Dzimta – mūsu koks, mūsu spēks.

Kā atrast spēku pateikties mūsu dzimtas kokam, ja saikne nav tik cieša un ne visas lapas kokā liekas tik gludas, kā gribētos?

Tēvu tēvi laipas met,

Bērnu bērni laipotāj’:

Tā bērniņi laipojiet,

Ka pietika mūžiņam.

 

Dzirdot šo dainu, es domāju – kas ir tas, pār ko tiek mesta laipa? No kā mūs sargā teicējs, šī balss no aizlaikiem, paaudzēm? Laipa nav tilts, kas uzcelts kā bastions, laipai nav pamatu  – laipa ir līdzsvara māksla. Laipu met … un atstāj Dieva un cilvēku ziņā. Var nākt plūdi, un laipa var aizpeldēt. Var satrupēt bargos laikapstākļos. Ir tik daudz faktoru, kas var ietekmēt laipu kā takas posmu, ja skatām šo metaforu loģiski. Bet… kāpēc tiek runāts par laipošanas mākslu? Pareizi laipot? Ko tas nozīmē? Lai pietiktu mūžiņam? Kas mums ir jāprot, lai pietiktu? Un kam ir jāpietiek?

Lūk, ne mazums jautājumu rosina šī daina.

 

Psiholoģijā daudz tiek runāts par agrīno bērnības pieredzi un pamatiem, kas tiek ielikti cilvēka  dzīves sākumā. Tas ir tik īss un svarīgs laiks, kurā tiek iesēts pats būtiskākais, ko dzīves gaitā gandrīz nevarēs mainīt. Gandrīz. Forma, ko iegūstam agrīnajā, jūtīgajā vecumā tikai mazu brīdi ir patiesi elastīga, tā pamazām sastingst arvien vairāk, padarot mūs spējīgus iet savām stingrajām, patstāvīgajām kājām patstāvīgā dzīvē. Dzīvei nav vaļas ļaut mums būt trausliem un vārīgiem ilgi, tā padara mūs raupjākus un gatavākus zemes uzdevumiem, zemes tekstūrai un struktūrai. Jā, reizēm arī vēlāk dzīves gaitā nāk spēcīgi (bieži pat sāpīgi) satricinājumi, kas atkal paceļ  temperatūru un pārkausē, maina mūs no iekšienes. Arī ilgstoša garīga prakse, kas nogludina kā jūra un izgaismo, vai vēl citi ceļi, kuros mēs satiekam un uzrunājam tos dziļos spēkus, kas mūs radījuši, un atļaujam tiem mūs pārradīt. Bet vienlaikus katrs pazīstam to robežu, aiz kuras ir grūti vai pat neiespējami kaut ko mainīt.

 

Atceros kādu brīdi savā personīgajā pašizziņas ceļā, kad man gribējās mest mieru vēlmei pārveidoties, jo šķita, ka gluži fiziski sajūtu – tā pūralāde nav paceļama. Krājumi, kas bija vecmāmiņai un viņas vecvecmāmiņai, un salikums no visa cita, kas tagad ir sastapies manī, likās pēkšņi tik liels un ne man piederošs. Mēs esam savas dzimtas sistēmas gūstekņi.  Mēs nevarēsim no tā izkāpt šajā zemes dzīvē. Tā ir atbildība, kuru mēs uzņemamies piedzimstot būt par daļu šī koka miesas. Ielikti, ieauguši. Ieslodzīti.

Bet vienlaikus tā ir tikai daļa no patiesības. Mēs esam arī savas dzimtas mīlestības ziedi, tās vainagojums, turpinājums un apliecinājums dzīvības nepārvaramajam spēkam. Mēs esam tā jaunā elpa, kas vajadzīga viņas atjaunotnei, mēs palīdzam cirkulēt gaisam dzimtas plaušās, atbrīvojoties no liekā un uzņemot svaigo un spēkpilno. Mēs esam arī „pastnieki” starp savu koku un citiem pamazām, pa vienam pieredzes puteksnim bagātinoties un bagātinot.

 

Svētajam kokam deviņi zari,

Ik zara galā deviņas lapas,

Ik lapas galā deviņi ziedi,

Ik zieda gala deviņas ogas.

Atnāca bitīte, paņēma vienu,

Aiznesa Mīļmāras šūpulē.

 

Mēs esam gan koks, gan bite.

 

Pastāvēs, kas pārvērtīsies

Jebkurai sistēmai ir divi uzdevumi – saglabāties un attīstīties. Tās ir kā divas savstarpēji pretējas plūsmas, kas pārtop viena otrā un reizēm konkurē. Ļoti bieži mūsdienās tiek runāts par destruktīvām dzimtas programmām, scenārijiem, kas atkārtojas, stratēģijām, kas pārmantojas. Parasti jau – par kaut kādā veidā disharmoniskām parādībām, no kurām cilvēks grib atbrīvoties un ielikt to vietā ko jaunu, lai sāktu dzīvot labāk, skaistāk, brīvāk. Un bieži rodas jautājums kāpēc sistēma saglabā kaut ko tādu, kas ir tik greizs, sāpīgs, mokošs? Tas šķiet tik absurdi. Bet atbilde vienkārša – šīs stratēģijas palīdz izdzīvot. Tās ļauj sistēmai funkcionēt, būt, saglabāties. Lai vai kā, tas palīdz laivai nenogrimt un peldēt tālāk pa upes straumi kopā ar citām. Kāpēc jālieto alkohols? Lai dzīvotu, lai nenomirtu no sāpēm, kas radušās kādā sistēmas zarā un ko caur sevi nes alkoholiķis, dzimtas loceklis. Un viņš zina, ka tas remdēs sāpes, vismaz uz brīdi ļaus palikt laivā. Kāpēc sievietei ir jāšķiras un jāaudzina bērni vienai? Jo dzimtā ir pārbaudīts, ka tā var izdzīvot, saglabāt sevi. Tātad arī viņa varēs. Upurēt ko vienu un iegūt citu. Tas ir dzimtas pieredzē, un šī pieredze grib turpināties. Savā ziņā nepārvarami, stihiski, bieži vien šķietami nolemti. Kāpēc ir tik grūti iziet no atkarības, līdzatkarības vai līdzīgiem attiecību modeļiem? Tas ir ceļš, kas parasti iestaigāts paaudzēm, kļūstot neapzināts mūsu attieksmēs, uzvedībā, „Es” sajūtā.

 

Laipošana

Dzīvē mums tik bieži ir jāmeklē līdzsvars – starp sevi un ģimeni, starp piederību un individualitāti, starp pārmaiņām un stabilitāti. Kā dzimtas sistēmas daļa es esmu gan tās stabilizējošais, gan izmainošais punkts. Ir biedējoši spert soli tur, kur nav būts. Ir biedējoši kļūt citādam, jo iepriekšējā, pierastā dzīve zudīs. Lai cik grūta, tā tomēr ir zināma un savā veidā droša. Un visi mani ieradumi, visas manas aizsardzības sistēmas ir piemērojušas mani izdzīvot šajos apstākļos, bet to, kā dzīvot citos, es vēl nezinu. Vai varbūt zinu, bet neprotu. Kaut arī ļoti gribu. Es nemāku laipot. Man nav iemācījuši, jo prasme mest laipas tieši pār šiem grāvjiem ir kaut kur pārtrūkusi vairākas paaudzes iepriekš; es vairs neatceros, kā, un mētājos no viena grāvja otrā – te bravūrīgi sākot visu no baltas lapas, te atkal dejojot uz grābekļiem.

 

Viesiem vien padzīvoju

Visai bieži cilvēki saka – es nejūtu kontaktu ar savu dzimtu. Es jūtos tajā svešs, izraidīts. Tie ir man sveši cilvēki ar atšķirīgu vērtību sistēmu, dzīves skatījumu, kas gremdē un ierobežo. Kāpēc būtu jāuztur saiknes ar ļaudīm, ar kuriem nav dvēseliskas tuvības? Sevišķi garīgo ceļu uzsākuši cilvēki bieži saskaras ar šo jautājumu, kad daudz lielāku tuvību un piepildījumu sniedz garīgie ceļabiedri, dvēseles draugi.

Kāpēc tomēr ir svarīgi nepazaudēt saikni ar dzimtu?

Eksistē divu veidu izaugsmes vektori, kas vienlaikus ir arī barojošie spēki un potenciālie resursi – horizontālie un vertikālie. Horizontālie ir mūsu dzimtas spēks – caur zemes plānu plūstošais un pārmantotais spēks, kas tieši saistīts ar mūsu Ego, darbīgo individualitāti (šai gadījumā nerunāju par Ego negatīvā nozīmē, bet gan par pašvērtības fundamentu, ko saņemam caur pieredzi bērnībā). Vertikālie resursi  – tie ir mūsu Augstākā „Es”, dvēseles plāna, gaismas būtņu un garīgo skolotāju avoti. Mana pārliecība ir, ka patiesa izaugsme iespējama, tikai attīstoties abās šajās dimensijās. Pretējā gadījumā dvēseles ceļam trūks veseluma un to atspoguļos pati dzīve.

Jā, savā ziņā horizontālajam plānam piemīt laicīgums, un tas ir mainīgs. Tomēr bez cieņas pret to mēs pilnvērtīgi neattīstīsimies arī vertikālajā.

 

Neviens mani tā nemīl(a)

Kā atrast kontaktu, kad tas pazaudēts? Un kur rast cerību uz izmaiņu, ja sistēmas stabilizējošais spēks ir tik liels, ka vienīgais risinājums šķiet bēgšana un atšķelšanās? Es ticu, ka cerība ir pateicībā.

Bieži no savu vecāku pieredzes ir grūti smelties kā no resursa un piemēra. Pārāk daudz sāpju un nepietiekamības saglabājies atmiņās vai joprojām tās sagādā ikdienas mijiedarbība. Pārāk destruktīvas dzimtā šķiet darbīgās stratēģijas. Mēs visi saprotam – ar zināšanu vien, ka esmu saņēmis, nepietiek. Ir iespējams pateikt maģisko frāzi: „Es pateicos tev par dzīvību, ko man esi devis!”, bet to nepieredzēt.  Ir nepieciešama apzināšanās, dzīvas jūtas, ko sevī iekļaut un integrēt, lai gūtu darbīgu impulsu.

Ceļš uz šo brīnumu katram ir savs. Sistēmiskie risinājumi ir spēcīgākie man zināmie, bet nav vienīgie. Arī pati dzīve mūs nereti atved līdz pateicības atklāsmei dabiskā veidā.  Tomēr jebkurā gadījumā tā sākas ar atteikšanos no pretstāves – vēlmes cīnīties ar to, ko nes dzimta. Gatavību vienoties, kļūt par apzinīgu tās daļu.

Kā jau minēju, bieži ir grūti atlaist pretenzijas, skatoties savas dzimtas spēkā personificēti – caur savu vecāku, vecvecāku, radinieku sejām. Zemapziņas mehānismi vēl ir pārāk automātiski, reaktīvi. Tad labs veids ir kontakta veidošana ar dzimtas spēku kopumā –  vēršoties pie kolektīvās, vienotās dzīvības plūsmas.

 

Tik vendīgs ozoliņš

Piespiežot muguru savam lielajam, stiprajam dzimtas koka stumbram, es sadzirdu daudz balsu, kuras dzīvē nekad neesmu dzirdējusi. Aizmugures spēku un balstu, ko neesmu  saņēmusi no saviem vecākiem tā, kā būtu gribējies. Sargājošo sajūtu, piederību un turpinājumu. Tu esi mani radījis, es esmu tavs bērns.  Tu baro mani caur savām saknēm ar savas mīlestības sulu. Es esmu daļa no tevis un vienmēr tā būšu.

Un vienlaikus esmu zīle maza un stipra, ar savu radīšana potenciālu, gatava iekrist augsnē un radīt savu pasauli. Pati, liela, ar Visuma spēku sirdī.

Koks un zīle. Zīle un koks.

Nebaidies, ej savā dvēseles mežā un atrodi to. Atrodi ar pateicību un bijību. Varbūt kāds zars ir nokaltis un šur tur kāda lapa nav tik gluda, kā gribētos. Bet tas ir tavs koks, tavs spēks. Tava dziesma, kas dos tev zinību, kā laipot, lai pietiktu mūžiņam…

>>>III<<<

Ilze Ulmane-Rudakova, psiholoģe apmācībā, sistēmfenomenoloģiskās metodes un holodinamikas praktiķe, transformatīvo spēļu vadītāja; www.dveseleselpa.lv >

https://abone.pasts.lv/lv/latvijas_preses_izdevumi/zurnali/2331/2019_gads/

Jums var arī patīk