Dāvanas brīnumainas spēks Kā izvēlēties un ko dāvināt svētkos?

Ko tu gribi, lai tev uzdāvina?

Nezinu. Nevajag neko! Man viss ir.

Tas gan žēl…

Kāpēc?

Kur tad lai es lieku to, kas man ir priekš tevis?

 

Dāvana kā simbols sevī ietver divas puses, divas plūsmas saņēmēju un devēju. Dod un saņemt ir māksla, ko mācāmies visu dzīvi visdažādākajos modeļos un formās. Kolektīvajā laukā Ziemassvētki ir laiks, kad šī dinamika tiek pacelta savdabīgā publiskā aktualizācijā, un mums rodas iespēja izvērtēt sevi un savu līdzsvaru. Ko es varu un gribu dot? Materiālas lietas vai arī laiku, rūpes, uzmanību? Kam es esmu gatavs dot? Tuvākajiem vai vēl kādam? Vai esmu atvērts saņemšanai ko sagaidu, lai pasaule man sniegtu? Un ja tā patiešām sniegs – vai es pieņemšu?

Ir kāda dziesmiņa angliski, kas Ziemassvētku laikā bieži dzirdama lielveikalos. Vienkārša dziesmiņa ar vienkāršu melodiju, kura mani, jāatzīst, visnotaļ kaitina. All I want for Christmas is you (angl.: Viss, ko es vēlos uz Ziemassvētkiem, esi tu).

Rakstot šīs rindas, aizdomājos, ar ko tad tā izpelnījusies manu nemīlestību. Būtībā jau pašai dziesmai  nav ne vainas, tāpat kā tās vēstījumam: nedāviniet lietas, dāviniet sevi. Tomēr jūtas, kas uzvilnī, to dzirdot, varētu ietvert īsā frāzē: „Atkal jau!” Atkal šī dziesma, tās nodrillētā melodija, atkal salaveči, lampiņas un dāvanu pirkšanas trakums. Katru gad’ no jauna kolektīvajā laukā uzbango šī masveidīgā enerģija, un kaut kā mums tai jāizdzīvo cauri sveikā. Kādam tas ir peļņas laiks, kādam izdevumi. Došana un ņemšana sakustas visdažādākajos līmeņos un paceļ daudz dziļu platformu.

Tradicionālo Ziemas saulstāvju rituālā dāvanas simbols nav zīmīgs. Tomēr arī kristīgie Ziemassvētki un tradīcijas, kas veidojušās ap tiem, ir ienākuši mūsu dzīves telpā, un arī tiem ir sava, visnotaļ cienījama vieta. Līdztekus ēnainajai patērniecībai šis laiks nes arī labdarības vilni: cilvēki pievēršas sociāli neaizsargātākajai sabiedrības daļai, aktualizējas vēlme palīdzēt, bieži vien anonīmi un gaišu nodomu vadīta. Visapkārt notiek labdarības akcijas, un ļaudis ienirst to plūsmā – dodot, negaidot pretī. Tā ir skaista dvēseles pieredze. Bet vai vienmēr arī šajā kolektīvajā darbīgumā mēs dāvājām tur un to, kas patiešām vajadzīgs?

Godīgi pavērojot, cik bieži tomēr mēs dāvinām  (vai pat tikai novēlam) citiem to, ko vēlētos saņemt paši? Mēs novēlam citiem mieru, kad paši esam nemierā, jautrību un krāsainību – kad nomākusi rutīna. Dāvinām lietas, kas mums pašiem ir svarīgas, kamēr saņēmējs, iespējams, patiesībā gaida ko citu – siltu pieskārienu vai kopīgu pastaigu ar nedalītu uzmanību tajā. No vienas puses, tas ir dabiski un saprotami vēlēties dāvāt otram labāko, ko ar šo vārdu saprot pats bet no otras dāvana neizpilda savu uzdevumu. Tā neiededz, neiekustina. Tā nerada vēlmi ar saņemto dzirksti dalīties tālāk.

Uz kādu Jauno gadu saņēmu dāvanu, kas manās sajūtās palikusi kā visskaistākā jau ilgu gadu garumā. Kāds draugs katram no tajā vakarā klātesošajiem uzdāvināja bļodiņas – visparastākās bļodiņas, bet katra no tām bija atšķirīga – piemeklēta dāvanas saņēmējam. Un klāt katrai no dāvanām bija neliels novēlējums, īpaši veltīts, ar dziļu izjūtu par šo cilvēku rakstīts. Bļodiņu pēc tam loloju ilgi, studenta gados vadājot no mājvietas uz mājvietu, līdz tā beidza savas Zemes gaitas, bet gaišums no viņas manī palicis joprojām, atgādinot, kāda ir patiesā dāvanu vērtība. Un tā ir – vērība.

 

 Dāvanas galvenais spēks nav tās oriģinalitāte, bet tas, cik tuvu mēs ar to esam pietuvojušies otra sirdij. Būt oriģinālam ir vieglāk, nekā būt vērīgam. Oriģinalitāte ir spēcīga, radoša enerģija, kuras centrs esam mēs paši un mūsu impulss. Vērība – kad mēs paši kļūstam klusi un visu savu uzmanību veltām otram, tiecoties sadzirdēt viņa dvēseles impulsu. Tas liek atkāpties no sava Ego un dot vietu otram, viņa skanējumam, vibrācijai. Mūsdienu pasaule ir apsēsta ar oriģinalitāti, bet vērībai tajā bieži nepietiek vietas. Tā ir par klusu un neinteresantu, un – galvenais – tā prasa pārāk daudz laika un pārāk daudz iekšēja darba.

Ir  universālais piecu mīlestības valodu koncepts (ko izstrādājis Harijs Čapmans) cik atšķirīgi mēs uztveram un dalāmies ar mīlestību. Taustāmas dāvanas ir tikai viena no valodām, kurā izpausties – pārējās un tikpat vērtīgās ir fizisku pieskārienu valoda, mīļi vārdi, kvalitatīvi kopā pavadīts laiks vai kalpošana – praktiska palīdzība. Tāpēc dāvinot vērts sajust – kāda tad ir dāvanas saņēmēja vadošā valoda? Kas viņu patiešām iepriecinātu? Ja tas ir man tuvs cilvēks, tad, visdrīzāk, es to zinu visai labi, pat ja neesam to nekad tieši pārrunājuši. Bet, ja tomēr to nezinu – vienmēr varu pajautāt! Nebaidieties jautāt saviem mīļajiem! Un saņemot atbildi, neklausieties tikai vārdos, bet arī formā un veidā, kā tas tiek vēstīts. Kas ir tas, uz ko tiecas dvēsele caur šo vēlmi? Un kā es varu būt līdzdalīgs, līdzradīgs, kā mēs varam kopīgi bagātināties, to īstenojot?

Ir vēl kāds aspekts. Dāvanas, kas jādāvina. Kuras dāvināt negribas, bet, tās nedāvinot, mēs jūtamies parādā (te gan nedomāju korporatīvas, bet personīgas dāvanas). Kad dāvana kļūst par sociālu nosacījumu, tā zaudē savu dzīvīgumu, dzīvības spēku. Tad tā kalpo par sastingušu simbolu enerģijai, kuru neesam pratuši sniegt citādi. Svarīgāks par dāvanu un saņēmēju šajā apmaiņā kļūstu es, dāvinātājs, un manas neapzinātās vainas izpirkšana, tirgošanās ar neatdoto, ko šobrīd neesmu gatavs vai vienkārši nezinu, kā dot.  Tā mēs saviem padzīvojušajiem vecākiem vai bērniem varam dāvināt dārgas materiālas dāvanas, kad viss, ko viņi vēlas – lai no sirds aprunājamies ar viņiem. Vai vienkārši silti paklusējam kopā. Bet to dot mēs bieži neesam gatavi. Iespējams, pārāk daudz kas smags vēl guļ mūsu pašu sirdīs vai starp mums. Dāvana (vai tās trūkums) var būt arī protests pret gaidām, ko nespējam īstenot. Nē, mammu, es nevaru iedot tev to, ko tev neiedeva tava mamma vai tētis, jo tas nav manā varā. Bet es varu iedot lūk, šo, kā tava meita/dēls. Un dodu no tīras sirds… Ir liels izaicinājums redzēt smago, to neignorēt un tomēr atrast iekšēju telpu, no kuras dot viegli, pateicībā  un dot to, kas ir dzīvs.

Kad dāvana izvēlēta, kā saprast, vai tā ir īstā? Pastāv universāla formula – ja ir pareizi, tad ir viegli, priecīgi, saviļņoti, iedvesmoti. Ja, izvēloties dāvanu un dāvinot, tu jūties viegli, tad, visdrīzāk, tā būs arī saņēmējam. Tas ir iekšējais stāvoklis, jūtas, ko mēs ieliekam mūsu dotajā, un kāda enerģija caur to ceļo tālāk. Protams, daudz nosaka arī mūsu kontakts ar sevi pašu un dzīvo enerģiju sevī, gatavību tai atvērties un paļauties. Zinu kādu meiteni, kas vienmēr visiem rūpē skaistas, mīļas un personīgas dāvanas, bet savas iekšējās nepārliecinātības dēļ raizējas, vai tās patiks un būs īstās. Tādā situācijā dāvanas enerģija sasniedz mērķi attiecībā pret saņēmēju, bet pret dāvinātāju ne līdz galam, jo aiz šaubām ir grūti sajust atpakaļnākošo pateicības plūsmu.

Vēl kāds interesants moments, radniecīgs ar iepriekšējo piemēru. Gandrīz katrā ģimenē ir kāds, kas ļoti cenšas. Sarūpē visiem dāvanas, gatavo cienastus, raksta apsveikumus un berž māju kā mūžīgais dzinējs. Un pārējie – nepateicīgie! – to pieņem kā pašsaprotamu, reizēm pat par dāvanām aizmirst. Kur ir taisnība? Tur, ka arī šajā situācijā ir balanss, savā ziņā apgriezts, bet sistēmu saturošs. Saņemt ir jāprot. Jāapstājas un… jāuzticas. Kas var būt grūtāk? Sevišķi grūti tas ir cilvēkiem, kuriem agri nācies „pelnīt” uzmanību un mīlestību, kuri pieraduši vairāk būt noderīgi nekā pieņemti. Vai agri kļuvuši par mammām saviem vecākiem, piepildod viņu vajadzības. Jebkurā gadījumā apstāties un uzticēties pasaulei un tās labvēlībai kādā brīdī ir bjis nepanesami grūti, un aktivitāte ir atrasta par labāko risinājumu. Tomēr cita ceļa, kā ieiet nezināmajā, nav…

Tāpēc nobeigumā – mazliet par Brīnumu. Kā man reiz teica kāds puisis – ja esmu skaidri izdomājis, ko gribu un no kā, man to vairs nevar iedot. To var tikai atdot – jo es to esmu jau piesavinājies pirms saņemšanas. Un brīnumainās dzirksts nav. Vajadzīga drosme uzticēties. Uzticēties un reizēm nerakstīt vēstules Ziemassvētku vecītim. Vēlēties – stipri, viegli – un atlaist. Dievs zina, kas man ir vajadzīgs, kad un no kā saņemams…

Lai mums katram ir vieta Brīnumam – dievišķajai Dāvanai sevī!

 

Praktiskas idejas

Zinu, ka dažās ģimenēs ir tradīcija, kas krietni atvieglo dāvanu iegādi, kad kupla saime pulcējas kopā un mantiskas dāvanas ir neatņemama svētku sastāvdaļa: jau noteiktu laiku pirms svētkiem plānotie viesi izlozē vienu ģimenes locekli, kam tiks veltīta dāvana, iegādājas to konkrētas summas ietvaros un šādā veidā apdāvina viens otru. Šāds risinājums ietaupa laiku, līdzekļus un spēkus, dod iespēju izpaust savu vērību.

 

Visskaistākais dāvanā nav pati dāvana, bet virmojums ap to. Atcerieties, kā jūs gaidījāt Ziemassvētkus vai Jauno gadu bērnībā? Tas bija tik intensīvi, gaidpilni! Padariet dāvanu saņemšanu un došanu īpašu paši savā veidā. Radiet pauzes, priekšsajūtu, dodiet mājienus un esiet mīļi viltīgi. Pārsteidziet! To novērtēs ne tikai bērni, bet arī pieaugušie!

 

Labo vārdu aplis. Svētku vakarā  sevišķi jauki tas iederas Jaunajā gadā  sanāciet ar mīļajiem aplī un pēc kārtas dalieties ar to, par ko esat pateicīgi viens otram, vai vienkārši sakiet labo, ko tajā brīdī vēlaties veltīt tieši šim cilvēkam. Varat to darīt pamīšus, bet visspilgtākais efekts ir panākams, kad katrs no apļa dalībniekiem uzklausa (neibilstot!) vārdus no visiem pārējiem, pēc kārtas mainoties, līdz Dāvanu saņēmuši visi.

 

Kaut ko gribas uzdāvināt tuvam cilvēkam, taču nekādi nevari saprast, kas viņu iepriecinātu, bet jautāt negribi? Lūk, vienkāršs vingrinājums, ko vari izmantot. Labi, ja tev pieejams otrs cilvēks, ko šajā vingrinājumā vari iesaistīt,  bet iespējams to veikt arī vienatnē.  Būs vajadzīgi divi krēsli. Apsēdies uz viena, otru novietojot pretim. Iedomājies, ka otrā sēž tavs draugs. Apsēdies tajā pats, domās sakot: „Tagad es esmu… (nosauc drauga vārdu)”. Saliec rokas riekšavā un sajūti tajā Dāvanu, ko esi (vai, precīzāk, tavs draugs caur tevi) ir saņēmis. Kas tas ir? Ja tev ir pārinieks, nosēdini viņu savā vietā un vari lūgt, lai viņš pasniedz šo dāvanu. Sajūti, kas tevī notiek šajā mirklī. Ja esi viens, paskaties uz tukšo krēslu, iedomājoties tajā sevi. Ko tev gribas pavēstīt šim cilvēkam? Vai kaut ko sagaidi no viņa vai vienkārši esi priecīgs par viņa esību? Iespējams, šajā vingrinājumā ieraudzīsi un sajutīsi kaut ko vērtīgāku par dāvanas ideju…

 

no žurnāla TAKA 2017.gada arhīva, teksts: Ilze Ulmane-Rudakova, psiholoģe apmācībā, sistēmfenomenoloģiskās metodes un holodinamikas praktiķe, transformatīvo spēļu vadītāja, www.dveseleselpa.lv

Žurnāla abonements kā dāvana svētkos- 

https://abone.pasts.lv/lv/latvijas_preses_izdevumi/zurnali/2331/2019_gads/

Jums var arī patīk