“Izprotot nāvi, rodas dziļāka mīlestība pret dzīvi,”- Intervija ar Manīšu Džeimsu (Maneesha James)

“Mēs visi esam ieradušies ar atpakaļceļa biļeti.” – Osho

Līdzko esam piedzimuši, kaut kur ir arī nāve, tā ir neizbēgama un ieprogrammēta, tomēr lielākajai daļai no mums saskare ar šo faktu šķiet biedējoša un nepieņemama; vai arī mēs vienkārši nevēlamies iedziļināties nāves nozīmē, kamēr esam aizņemti ar dzīvošanu. 

  1. gada nogalē Latvijā ar praktisko semināru par dzīvi un nāvi – “Dzīve ar neizbēgamo” ciemojās Manīša Džeimsa (Maneesha James). 1974.gadā viņa satika indiešu mistiķi un garīgo skolotāju Ošo, šī tikšanās mainīja viņas dzīves uztveri, viņa piecpadsmit gadus dzīvoja un mācījās Indijā Ošo komūnā. Viņas garīgo meklējumu un dzīves pieredzes bagāža ir milzīga. Manīša ir fonda OSHO Sammasati līdzdibinātāja un sadarbības direktore, vairāku grāmatu autore, publiciste, psihoterapeite un hipnoterapeite, meditāciju vadītāja un dažādu prakšu izstrādātāja. Viņa strādā ar cilvēkiem uz nāves gultas un atbalsta tos, kuriem ir tieša saskare ar nāvi, sniedzot psiholoģisko un garīgo atbalstu (bijusi Annas Freidas nāves pārējas vecmāte), kolēģi un pacienti dēvē viņu par “pārejas vecmāti”. Manīša ir dzimusi Austrālijā, šobrīd dzīvo Lielbritānijā, viņai ir 70. gadi. Pēdējos 20 gadus Manīša vada praktiskos seminārus un retrītus, kuros izmantojot plaša spektra meditācijas tehnikas un drošas prakses palīdz cilvēkiem izzināt ko tiem nozīmē nāve ārpus māņticības un baiļu ietekmes, atklājot, ka patiesībā dzīve un nāve nav nošķiramas, un ka mūsu attieksme pret nāvi tiešā veidā ietekmē to kā dzīvojam…
Turpināt lasīt "“Izprotot nāvi, rodas dziļāka mīlestība pret dzīvi,”- Intervija ar Manīšu Džeimsu (Maneesha James)"

Paļaujoties uz savu dziļāko straumi… Sievietes iniciācijas līkumotais ceļ

Par sievietes garīgo ceļu pie sevis – sievišķo iniciāciju – šobrīd atrodams daudz informācijas un pieredžu ieguves iespēju – literatūra, praktiskas nodarbības un grupas, ezoteriskas skolas, mākslas izpausmes. Tverot impulsus sociālajā telpā, rodas sajūta, ka šī tēma tieši pēdējās desmitgadēs ir nobriedusi kā gatavs auglis. Esmu pārliecināta, ka šos procesus virza dziļa kolektīva vajadzība atgriezties pie sievišķības sakrālās dabas izstarotajām vērtībām (rūpēm, maiguma un empātijas) pasaules mērogā, attieksmē gan pret mūsu Māti – planētu Zemi, gan vienam pret otru. Sieviete, kas dod dzīvību, caur savu miesu turpina dzīvības ritu, ir tā, kuras rokās ir daudz spēka un ietekmes, arī uz globāliem procesiem. Bet, pirms jebkuras pārmaiņas var kļūt kolektīvas, tās primāri ir dziļi individuālas. Procesi, kas izejami dvēseles pieredzes ceļā – arī pie savas sievišķās identitātes – savā ziņā ir nosacīti, katrs no posmiem ietver noteikta veida uzdevumus, kurus nav iespējams apiet. Tas, kā mēs ar tiem sastopamies, kā integrējam iegūtās pieredzes, arī veido mūsu kodolu.

Turpināt lasīt "Paļaujoties uz savu dziļāko straumi… Sievietes iniciācijas līkumotais ceļ"

TAKAS VASARAS numurs

V A S A R A s numurs jūnija sākumā ir devies pie ABONENTIEM, lasītājiem, draugiem un saviem ceļabiedriem!
uz vāka: ANNAS TARASENKO glezna. Anna atklāja, ka šīs gleznas oriģināls “dzīvo“ Latvijā. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc izvēlējamies tieši šo. Cilvēks, Tibeta, skanošās bļodas, plūstošā enerģija kā ūdens strūklaka, kā birstošie dimanti. Lai tie birst mūsu rokās, gluži kā latviešu tautas dziesmā izteiktā dziedinošā vārdformulā.
Intervija ar mākslinieci, gleznotāju, ceļotāju, neirogrāfikas specialisti – Annu Tarasenko ir vasaras žurnālā TAKA. Annas gleznas ir enerģētiskas, sajūtu bagātas, daudzas top māksliniecei radošā, dievišķā plūsmā esot, ar gleznām vari iepazīties mājas lapā: www.annatarasenko.ru

šajā numurā varēsi izlasīt arī iedvesmojošu sekot saviem sirds aicinājumiem – interviju ar Annu un viņas vīru- skaņas un tibetas skanošo trauku meistaru Viktoru Oguju (Saruna ar skaņas un tibetas skanošo trauku meistaru Viktoru Oguju un mākslinieci, neirografikas speciālisti Annu Tarasenko).

SATURS:  TAKA vasarā –>

Turpināt lasīt "TAKAS VASARAS numurs"

Zaļā ārstēšana psihiatrijā. Saruna ar “100 ārstniecības augu nerviem. Psihohigiēna un fitoterapija” autoru – ārstu psihiatru GUNTI KALNIETI

Ārstu psihiatru GUNTI KALNIETI pazīstu kā veselīga dzīvesveida aizstāvi ar garīgu pieeju praktiskām lietām. Nesen izdotas divas viņa grāmatas – tikumiskās apgaismības mācība “Zaratustras dziesmas” un “100 ārstniecības augu nerviem. Psihohigiēna un fitoterapija”. Mūsu saruna būs par otro. Grāmatā apskatīta psihiskā veselība, tās traucējumi  un psihohigiēnas iespējas. Autors runā par tautas medicīnu, ārstniecības augu īpašībām un izmantošanas veidiem,  par stresu un tā izraisītām slimībām.

Ir patīkami apzināties, ka apkārtējā pasaulē ir tik daudz dabisku līdzekļu, ar kuriem mijiedarbojoties, varam smelties veselību un enerģiju. Nav tūliņ jāskatās pēc tabletītes, mākslīgiem stimulantiem vai nomierinātājiem. Grāmata izglītos un palīdzēs orientēties daudzveidīgajos dabiskajos ārstniecības līdzekļos, kas mums pieejami. Tā domāta gan ārstiem, gan psihologiem, gan cilvēkiem, kas interesējas par ekoloģisku dzīvesveidu.

Turpināt lasīt "Zaļā ārstēšana psihiatrijā. Saruna ar “100 ārstniecības augu nerviem. Psihohigiēna un fitoterapija” autoru – ārstu psihiatru GUNTI KALNIETI"

Daudzpusīgā antroposofija – mikrokosma un makrokosma apvienojums

Ja man jautātu, ko domāju par antroposofiju, es teiktu, ka tas ir nākotnes pasaules uzskats, kas redz cilvēku kā miesisku, dvēselisku un garīgu būtni. Un vēl – apskatot antroposofiju, noteikti nevaram iztikt bez ezoteriskā redzējuma.

Saruna par antroposofiju  ar medicīnas doktori INESI JOKSTU, kura to ir studējusi Šveicē un te, Rīgā, strādā homeopātijas un pediatrijas praksē. Pirms manis no ārstes kabineta iznāk mamma ar divām meitiņām un zīdainīti…

Turpināt lasīt "Daudzpusīgā antroposofija – mikrokosma un makrokosma apvienojums"

Citi bērnu izglītošanās ceļi, to priekšrocības un trūkumi. 2.daļa. PIEREDZE

Pierastais ģimenes ikdienas modelis ir šāds: vecāki dodas uz darbu, bērni – uz bērnudārzu vai skolu, un visi satiekas tikai rīta steigā un vakara nogurumā. Cik kvalitatīva šādā modelī ir ģimenes dzīve, savstarpējās attiecības, bērnu izglītošanās, raugoties uz vecākiem, viņu dzīvi un attiecībām? Cilvēki, kuri iedziļinās šajā jautājumā, bieži vairs nespēj iedomāties savu dzīvi ierastajos rāmjos un meklē citus ceļus. Uzklausām ģimeņu pieredzes stāstus un atziņas: kā brieda un tika pieņemts lēmums bērniem pāriet tālmācībā vai izvēlēties privātskolu; ko tas mainīja ģimenes  ikdienā – kādi ir ieguvumi un zaudējumi, risināmie jautājumi; vai arī vecāki paši ir gatavi lauzt stereotipus, iziet ārpus ierastā, un kāds ir viņu skats uz turpmāko dzīvi sistēmā, līdzās tai, ārpus tās?

Turpināt lasīt "Citi bērnu izglītošanās ceļi, to priekšrocības un trūkumi. 2.daļa. PIEREDZE"

TAKAS pavasara numurs

uz Takas VĀKA: Glezna “Meža māte” :  Pie manis ieradās pēc diezgan ilga radoša sasaluma, kas likumsakarīgi iestājās līdz ar dēliņa piedzimšanu. Silta, dzīva un šķietami naiva Meža māte nostājās uz audekla un mēmi paziņoja – tāda es esmu, patīk tev tas vai nē. Man gleznošana ir viens no izpausmes veidiem, kas ļauj nepastarpināti sajust Dievu, izprast radīšanas brīnumu un māca pieņemšanu un cieņu, ko ikdienā ik pa laikam gadās aizmirst, jo prātam patīk visu kontrolēt un izdomāt savas spēlītes. Vairāk manus darbus var aplūkot Facebook lapā Hasinta art, tur varēs sekot līdzi arī jaunumiem, kuri briest, jo ledus ir sakustējies.” Aija Suveizda Smit

SATURS:  TAKA pavasarī –>

Turpināt lasīt "TAKAS pavasara numurs"

Soli pa solim pretī apzinātībai

Katrā no mums ir daļiņa Dievišķā. Radītājs taču nevar būt atdalīts no tā, ko radījis. Paiet dienas, stundas, sekundes, un mēs vēl joprojām esam šeit. Kāpēc? Tas ir  svarīgs un vērtīgs jautājums. Sākam aizdomāties par kaut ko plašāku, acij netveramu. Pieslēdzas mūsu apziņa. Mēs apzināti prātojam par savu eksistenci. Apzinātība. Izklausās pēc kaut kā vēl netveramāka. Taču ikviens no mums to ir piedzīvojis. Apzinātība ir tā Dievišķā daļiņa mūsos, kas klusi vēro mūs un mūsu darbības. Apzinātību var raksturot daudzi vārdi, taču patiesi to var tikai piedzīvot. Un to var ikviens. Vajag tikai gribēt. Šis raksts aizvedīs pie apziņas – kas tā īsti ir, un kā mēs savā dzīvē varam kļūt apzinātāki?

Konsultē: Antra Sloka – Jakovļeva, psiholoģijas maģistre, eksistenciālā virziena psihoterapeite, grupas terapeite, savstarpējo attiecību konsultante un biodanza skolotāja

Turpināt lasīt "Soli pa solim pretī apzinātībai"

Tat Tvam Asi – Tas Tu Esi. Saruna ar mākslinieci, dejotāju, deju skolotāju un horeogrāfi Viju Vētru Rīgā viņas jubilejas gadā – 2018. gada jūnijā

Sagatavoja: Aija Devi, jogas un deju skolotāja, Vijas Vētras fonda darba grupas dalībniece, indiešu klasiskās dejas Odissi Guru Sudžata Mohapatra audzēkne.

Šī skaistā, saulainā, enerģijas pilnā vasara! Pilnmēness naktis, kas izsit no līdzsvara, pasaules ritmi, kas pa laikam savirpuļo harmoniskā, bet pirmajā brīdī nesaprotamā vērpetē. Un visam pa vidu es eju uz Vecrīgu tikties ar Viju. Karstums ir spiedīgs, man brītiņu jāpagaida kādā ēnainā, klusā pagalmiņā, nost no ielas kņadas. Kad Vija būs gatava, mēs varēsim parunāties no sirds.

Vija Vētra ir māksliniece, pilna radoša gara un arī mazliet ikdienas burvības. Viņas valdzinājums ir šajā apvienojumā: spēcīgs, klātesošs garīgais uzstādījums un šķelmīgais kaprīzās meitenes smaids. Tāda pašapzinīga dāma, kas katru vasaru no ASV uz Latviju ved sev līdzi iemiesotu piemēru, kā dzīvot pilnestīgi, netaupot sevi, kā just gandarījumu par piedzīvoto, kā turpināt skatīties uz rītdienu.

Turpināt lasīt "Tat Tvam Asi – Tas Tu Esi. Saruna ar mākslinieci, dejotāju, deju skolotāju un horeogrāfi Viju Vētru Rīgā viņas jubilejas gadā – 2018. gada jūnijā"

Iešana pēc Saules. Dziedinošās rakstīšanas dimensijas

Rakstīšana ir mana sirdslieta jau no bērnības, man patīk būt tās procesā un rezultātā, un radošai rakstīšanai vienmēr ir piemitis kāds transformējošs virsmērķis manā dzīvē. Bērnībā un jaunībā biju iekšupvērsta un kautrīga, un rakstīšana deva iespēju izpaust sevī notiekošo, kamēr nepratu to dalīt ar līdzcilvēkiem.  Bija dzīves periodi, kad lielākā manas dvēseles enerģija aizplūda iekšējiem tēliem un to stāstu izdzīvošanai, kad dzeja palīdzēja sadziedēt brūces un ieraudzīt jaunu sākumu pēc zaudējuma. Tas ir mistisks process, pilns brīnuma, un vienlaikus man tas nekad nav viegls un ātrs – rakstot es meklēju ilgi un lēni, cilājot vārdus kā oļus, lai saliktu ar tiem sevi kopā kā mozaīku un tad to izjauktu jaunā brīvībā. Es nerakstu bieži – parasti tad, kad ir smagi. Ne tāpēc, lai norakstītu nost, drīzāk tas ir meklējums pēc esences, būtiskā – pēc tā, kas ir zem “smagi” un “grūti”, pēc Elpas, kas caurauž visu. Nezinu, vai kādreiz izdošu grāmatu, bet vienu es zinu skaidri: kad ir tumšs, ir jāraksta. Jo rakstīšana ir kā iešana pēc Saules. Visbeidzot tā uzaust.

Turpināt lasīt "Iešana pēc Saules. Dziedinošās rakstīšanas dimensijas"