Konkursi

Lai uzzinātu jaunākās ziņas, konkursus -ieskaties mūsu facebook ziņu lapā!

 

 

Arhīvs: Konkurss novembrī

ŽURNĀLA “TAKA” STĀSTU KONKURSS SADARBĪBĀ AR IZDEVNIECĪBU “BAIBABOOKS”

2017. gada rudenī tika izdots Maijas Sepas romāns “MIGRĒNA. Izlaušanās”

“Neparasts stāsts par sievieti, kuras dzīvi ievērojami sarežģī migrēna – slimība, ko nevar redzēt un izprast pat tuvākie”,- stāsta par grāmatu Daina Jēgere, neiroloģe, galvassāpju ārste.

 

Atsūti savu pieredzes stāstu līdz 03.12.2017. uz e-pastu zurnals.taka@gmail.com, atklājot kā un kas Tev ir palīdzējis mazināt migrēnas simptomus vai izārstēties, un laimē Maijas Sepas romānu “MIGRĒNA. Izlaušanās”! Mēs izlozēsim divus stāstus, kuru autoriem dāvināsim grāmatas.

 

Konkursa mērķis: Iedrošināt cilvēkus dalīties savos stāstos ar mērķi atbalstīt citus. Atgādināt, cik daudz nozīmē atbalsts, ko sniedzam viens otram, it īpaši, kad nākas cīnīties ar veselības problēmām. 

Noteikumi: Konkurss paredzēts tikai žurnāla Taka drukātā uzdevuma novembra numura lasītājiem un gada abonentiem (pierādīt to nevajadzēs, paļaujamies uz jūsu Goda Vārdu). Stāstu atlasi un uzvarētāja noteikšanu veiks žurnāla “Taka” pārstāvis, veicot izlozi facebook lapas tiešraides translācijā. Izlozē piedalās stāsti, kuri atbilst sekojošiem kritērijiem: stāsta atbilstība konkursa tematikai un garīgā vērtība. Konkursā var piedalīties tikai oriģināl stāsti. Atsūtot stāstu konkursam, iesniedzējs apliecina, ka ir tā autors un ka viņam pieder visas uz iesniegto stāstu attiecināmās autortiesības, kā arī to, ka ar stāsta iesniegšanu netiek pārkāptas trešo personu tiesības. Stāstu autori savus darbus iesniedz brīvprātīgi un finansiālu atlīdzību par to nesaņem.

 

Izlozes rezultāti tiks paziņoti žurnālā “Taka” mājas lapā, facebook lapā www.facebook.com/balta.taka, kā arī sazināsimies ar dāvanas saņēmēju personīgi.

Iesūtot savu stāstu, autors apliecina, ka ir izlasījis šo nolikumu, to saprot un piekrīt tā nosacījumiem.

Kontaktinformācija: zurnals.taka@gmail.com 

Fragmenti no grāmatas “MIGRĒNA. Izlaušanās”:

(…) Kad eju prom, Eiverija skaļi izelpo. Mājā nav atļauts staigāt ar kurpēm, tāpēc ejot jūtu pēdās duramies katru mazāko paklāja šķiedru, kas šķiet kā smilšpapīrs. Ikviena maņa visu uztver pastiprināti – skaļāk, spožāk, jūtamāk, nekā ierasts. Lai Eiverija mani nedzirdētu, es neizmantoju vannasistabu pirmajā stāvā, bet gan dodos uz augšstāvu un tik tikko pagūstu aizvērt durvis, kad man jau kļūst slikti. Ar abām rokām satveru seju – rokas trīc un iekšas dedzina. Pēc izvemšanās es izskaloju muti un apsēžos uz vannas malas. Kājas ir tik vājas, ka pat nespēju piecelties.

Kādu mirkli man šķiet, ka eksistēju tikai es un šī vannasistaba, kas mani aizsargā pret visu apkārtējo pasauli un īpaši pret Eiveriju. Noliecu galvu lejup un atbalstu to pret vēso vannasistabas virsmu, kas kā glābjoša oāze piespiesta manai galvai.

Un gaidu. (…)

(…) Galvā valda medikamentu izraisīts mudžeklis – ja iedzeršu vienu tagad, vai tā palīdzēs? Vai doties mājās gulēt? Cik daudz tablešu man atlicis līdz mēneša beigām? Un, ja nedzeršu zāles, vai spēšu izturēt šo vakaru? Ja iedzeršu tagad vienu tableti, vai vēlāk tomēr nevajadzēs divas un būs jau par vēlu? Vai riskēšu pārciest šo vakaru, ja Eiverija neatbrīvosies no savām smaržām? (Visticamāk, nē, bet brīnumi mēdz notikt.) Varbūt mēģināt kaut ko ieēst? Tas varētu nostrādāt. Turklāt tagad, kad jau ir bijusi slikta dūša, man vajadzētu justies labāk. Ja nu iedzeru vēl divas zilās tabletes un nogaidu pusstundu, lai redzētu, kas notiek?

 

Ienīstu šo mokošo un neizbēgamo migrēnas loģistiku. Sajūta ir gluži kā bērnībā, izvēloties, kuru piedzīvojumu grāmatu lasīt, tikai tas nav tik jautri un bonusā nāk daudz vairāk medikamentu. Iedzerot spēcīgās migrēnas pretsāpju zāles, man, iespējams, izdotos atbrīvoties no galvā valdošās nožēlojamās ciešanu sajūtas, tomēr to dēļ, visticamāk, būšu absolūti nelietojama. Turklāt šo tablešu skaits līdz mēneša beigām ir ierobežots, tāpēc, iedzerot šīs zāles brīdī, kad tā īsti tās nemaz nav vajadzīgas, pēc tam būšu totālā ķezā. Bet, no otras puses, lai zāles tiešām iedarbotos, tās jāiedzer, tiklīdz parādās pirmās migrēnas tuvošanās pazīmes. Ja vēlos būt pret sevi pilnīgi godīga – un šoreiz to nesaku ar zem galda sakrustotiem pirkstiem –, vai man tiešām tās ir vajadzīgas?

Elpo. Neizbojā vakariņas. Tu to vari.

Cenšos nedomāt, ko Eiverija dara virtuvē, kamēr esmu šeit, un ar kādām dzēlīgām piezīmēm viņa mani apveltīs, kad beidzot nokāpšu lejasstāvā, bet tikmēr kreisie deniņi dauzās pret galvaskausa iekšpusi, kā jau ierasts, kad īstās sāpes vēl tikai sāksies. Mēģinu atcerēties pēdējās ģimenes vakariņas, kuras neesmu kaut kādā veidā sabojājusi, un šī doma liek acīs sariesties asarām. Šajā brīdī es izvelku divas dzeltenās tabletes un noriju tās, no saujas padzeroties ūdeni. (…)

(…) Protams, viena no baismīgākajām lietām, ko migrēna sev nes līdzi, ir absolūta neziņa par nākotni. Es pat neesmu pārliecināta, vai varēšu ierasties uz Rūbijas dzimšanas dienas vakariņām, kas ir šajā nedēļas nogalē (tāpēc es nekad nesūtu atbildes uz ielūgumiem), kur nu vēl kaut ko zināt par tālākiem nākotnes plāniem. Īstā problēma ir šāda: migrēna nav tikai galvassāpes. Migrēnas lēkme ir nervu sistēmas izraisīta vētra, kas var ilgt pat vairākas dienas. Un pat tad, kad lēkme šķietami ir galā, tās vienalga nav beigas. (…)