katru dienu ziņo pasaulei, kas notiek mājās vai darbā, kā viņi jūtas, ko domā par šo un to. Es esmu jautājusi – kas ir tas, kas liek tev to visu drukāt? Un atbildes ir dažādas – no vienas puses, tā ir aizmiršanās, aizbēgšana no neinteresantās sadzīves, iespēja izdzīvot kādu ārišķīgi skaistu dzīves versiju. No otras puses, tam ir arī terapeitisks motīvs – cilvēks saņem atgriezenisko saiti, uzzina citu domas un jūtas, kas palīdz definēt vai nostiprināt savējās. Ja tas palīdz, tad tas ir vērtīgi.

 

– Rakstīt var dažādos formātos, ievirzēs. Ar ko vislabāk sākt?

– Facebook kopienā “Raksti sevi” esmu apkopojusi virkni paņēmienu, ko iespējams izmantot, sākot rakstīšanu kā pašterapiju. Jāņem vērā – kamēr nav izrakstīts ārā smagais, melnais, būs grūti pilnajā glāzē ieliet gaišo, pateicīgo. Bet, neapšaubāmi, katram ir savs ceļš – vai tas sākas kā ekspresīvā rakstīšana, pateicības dienasgrāmata vai strukturēta izpausmes forma – būtiskākais, ka tas ved pie sevis. Lai izdodas!

 

11 LIELISKAS RAKSTĪŠANAS METODES

 

EMOCIJU DIENASGRĀMATA. Katru dienu tiek pierakstītas piedzīvotās emocijas – gan pozitīvās, gan negatīvās. Emociju formulēšana vārdos bieži palīdz rast risinājumus dažādām problēmām un uzdevumiem.

 

PATEICĪBU DIENASGRĀMATA. Mērķtiecīga fokusēšanās uz pozitīvo. Var sākt ar vienkāršo – pateicību par rokām, kājām, darbu, draugiem. Lai pats sev neapniktu, ir vērts sevi trenēt katru dienu ieraudzīt kaut ko jaunu un neatkārtoties.

 

SAPŅU DIENASGRĀMATA. Nakts un nomoda sapņu/vīziju pierakstīšana ar vēlmi izmantot tos zemapziņas analīzei. Dažkārt no tā sanāk kāds labs stāsts, bet visa veida analizēšanu palīdzēs veikt kāds no terapeitiem.

 

EKSPRESĪVĀ JEB BRĪVĀ RAKSTĪŠANA. Tiek pierakstīts tas, kas šobrīd notiek, kas traucē vai sāp. Var sākt ar “es jūtos..”, “man nepatīk..”. Nav īpašas vajadzības formulēt domas strukturētos teikumos, vienkārši rakstīt jeb izrakstīt, norakstīt nost no sevis. Vislabāk rakstīt uz lapiņām, tad apzināti pārlasīt un atlaist sadedzinot vai noslīcinot. Var arī saglabāt vēlākai pārlasīšanai.

 

VĒSTUĻU RAKSTĪŠANA. Personisku vēstuļu rakstīšana dzīviem vai mirušiem cilvēkiem, parasti tās nenosūtot. Var rakstīt arī kādai ķermeņa daļai vai objektam, piemēram, vīna pudelei. Vēstules var arī nosūtīt, ja pašam ir tāda vēlēšanās, un tad gaidīt vai negaidīt atbildi.

 

MINISTĀSTI VAI DZEJA. Kāda konkrēta emocija vai notikums tiek ietverti poētiskā stāstījumā, vēlams ar sākumu un beigām (vai atvērtām beigām). Mākslinieciski orientētiem cilvēkiem dažkārt ir grūti koncentrēties uz sevi un rakstīt par konkrētām sadzīviskām lietām, tad labi noder abstrakcijas, foni, trešā persona u.c.

 

RAKSTĪŠANA MŪZIKAS PAVADĪBĀ. Klausoties skaņdarbu, sajust savas emocijas un pierakstīt tās. Citkārt gadās notvert kādu sižetu vai asociāciju, ko vēlāk var attīstīt stāstā. Labi noder arī kādu aizkustinošu dziesmas vārdu fiksēšana un analīze – kas ir tas, kas tik ļoti sajūsmina vai sarūgtina.

 

JAUTĀJUMI UN SARAKSTI. Labs veids, kā sākt rakstīt tiem, kas nemīl rakstīt. Tiek pierakstītas atbildes it kā elementāriem, tomēr sevī iedziļināties rosinošiem jautājumiem, piemēram, “mani kaitina..”, “esmu noguris no..”, “mani iepriecina..”, “es justos labāk, ja pārtrauktu..”, “mans vīrs/mamma/kolēģis ir..”, “šobrīd visvairāk es vēlētos..”.

 

PIECU MINŪŠU TEKSTS. Laba metode steidzīgajiem vai gadījumos, kad nav iespējams definēt – kas notiek, kas par vainu? Tiek uzlikts taimeris uz 5 minūtēm un mērķtiecīgi pierakstīts viss, kas asociējas ar problemātisko situāciju. Var rakstīt “autobiogrāfiju”, “attiecības ar māti”, “šodienu” u.c., bet īsi, konkrēti, daudz nedomājot. Vēlāk pārlasot, var ieraudzīt vērtīgus atslēgas vārdus.

 

ATGRIEZENISKĀ SAITE. Pēc notikuma it kā paiet soli atpakaļ un pierakstīt to, kas ticis pārdzīvots. Piemēram, atbildot uz jautājumiem: “Kas tikko notika?”, “Kā rezultāts ietekmēs nākotni?”, “Kā es ar to jūtos?”, “Ko es gribēju pateikt/izdarīt, bet neizdarīju?”.

 

RAKSTĪŠANA AR UZDEVUMU. Ir daudz labu metožu – klasteru veidošana, vārdu grupēšana u.c. Vienkārša un interesanta ir 16 vārdu metode – lapas augšā tiek rakstīts problēmas nosaukums, piemēram, “attiecības ar..”, “naudas pelnīšana” u.c. Tad lapas kreisajā pusē stabiņā vienu zem otra raksta 16 vārdus, kas ar to asociējas. Viegli, ātri, daudz nedomājot un neatkārtojot. Tad vārdus sāk grupēt pa divi, virzienā pa labi pierakstot jaunu vārdu, kas veido kopīgu asociāciju, apvienojot 1. ar 2., 3. ar 4. utt., tā izveidojot jaunu 8 vārdu stabiņu. Turpina pa labi, apvienojot līdz 4, tad 2, tad 1 galvenajam vārdam. Pēdējie 2 un 1 tiek uzskatīti par galvenajiem atslēgas vārdiem.

—>

ŽURNĀLA TAKA 2018.gada arhīvraksts, sagatavoja:

Ilze Ulmane-Rudakova, psiholoģe apmācībā, sistēmfenomenoloģiskās metodes un holodinamikas praktiķe, transformatīvo spēļu vadītāja, www.dveseleselpa.lv

Iveta Harija meita #rakstisevi

Jums var arī patīk