Atbildes nāk, ja tās meklējam. Cik daudz mēs zinām par savu prātu?

Pēc definīcijas neirologs ir ārsts, kurš diagnosticē un ārstē nervu, galvas, muguras smadzeņu un asinsvadu slimības. Ņemot vērā, ka nervu sistēma atbild par visa organisma normālu funkcionēšanu, tā ir viena no sarežģītākajām un atbildīgākajām medicīnas sfēras specialitātēm, kas paredz pastiprinātu iedziļināšanos cilvēka kopējā veselības stāvoklī un bieži vien nesniedz acīmredzamas atbildes.

Neiroloģe SANDRA VESTERMANE nākusi no ārstu ģimenes vairākās paaudzēs. Viņa apzinās, ka veiksmīga slimības cēloņu noskaidrošana un ārstēšana ietver ne tikai augstu kvalifikāciju un kompetenci, bet arī plašu redzesloku, individuālu pieeju un pacienta un ārsta starpā valdošu uzticēšanos. Dr. Vestermane ir pārliecināta, ka identisku cilvēku un situāciju nav, tāpēc ārstēšanas metodes var būtiski atšķirties. Galvenais ir rakt dziļāk un piemeklēt atbilstošu risinājumu, kas palīdz konkrētajam indivīdam!

 

Pastāstiet mazliet par sevi! Kādi mērķi un intereses jūs raksturo?

Vide, kurā uzaugu, ļoti spēcīgi ietekmēja manu personības attīstību un iezīmēja atbilstošu interešu loku. Augot ārstu ģimenē, jārēķinās, ka bērns ikdienā redzēs un piedzīvos tieši ar medicīnas sfēru saistītus notikumus. Tā tas notika arī ar mani – medicīna bija man visapkārt. Protams, aktualizējās arī citas idejas par profesijas izvēli, taču tās pakāpeniski atsijājās. Vēlējos palīdzēt cilvēkiem – manī dzīvojās tāda visai ideālistiska vēlme glābt pasauli.

Paralēli studijām augstskolā, vēlāk arī jau pastāvīgajam darbam, mani vienmēr ir nodarbinājuši jautājumi, uz kuriem rietumu medicīna nespēj dot atbildes. Es šīs atbildes neatlaidīgi meklēju un atradu, pirmkārt, vienā no netradicionālās medicīnas nozarēm – ājurvēdā, kas pēc būtības ir vissenākā mācība par veselību, turklāt arī rietumu medicīnas pamats. Otrkārt – psiholoģijā jeb – precīzāk sakot, psihosomatiskajā medicīnā – rietumu medicīnas nozarē, kas šobrīd ļoti strauji attīstās un gūst objektīvus pierādījumus. Laika gaitā caur dzīves pieredzi nonācu arī līdz vairākām atziņām. Vispirms sapratu – lai palīdzētu citiem, sākumā ir jātiek skaidrībā ar sevi, jāpieņem, jāiemācās risināt savas problēmas u. tml. Pēc tam atskārtu, ka ne visi cilvēki vēlas, lai viņus glābj. Uz to ir smagi noskatīties, bet palīdzēt var tikai tam, kurš to vēlas un pats aktīvi meklē padomus un palīdzību. Visbeidzot nonācu līdz tam, ka cilvēkam palīdzēt var tikai viņš pats. Būtiski tikai šai sakarā iegūt vērtīgu informāciju – no profesionāla speciālista, kuram uzticas.

Ārpus medicīnas bija periods, kad aktīvi nodarbojos ar vizuālo mākslu – izpaudos tautas mākslas studijā, piedalījos kolektīvās izstādēs, bija pat vairākas personālizstādes. Šobrīd tam īsti vairs neatliek laika, jo ir cita prioritāte – bērnu audzināšana. Cenšos tam pieiet nopietni un atbildīgi – caur neirobioloģiju un neirozinātni. Esmu atklājusi daudz ko interesantu, ar ko citādi nekad nebūtu saskārusies, turklāt šīs zināšanas noder arī manā profesijā.

Balstoties cilvēka unikalitātē, arī ārstiem mēdz būt dažādi skatījumi uz slimības cēloņiem/sekām un ārstēšanas metodēm kopumā. Ar ko atšķiras jūsu pieeja?

Jā, tik tiešām, nav divu vienādu cilvēku, līdz ar to katra situācija ir unikāla. Tieši to mums māca ājurvēdas medicīna. Arī to, ka cilvēka veselību  ietekmē viņa izvēlētā pārtika, ēšanas paradumi, apkārtējā vide, klimats un gadalaiki. Ājurvēdas metode balstās uz līdzsvara atgūšanu dažādās cilvēka sistēmās. To panāk, kombinējot uztura korekciju, augu preparātus un ķermeņa procedūras. Rietumu medicīnā mēs nosakām diagnozi (piemēram, bronhīts) un ārstējam visus ar vienām un tām pašām zālēm. Tomēr realitātē situācija nav tik iepriecinoša, jo ne visiem šīs zāles ir vienādi iedarbīgas. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki ir dažādi! Līdz ar to savā darbā ar pacientiem izmantoju plašāku skatījumu uz konkrēto problēmu. Ārstēju cilvēku, nevis simptomus vai diagnozi. Cenšos mainīt arī attieksmi pret slimību kopumā.

Piekrītu filozofiskam uzskatam, ka slimība tiek dota kā iespēja apstāties ikdienas skrējienā, pārskatīt vērtības un kaut ko savā dzīvē mainīt uz labu. Ja sāksim strādāt ar sevi, arī pasaule ap mums mainīsies. Uzveikt slimību mēs varam tikai tad, ja saprotam, kas ar mums notiek – ko un kāpēc mēs jūtam, kāpēc reaģējam uz apkārtējiem notikumiem un savām emocijām tieši tā un ne savādāk. Izprotot sevi un savu slimību, cilvēks ar laiku sāk nojaust, kas un kā būtu jādara – kas jāmaina, lai atveseļotu sevi. Bez šaubām – šis process nav viegls, tas prasa lielu motivāciju, pacietību un neatlaidību. Ja cilvēks tam nav gatavs – atliek dzert zāles, tā uz laiku nomaskējot slimības simptomus – kamēr sastopamies ar nākamo brīdinājuma signālu. Tā ir katra paša izvēle! Mans kā speciālista uzdevums ir informēt par iespējamām sekām pie jebkuras pacienta izvēles.

Cik daudz mēs zinām par savu prātu? Un kā saviem spēkiem to attīstīt, lai uzlabotu dzīves kvalitāti?

Uz to nevar atbildēt īsi un viennozīmīgi. Par smadzeņu darbību kopumā mēs zinām visai maz, bet ar katru dienu arvien vairāk. Tas vieš cerības, ka reiz tiks atklāts smadzeņu darbības noslēpums. Runājot par prāta spējām, būtu jāprecizē – ko tieši mēs gribam saprast. Prāts ir grūti definējams jēdziens. Vispirms jāiedziļinās un jārunā par noteiktām smadzeņu darbības funkcijām, piemēram, atmiņu (īslaicīgo un ilgtermiņa), uzmanību, koncentrēšanās spējām, jo tie ir neirobioloģiski daudz precīzāk definējami jēdzieni. Katrai funkcijai smadzenēs ir sava vieta. Tālāk būtu jāinteresējas par neiroplasticitāti – nervu (arī smadzeņu) šūnu spēju mainīt savu struktūru un funkcijas ārēju un iekšēju iedarbības faktoru ietekmē. Vēl salīdzinoši nesen, pirms 20 gadiem, zinātnieki uzskatīja, ka galvas smadzeņu šūnas ir nemainīgas, taču šodien jau runājam, ka smadzeņu šūnas mainās visas cilvēka dzīves laikā. Protams, visintensīvāk tas notiek pirmajos dzīves gados, bet arī pieaugušā vecumā mums ir iespēja mainīt, uzlabot savu smadzeņu darbību. Tikai jāzina – pie kā būtu jāpiestrādā, kas tieši jāuzlabo. Piemēram, pacientam pēc insulta vai galvas smadzeņu traumas būs jāuzlabo kustību un valodas funkcija. Cilvēkam, kurš izjūt koncentrēšanās grūtības vai vieglus atmiņas traucējumus, kas kavē aktīvi darboties ar iepriekšējo intensitāti, vajadzētu mērķtiecīgi piestrādāt, lai uzlabotu tieši šīs funkcijas.

Masu mēdijos arvien biežāk parādās dažādi vilinoši piedāvājumi smadzeņu darbības uzlabošanai – uztura bagātinātāji, smadzeņu treniņa programmas u. c. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, smadzeņu funkcijas var uzlabot, aktīvi mācoties. Tas nozīmē, ka labākais veids, kā saglabāt gaišu galvu līdz sirmam vecumam, ir intensīvi nodarbināt savas smadzenes – apgūstot jaunas iemaņas, mācoties svešvalodas, ļaujoties intelektuāliem un radošiem izaicinājumiem. Kas attiecas uz speciālām smadzeņu treniņa programmām, sākumā viennozīmīgi ir jāapzinās vēlamais rezultāts jeb mērķis, tāpat kā tas tiek darīts, piemēram, izveidojot fizisko aktivitāšu, fitnesa programmu, kur mērķi var būt ļoti dažādi – uzpumpēt bicepsus, vēdera muskuļus, kļūt par maratona skrējēju utt. Respektīvi, vadoties no mērķa, ir jāpiemeklē atbilstoša treniņu programma. Ja vēlamies piedalīties maratonā, bet trenējamies vienu reizi divos mēnešos, vai arī sapņojam par lieliem bicepsiem, bet līdz sporta zālei kārtējo reizi neesam tikuši, tad labus rezultātus diez vai izdosies sasniegt. Tas pats attiecas uz smadzeņu treniņiem – tie prasa motivāciju, pašdisciplīnu, regulāru darbu un piepūli – ar pieaugošu sarežģītību. Reālam uzlabojumam nepieciešama minimālā deva – piemēram, kopumā 15 stundas noteiktai smadzeņu funkcijai, kas tiek realizētas 8 nedēļās vai ātrāk. Skatoties ilgtermiņā, galvenais nosacījums ir regulāra un cītīga vingrināšanās, lai gūtu ilgstošu labumu.

– Vai ir kāda netradicionālās medicīnas metode, kuru uzskatāt par ļoti labu esam, vēlaties izcelt un izmantojat arī savā ārsta praksē?

Savā ziņā pie netradicionālās medicīnas pieskaitāma arī bioloģiskās atgriezeniskās saites metode jeb biofeedback metode, kas nāk no ASV un sāka attīstīties 20. gs. trīsdesmitajos gados. Šī metode balstās uz praktiskās psihofizioloģijas principiem. Pasaulē to savā praksē pārsvarā izmanto psihologi – psihofizioloģisko kopsakarību demonstrēšanai, veģetatīvo traucējumu korekcijai, kā arī stresa menedžmenta ietvaros. Bet to var izmantot arī fizioterapeiti, ergoterapeiti un ārsti dažādu nopietnāku veselības traucējumu korekcijai, piemēram, galvas un muguras sāpju gadījumā, situācijās, kad pēc insulta vai galvas traumas jāatjauno ķermeņa kustības, arī trauksmes, veģetatīvās disfunkcijas u. c. veselības problēmu gadījumā.

Biofeedback procesā vispirms tiek mērīti dažādi biosignāli (elpošana, pulss, ādas temperatūra, muskuļu saspringums un citi parametri – atkarībā no diagnozes), kuri tiek attēloti vizuāli vai ar skaņas signāliem. Tādējādi reakcija uz stresu tiek padarīta redzama un dzirdama – objektīvi izmērāma, uztverama un ietekmējama. Atgriezeniskā saite dod iespēju pozitīvi ietekmēt šīs (citādi neapzināti notiekošās) ķermeņa funkcijas. Ar biofeedback palīdzību var tikt identificētas individuālās reakcijas uz stresu, sniedzot iespēju ar mērķtiecīgiem, indivīdam pielāgotiem treniņiem tās pozitīvi izmainīt ilgtermiņā. Piemēram, šī treniņu metode cilvēkiem ar kustību traucējumiem var palīdzēt uzlabot kustību funkcionalitāti problēmu skartajos, nespēcīgajos locekļos. Bet, tāpat kā citām metodēm, arī biofeedback ir savi plusi un mīnusi – tā nav universāla un nederēs pilnīgi visiem. Lai metode būtu efektīva, ir nepieciešama pacienta līdzdalība un motivācija aktīvi iesaistīties savā ārstēšanas procesā, tādējādi iegūstot kontroli pār savu slimību vai problēmu. Jāņem arī vērā, ka biofeedback pēc būtības nav terapijas metode, bet gan nopietns mācību process un treniņš!

– Kā jūs definētu slimību?

Slimība ir līdzsvara trūkums. Līdzsvara trūkums dažādos līmeņos – emocionālā, garīgā, fiziskā – mijiedarbībā ar vidi un cilvēkiem.

– Jūs esat pievērsusies arī pētījumiem par trokšņiem ausīs. Kādi ir jūsu novērojumi un secinājumi?

Troksnis ausīs jeb tinnitus ir salīdzināms ar fantoma sāpēm, kad pēc amputācijas sāp neesošs loceklis, piemēram, roka vai kāja. Tinnitus ir fantoma skaņa, kuru dzird, bet kurai nav ārēja skaņas avota. Īslaicīga trokšņa epizode ausīs var būt jebkuram veselam cilvēkam, bet tikai nedaudziem šis troksnis kļūst pastāvīgs un traucējošs. Tinnitus problēma ir aktuāla visa pasaulē – pacienti cieš un mokās ar trokšņa izraisītām sekām (veģetatīvo disfunkciju un bezmiegu, depresiju un pat pašnāvnieciskām domām). Zinātnieki un ārsti joprojām meklē, kādi varētu būt tinnitus cēloņi, lai saprastu, kā šo kaiti novērst un ārstēt. Uz šo brīdi ir skaidrs, ka cēloņi katram cilvēkam var būt savi, tāpat var kombinēties vairāki cēloņi un papildus ietekmējošie faktori – sākot ar hronisku vidusauss iekaisumu, darbu trokšņainā vidē, mūzikas klausīšanos austiņās (neadekvātā skaļumā), ilgstošu fizisku un emocionālu pārslodzi, dažu medikamentu toksisku ietekmi uz iekšējo ausi, beidzot ar lielāko civilizācijas biedu – hronisku stresu. Arī dažādas blakusslimības ir kā papildu riska faktors – cukura diabēts, augsts asinsspiediens, paaugstināts holesterīna līmenis u. c.

Interesanti, ka bieži vien par troksni ausīs sūdzas cilvēki ar veselām ausīm, bez blakusslimībām un kaitīgiem ieradumiem, turklāt – bez vecuma ierobežojuma. Agrāk uzskatīja, ka tā ir vecuma kaite vai asinsvadu novecošanas slimība, taču tā gluži nav. Arī jauni cilvēki cieš no šīs problēmas. Tinnitus cēlonis un skaidrojums meklējams galvenokārt centrālajā nervu sistēmā – galvas smadzenēs, ietverot smadzeņu garozas dzirdes apstrādes zonu, atmiņas un emociju centrus, kuros notiek nepareiza jeb negatīva nervu šūnu pārveidošanās (neiroplasticitāte). Tāpēc šobrīd tinnitus tiek uzskatīts par auss-smadzeņu slimību, prāta un smadzeņu mijiedarbības rezultātu.

Ārstēšana izriet no visa iepriekš minētā. Sliktā ziņa ir tā, ka specifisku medikamentu pret troksni ausīs nav. Labā ziņa – arī pagalam bezcerīgi viss tomēr nav, jo var atrast veidu, kā uzlabot dzīves kvalitāti. Ar ko sākt? Ar to, ka jāmeklē cēloņi – vispirms objektīvie (jāveic izmeklējumi ausij, asinsvadiem un galvas smadzenēm, lai izslēgtu citas slimības), bet, ja neko sliktu neatrod, tad jāpievēršas subjektīvajiem, psiholoģiskajiem iemesliem, kas saistīti ar hronisku stresu, pārslodzi un spriedzi. Bieži pacienti sūdzas par troksni ausīs, taču apgalvo, ka citu slimību nav, arī darbā un privātajā dzīvē viss esot kārtībā. Tomēr nav dūmu bez uguns, tāpat arī tinnitus nepārņem cilvēku bez iemesla. Tikai jāsaprot, kur problēmas sakni meklēt. Diemžēl ne vienmēr pacienti ir gatavi atklāties ārstam, vai arī drīzāk – atzīties paši sev, ka liels stress un problēmas tomēr pastāv. Tāpat cilvēki ne allaž apzinās saistību starp psiholoģiskajām problēmām un sava ķermeņa veselību.

Ārstēšana visbiežāk ir individuāla un kombinēta. Tiem, kuriem ir blakusslimības, jāsāk ar to korekciju (augsts asinsspiediens, cukura diabēts, muskuļu sasprindzinājums u. c.), kas paredz ne tikai medikamentu lietošanu, bet arī uztura un ieradumu maiņu (kam parasti ir vislielākā pretestība). Citos gadījumos tiek izmantoti dažādi medikamenti nervu sistēmas nomierināšanai un sakārtošanai (t. sk. antidepresanti), muskuļus atslābinoši medikamenti u. c. (atkarībā no papildu simptomiem), kā arī – atsevišķos gadījumos pat skaņu terapija un citas metodes. Bet galvenais stūrakmens terapijā tomēr ir izskaidrojoša saruna un tā sauktā tinnitus pārveidošanas terapija, arī tinnitus kognitīvi – biheiviorālā terapija, kas palīdz apgūt jaunas prasmes un pārvarēt bailes, lai veiksmīgi turpinātu dzīvot, neskatoties uz troksni ausīs.

Par psihosomatiku mūsdienās runā arvien vairāk. Vai psihes un ķermeņa savstarpējā ietekme bijusi aktuāla vienmēr? Vai arī problēmas, kad paši nodarām pāri savam ķermenim, vairāk saasinājušās tieši mūsdienās?

Manuprāt, problēma bijusi aktuāla vienmēr, tikai tagad mums ir vairāk objektīvu pierādījumu un pētījumu par psihes un ķermeņa mijiedarbību. Mūsdienās pieejamas plašākas izmeklēšanas un ārstēšanas iespējas, turklāt tiek meklētas arvien jaunas – efektīvākas, draudzīgākas mūsu ķermenim, bez blakusefektiem. Šodien mēs varam izārstēt daudz vairāk slimību nekā, piemēram, pirms 100 gadiem, bet tomēr ne visas.

Visiem topošajiem ārstiem māca par tādu procesu kā patoģenēze, vienkāršākā valodā runājot – procesu, kā attīstās slimība. Lai veiksmīgi izārstētu jebkuru slimību, ir jāsaprot, kā tā attīstās, tādējādi piemeklējot vispareizāko ārstēšanas metodi – medikamentus, operāciju, psihoterapiju u. c. Psihosomatiskas slimības gadījumā mēs nevaram panākt uzlabojumus, ja ārstējam tikai simptomus, piemēram, neirodermīta gadījumā (simptomi – izsitumi uz ādas, apsārtums, ādas lobīšanās un nieze) – ziežot uz ādas ārstnieciskās smēres, slimība netiks izārstēta, tā tikai uz laiku apslāpēsim simptomus. Uzlabojumus varam gaidīt tikai tad, kad apzināmies un koriģējam psiholoģiskās problēmas (cēloni), jo neirodermīts ir viena no psihosomatiskajām saslimšanām. Līdz ar to varam secināt, ka šodien mums ir nevis vairāk psihosomatisku slimību, bet gan izsmeļošāka informācija par slimību izcelsmi un plašākas ārstēšanas iespējas.

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu visbiežāk piedēvē bērniem. Vai arī pieaugušo vidū tas pastāv?

Par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) esamību pieaugušajiem speciālistu (psihiatru un neirologu) vidū ir ļoti pretrunīgi uzskati, diemžēl arī maz informācijas, it īpaši Latvijā. Pasaulē par to runā visai atklāti, ir pieejama arī medicīniskā literatūra, pētījumi un atbilstošas grāmatas. Simptomi mēdz būt līdzīgi kā bērnu vecumā, bet nedaudz transformējušies, pat nomaskējušies. Bērniem raksturīgie simptomi ir neuzmanība, nespēja koncentrēties, nemitīga atrašanās kustībā, nespēja mierīgi nosēdēt skolas solā, kas traucē apgūt zināšanas; arī grūtības pabeigt iesāktos darbus, kontaktēties ar vienaudžiem utt. Pieaugušo gadījumā fiziskā hiperaktivitāte un pārmērīgais kustīgums ir transformējies par iekšēju nemieru un trauksmes izjūtu, bieži pat pastāvīgu. Tipiskie pacienti, kas nāk pie ārsta, ir 20–25 gadus veci, un viņu dzīves stāstos ir daudz kā kopīga, – piemēram, nepabeigta pamatskolas vai vidusskolas izglītība, iesākta un nepabeigta augstākā izglītība, grūtības pabeigt iesāktos dienas darbus, nespēja atrast sev piemērotu darbu vai ilgstoši noturēties vienā darbā, problēmas attiecību veidošanā ar vienaudžiem un ģimenes locekļiem. Kā pavadošie simptomi var būt pastāvīga iekšējā trauksme un depresijas simptomi.

Tomēr par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS) pieaugušajiem kā slimību var runāt tikai tādos gadījums, ja ir pierādījumi, ka attiecīgie simptomi pastāvējuši jau bērnībā līdz 7 gadu vecumam. Jo UDHS līdzīgus simptomus (koncentrēšanās grūtības, neuzmanība, izklaidība, haotiskas darbības, atmiņas traucējumi) pieaugušajiem var izraisīt arī citi cēloņi, piemēram, pārgurums, hronisks stress, izdegšanas sindroms, kā arī citas centrālās nervu sistēmas slimības – galvas smadzeņu traumas sekas, smadzeņu asinsvadu saslimšanas, multiplā skleroze, depresija u. c.

Mūsdienu cilvēku raksturo mūžīgais skrējiens un nespēja apstāties. Laika gaitā no tā cieš arī veselība. Piemēram, arvien lielākai sabiedrības daļai novērojamas ilgstošas un regulāras galvassāpes.

Vairumā gadījumu galvassāpes signalizē par spriedzi un sasprindzinājumu. Galvassāpēm var būt daudz un dažādu iemeslu (tādēļ vismaz vienu reizi jāaiziet pie speciālista un jāveic nepieciešamie izmeklējumi), bet ikdienā mēs pārsvarā saskaramies ar divu veidu galvassāpēm – migrēnu un saspringuma galvassāpēm. Man šķiet, ka saspringuma galvassāpes tomēr ir biežākas. Pārsvarā tās izraisa muskuļu sasprindzinājums galvas, kakla un plecu daļā. Toties muskuļu sasprindzinājuma pamatā varētu būt fiziska pārslodze, ilgstoša statiska slodze (stāvēšana, sēdēšana, darbs pie datora) un ilgstošs stress.

Lai mazinātu saspringuma galvassāpes, jāmēģina izskaust iekšējo spriedzi un jāatslābina muskuļi. To var panākt ar dažādām metodēm – medikamentiem, ķermeņa procedūrām, vingrojumiem, psiholoģiskām un psihofizioloģiskām metodēm. Katram jāizdara sava izvēle. Tiem, kas vēlas ārstēties bez medikamentiem, jārēķinās, ka būs jāmaina ikdienas ieradumi, jāatrod laiks masāžai, vingrošanai vai citām alternatīvām metodēm. Katrs pats gan jau būs ievērojis, kādas ir situācijas, kad galva sāp visvairāk (darba dienas beigās, pēc strīda ar tuviniekiem u. tml.) un kad sāpes pāriet pašas – pēc miega (tātad nepieciešama atpūta), pēc siltas dušas vai pirts (tātad nepieciešama muskuļu atslābināšana) utt. Atliek tikai iedziļināties, ieklausīties savā ķermenī un izdarīt pareizos secinājumus. Protams, svarīgi arī paanalizēt katram savus stresa cēloņus un savu reakciju uz tiem.

Kā neapgrūtināt savu ķermeni ar lieku stresu?

Stresu un stresa izpausmes sevī varam mainīt vienīgi mēs paši! Palīdzībai no malas ir tikai konsultatīva nozīme. Ja pastāv vēlme izvairīties no stresa sloga, ir jāsamazina pārmaiņu temps savā dzīvē, arī sociālās un darba vai skolas saistības, kā arī jāiemācās biežāk vajadzības gadījumā pateikt: „Nē!”. Atpūtināt savu prātu mēs varam izguļoties, vingrojot, dejojot, sportojot, meditējot, nodarbojoties ar jogu, pašhipnozi un pašizpratni veicinošām metodēm, kā arī lasot izklaidējošu literatūru, nodarbojoties ar mākslu, amatniecību un mūziku. Hronisks stress padara mūs viegli uzņēmīgus pret negatīviem iespaidiem. Ir jāmācās koncentrēties uz pozitīvo un savām stiprajām pusēm. No stresa situācijām jāmācās un jāmeklē izdevīgums katrā notikumā, kurā esam iesaistīti. Problēma jāuztver kā iespēja. Stress ir izvēle! Katru dienu mēs varam izvēlēties būt laimīgi vai bēdīgi, satraukti vai mierīgi utt. Visas iespējamās situācijas, ar kurām saskaramies, var iedalīt divās kategorijās.

  • Situācijas, kurās mēs varam kaut ko darīt, lai mainītu rezultātu. Šajā gadījumā nevajadzētu sēdēt uz vietas un uztraukties par notiekošo – ir jāiet uz priekšu un jārīkojas! Kavēšanās ir viens no galvenajiem iemesliem daudzām stresa epizodēm.
  • Situācijas, kurās nevaram ietekmēt rezultātu. Tā kā raizēšanās par notiekošo rezultātu tāpat nespēs mainīt rezultātu, ir bezjēdzīgi par to uztraukties. Jāļauj situācijai atrisināties pašai no sevis.

>>III<<<

žurnāls ‘TAKA” 2015.G ARHĪVS, sagatavoja: Dagnija Millere-Balandīna

Jums var arī patīk