Hiperaktīva bērna iepazīšana

Viens no gādīgu vecāku prieka un laimes avotiem ir veseli, kustīgi, aktīvi un dzīvespriecīgi bērni. Diemžēl jāatzīmē, ka reizēm šis pārlieku lielais kustīgums un aktivitāte jaunos un pat pieredzējušos vecākus spēj iedzīt strupceļā – tuvu izmisumam. Situācijas gaita visbiežāk noved pie diagnozes „hiperaktivitāte” uzstādīšanas, taču tas ne vienmēr atrisina radušos problēmu, jo medicīniskā un ķīmiskā ārstēšana nereti mēdz vēl vairāk attālināt vecākus no viņu bērnu sirdssajūtām un patiesās būtības. Mazā indivīda rīcība vecākiem būtu jāskata daudz plašāk, jo noteiktas attīstības īpatnības, rakstura un temperamenta iezīmes var būt arī ar hiperaktivitāti nesaistītas. Lai izprastu un virzītu situāciju uz labo pusi, bērna vecākiem jārēķinās ar cītīgu darbu, pacietību un atvērtu prātu.

Hiperaktivitāte – diagnoze, nevis rakstura iezīme

Pirms tiek analizētas hiperaktivitātes izpausmes, cēloņi un risinājumu iespējas, vēlams akcentēt to, ka uzmanības deficīts nav vienādojams ar hiperaktivitāti. Speciālisti bieži runā par uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindromu (UDHS), taču jāņem vērā, ka – tāpat kā uzmanības deficīta sindroms spēj funkcionēt bez hiperaktivitātes iezīmēm, tā arī hiperaktivitāte (kā uzvedības traucējumu veids) ir spējīga izpausties bez uzmanības deficīta sindroma. Katrs gadījums jāskata individuāli un atbilstoši konkrētai situācijai. Diemžēl mūsdienās arvien biežāk varam pamanīt, ka vecāki bez šaubu uzplaiksnījumiem paši vai ar speciālistu (ģimenes ārstu un neirologu) palīdzību uzliek savam bērnam zīmogu „hiperaktīvs”, lai gan šī diagnoze ir pietiekami specifiska, sarežģīta un paredz nopietnas sekas. Lai šos uzvedības traucējumus savam bērnam nepiedēvētu nepamatoti un pasargātu no hiperaktivitātes izpausmēm nākotnē, svarīgi izprast atšķirību starp veselīgi aktīvu un hiperaktīvu bērnu, lai gan robeža patiešām ir ļoti trausla.

Brīnumzāļu nav

Nu jau arvien pierastāka ir situācija, kad vecāki dodas pie psihologa un jautā pēc padoma, ko iesākt – viņu bērns esot hiperaktīvs. Acīs manāms izmisums un vēlme pēc steidzama risinājuma. Taču tādu brīnumzāļu nav, skaidro psiholoģe Inese Taube. Vispirms vecākiem pašiem sev jāuzdod jautājums – vai viņi apjauš, kas ir hiperaktivitāte, vai kaut reizi ir redzējuši bērnu ar šādu diagnozi? Jo arī veselīgi izzinošs un ļoti aktīvs bērns spēj vecākus nogurdināt un kaitināt, šādi mazie rakari pieaugušajiem nav īpaši ērti (viņu dienas grafikam, vēlmēm un izpausmēm) – jo nepārtraukti skraida, ir kustīgi, lustīgi, vēro un izzina pasauli ar mirdzošām actiņām, protams, bieži arī neklausa, tāpat nemitīgi izprašņā vecākus par visu jauno un nezināmo. Tik intensīva darbošanās spēj laupīt vecāku enerģiju un dārgo laiku – šo Pirmās formulas ātruma cienīgo tempu pieaugušie labprāt samazinātu vismaz uz pusi. Taču kā atrast vidusceļu, lai neciestu ne bērns – viņa attīstība un izpausmes, ne vecāki – ar savu vērtīgo laiku, nepieciešamo miera ostu?

Vispirms vecākiem jāapbruņojas ar pacietību un mazliet jāpastrādā ar sevi – piemēram, no leksikona jāizsvītro tādi izteicieni kā: „Nedari!”, „neskrien!”, „negāz!”, „nedrīkst!” utt., jo priedēklis „ne” ieved mūs sava veida negatīvajā aplī. Jo biežāk tas tiek pielietots, jo arvien izteiktāk bērnu pārņem trauksmes sajūta. Tā vietā nepieciešams situāciju izskaidrot, sakot, piemēram, nevis: „Neskrien!”, bet gan: „Vajadzētu iet lēnāk.”. Nevis: „Nemet papīru uz grīdas!”, bet: „Papīru vajadzētu ielikt atkritumkastē.” Tātad virzīt bērna izpratni uz, dot alternatīvas, tādējādi radot viņā izpratni, kāpēc jāveic noteiktas darbības, ko tās nozīmē. Ja bērns tomēr rāda, ka nezina, ko darīt un rīkojas nepareizi, vecāki var norādīt, kāda rīcība būtu piemērotāka. Bērnam nav jāaizliedz, bet gan jāpaskaidro, jāmāca atbilstošākā uzvedība. Diemžēl vecāki nereti šīs nianses piemirst un pat neapzinās, turklāt ar mūsdienu bērniem ir jāiemācās veidot cita veida attiecības, jo tas modelis, kāds bija pašu vecāku bērnībā, šī brīža situācijā vairs nestrādā.

Brīdinošie signāli

Vecāki uz savu bērnu izpausmēm skatās caur subjektīvās uztveres prizmu – beznosacījuma mīlestība nes sevī daudz saasinātākas jūtas, rūpes un pārdzīvojumus. Taču jebkurā gadījumā – ja šķiet, ka uztraukumam varētu būt pamats, ir vērts griezties pie speciālista, kurš konkrēto situāciju izvērtēs no citas pozīcijas – privāti neiesaistītas. Psiholoģe Inese, kura savā praksē balstās uz Marte Meo metodi, ir pamanījusi, ka hiperaktīviem bērniem visbiežāk ir šādas attīstības un uzvedības problēmas:

  • viņi nespēj pietiekami reģistrēt savas iniciatīvas, tādējādi neadekvātā sevis reģistrēšana sagādā grūtības attīstīt atbilstošu paštēlu;
  • viņi nespēj adekvāti izvēlēties savas iniciatīvas – ir grūtības saprast, kas ir atbilstoša uzvedība konkrētajā brīdī, viņi neizprot, kas no viņiem tiek sagaidīts;
  • šie bērni nespēj ierobežot savas iniciatīvas, ir grūtības notiekošo pietiekami kontrolēt, tas „vienkārši notiek”;
  • viņi nespēj atbilstoši strukturēt savas iniciatīvas un pārtraukt tās ar piemērotu noslēgumu – notikušais paliek bez nobeiguma, tāpēc rodas grūtības ar adekvātu iekšējās struktūras attīstīšanu (enerģija netiek izmantota konstruktīvi);
  • viņi bieži nespēj laikus (ja vispār spēj) reģistrēt savas izjūtas, nezina piemērotus modeļus, lai tiktu galā ar savām izjūtām;
  • šiem bērniem nav adekvātu zināšanu par citu cilvēku iniciatīvām, tāpēc rodas grūtības atvēlēt apkārt esošajiem indivīdiem nepieciešamo telpu – dažādās sociālās situācijās tas izraisa citu cilvēku aizkaitinājumu, jo viņi var justies ierobežoti;
  • hiperaktīviem bērniem ir nepieciešama plašāka telpa – dēļ pārlieku lielās aktivitātes un kustīguma;
  • viņiem ir nepietiekami attīstītas spējas novērtēt apstākļus – noteiktās situācijāsviņi mēdz pārvērtēt savas spējas (nevajadzīgi riskē un savainojas), nepietiekami izvērtē grūtības, ko attiecīgā situācija varētu radīt, respektīvi – viņi apzinās tikai dažus aspektus;
  • viņiem ir nopietnas koncentrēšanās grūtības, kas izraisa arī problēmas mācību vielas apguvē;
  • tāpat šiem bērniem ir grūtības strādāt kopā ar citiem cilvēkiem – jo nav attīstītas adekvātas sadarbības prasmes.

Būtiski apzināties, ka hiperaktivitātes diagnozi uzstādīt nav nemaz tik vienkārši, tas notiek pietiekami ilglaicīgi. Lai kāds arī būtu rezultāts, sava veida šaubas vecākos pastāvēs vienmēr, taču, ja bērnam iepriekš aprakstītās izpausmes sākušās jau pirms septiņu gadu vecuma, turklāt ilgst vairāk nekā 6 mēnešus, ir jāizvērtē vajadzība pēc speciālista konsultācijas. Ja bērnam netiek sniegta palīdzība, ar laiku tas var ietekmēt gan viņa sociālās, gan mācību aktivitātes, tādējādi attīstības līmenis krasi atšķirsies – salīdzinot ar citiem vienaudžiem. Vēl kas – ja simptomi izpaužas nevis tikai vienā vidē (piemēram, skolā), bet vairākās (skola, mājas, pulciņi u. c.), tas var liecināt par smagāku simptomu izpausmi un vedina uz hiperaktivitātes iespējamību.

Nepieciešamība pēc rāmja

Hiperaktivitāte norāda uz to, ka bērnam trūkst struktūras, un vecākiem rodas grūtības ar viņa vadīšanu, informē psiholoģe. Tas, uz ko jāvērš uzmanība, ir bērna komunikācijas prasmes, iniciatīvas – un kā vecāki viņu atbalsta vai neatbalsta. Ņemot vērā, ka hiperaktīviem bērniem ir daudz sākumsignālu, taču grūtības ar aktivitāšu pabeigšanu, vecākiem būtu jāliek akcents uz to – ja kaut kas tiek iesākts, tad tas jāpabeidz un tikai pēc tam var pievērsties nākamajai darbībai. Diemžēl ar to mēdz būt problēmas pat tad, ja bērns nav hiperaktīvs. Nereti vecāki baidās likt noteiktu rāmi, viņi domā, ka tādā veidā ierobežos savu bērnu, nodarīs tam pāri, taču patiesībā – lai bērns izaugtu vesels un spētu veselīgi iekļauties sabiedrībā – šis rāmis ir nepieciešams. Vēlams arī sastrukturizēt, noteikt bērna dienas režīmu – cikos viņš mostas, cikos ēd, cikos iet gulēt utt., tādējādi raisot viņā iekšēju drošības sajūtu par notiekošo. Tikpat liela (ja pat ne lielāka) nozīme ir iekšējai, psiholoģiskajai struktūrai. Vecākiem bērnam ir jāstāsta, ko darīs viņš, ko pieaugušie, kā viss noritēs pēc kārtas. Atcerēsimies – pirms ķerties pie medikamentiem, ar psiholoģiskajām problēmām jāmēģina tikt galā citādākā veidā – pastāv dažādas metodes, terapiju iespējas – ir tikai jāmeklē un jāatrod savs.

 

Meklējot cēloņus

Spriežot teorētiski – hiperaktivitātes cēloņus var iedalīt bioloģiskos un psihosociālos. Bioloģiskie cēloņi – neiroloģiskie traucējumi (kad smadzenes nespēj saražot noteiktus neirohormonus, tādējādi radot domāšanas traucējumus), tāpat arī ģenētiskās novirzes no normas (iedzimtība), veselības problēmas grūtniecības periodā un pēc tā, kā arī bērnības traumu un slimību nozīme organisma funkcionēšanā. Protams, nevaram nepamanīt, ka mūsdienās arvien aktuālāka paliek gan uztura ietekme, gan arī vidē esošo kaitīgo vielu un alergēnu ietekme uz cilvēka organismu.

Psihocosiālie cēloņi – problēmas ģimenē (strīdi, vardarbība, šķiršanās u. c.), kā arī stresa un pārdzīvojumu izraisīti psihiskie traucējumi. Protams, arī audzināšanai ir būtiska nozīme – tas, kā vecāki komunicē ar saviem bērniem, kā izrāda mīlestību un maigumu. Nereti, bērniem pieaugot, varam pamanīt, ka viņi ir izauguši par vecāku kopiju, tāpēc pieaugušo darbs pašiem ar sevi ir neaprakstāmi nozīmīgs – veidojot labāku un līdzsvarotāku savu iekšējo pasauli, arī bērna uztvere kļūs veselīgāka.

 

Mammas seja

Meklējot atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem par hiperaktivitātes būtību, bieži uzduramies informācijai, kas uzsver nobīdes smadzeņu ķīmiskajos un bioķīmiskajos procesos, paredzot vajadzību pēc medikamentu lietošanas. Taču Marte Meo terapeitei Inesei Taubei nav tik svarīgi hiperaktivitātes izpausmēm atrast zinātnisku pamatojumu – no kurienes tas viss ir nācis, bet gan saprast – „ko mēs tālāk ar to darīsim”? Atsaucoties uz neirobioloģiskiem pētījumiem, veselīga bērna attīstība notiek tad, kad viņu pārņem labas sajūtas. Tāpat arī mācīšanās process iegūst daudz lielāku produktivitāti, ja bērns jūtas labi. Kad mācīšanās norit ar piespiešanu, dusmām un rīksts vicināšanu, tad procesi bērna smadzenēs bloķējas un informācija nesaglabājas (tā varbūt tiek uz īsu mirkli iekalta, taču neveidojas izpratne), jo apakšā ir bailes.

Kā lai bērns iemācās justies labi pats par sevi? Ja mamma (vai cits bērna aprūpētājs) jau kopš pirmās piedzimšanas dienas skatās uz bērniņu ar jauku seju, smaida un runā mīļā balsī, mazulītis jūtas drošībā – mīlēts un aprūpēts, viņam izstrādājas labo sajūtu atmiņa. Ar zīdainīti ir jārunājas, jāskatās viņam acīs un jāstāsta par visu, kas ar viņu notiek – „redz, kā tu pakustināji pirkstiņu, kā tu ieraudzīji putniņu” utt., tāpat jākomentē viss, kas ar bērniņu tiek darīts – „tagad es tev noslaucīšu dupsīti, tagad es tev iedošu paēst” utt. Tādā veidā bērnam rodas saikne ar to, kas notiek ar viņu un viņam apkārt. Mazulis jūtas drošībā, ir mierīgs – un tādos apstākļos var notikt līdzsvarota attīstība. Protams, lai vecāki spētu veltīt bērnam pietiekami daudz laika un sniegtu mīļumu, arī viņiem pašiem jābūt ar labām sajūtām. Ja pieaugušie ir emocionāli trauksmaini un neapmierināti, piemēram, ja mammai nav bijusi laba bērnības pieredze, vai arī grūtniecības laikā bijuši kādi sarežģījumi, kā arī – ja bērniņš nav bijis īsti gaidīts utt., tad tas spēj būt kā nopietns traucēklis, lai veidotu ar bērnu labas attiecības un komunikāciju. Tādā gadījumā jau laicīgi ieteicams griezties pēc palīdzības pie speciālista, lai izvairītos no hiperaktivitātes un citu traucējumu iespējamības nākotnē.

 

Panākumu atslēga – komandas darbs

Kad pie psiholoģes Ineses uz konsultāciju ierodas vecāki ar bērnu, viņa skaidri apzinās, ka darbs nenotiks tikai ar bērnu – arī pieaugušajiem būs daudz kas jāmācās – jāpievērš uzmanība savām komunikācijas prasmēm un uzvedībai. Ja vecāki nebūs gatavi strādāt ar sevi, bērna ieguvums no speciālista palīdzības būs pielīdzināms nullei. Uzsākot Marte Meo terapiju, pieaugušie saprot, ka jāmainās būs arī viņiem, taču ne visi uz to ir gatavi, tā vietā izvēloties vieglāko ceļu – ķīmisko medikamentu lietošanu (kuri turklāt notrulina uztveri), bez kuriem viņu bērns varētu arī iztikt. Tas ir stāsts par attīstību un veselīgām attiecībām, kuras jāmācās veidot ikvienā ģimenē. Ja attiecībās vērojami sarežģījumi, ar laiku rodas slimības, tai skaitā depresija, hiperaktivitāte un citi traucējumi. Ja attiecību problēmas tiek atrisinātas, notiek atveseļošanās. Situācijās, kad bērnam ir kādas emocionālas, fiziskas vai garīgas problēmas, vecākiem jāsaprot, ka arī viņiem būs jāstrādā ar sevi, lai viņu bērns kļūtu vesels. Taču visbiežāk vecāki nespēj ar to tikt galā un izvēlas uzstādīt bērnam diagnozi, kura, ļoti iespējams, nav viņam piederīga. Pārsteidzoši, bet daudzas šķietamās diagnozes vienkārši atkrīt, kad vecāki sāk attīstīt savas prasmes (turklāt tas iespējams visa mūža garumā) un pielieto tās attiecībās ar saviem bērniem, uzsver psiholoģe. Robeža taču ir tik trausla, tāpēc uz situāciju ir jāskatās mērķtiecīgāk – nevis jāskaita iespējamās diagnozes, bet gan jāmēģina atrast veids, kā bērnam likt justies labāk. Ja vecākiem ir bail ieskatīties pašiem sevī, arī bērns šīs bailes sajūt un caur savu uzvedību izpauž to, kas notiek vecākos. Kolīdz vecāki pārvar bailes un atrisina savas problēmas, arī bērnam parādās uzlabojumi.

 

Ar intelektu vien nepietiek

Vecāku prieks par to, ka bērns māk lasīt, skaitīt, rēķināt un skolā mācās izcili, ir saprotams, taču tā ir tikai būtības virsējā kārta. Psiholoģisku grūtību (arī hiperaktivitātes) pamatā gandrīz vienmēr ir tas, ka bērns nesaprot savas jūtas – konkurences apmātajā sabiedrībā tiek izslēgta jūtu pasaule. Ir vērts apjaust to, ka bērns dzīvē jutīsies patiesi laimīgs, līdzsvarots un veiksmīgs tad, ja būs kontaktā ar sevi un savām jūtām – būs emocionāli inteliģents. Pliks prāta intelekts bez emocionālās inteliģences spēj radīt tikai trauksmi un citas nepatīkamas izjūtas. Liela daļa vecāku, aizmirstot par emocionālās attīstības nozīmīgumu, diemžēl uzskata – ja bērns mācās labi, tātad viss ar viņu ir kārtībā, lai gan, ļoti iespējams, ir tieši pretēji. Cilvēks iekšēji līdzsvarots spēj būt tikai tad, kad prot aptvert un pateikt – kāda darbība vai vārdi viņā izraisa noteiktas sajūtas, respektīvi – māk sevi reģistrēt.

Skumji noraudzīties, kā trīsgadniekiem un četrgadniekiem bērnudārzā bieži liek mācīties burtus, lai gan tas vēl nebūtu jādara, ņemot vērā viņu attīstības līmeni. Tā vietā mazajiem būtu jāmācās draudzēties, jākomunicē ar pārējiem un jāspēlējas smilšukastē. Pēc tam – ja bērns aizies uz skolu, mācēdams atpazīt savas emocijas, viņš pratīs gan apstādināt sevi, gan pats sevi regulēt – koncentrēsies un fokusēs skatienu tieši uz skolotāju, nevis nemierīgi skatīsies apkārt un nedzirdēs, kas tiek stāstīts. Paradokss, ka tieši tie bērni, kuri uz skolu aiziet fantastiski sagatavoti (prāta intelekta, mācību ziņā), ļoti bieži netiek galā ar lielo psiholoģisko slodzi, jo ir emocionāli nenoturīgi. Viņi jau pēc desmit minūtēm kļūt tramīgi, grozās, ir noguruši un viegli aizkaitināmi – tātad nespēj izprast un tikt galā ar savām izjūtām, kā arī nemāk tās noformulēt skaļi.

 

Enerģiju mijiedarbība

Bērni ar hiperaktivitāti jeb paaugstinātu aktivitāti vienkārši netiek nodarbināti viņiem interesējošās un atbilstošās sfērās, savu pārliecību pauž ezoteriskās sfēras pārstāve Velta Brazauska. Mazuļi piedzimst pilni enerģijas, un tai paredzēta aktīva realizācija, tāpēc veselīgi bērni ir dzīvīgi un kustīgi. Taču pieaugušo neprasmes dēļ viņi bieži netiek nodarbināti tur, kur tas būtu vajadzīgs, kā rezultātā bieži veidojas arī agresivitāte. Taču agresivitāte ne vienmēr ir saistīta ar hiperaktivitāti, agresivitāte rodas ikvienam cilvēkam (ne tikai bērnam), kurš nepārvalda savas emocijas, kuram tiek traucēta viņa aktīvā darbība – tātad netiek realizēts viņa plāns; citu darbība neatbilst viņa priekšstatiem. Protams, izteikti paaugstināta aktivitāte var būt arī iedzimta (pat no senākām paaudzēm) vai iegūta audzināšanas procesā, kad bērna apkārtējā vide un tuvie cilvēki uz tādu aktivitāti rosina. Šajā gadījumā darbojas programma „viņš var, viņš dara, tātad arī es to varu”. Mums ir jāsaprot, ka ģimene ir cilvēku kopums, kur katram ir sava loma. Ikviens ar savu raksturu, izturēšanos un sadarbošanos veicina vai samazina otra darbošanās enerģiju. Piemēram, ja bērns „lauž rotaļlietu” (tā šo faktu uztver vecāki) un pieaugušie viņam to dusmīgi aizrāda un darbību pārtrauc, bērnam tiek atņemta izziņas enerģija, jo viņš taču tikai vēlējās izpētīt, no kā sastāv viņa rotaļlieta. Kad bērni vēl mazi, viņiem raksturīga rotaļīgā pieeja it visam, ko tie dara. Tā ir dabas dota enerģija, kuras plūsmā cilvēki var visu dienu darboties ar prieku un dzīvīgumu, turklāt vakarā vēl būt pilni enerģijas. Velta Brazauska no visas sirds iesaka šo rotaļīgo pieeju atcerēties un izmantot ikdienā arī pieaugušajiem. Toties – ja iedvesmas enerģijas plūsma regulāri netiek realizēta, ar laiku rodas veselības (gan fiziskās, gan psihiskās) traucējumi. To vēl vairāk var pastiprināt kaitīga pārtika un nelabvēlīgs klimats mājās, bērnudārzā un skolā, respektīvi – apkārtējā vidē.

 

Mediķi, vecāki un pedagogi

Ja runājam par palīdzības sniegšanu, pamatā varam izšķirt trīs veida pieejas. Pirmā būtu medicīniskā palīdzība, kur ietilpst gan medikamentu izrakstīšana un lietošana, gan noteikts dienas režīms un atsevišķu produktu ierobežojoša uztura diēta. Otrkārt, viena no būtiskākajām pieejām ir darbs ar bērna vecākiem, kad tiek attīstītas noteiktas prasmes, kas laika gaitā palīdz uzlabot vecāku komunikāciju ar bērnu, tādējādi palīdz viņam iemācīties pašam sevi un savas iniciatīvas reģistrēt. Toties trešā pieeja ir darbs ar pedagogiem, lai veidotu pēc iespējas labvēlīgāku mācību vidi bērniem, kuriem vērojamas uztveres un uzvedības problēmas. Ja hiperaktivitātes izpausmes ir patiešām spēcīgas un bērna attīstībai kaitējošas, vēlams izskatīt kompleksu ārstēšanos – iesaistot vecākus, ārstus, psihologus utt. Būtiski atcerēties, ka primārais mērķis ir bērna labsajūta, līdzsvarotība un sirdsmiers. Vecāku saikne ar bērnu vienmēr būs īpaša, tāpēc arī intuīcija ir viens no instrumentiem, kas noteikti jāpieslēdz šim procesam.

 

Labas atmosfēras priekšnoteikumi

Rodas jautājums – kā pasargāt savus bērnus un jau laicīgi attālināt viņus no attīstības un uzvedības problēmām? Galvenie priekšnoteikumi, lai notiktu līdzsvarota attīstība, ir atbilstoši strukturēta uzvedība un laba atmosfēra apkārtējā vidē (piemēram, mīlestības pilnas attiecības ģimenē), ir pārliecināta ir psiholoģe Inese Taube. Labas atmosfēras radīšanai nepieciešami šādi soļi:

  • jārunā ar bērniem draudzīgā tonī (bieži vecāki diemžēl paši pat nepamana, ka runā ļoti pamācošā tonī);
  • jāizvēlas un jāapstiprina bērna labākās emocijas – ja bērns smaida, tad jācenšas šo mirkli paildzināt, smaidot pretī – tādā veidā notiek pozitīvo emociju apmaiņa;
  • uz bērnu jāskatās ar labu, mīlošu sejas izteiksmi; bērni ar uzvedības grūtībām reti redz savus vecākus ar pozitīvu sejas izteiksmi (visbiežāk sejas ir sarūgtinājuma un vilšanās pilnas), taču jāņem vērā, ka laba vecāku sejas izteiksme bērnam saka: „Man patīk būt tavā tuvumā,” tā parāda, ka kāds ir laimīgs, esot kopā ar viņu.

 

Veidosim iekšējo struktūru kopā

Tā kā hiperaktīvie bērni ir īpaši nepastāvīgi – atbilstoši strukturēta uzvedība ir ļoti svarīga. Ir jāpalīdz bērnam attīstīt un veidot viņā gan ārpasaules, gan iekšpasaules struktūru. Ņemot vērā, ka nereti iekšējās struktūras veidošana tiek atstāta mazliet novārtā, uzskaitīsim, kas nepieciešams, lai to veicinātu:

  • vecākiem bērnam jāpalīdz attīstīt sevis reģistrēšanas prasme – to dara, nosaucot vārdā bērna iniciatīvas, piemēram: „Tu ver vaļā durvis,”; „tu esi paņēmis rokās krūzīti.” Ar laiku bērns jau pats spēs nosaukt savas darbības – „es atvēršu durvis,”; „es paņemšu krūzi” utt.;
  • jāatceras, ka hiperaktīvam bērnam nepieciešams īpašs atbalsts, pat ja „viņš ir pārāk liels”; turklāt atbalstam jābūt ilgāku laika periodu nekā bērniem bez uzvedības traucējumiem;
  • šiem bērniem vajadzīgs papildu apliecinājums tam, ka viņi tiek pamanīti – tieši tāpēc viņi bieži jūtas tik vareni un runā tik skaļi; ja viss tiek nosaukts vārdā, bērnam rodas izjūta, ka „mamma ir kopā ar mani, viņa mani redz”;
  • lai bērnam veidotos labs paštēls, vecākiem jāizsaka savas domas par bērna uzvedību, piemēram: “Tā bija laba doma – mantas nolikt tur.”;
  • vecāki var palīdzēt bērnam reģistrēt viņa izjūtas, nosaucot neverbālo uzvedību vārdos,  piemēram: „Tu esi laimīgs redzēt tēti.” Tā bērns iegūst vārdus savām izjūtām; tas ir viens no galvenajiem elementiem, lai nonāktu pie emociju apmaiņas un veidotu emocionālas attiecības. Jāņem vērā, ka visbiežāk vecāki to dara, kad bērniņš vēl ir mazs, taču hiperaktīvajiem bērniem, kuri nereti vairs nav tik mazi, emocijas var būt ļoti nepastāvīgas un nemierīgas, tāpēc viņiem vairāk nekā citiem nepieciešams parādīt, kā tikt galā ar savām izjūtām, jo instinktīvi viņi diemžēl nezina, kā to darīt;
  • bērniem var palīdzēt uzzināt arī par citu cilvēku iniciatīvām, nosaucot tās vārdā – “Anna arī grib spēlēties, viņai arī ir spainītis!” utt. Šādā veidā tiek iegūta informācija par citiem bērniem, tā kontaktēšanos padara vieglāku un labvēlīgāku. Vecāki var aprakstīt arī savu uzvedību, lai bērns labāk saprastu, ko citi cilvēki domā un dara, piemēram, mamma, kura kopā ar bērnu spēlē „riču-raču”, var teikt: „Skaties, es metu; nezinu, vai man izdosies tevi apsteigt.”

 

Veselīgas komunikācijas iezīmes

Velta Brazauska uzskata, ka bērnu paaugstinātā (hiper) aktivitāte ir saistīta ar izglītības un darbības virzieniem, ko viņi ir sev paredzējuši tālākajā dzīvē. Ja vecākiem izdodas saprast bērna darbības virzienu (sūta attiecīgajās nodarbībās), ja bērna intereses tiek piepildītas ar realizācijas enerģiju, tad rodas nevis hiperaktivitāte, bet gan normāla, aktīva darbošanās. Ja ir vēlme ar bērnu veidot produktīvas attiecības ar veselīgu komunikāciju, ieteicams likt aiz auss:

  • bērnam koncentrēšanās veiksies labāk, ja vecāki palīdzēs ar uzmundrinājumiem, piemēram: „Tev sanāk!”, „tu vari!”, „tev izdosies!”, „ja šoreiz neizdevās, tad nākošais darbs sanāks labāks, jo tu jau būsi ietrenējies!” utt.;
  • veselīgu disciplīnu iespējams panākt – sarunājot, piemēram: „Vēl mazliet pacieties!”, „drīz darīsim ko citu, bet pašreiz uzmanīgi noklausies, izdari to, kas šobrīd nepieciešams!”, kā arī: „tu man pēc tam izstāstīsi, ko tev mācīja, iemācīsi arī man!” – tas darbojas īpaši labi, jo bērns sevi sajūt kā skolotāju, līdz ar to rodas interese iegaumēt, turklāt divtik spēcīgi, jo pēc tam būs vēl otram jāpastāsta un jāparāda;
  • audzināšanai dabiski būtu jānotiek caur paša pieredzi, respektīvi, bērnam jāatļauj darboties un mācīties pašam – caur viņa un citu pieredzi (kuru ir redzējis); nelīdz simts reizes teiktais: „Neaiztiec, karsts!”, jo tas turpināsies tik ilgi, kamēr bērns pats pārliecināsies par to un vairāk neaiztiks. Vecāku uzdevums – palīdzēt šo pieredzi līdzsvarot, piemēram, karstumu parādīt tādā līmenī, kamēr tas nav veselībai bīstams – vai arī parādīt procesu, skatoties no malas, piemēram, laukos to izdarīt ir pietiekami viegli – bērnam jāparāda karsts ūdens, tad jāuzlej zālītei, un pēc kāda laika jāparāda, kā zālīte no karstuma ir nobeigusies; ideju var būt ļoti daudz, atliek tikai vecākiem ieslēgt savu radošo domāšanu;
  • bērnu vajadzētu uztvert kā līdzvērtīgu sarunu biedru;  jācenšas izprast viņa domu gājiens, kā arī jākomunicē, neuzspiežot savu viedokli, bet paplašinot skatījumu uz lietām, notikumiem, situācijām – abām pusēm jāmācās būt patiesām; bērnam ar paaugstinātu aktivitāti patīk dalīties ar savu lieko enerģiju, bet tikai tad, ja viņu uzrunā saprotoši, draudzīgi, mierīgi un pieklājīgi, tāpēc ar bērnu vēlams runāt kā ar vislabāko draugu, turklāt sev līdzvērtīgu, jo bērns ļoti saasināti tver šo attieksmes enerģiju – „tu tur mazais, es – liels”;
  • ļoti bieži ģimenē, kurā enerģētiski viens ir sakāpināti aktīvs, kāds ir pastiprināti nospiests, tāpēc šim nospiestajam jāatrod motivācija priekš sevis – kā sevi novērtēt, celt enerģētiku un atgūt līdzsvaru (rezultātā sakāpināti aktīvais samazinās savu aktivitāti uz parastu aktivitāti).

 

Uzņemtās pārtikas un prāta spēju saistība

Atcerēsimies teicienu – nepaēdis vilks uzbruks jebkuram. Tāpēc arī cilvēki, kuriem kaut kā organismā trūkst, ieslīgst galējībās, kļūst aktīvi vai pasīvi – pārliecinoši komentē ezoteriskās sfēras pārstāve Velta Brazauska. Piemēram, zināms, ka neēdis cilvēks būs fiziski vārgāks, taču smadzenes viņam darbosies aktīvāk  nekā sātīgi paēdušam. Skatoties vēsturē, vairāk paliekošu vērtību atstājuši tieši tie, kuri nav dzīvojuši labklājībā un nodrošinājumā. Secinājums – nepilnvērtīgs uzturs mēdz izraisīt paaugstinātu aktivitāti. Tikai jāņem vērā nianse, ka ikkatram cilvēkam ir atšķirīga vajadzība pēc pārtikas, visiem nav nepieciešama vienāda ēdienkarte. Kas vienam der, otram var būt kaitīgs. Jebkurā gadījumā – produkti ļoti ietekmē cilvēka organismu, veselību un aktivitātes. Piemēram, pašsaprotami, ka gaļēdājiem piemīt lielāks spēks, vērsts uz agresiju, bet šo agresiju var izlietot noderīgās darbībās – malkas skaldīšanā, māju celšanā utt., tad enerģija tiks izmantota lietderīgi. Savukārt veģetāriešiem ir maigāka enerģija, viņi ir emocionālāki, jūtīgāki un sirsnīgāki – un šī enerģija noder medmāsām, mācību iestādēs strādājošiem, cilvēkiem, kas strādā bērnu un vecu cilvēku aprūpē u. c.; respektīvi, sfērās, kur nepieciešamas empātijas spējas.

Laba, ekoloģiska pārtika, kas sagādā organismam visas vajadzīgās vielas, palīdz būt veselīgi aktīviem – viegli apgūt zināšanas, darboties radoši, realizēt savas idejas. Ir būtiski atcerēties, ka vecākiem saviem bērniem jāpalīdz izvēlēties un darboties viņiem atbilstošās sfērās, kā arī darīt visu iespējamo, lai nodarbības vadītu tādi pasniedzēji un skolotāji, kuri prastu motivēt ar pozitīvu domāšanu, rosinošu programmu – izzināt un darboties arvien vairāk, tālāk un plašāk, kā arī prastu uzturēt kolektīvu draudzīgā un saprotošā gaisotnē.

 

Mūsu organisms tiek ietekmēts

Arī pārāk ilga laika pavadīšana pie elektroiekārtām spēj izjaukt cilvēka dabisko elektromagnētisko lauku, radot psiholoģisku un emocionālu diskomfortu. Regulāra ietekme uz psihi kaitē arī organismam, izraisot dažādas slimības. Piemēram, cilvēks, kurš dzīvo un strādā spēcīgā elektromagnētiskajā laukā, ar laiku jūt nesaprotamu spriedzi, galvassāpes, nogurumu un paaugstinātu uzbudinājumu. Ir indivīdi, kuri spēj tam pielāgoties. Savukārt cilvēki, kuri dzīvo pēc dabas programmām (kuriem tehniskās enerģijas nav pieņemamas), jutīsies enerģijas izsmelti un dzīvos īsāku mūžu, stāsta Velta Brazauska.

Arī medikamenti, kuri tiek doti, lai samazinātu bērnu paaugstināto aktivitāti, ir izgatavoti mākslīgi (un mākslīgs gandrīz nekad nav labs), lai iedarbotos uz smadzenēm, tādā veidā iedarbojoties uz nervu sistēmu – mākslīgi liekot cilvēciņam kļūt mierīgākam, pasīvākam. Tas, ka problēmas, kas saistītas ar psihi un emocijām, sabiedrībā nereti tiek ārstētas ar ķīmiskajiem medikamentiem, norāda uz neizglītotību un situācijas seku neapzināšanos. Tiek izmantots vieglākais, taču, ļoti iespējams, kaitīgākais risinājums.

 

Hiperaktivitāte no enerģētiskā skatapunkta

Enerģētiski cilvēks ir dabas elements, tāpat kā koks, puķe, zilonis, putns utt. No debesīm – Visuma centra – nāk enerģija uz Zemes centru, un viss, kas atrodas uz Zemes, ir šajā enerģijas plūsmā. Vizuāli tas izskatās kā diegā uzvērta pērle, kurai viens gals ir Visumā, bet otrs – Zemes centrā. Katram dabas elementam ir paredzēts individuāls enerģijas daudzums savu dzīves uzdevumu veikšanai. Šie dzīves uzdevumi ir vērsti uz cilvēces labklājību un sadarbību; taču, nonākot uz Zemes, šiem procesiem pieslēdzas arī citas interesējošas lietas un nodarbes, kuras novirza cilvēkus no viņu labajiem mērķiem. Tāpēc līdzsvarotas enerģijas vietā mēdz rasties paaugstināta enerģija, kura var sākt traucēt gan pašam cilvēkam, gan apkārtējiem. Bet – ja apkārtesošie prastu lietderīgi izmantot savas enerģijas, tad indivīdu enerģijas uzplūdi izlīdzinātos, ir pārliecināta Velta Brazauska.

Lai ikvienam no mums izdodas atrast savu patieso Ceļu! 

 

Žurnāls Taka 2014. gada arhīvs, Sagatavoja: Dagnija Millere-Balandīna, Konsultējušas: psiholoģe, Marte Meo terapeite/kolēģu trenere Inese Taube un ezoteriskās sfēras pārstāve Velta Brazauska

Jums var arī patīk