Dūlas misija – sniegt atbalstu. Intervija ar Lindu Rozenbahu.

Dūlas misija – sniegt atbalstu. Intervija ar Lindu Rozenbahu.

Sieviete ir īpaša un unikāla – viņai ir dota iespēja radīt. Šī apziņa var gan pacelt spārnos un iedrošināt, gan arī biedēt. Bieži vien ļaujamies pašplūsmai un dzīvojam ar domu – gan jau tāpat viss būs labi. Protams, visticamāk, tā arī būs, taču kāpēc gan nepiekopt daudz apzinātāku dzīvi – izprotot to, kas ar mums notiek, ieklausoties savās un sava bērna sajūtās un vēlmēs, tā palīdzot mazulim ienākt šajā pasaulē veselīgāk, harmoniskāk un vieglāk? Lai to paveiktu, nereti blakus nepieciešama kāda zinoša atbalsta persona. Viens no šiem atbalsta eņģeļiem ir dūla LINDA ROZENBAHA.

Kā nonāci līdz lēmumam pastiprināti interesēties par gaidībām un dzemdībām?

Pēc profesijas esmu žurnāliste. 2002. gadā rakstīju par karjeru un, tā kā gatavojos kāzām un domāju par bērniņu, par šo profesiju intervēju vecmāti Dinu Cepli. Runājām par grūtniecības procesu, dzemdībām, un vēl tagad ļoti spilgti atceros vārdus, kurus viņa man teica iedvesmojošā balsī: „Ir bērni, kuri no mākoņa maliņas skatās uz saviem vecākiem, un, ja mamma kaut ar domas kaktiņu pieļauj, ka varētu būt bērniņš, mazais to jūt un gatavojas nākt.” Šī saruna visai zīmīgi sabalsojās arī ar manu tā brīža dzīves situāciju – drīz pēc tam apprecējos, pieteicās bērniņš. Lai gan ar vīru šo notikumu bijām plānojuši, pārsteigums tik un tā bija liels. Neatkarīgi no tā, vai piesakās pirmais, otrais vai trešais bērniņš – tas vienmēr ir brīnums! Turklāt uzskatu, ka neplānotu bērnu nav – ir tikai apzināti un neapzināti (ar zemapziņu) plānoti mazuļi.

Gaidot pirmo bērniņu, sāku iet uz grūtnieču nodarbībām, bet tā nebija tikai vingrošana – spektrs, ko mums sniedza vecmāte Dina, bija daudz plašāks. Mēs vingrojām, bet paralēli tika stāstīts par gaidībām un dzemdībām – kā jau pirms laika varam šiem notikumiem gatavoties. Kā varam sev palīdzēt, kā atrast dziļāku kontaktu ar bērniņu. No sākuma to visu uztvēru ar daļēju skepsi – nosolījos sev, ka līdz galam noticēšu stāstītajam tikai tad, kad pati uz savas ādas pārliecināšos, ka tas patiešām strādā. Nebiju pārliecināta, ka arī es varu dzemdēt skaisti. Dzemdēju ģimenes centrā un izmēģināju visu, ko bija ieteikusi vecmāte Dina Ceple. Rezultātā uz dzemdību galda nodomāju – ja šādas ir dzemdības, tad esmu gatava dzemdēt vēl un vēl! Ļoti svarīga ir sevis noskaņošana,  attieksmes veids pret dzemdību procesu kopumā. Es pieņēmu visu notiekošo, sapratu, kas ar mani notiek, kas aiz kā seko. Nebija lielas bailes un neziņa, jo apzinājos sāpju nozīmi un vajadzību. Pilnībā pieņēmu sevi un ar mani notiekošo – es ļāvos!

Drīz pēc tam arī dzima ideja par grāmatas izveidi?

Jā. Apmēram gadu pēc dzemdībām ierunājās mana profesionālā puse – žurnālists. Pieeja, par kādu stāstīja vecmāte Dina, tobrīd nebija īpaši izplatīta un par to praktiski nerunāja. Balstoties arī uz savu visnotaļ pozitīvo pieredzi, man radās ideja par to uzrakstīt žurnālam apjomīgu materiālu. Vīrs mani ar dedzīgām acīm centās iedrošināt rakstīt grāmatu, un es devos pie Dinas Ceples, kā arī piesaistīju un intervēju vēl citas Latvijas vecmātes. Grāmatas „Gaidības un radības ar prieku” pirmajā daļā vecmātes, kuras atbalsta dabiskās dzemdības, dalās savā pieredzē un zināšanās par gaidībām un dzemdībām, bet otru grāmatas pusi sastāda pozitīvie vecāku dzemdību pieredzes stāsti. Grāmatas mērķis ir sniegt pamatotus un iedvesmojošus padomus topošajām un jaunajām māmiņām, vecākiem – kā izprast un pieņemt notiekošo, sadarboties ar savu ķermeni, kā nebaidīties, saņemt atbalstu un iegūt iekšēju mieru. Grāmatu rakstīju vairākus gadus, un tā tika izdota 2008. gadā, kad man jau bija divi bērniņi. Prieks, ka māmiņas Latvijā un arī citviet pasaulē šo manu lolojumu – grāmatu – ir ļoti iemīļojušas.

Kurā brīdī izlēmi kļūt par dūlu?

Drīz pēc tam ģimenes veselības centrā „Stārķa ligzda” sāku apmeklēt „pulciņu”, kur mammām ļoti patika apspriest dzemdību tematiku – stāstīt par savu pieredzi un uzklausīt citas māmiņas. Kādā no tikšanās reizēm sarunas laikā uzzinājām, ka pasaulē darbojas dūlas. Līdz tam es par to neko nezināju. Pamazām šīs tikšanās dabiskā veidā pārtapa par dūlu mācībām, kurās iesaistījos arī es. Vispirms pasniedzēja bija mājdzemdību vecmāte un ārste Dina Ceple un starptautiski sertificēta dūla Linda Vītuma, bet pēc laika pievienojās arī citi speciālisti.

Daudziem vēl joprojām ir neskaidrs – kas tieši ir dūla?

Dūla ir speciāli mācījusies persona, kas sniedz nemedicīnisku atbalstu sievietei vai pārim grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā. Dūla sniedz gan psiholoģisku, gan informatīvu, dažkārt arī fizisku atbalstu. Gaidīšanas un pēcdzemdību periodā dūla ar jautājumiem palīdz nonākt sievietei līdz viņas patiesajām sirds atbildēm, kas bieži vien slēpjas kaut kur dziļi iekšienē. Pēc iznākšanas no dūlas kabineta vajadzētu būt pēcgaršai, ka sieviete ir mazliet vairāk pietuvinājusies sev un ka radušās ne tikai atbildes, bet arī papildu pārdomas un jautājumi. Viens no dūlas uzdevumiem ir palīdzēt sievietei kļūt mierīgākai un nosvērtākai, izkļūt no neziņas cietokšņa – meklēt, rast izpratni un atbildes.

Pat ja sieviete gaida pirmo bērniņu, ir jāņem vērā līdzšinējā dzīves pieredze, kas var palīdzēt saprast, kādas dzemdības viņai būtu atbilstošas (mājdzemdības, dzemdības ūdenī, slimnīcā utt.) un kā visveiksmīgāk iespējams pārvarēt grūtības. Salīdzināsim to ar kalnā kāpšanu, kas ir visai grūta nodarbe – gan fiziski, gan psiholoģiski. Tas, kā cilvēks spēj sevi motivēt brīdī, kad ir neprātīgi noguris un nav viegli, taču jāturpina doties uz priekšu, arī būs atbilde uz to, kur konkrētajam indivīdam meklēt spēka resursus. Cilvēki ir ļoti dažādi – ir tādi, kuriem palīdz komandas spēks un abpusēja uzmundrināšana, bet ir arī tādi, kuri veiksmīgāk grūtus brīžus pārvar vienatnē – klusējot un uzkrājot spēkus. Lai apjaustu tipiskākās reakcijas, sevi ir ļoti labi jāiepazīst. Kad ir atrastas piemērotākās metodes, tās būtu nepieciešams regulāri izmēģināt jau iepriekš, ar runāšanu vien nepietiks. Ja relaksācijas režīms būs ietrenēts, vajadzīgajā brīdī tas nāks vieglāk, un tas intensīvajā dzemdību procesā ir visnotaļ būtiski.

Pastāsti mazliet vairāk par dūlu mācībām!

Dūlu mācības ir kā profesionālā tālākizglītība. Tas, kad šī nodarbe tiks ietverta profesiju klasifikatorā, manuprāt, ir tikai laika jautājums (ņemot vērā, ka tagad tur atrodami arī pirtnieki, dziednieki, astrologi utt.). Mācības, kuras pašlaik Latvijā var apgūt tikai vienā vietā, notiek trīs gadus, tās ir maksas. Pamatā izglītošanās notiek vienu pilnu dienu mēnesī. Pirmais gads ietver psiholoģiskā atbalsta sniegšanas apgūšanu, sevis sakārtošanu, jo ir ļoti daudz jāstrādā ar sevi, lai varētu sniegt atbalstu citiem. Otrajā gadā vairāk tiek apgūta fizioloģija. Toties trešajā gadā notiek pievēršanās praktisko prasmju attīstīšanai – iepazīstamies ar dzemdību procesu, apgūstam akupresūras punktus, aromterapijas pamatus, izmēģinām dažādas relaksācijas metodes un pēcdzemdību rituālus. Šīs zinības var apgūt ikviens – nav jābūt speciālām pamatzināšanām vai atbilstošai izglītībai, tāpat sievietei nav obligāti jābūt dzemdējušai.

Latvijas Dūlu apvienībā pašlaik atrodamas vairāk nekā 50 dūlas (dažas no tām ir arī starptautiski sertificētas), taču reāli praktizē daudz mazāk. Viens no iemesliem – daudzām sievietēm izveidojusies ģimene un ir mazi bērni, tādējādi vienkārši vairs neatliek laika. Bet daļa sieviešu kursus apmeklējušas tādēļ, lai atrisinātu savus privātos jautājumus. Tām dūlām, kas ikdienā praktizē, visbiežāk ir savs darba spektrs. Ir dūlas, kas strādā tikai ar topošajām māmiņām gaidību laikā, taču nepiedalās pašās dzemdībās. Var specializēties arī vairāk tieši uz dzemdību procesu. Ir dūlas, kas praktizē tikai mājdzemdībās. Tāpat atrodamas arī pēcdzemdību dūlas, kas strādā ar sievietēm pēcdzemdību periodā, sniedzot vajadzīgo atbalstu. Spektrs patiešām ir  ļoti plašs.

Foto – Laura Šūlmeistere

– Kur savu sūtību esi atradusi tu pati?

Es pati vairāk koncentrējos uz gaidību laiku – gan individuāli, gan kursu ciklu veidā. Sagatavojot topošās māmiņas dzemdībām, diezgan daudz izmantoju arī dažādas radošās metodes. Zīmēšanu, relaksāciju, psiholoģijas metodes. Pēcdzemdību periodā veicu arī pirtīžas (dzemdību pārstrādes un bērna atdalīšanās, sievietes atjaunošanās) rituālu – gan pirtī, gan mājās; sniedzu atbalstošas sarunas, veicu masāžas (piemēram, rebozo lakatu aizvēršanās masāžu/rituālu, ar tiem cieši apņemot māmiņu) utt. Dažkārt eju arī uz dzemdībām, taču tas nav tas, uz ko savā praksē lieku akcentu.

– Pirtīžas – domāju, ka lielākajai daļai no mums tas ir svešvārds. Kā šis rituāls izpaužas praktiski?

Ar pirtīžu palīdzību pēcdzemdību periodā tiek godināta māmiņa un bērniņš. Bērniņš tiek atdalīts no mātes. Vispirms mēs pārrunājam dzemdībās notikušo. Tā sieviete vairāk sadzird un iepazīst sevi, kā arī vēlreiz izdzīvo dzemdību procesu, nu jau spējot saskatīt visu kopainu, ne tikai atsevišķus momentus. Katru lietu, kas sievietei dzemdību procesā izdevās, viņa nosauc vārdā. Tiek pārrunāts, kur tika gūts spēks, miers un prieks. Šīs atziņas var izmantot arī tālākajā dzīves ceļā. Sieviete tā nonāk ar sevi labākā kontaktā, arvien vairāk pieņem sevi. Bieži vien pēc dzemdību pārstrādes procesa vai pirtīžām sievietes atzīstas, ka ir radusies tāda kā pabeigtības sajūta – rodas jauna elpa.

Pirtīžu rituālā (kas var noritēt gan mājās, gan pirtī un kas ilgst vidēji piecas stundas) ietilpst spēcinoša saruna, ķermeņa skrubītis – ķermeniskā attīrīšanās, visa ķermeņa izglāstīšana. Tad seko mammai maiga pēršanās ar liepu vai bērzu slotiņām. Protams, ietilpst arī saruna ar bērna tēti – kā viņš jutās dzemdību laikā. Mīļotie viens otram pasaka labus vārdus. Ir arī vanniņa bērniņam, kur ievietojam simbolus, lai aktivizētu veselību, pārticību, laimi – vadoties pēc senlatviešu ticējumiem. Kad mazuli izņemam no vanniņas, notiek saru dzīšana. Bērniņu izmasē ar mammas pienu (ja nav piens, var izmantot maizes ieraugu), tiek izmasēts viss ķermenītis, izņemot seju un vēderu. Jau pavisam drīz var just, kā nāk ārā dziedzerīšu sariņi – gaiši, pelēki vai melni. Arī šis rituāls nācis no senlatviešiem, lai bērniņš augtu mierīgs un vesels.

Finālā ir pēcdzemdību aizvēršanās masāža, kad pasakāmies dažādiem ķermeņa orgāniem par to, ko viņi devuši, kā kalpojuši grūtniecības laikā. Tiek teikti pateicības vārdi, kam vien ir vēlme tos pateikt. Pirtīžu rituālu var veikt, sākot jau no astotās dienas, bet noteikti jāņem vērā mammas un bērniņa pašsajūta. Realitātē tas, visbiežāk, notiek mēnesi, pusotru pēc dzemdībām, kad mamma jau ir apradusi ar jauno lomu un uzkrājusi spēkus.

– Bieži vien topošajām māmiņām ir bailes no dzemdībām, jo nevēlas sastapties ar nelaipnu personālu.

Es savām gaidošajām māmiņām bieži saku – tas lielākais ieguldījums ir jāieliek sevī, jo var gadīties visādi – netiek vēlamā vecmāte, netiek dūla vai pat vīrs. Bet sieviete skaidri zina, ka divi cilvēki pilnīgi noteikti būs dzemdībās – viņa un viņas bērns. Bet, protams – ir brīnišķīgi, ja blakus ir atbalsta komanda, kas mīl un pieņem sievieti tādu, kāda viņa ir. Iedrošina, nevis aizskar.

Nereti sievietes baidās arī no neizturamām sāpēm. Arī es pirms pirmajām dzemdībām nebiju izņēmums. Domāju, ka man nepalīdzēs neviena metode un būs jājautā pēc anestēzijas. Bet viss izvērsās daudz pozitīvāk. Svarīgi arī izvēlēties pareizos vārdus. Vārds „sāpes” šķiet samērā ass un auksts. Bet mēs to varam aizstāt, piemēram, ar „sajūtu vilni”. Katrai sievietei jāatrod savi vārdi, sava īpašā vizualizācija, kas palīdz.

– Kā mediķi uztver dūlas? Kā atbalstu, vai kā traucēkli?

Ļoti dažādi. Ir vecmātes, kuras priecājas, ka ir vēl kāda atbalsta persona uz vietas, kas var palīdzēt ar psiholoģiskā atbalsta sniegšanu sievietei. Protams, reizēm mēdz būt arī tā, ka vecmātes to uztver kā iejaukšanos viņu kontrolētajā procesā. Tas atkarīgs no katra atsevišķā cilvēka. Jebkurā gadījumā dūlām nevajadzētu iejaukties vecmātes darbā. Ja tomēr ir kādas neskaidrības, dūla var ieteikt sievietei pajautāt vecmātei par lietām, kas uztrauc. Pat tās dūlas, kuras pēc profesijas ir mediķi, pilda konkrētajā situācijā ieņemto lomu un misiju. Ja viņa uz dzemdību telpu ir atnākusi kā dūla, tad vecmātes darbā (pat ja viņa pati pēc profesijas arī ir vecmāte) neiejaucas.

– Vai, kļūstot par dūlu, mainījās attieksme arī pašai pret saviem bērniem? Gaidot, radot un audzinot?

Trešo bērnu dzemdēju, kad gāju dūlu kursos. Tas, ko cenšos savā darbā un attiecībās ar sevi pielietot – mazāk ir jāvērtē (tas bija sliktāk, tas labāk, tad dzemdēju perfektāk, tad mazāk perfekti utt.). Katras dzemdības ir atsevišķs notikums. Konkrētajā mirklī sieviete dzemdē ar to dzīves pieredzi, prasmēm un rūpēm, kas viņai ir. Gan apkārtējiem, gan arī sievietei pašai ir jāļauj sev būt tādai, kāda viņa ir, nevērtējot un nesalīdzinot. Jā, bieži vien sieviete katrās nākamajās dzemdībās jūtas arvien drošāk, taču tas nav ne labāk, ne sliktāk, tas vienkārši ir citādāk. Gadās, ka līdz pirtīžas rituālam, kas visbiežāk notiek mēnesi, pusotru pēc dzemdībām, sieviete ir sevi vainojusi, grauzusi par to, ka dzemdībās kaut kas nav izdevies tā, kā būtu gribējies. Tieši tādēļ ir tik ļoti nepieciešamas sarunas, dzemdību procesa izvērtēšana, lai māmiņa apzinātos, cik gan tomēr turējusies braši, cik daudz ko skaistu un labu ir pieredzējusi, cik fantastiski sadarbojusies ar savu bērniņu. Ja ieciklējas tikai uz šķietamām kļūdām, kas patiesībā nebūt nav kļūdas, labās lietas bieži vien paliek neredzamas. Brīdī, kad tiek ieraudzīta kopaina, māmiņa beidzot sāk pieņemt un mīlēt sevi. Jāsaprot arī – jo veselīgāka saikne sievietei būs pašai ar sevi, jo vairāk viņa spēs sniegt savam mazulim.

– Kā tu palīdzi izvēlēties sievietei atbilstošāko dzemdību veidu?

Dūlas galvenais uzdevums ir saklausīt sievietes patiesās vajadzības. Dūla, uzdodot sievietei jautājumus un informējot par iespējām, palīdz topošajai māmiņai ieklausīties sevī – atbrīvoties no stereotipiem, mītiem un citu gaidām. Dūlas pamatprincips ir – sekot sievietei. Ja sievietei šķiet, ka ideālākās dzemdības priekš viņas būtu ūdens dzemdības slimnīcā, tad tas arī ir viņas labākais un piemērotākais tā brīža ceļš.

– Kādas dzemdības izvēlējies pati?

Pirmo bērniņu dzemdēju ģimenes centrā, bet otro un trešo – mājās. Mana galvenā motivācija, kāpēc tā izlēmu, bija – lai mani liek mierā. Es gribēju, lai man ne par ko nav jācīnās. Mājdzemdībās atrodas blakus mediķis – vecmāte, tāpēc par drošību nepārdzīvoju. Ja rodas kaut vai mazākās aizdomas par komplikācijām, sieviete tiek vesta uz slimnīcu. Patiesībā Latvijā pozitīvo mājdzemdību pieredzes stāstu ir ļoti daudz. Tāpat visus tos labākos vārdus varu teikt par dzemdībām ūdenī. Tas ir vieglāk gan māmiņai (ko zinu no savas pieredzes), gan arī bērniņam – pāreja no ūdens ūdenī ir daudz maigāka.

Vēl kāds interesants fakts – bieži vērojams uzskats, ka sievietes, kuras izvēlas mājdzemdības, mēdz vairāk sadarboties ar dūlām, bet izrādās, ka tas ne vienmēr ir tā. Mājdzemdībās vecmāte bieži vien sniedz arī nepieciešamo atbalstu un runā ar sievieti, lai viņa justos komfortabli, tādējādi dūlas klātbūtne nepieciešama retāk.

– Partnera klātbūtne dzemdību norisē – kā zināt, vai tas traucēs vai palīdzēs?

Runājot par atbalsta sniegšanu sievietei dzemdībās, ir pierādīts – ja vīrietis iepriekš piedalījies arī grūtnieču/gaidību kursos, sniegtais atbalsts ir daudz noderīgāks. Viņš izprot, kas un kāpēc notiek. Lai arī vīrieša sajūtas un vēlmes ir ļoti svarīgas, tomēr jebkurā gadījumā – vīrietim ir jāseko sievietei. Dūlas gadījumā – jāseko sievietei un pārim. Sagatavojot pāri ģimenes dzemdībām, svarīgi pārrunāt, kādu atbalstu sieviete redz no vīrieša dzemdību laikā, tāpat – kā vīrietis ir iedomājies savu lomu dzemdību procesā. Izrunāšanās – savu sajūtu un domu atklāšana ir ļoti noderīga. Tas palīdz ne tikai sagatavoties dzemdībām, bet attiecībām kopumā. Partneri sāk sevi vairāk apzināties un saprast savas patiesās vajadzības.

Vīrieši ir ļoti dažādi. Ir tādi, kuri vēlas dzemdībās piedalīties ļoti aktīvi – masēt sievieti, palīdzēt, visu vērot. Daļa vīriešu ērtāk jutīsies, atrodoties dzemdību telpā, bet sēžot maliņā un aktīvi neiesaistoties, citi – aiz durvīm. Tomēr – pat ja vīrietis grib aktīvi iesaistīties, bet sieviete vēlas mierīgi dzemdēt, pēdējais vārds pieder sievietei. Dūlas uzdevums ir izjust ģimeni, runāt ar viņiem, tā palīdzot atrast kopīgo – harmoniskāko ceļu. Nepastāv tikai melns – balts un piedalīšanās – nepiedalīšanās dzemdībās. Variāciju ir daudz vairāk. Tieši tādēļ svarīgi ir smelties informāciju, tā gūstot priekšstatu par izvēles iespējām.

– Kāpēc arvien biežāk novērojamas aizkavējušās dzemdības?

Pirmkārt, būtu līdz galam jāpārliecinās, vai patiešām tā ir aizkavēšanās. Nereti vienkārši notikusi kļūda grūtniecības laika aprēķinos. Nākamais aspekts – mediķu skatījums. Normāla grūtniecība var ilgt no pilnām 37 līdz 42 nedēļām. Grūtniecība, kas ilgst 42 nedēļas, nebūs pārnēsāta, bet gan pagarināta grūtniecība. Protams, viedokļi atšķiras. Ir mediķi, kuri uzskata, ka dzemdības mākslīgi jāierosina jau tad, kad sasniegtas 40 nedēļas un 5 dienas. Tāpat mēdz uzskatīt, ka bērniņu var iznēsāt arī 41, 42 vai pat 43 nedēļas. Mājdzemdību vecmāšu pieredzē tās patiešām ļoti bieži ir 42 nedēļas. Esmu pat lasījusi, ka mūsdienās novērojama tendence, ka grūtniecības kļūst garākas. Protams, neapšaubāmi, pēdējās nedēļās bērniņš ir jāvēro biežāk, lai pārliecinātos, ka viņam viss kārtībā, tāpat māmiņai intensīvi jāuztur kontakts ar mazuli. Ne bez iemesla reizēm runā arī par psiholoģiskajiem iemesliem – bailēm no dzemdībām, neziņu, kā viss notiks tālāk, it sevišķi, ja tā ir sievietes pirmā grūtniecība. Kaut man ir gana daudz klienšu, kas nāk, lai dzemdētu citādāk pēc sāpinošas pirmo vai otro dzemdību pieredzes. Dūla gan nav speciālists, kas ir kompetents izvērtēt un noteikt iespējamos aizkavēšanās iemeslus, taču dūla noteikti var stimulēt sievieti apmeklēt atbilstošu mediķi, lai mazinātu lieku uztraukumu. Ļoti būtiski, ka sieviete ieklausās sevī un savās sajūtās.

Foto – Laura Šūlmeistere

– Ne viena vien sieviete ir iepazinusi, ko nozīmē pēcdzemdību depresija. Kā varam sev palīdzēt, atrodoties šādā stāvoklī?

Tu pareizi saki – tas ir stāvoklis, jo mēs šeit nerunājam par klīnisko diagnozi – depresija, bet gan par depresijas stāvokli. Precizējot – sievietei šķiet, ka viņu ir pārņēmis depresijas stāvoklis (jāņem gan vērā, ka diagnozes „depresija” uzstādīšana nav dūlas kompetence). Vēlos ieteikt dažas vienkāršas un praktiskas lietas.

  • Ritma izveide – protams, jaunajām māmiņām ikdiena paiet vienā lielā neritmā, izejot no bērniņa vēlmēm, taču iespēju robežās jāmēģina pieturēties pie noteikta plāna un ritma, piemēram, piekopjot vakara rituālu – vanniņu bērnam.
  • Silts ēdiens vienreiz dienā – tas, ko ēdam, ietekmē ne tikai mūzu fizisko, bet arī psiholoģisko stāvokli, tas ir visnotaļ būtiski – īpaši jaunajām māmiņām;
  • Atbalsta tīkls – jaunajai māmiņai jāiemācās pieņemt palīdzība no atbalsta personām, kuras palīdz tikt galā ar mājas darbiem – par šo aspektu ir vērts padomāt jau grūtniecības laikā, izvērtēt sadzīves jautājumus, pienākumu sadali utt.
  • Pieskārieni – pēcdzemdību periodā sieviete ir kā bērns, viņa dod milzumdaudz glāstu un pieskārienu mazulim, kā rezultātā arī viņas alkas pēc pieskārieniem palielinās. Te būtu jāiesaistās vīram un jāapber mīļotā sieviete ar glāstiem un pieskārieniem – pat vairāk, nekā ierasts.
  • Mazs brītiņš laika tikai sev – duša, masāžas, pastaigas, ūdens procedūras utt.
  • Socializēšanās – ja sieviete pirms bērniņa ir pieradusi būt sabiedrībā, pēc bērniņa piedzimšanas, uzturoties tikai mājās, pēcdzemdību depresijas stāvoklis var piezagties visai ātri, tāpēc vēlams vismaz reizi nedēļā kaut uz stundiņu vai divām iziet sabiedrībā un ļaut sev ieelpot arī citu vidi; ieguvēja būs gan māmiņa, gan arī bērns un ģimene kopumā.

–Vai pazīsti arī tik apzinīgus pārus, kuri sāk gatavoties gaidībām un radībām jau pirms bērniņa ieņemšanas?

Jā, pie manis nāk arī pāri, kuri tikai sāk plānot bērniņu. Viņi labprāt apmeklē dzemdību stāstu vakarus, kur cilvēki dalās ar pozitīvo pieredzi. Tā viņi uzsmeļ informāciju – kā ir gājis citiem, kas palīdzējis. No tā visa iespējams ne tikai paņemt kaut ko sev, bet arī saprast, kas nav priekš viņiem. Lai arī savu daļu pieredzes dzīvē jau esam uzsmēluši un par citiem cilvēkiem nekļūsim, tomēr – izglītošanās, atbrīvošanās no mītiem un izpratne par notiekošo ir ļoti svarīgs aspekts – tas palīdzēs šo brīnumaino procesu izbaudīt pilnībā!

 

/žurnāla “Taka”, 2015.gada arhīvs. autore: Dagnija Millere-Balandīna/

 

 

 

 

Jums var arī patīk