ideja PĀRGĀJIENAM. Vidzemes jūrmala – brīva un mežonīga, aizraujoša un mainīga kā kinolente

STĀSTA:Jānis Arvīds Plaudis

Pirms vairākiem gadiem gāju pa Vidzemes jūrmalu. Meklēju un apkopoju ziņas par vēsturi, ģeogrāfiju, vēl vairāk – par tās maģisko spēku. Un pēc tam ilgi nespēju aizmirst šīs laimīgās dienas. Manā mūžā maz tām līdzīgu. Jūras balss. Tā izteic daudz vairāk nekā viņas plašums. Skumja. Nepielūdzama. Vienaldzīga. Un tomēr – līksmojoša. Un katra cilvēka dvēseles balss atradīs tajā savu atbalsi. Ieklausieties jūras balsī, un jums kļūs skaidrs, ka pati jūra ar savu piekrasti ir poēma ar ritmiem un atskaņām. Un nav Latvijā otras vietas, kur jūras balss skanētu ar tādu iedvesmu kā Vidzemes jūrmalā – 100 kilometros no Rīgas līdz Ainažiem. Iesim šo ceļu kopā!

Sāksim ar Mangaļu pussalu (Mangaļsalu), kas atrodas Rīgas līča galā, Rīgas galējos ziemeļos,  starp Daugavu, Vecdaugavu un jūru. Tā radusies 15. gs. beigās, saplūstot mazām saliņām, kā arī 16. gs. 2. pusē, kad Daugava varenos pavasara palos pārrāva Buļļu salu tagadējās ietekas rajonā. 1640. g. upes vecā grīva aizsērēja. Izveidojās tagadējā atteka Vecdaugava. Mangaļsalai piemīt īpašs starojums, tāpat kā Daugavas grīvas austrumu molam (2240 m),  pa kuru  ejot, cilvēks jūtas brīvi, jo uzelpo arī viņa aura. Austrumu mola sākumā redzami piemiņas akmeņi par godu Krievijas imperatora Aleksandra II un troņmantnieka apmeklējumiem 1856. un 1860. gadā. No tiem dveš spēks, kura cēlonis laikam  gan nav imperatori.

 Es dēvēju Mangaļsalu par svētsalu. Deviņdesmitajos gados dziedniece, kuras pseidonīms Uguntiņa, gribēja šeit ievest latviešu svētās čūskas zalkšus. Izrādījās, ka tās  ieviesušās pašas.

Izkāpjam 24. autobusa vai 224. mikroautobusa galapunktā. Ejam uz ziemeļiem pa Traleru ielu – līdz krustojumam ar Mangaļsalas ielu, kur nogriežamies pa labi. Abās ielas pusēs arvien vairāk īpatnēju koku – priežu ar diviem un vairāk stumbriem. Asfaltētā iela pārtop par bruģētu ceļu, pēc tam zem kājām jau smilts. 160 m tālāk labajā pusē sākas meža ceļš uz dižkoku – priedes apkārtmērs pārsniedz 3 m. Apmēram 2 m augstumā tā sadalās trijos zaru žuburos (viens nolūzis). Ikviens no tiem ir koka resnumā. Priede aug ne vien āderu krustpunktā, bet arī blakus skudrupūžņu rindas trešajam pūznim.  Dziedniece Velga Eglīte ievērojusi, ka caur priedes stumbru pret debesīm iet enerģijas stabs.

Ja vēlamies pilnīgi izbaudīt piejūras dabu, ejam līdz Daugavas grīvas austrumu molam un tālāk pa pludmali 6 km līdz Vecāķiem. Sākas Vecāķu pludmale – platākā Baltijā.  100 m aiz glābšanas stacijas „Vecāķi” beidzas Pludmales iela. Vēl pēc 200 m starp pludmali un priekškāpu  novietots piemiņas akmens 1988. gada 29. jūlijā viesuļvētrā bojā gājušo četru burātāju piemiņai .

Vecāķu zvejniekciems pastāvēja jau 17. gadsimtā. V. Lāča romānā „Zvejnieka dēls” tas nosaukts par Puduma ciemu. Vecāķi savu nosaukumu ieguvuši  sakarā ar Vecdaugavas izliekto „vecā āķa” formu, nevis zvejnieku atstāto veco āķu dēļ, kā stāstīja dažs ekskursiju vadītājs.

Pēc 3 km jau Kalngales pludmale. No Rīgas – Skultes dzelzceļa Kalngales pieturas piekrastē iznāk grantēts celiņš, kura malā aug blīvzaru priedes. Kā man apgalvoja Cēsu gaišreģis Ēriks Lācis, tās liecina par spēcīgu enerģētisko plūsmu no pazemes uz debesīm. Par nožēlošanu, koki šai spēka vietā ne sevišķi labi jūtas, esmu bijis liecinieks, ka dažs jau nokaltis. Kā sacīja Lācis, šajā vietā vajagot paklanīties un kaut ko iedomāties. Iespējams, ka piepildīsies.

Ejot tālāk pa pludmali, pēc 3,5 km sasniedzam Garciemu, vēl pēc 3,5 km Garupi. Garciema tuvumā jūrā ieplūst Garciema kanāls, kas atūdeņo Eimuru poldera zemes. Nogājuši 2,5 km, esam pie Gaujas grīvas.

Garciema un Garupes jūrmala nosaukumu ieguvusi  no Langas (Garupes), kura šai apkārtnē stiepjas līdztekus jūrai.  Līdz Gaujas ietekai pēc vētrām vēl atrodams dzintars, tālāk – gandrīz nemaz. Arī negaisa mākoņi reizēm netiek pāri  Gaujai. Rīgas tuvumā līst, bet 45 km no Rīgas – Saulkrastos – var būt saulains. Tēlaini runājot, virs ūdeņu upes plūst debesu upe, kura reizēm nelaiž negaisus pāri.

Gaujas grīvā dziļums nepārsniedz 1,5 m, bet pāriet to bīstami – viļņi sanes daudz irdenu smilšu. Daudz drošāk augšup gar upi doties uz 3,5 km attālo Carnikavas dzelzceļa staciju, kuras tuvumā jau šajā gadu tūkstotī  pār upi uzcelts skaists gājēju tilts. Tagadējā Carnikava izveidojusies no sena zvejnieku ciema, kuri gūstīja  upē nārstot iepeldošos lašus, vimbas un nēģus. 20. gs. sākumā laikrakstos bija lasāms ka Carnikavas nēģu netrūkst ne Varšavā, ne Berlīnē.

Latvijā Piebalga un Balgas upīte atrodas desmitiem kilometrus no Carnikavas. Polijas piekrastē Balga un Cernkova  kartēs iezīmētas apmēram desmit kilometru attālumā. Šķiet, ka no turienes arī Carnikavas nosaukums.

Nākamo ceļa posmu varētu saukt „No Gaujas upes līdz Aģes moliem”. Pārgājuši upi, nonākam pie dzelzceļa pieturas „Gauja”. Pa smilšu kāpām un sēņu mežiem atgriežamies pie jūras. Turpinām gājienu uz ZA. Vasarā smiltīs redzami aļņu un mežacūku nagu nospiedumi, zaķu un lapsu pēdas. Pludmales platums līdz pat Inčupes ietekai vismaz 50 m. Agrāk šeit gājis ceļš gar jūru, un piekrastes iedzīvotāji to dēvēja par „Pliko strandi”. Šodien siltajā sezonā šeit vērojamas nūdistu pulcēšanās vietas, līdz ar to „Plikā strande” vēl vairāk atbilst savam nosaukumam. Apmēram 1 km no jūras gar piekrasti rindojas trīs šaurie Garezeri.

Nonākam pie Lilastes upītes (1 km) ietekas, kas savieno ezeru pāri – Dūņu un Lilastes ezeru – ar jūru.  Pēc nostāsta, Dūņu ezers uz šejieni atlidojis pa gaisu. Šādi nostāsti reizēm ir vēsturisks fakts, bet ne jau vienmēr…

Starp dzelzceļu un jūru paceļas Lilastes kāpas – augstākās Vidzemes jūrmalā. Vietām šeit daba nevaldāma – ne vien kāpas, bet arī slīpi noliekušās vētras priedes, kas tuvāk Rīgai tiek atzīmētas kā liels retums. Klīst nostāsti par „sakaru tuneļiem” starp  mūsu pasauli un citām dimensijām  šajā apvidū, aktīviem NLO.

Pašam pa Lilastes mežiem ejot gar jūru, gadījās, ka samerā šaurajā zemes joslā man piemetās „vadātājs” un es atgriezos ceļa sākumā.

No Gaujas līdz Lilastes ietekai  7 km. Pēc 9 km Inčupes ieteka. Aiz Lilastes upītes sākas Saulkrastu pilsētas teritorija. Pilsēta izveidojusies pakāpeniski, saplūstot nelieliem zvejnieku ciemiem un kūrortiem.

Labajā krastā pie Inčupes ietekas paceļas Baltā kāpa (garums 12 m , augstums 18 m). Lietus ūdens sacementējis kāpas smiltis, tomēr šis nav devona smilšakmens iezis, kā agrāk domāja šo rindu autors un dažs ģeologs. Kāpas tuvumā uzņemti skati latviešu mākslas filmām „Kā gulbji balti padebeši iet”(1956) un „Nauris”(1957). Arī ainava, kas paveras no skatu platformas kāpas virsotnē uz upītes ieteku, pludmali un jūru, ir mākslinieciska. Ekstrasensi ievērojuši, ka enerģijas strāvas  gar kāpu apkārtnē plūst gandrīz paralēli jūrai.

Netālu no Baltās kāpas jau redzama Saulkrastu apbūve. Esam Saulkrastu rajonā – Pabažos. 1764. g. 24. jūlijā caur Pabažiem  uz Pēterburgu braukusi  vācu princese – vēlākā Krievijas ķeizariene Katrīna II. Viņa šeit apmetusies pie savas galma dāmas un izpeldējusies jūrā. Tāpēc arī vēlāk šo vietu nosauca par Katrīnbādi.  Princese (drīzāk gan viņas kalpi) notikumam par godu šeit iestādīja tā saucamās Katrīnas liepas. Dižie koki saglabājušies vēl šodien.

No kāpas līdz Pēterupes ietekai pa piejūras mežu gar jūru iet „Saulrietu taka”, vienīgā tāda Latvijā. Tūristi priecājas par jūras ainavām, bet bieži vien atgriežas autobusā un neaiziet līdz takas galam. Jau tuvāk  Pēterupei vērojams kaut kas neparasts!  Priedes ar īpatnējiem zaru žuburiem. Bērzs, kura galotne, pacēlusies virs zemes, tiecas atkal atgriezties zemē – kā fontāns. Priede, kuras zars gandrīz garāks un resnāks par stumbru un izaudzis paralēli zemei. Manuprāt, tā ir magnētiskā anomālija.

Mūsu pārgājiena pirmais posms beidzas pie Pēterupes ietekas.

>>>III<<<

NO ŽURNĀLA TAKA 2017.g. arhīva, sagatavoja:  Jānis Arvīds Plaudis

 

 

Jums var arī patīk