Citi bērnu izglītošanās ceļi, to priekšrocības un trūkumi. 2.daļa. PIEREDZE

Pierastais ģimenes ikdienas modelis ir šāds: vecāki dodas uz darbu, bērni – uz bērnudārzu vai skolu, un visi satiekas tikai rīta steigā un vakara nogurumā. Cik kvalitatīva šādā modelī ir ģimenes dzīve, savstarpējās attiecības, bērnu izglītošanās, raugoties uz vecākiem, viņu dzīvi un attiecībām? Cilvēki, kuri iedziļinās šajā jautājumā, bieži vairs nespēj iedomāties savu dzīvi ierastajos rāmjos un meklē citus ceļus. Uzklausām ģimeņu pieredzes stāstus un atziņas: kā brieda un tika pieņemts lēmums bērniem pāriet tālmācībā vai izvēlēties privātskolu; ko tas mainīja ģimenes  ikdienā – kādi ir ieguvumi un zaudējumi, risināmie jautājumi; vai arī vecāki paši ir gatavi lauzt stereotipus, iziet ārpus ierastā, un kāds ir viņu skats uz turpmāko dzīvi sistēmā, līdzās tai, ārpus tās?

Laila, trīs bērnu (17, 12, 11 g. v.) mamma

Pārdomas par pēdējos gados pieredzēto, skolojot bērnus citādi, liek sev atzīt, ka varbūt varēju savlaicīgi risināt psihoemocionālās dabas jautājumus ar speciālistiem, lai dēls 8. klasē nenonāktu līdz nesekmībai un tālmācībai un lai viņa radošums un brīvdomība ietu roku rokā ar sekmīgu mācīšanos ģimnāzijā. Tāpat nav viegli atzīt, ka četrus gadus, meitas skolojot vienā no alternatīvajām skolām, esmu pavadījusi maldīgā ilūzijā par ideālo izglītību, jo neredzēju, ka manā sapņu skolā valda meli un manipulācijas. Par dzīves mācībām un visu veidu pieredzi, personīgo izaugsmi, protams, esmu šai skolai pateicīga. Atskatīšanās uz pieredzēto nes atziņas, parāda to, kas man pašai ir risināms, un liek raudzīties uz izglītības jomu plašāk, viedāk, dziļāk.

Dēls saka – tikmēr, kamēr pats savā dzīvē vēl nav sasniedzis to, ko vēlas, vēl nevar tālmācību ieteikt citiem.

Trīs bērnus audzinu viena, tāpēc visi lēmumi par viņu izglītošanu ir tikai mana atbildība. Pateicoties dažādiem apstākļiem, esam materiāli nodrošināti, tāpēc esmu varējusi veltīt savu laiku un enerģiju skološanās lietām, savu profesionālo karjeru uz laiku atliekot. Man nav bijis mērķa iziet ārpus sistēmas, bet dzīvē ir sanācis tā, ka dzīvojam citādi. Jā, šobrīd meitas mācās privātskolā un tālmācībā, bet abos gadījumos es redzu nepilnības, un man joprojām ir jautājums, kā skolosimies turpmāk.

Esmu dziļās pārdomās par šo tēmu un nevaru nevienam ieteikt, kā vajag darīt. Katram pašam ar sirdi jāsajūt, kas der vai neder, kas ir piemērotākais bērniem. Jāatzīst, ka šādas izvēles nav vieglas.

 

Raitis, trīs bērnu (16, 13, 3 g. v.) tētis

Par profesijām, dzīvesvietu un dzīvesveidu. Esmu mehāniķis un strādāju mājās. Lai to varētu, ir bijis vajadzīgs laiks. Manā uztverē daudzas profesijas ļauj strādāt mājās vai vismaz uz vietas, nevis katru dienu 100 kilometrus kaut kur braukt. Bet katrs izvēlas, kur un kā vieglāk.

Dzīvojam Ikšķilē. Ir prieks te strādāt un dzīvot. Kāpēc dzīvot tur, kur neesi apmierināts? Tā ir sevis mocīšana. Var taču aiziet citur.

Kā Dievs radījis cilvēku? Iedodot visu. Bet, ja viss ir iedots jau sākumā, cilvēks to nespēj novērtēt. Ja viss ir iedots, mēs neko nepiedzīvojam, nenovērtējam un neaugam. Tā dzīvē ir ar visu, galvenais ir saprast, ko gribi. Apstākļus var mainīt. Dievs ir iedevis iespēju darīt, ko vēlamies.

Cilvēka ķermenī ir šūnas ar dažādām funkcijām. It kā esam vienādi, tomēr atšķirīgi. Es esmu  mehāniķis, domāju un uz dzīvi skatos kā mehāniķis. Katram – celtniekam, skolotājam utt. – ir jānodarbojas ar ko savu. Vienu mehānismu nevar barot ar to pašu, ar ko citu mehānismu… Mūsu ģimene jau septiņus gadus nelieto gaļu. Kad pamēģini citādi, saproti, ka jūties labāk, spēks ātrāk atjaunojas, un tad jau aizraujies ar to. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc mēs meklējām citus variantus. Ir svarīgi atrast savu vietu un tur arī būt, izpausties un nekonkurēt citā jomā ar to, kurš savu lietu dara no sirds.

Par sistēmu un mācīšanos. Viss ir sistēma: mašīna, valsts, cilvēks utt. Ja mašīnu sadala detaļās, tā vairs nav mašīna. Mēs esam sistēmas daļa, bet esam sapratuši, ka izglītības sistēma ir novecojusi – kā māja vai mašīna. Ir vajadzīgs kas cits. Nebūt rutīnā. Kad cilvēks vairs neattīstās, viņš noveco. Ir cilvēki, kuri tā jūtas labi, mēs ne. Nolēmām kaut ko mainīt. Visi nevar būt vienādi.

Martā piedalījāmies vecāku forumā Vidzemes Retrītu centrā. Aprīlī notika mācību darbnīcas “Skola cilvēkam”, kur skolotāji ar bērniem dzīvoja interesantā, aizraujošā mācību procesā. Domāju, ka prieku guva visi. Vecākais dēls ir mākslinieks, viņam patīk brīvība. Šo mācību modeli viņš labprāt izmantoja un ir sajūsmā par gūto pieredzi. Vajag meklēt citus variantus, kas derēs citādiem bērniem. Skola ir svarīgākais posms cilvēka dzīvē. Skolotājiem nevajadzētu pieprasīt respektu, bet būt ar bērnu vienotiem. Kad cilvēcīgi parunājies, attieksme mainās. Cilvēkus vajag pieņemt tādus, kādi viņi ir.

Bērni ir dažādi: dažādas ir vajadzības un uzskati, katrs mācās ar savu ātrumu. Ir tādi, kam ir iztēle, un ir tādi, kam tās nav. Ir bērni, kam šī izglītības sistēma patīk, bet citi nesaprot, kam to visu vajag. Pats pieņemu darbiniekus un saprotu, ka visiem visu nevar iemācīt – katram ir kas cits. Vai jaunietis 16 gadu vecumā zina, kas viņam dzīvē ir vajadzīgs? Atnāk praktikants, 3–4 gadus mācījies, bet viņu mehāniķa darbs neinteresē. Tā ir dzīves izniekošana. Tīri zaudējumi! Nav jēgas tērēt resursus, ja dzīvē to nedarīsi.

Piekrītu Einšteinam: kāpēc jātur galvā, ja zinu, kur dabūt informāciju. Zināt, kur atrast – tas arī  būtu jāiemāca. Ja uz bērna jautājumu, kāpēc kaut kas jāmācās, skolotājs atbild – lai nokārtotu eksāmenu,vai tas ir nopietni?! Vai arī atbilde, ka tāds ir likums… Pieņemt likumu nav risinājums – tas neparāda, ka ir gudri cilvēki. Izdarīt tā, lai sistēma strādā – tas būtu gudrs risinājums. Nedrīkst paaugstināt prasības, ja nevari izdomāt, kā tās izpildīt. Pareizākais būtu skolotāja darbu vērtēt tad, kad skolēns beidz savas izvēlētās profesijas skolu.

Vecākais dēls jau 1. klasē negribēja iet uz skolu. Dusmas sanāk – jāvelk divus kilometrus ar varu. Sapratu, ka mans bioloģiskais pulkstenis ļauj pamosties tikai pulksten 9.00, kad bērnam jau jābūt skolā. Nav pareizi pašam gulēt, bet bērnus dzīt uz skolu. Pats esi nostrādājies, vēl treniņi vakarā; saproti, ka muļķo bērnu, tieši tāpat kā teikt – nepīpē, ja pats pīpētu. Nevar otram iestāstīt to, kas pašam nepatīk, par ko pats neesi pārliecināts. Tad kopīgi izvērtējām iespēju par tālmācības skolu, kur šobrīd mācās abi dēli. Gāja visādi, gandrīz pusotru gadu dēls skolu ignorēja. Skolai pēc likuma ir jāziņo, to arī izdarīja, un es to pieļāvu. Bērns attīstās, viss notiek, bet likums saka – esam noziedznieki, jo nenodrošinām izglītību.

Tagad internetā ir tik daudz kā, citu pieredzi ieskaitot, ir ko mācīties arī ārpus skolas. Ir brīži, kad visi sēžam pie datoriem, bet tādā veidā iegūstam jaunu informāciju. Arī bērniem tas netiek aizliegts. Un varam būt visi kopā kā ģimene – kopīgi strādāt, kopīgi mācīties, atpūsties. Tā ir mūsu izvēle.

Par ģimeni. Es lepojos ar savu ģimeni, jo visi esam ar citādu domāšanu. Mēs izvēlamies dzīvot citādi. Man patīk, ja cilvēki paši nonāk pie atziņas, kas viņiem ir vai nav jādara.

Cilvēks ir biodators. Varam salīdzināt: izglītības sistēma – veci datori, skolotājs – vecs “makintošs”. Vai tas mācīs “Apple” datoram, kā jādzīvo?! Bērns ir atnācis uz pasauli pie konkrēti izvēlētiem vecākiem. Mūsos visos ir ielikta informācija no mātes un tēva, un mēs to ieliekam savos bērnos – veidojas daudz jaudīgāks dators. Mēs varam parādīt, ko darīt ar informāciju, kas ir viņā. Vecākiem ir jāparāda ceļš – ko var izdarīt ar to, kas bērnos jau ir. Ja valsts īstenotu savas funkcijas, tad vecāki daudz labprātāk parādītu, kā būt sistēmas daļai. Tieši ģimenei vajadzētu audzināt bērnu, nevis izraut viņu no ģimenes, lai mācās no “svešām tantēm”. Absurdi. Gribēt, lai vecais “makintošs” iemācītu “ābolam” kaut ko labāku… atvērsim acis! Ja visi mācītos vienu un to pašu, mēs visi būtu vienādi… robotiņi, bet patiesībā mēs sekojam izlēcējiem – tiem, kas uzplēš sistēmu.

Futurologs un dizainers Žaks Fresko jau 1974. gadā pateica, ka vairs nav jāstrādā tāpēc, lai būtu, ko ēst, ko mugurā vilkt un kur dzīvot. To var nodrošināt tehnika. Ir jāstrādā savam priekam. Taču cilvēka domāšana, mentalitāte netiek līdzi attīstībai. Daudzi neuzdod jautājumus.

Mēs paši veidojam savu dzīvi un vēl joprojām augam kopā ar bērniem. Lai katram izdodas atrast spēku, ticību un cerību it visā!

 

Maija, divu meitu (13, 11 g. v.) mamma

Izveidojies tā, ka mūsu dzīve un arī ģimene ir sadalīta pa divām pasaules daļām. Kopā esam reti, un tie parasti ir garāki brīvlaiki, kad ceļojam, braucam uz nometnēm vai tamlīdzīgi.

Kad dzīvojām otrpus okeāna, meitas mācījās franču skolā. Tās ikdiena vairāk atgādināja socializēšanos. Meitenes jau agri, sākot ar četru piecu gadu vecumu, lasīja divās trijās valodās, bet latviešu valodai palika tikai lasīšanas un sadzīves sarunu funkcija. Par ikdienu ārpus mājas viņas sarunājās angļu valodā, par visu skolā mācīto un piedzīvoto – franču valodā. Gribējām uzturēt arī latviešu valodu, latvisku komunikāciju ne tikai ar mums vien, kā arī paturēt viņām iespēju atgriezties latviešu skolā. Pilsētā (un visā provincē), kur dzīvojām, latviešu skolas nebija, tāpēc izvēlējāmies uzaicināt mājskolotāju. Viņa ar meitenēm pavadīja gandrīz visu ārpusskolas laiku, krietni paplašinot viņu vārdu krājumu un izpratni par pasauli, jo par visu piedzīvoto runāja ar meitenēm bagātā latviešu valodā.

Papildus ikdienas norisēm mājās mums darbojās īsta latviešu skola: meitenes kopā ar mājskolotāju apguva visu, ko bērni skolā Latvijā. To papildinājām ar pārgājieniem, ceļojumiem, lasīšanu (atkal pieredze, ko pārrunāt!), tādējādi pēc dažiem gadiem, kad meitenes atgriezās Latvijā, viņas varēja turpināt mācīties atbilstīga vecuma klasēs. Skolu Latvijā viņas vērtē augstu, un pagaidām citas iespējas vairs nemeklējam.

***

no žurnāla TAKA 2018.gada arhīva, sagatavoja: Sanita Dāboliņa

 

Jums var arī patīk