Dzīvie izrakteņi ginki

Gandrīz katram (it sevišķi pēc pusmūža vecuma sasniegšanas) ir nācies saskarties ar medikamentiem, uz kuru iesaiņojuma rakstīts „Ginkgo biloba”. Ginka preparāti uzlabo asins cirkulāciju (jo īpaši mikrocirkulāciju kapilāros) un palīdz galvas traumu gadījumos. Tiem piemīt arī antioksidantu īpašības, tie mazina asins sarecēšanu, kas ir svarīgi, sirgstot ar sirds-asinsvadu, elpošanas ceļu u.c. slimībām. Daudziem nav noslēpums, ka zāles gatavotas no ginka (ginkgo) koka sēklām un lapām. Taču tikai retais zina, ka ginki saglabājušies no sirmas senatnes.

Ko jūs sajustu, ja zoodārzā līdzās zilonim ieraudzītu dzīvu mamutu vai kādu vēl senāku radījumu?  Pagaidām šāda tikšanās iespējama vienīgi virtuālajā pasaulē. Taču ginka koks, izdzīvojis kopš neatminamiem laikiem, turpina zaļot un augt botāniskajos dārzos visā pasaulē, bet šur tur pat brīvā dabā. Interesanti, ka vairāku Japānā augošu ginka koku vecums pārsniedz 2000 gadu.

Ginka koks uz Zemes parādījās pirms 350 miljoniem gadu, Devona laikmetā. Kopš tā laika praktiski nav mainījies. Tas ir īsts dzīvs izraktenis.  Ginka koka zaru vainags slējās pretī saulei, kad gan jūrā, gan uz sauszemes valdīja dinozauri. Visur, kur mājoja šie aizvēsturiskie rāpuļi, auga ginks. Tā zaros atpūtās ptereodaktiļi, bet zālēdājas ķirzakas laiski gremoja ginka lapas un, paslējušas augšup savus garos purnus, mielojās ar „riekstiem” – ginka sēklām. Pateicoties šo koku raženajām audzēm, bija iespējama milzu zālēdāju ķirzaku eksistence.

Juras laikmeta nogulumiežos atrasts daudz ginka dzimtas koku lapu, ziedu, augļu un stumbru nospiedumu. To atliekas uzietas Ukrainā, Urālos, Grenlandē, Ziemeļamerikā un daudz kur citur.

Savvaļā vienīgā ginka koku ģints, kas saglabājusies līdz mūsdienām – divdaivu ginks (Ginkgo biloba) – sastopama vienīgi Ķīnā un Japānā. Šeit tie auga tempļu un kapeņu tuvumā. Un tieši tur tos ieraudzīja doktors Kempfers, kurš 18. gadsimta sākumā strādāja par ārstu Nīderlandes vēstniecībā Nagasaki. Japānā ginka kokus godāja kā svētus. Tos audzēja rūpīgi un ar mīlestību. Kāda no galma dāmām, imperatora Naihaku-Kodžo zīdītāja, mirdama lūdza necelt uz viņas kapa pieminekli, bet iestādīt ginka koku, lai viņas dvēsele turpinātu dzīvot tajā.

Ar īpašu slaidumu, gaišu mizu un neparasti gariem zariem, kas taisnā leņķī izaug no stumbra, apveltītajiem ginka kokiem lapu forma precīzi atdarina ikdienā obligāto atribūtu Japānā – vēdekli. Neparasts ir arī lapas vēdekļveidīgais dzīslojums un viļņotās malas, arī gleznais šķēlums, kas sadala lapu divos spārnos. Rudens lapas apakšējos zaros nokrāso maigi zeltainā krāsā, bet galotni – karmīnsarkanā. Ļaudis šajā laikā straumēm plūst pie kokiem skaistuļiem, lai mielotu acis ar krāšņo skatu un ar bijību paceltu pirmās nokritušās lapas. Meitenes tās izmanto zīlēšanā.

Doktors Kempfers bija pirmais eiropietis, kurš 1730. gadā atveda ginka sēklas uz savu dzimteni. Holandietis šo Japānā atklāto, eiropiešiem nezināmo koku dēvēja dīvainā vārdā „ginkgo”, kas japāņu valodā nozīmē „sudraba aprikoze”.

Koka augļi zināmā mērā patiešām ir līdzīgi sarukušai aprikozei. Atvestās sēklas iestādīja Utrehtas (Nīderlande) botāniskajā dārzā, un drīz vien tur jau zaļoja pirmie ginka koki. Eiropā koks drīz vien kļuva par labāko parku un botānisko dārzu lepnumu un rotu.

Ginks ir divmāju augs. Tas nozīmē, ka uz viena koka attīstās tikai sievišķie ziedi ar auglenīcām, kamēr uz cita – tikai vīrišķie ar putekšņlapām un putekšņiem. Monpeljē (Francija) auga brīnišķīgs ginka koks – glezns, ziedošs, taču –  neauglīgs. Reiz izcilais vācu dzejnieks J. V. Gēte, ceļojot pa Franciju, Monpeljē ieraudzīja savā pirmatnējā skaistumā zaļojošo ginku. Pārsteigts viņš ilgi stāvēja tā priekšā, nespējot izteikt ne vārda, bet vēlāk brīnumainajam kokam par godu uzrakstīja poēmu “Ginkgo biloba”, kuru mūsdienās vācu skolēni mācās no galvas. Kā zināms, Gēte aizrāvās ar botāniku, un, kā vēsta nostāsti, tieši viņš ieteicis no Anglijas atvest ginka zariņu ar vīrišķajiem ziediem, ko uzpotēja Monpeljē kokam.

  1. gadā Nikitas botāniskā dārza direktors H. Stevens ginka sēklas iesēja arī Krimā. Atgriežoties no brauciena pa Rietumeiropu, viņš jau Jaltas piestātnē steidza iepriecināt savus līdzstrādniekus: „Vācieši uzdāvināja mums divus desmitus ginka, ko viņi paši dēvē par Gētes koku, dēstu”.

Ar laiku, pateicoties krievu botāniķu paveiktajam selekcijas darbam, ginks sāka parādīties arī arvien „aukstākos” reģionos, pat Maskavā un Sanktpēterburgā. Tiesa gan, tikai botāniskajos dārzos. Toties lielus ginka kokus var sastapt Kijevā, Harkovā un, protams, Melnās jūras piekrastē.

Arī Rīgā botāniķa G. Kufalta stādītais ginks kanāla apstādījumos iepretī Latvijas Universitātei aug un zaļo vēl joprojām.

(žurnāla Taka 2014.gada arhīvs, autors: Kārlis Liepnieks)

Jums var arī patīk