Ārstniecības augi kaulu un locītavu veselībai

 

/žurnāla “Taka” arhīvs, 2016.gada oktobra numurs, autore: Marija Blūma-Kauliņa/

Ārstniecības augi kaulu un locītavu veselībai

Osteoartrīts, reimatoīdais artrīts un citas locītavu un kaulu slimības mūsu klimatiskajos apstākļos ir vienas no izplatītākajām, un ar tām slimo aptuveni 30% pieaugušo iedzīvotāju. Šīs bieži sastopamās un grūti ārstējamās slimības rada sāpes un izmaiņas locītavās, pat invaliditāti. Tādēļ ir ļoti svarīgi apzināties ārstēšanas iespējas, kas var atjaunot veselību. Viena no tām – ārstniecības augu izmantošana.

Purva vārnkāja (Comarum palustre)

Savu nosaukumu tā ieguvusi dēļ lapu formas, kas tiešām atgādina putna kājas. Tā ir daudzgadīga, ap pusmetru augsta, aug mitrās vietās, purvājos, upju, grāvju un dīķu malās. Visvairāk šis vērtīgais lakstaugs sastopams Kurzemes vidienē, citur retāk, bet, ja ir piemājas dīķis vai grāvis, tā malā vārnkāju var viegli ieaudzēt. Pēc Jāņiem vārnkāja sāk ziedēt tumši sarkaniem zvaigžņveida ziediem un zied līdz augusta vidum. Šis ir labākais laiks, lai ievāktu vārnkājas lakstus, ko izmanto tējām. Vēlāk, rudenī, vāc saknes un kātus, no kā gatavo ļoti iedarbīgus degvīna uzlējumus un pulverus. Kāti savas iedarbīgās vielas saglabā visu ziemu, tādēļ, ja rodas pēkšņa vajadzība pēc vārnkājas ziemas vidū, to ir iespējams apmierināt. Šis augs samērā lēni atjaunojas, tādēļ raut to ar saknēm nav ieteicams, kaut arī tieši tās mēdz minēt literatūrā kā īpaši vērtīgas. Īstenībā to pašu efektu var iegūt no kātiem, tas būtu saudzīgāk pret augu un tālredzīgāk. Vārnkāja ir viens no labākajiem līdzekļiem dažādu reimatisko un artrītu sāpju gadījumos. Iekšķīgi labāk lietot tēju, kas pakāpeniski atjauno locītavas un kaulu skrimšļus, mazina sāpes un tūsku ap bojātajām vietām. Ārīgi ļoti labi palīdz degvīna uzlējums uz kātiem, ar to ierīvē sāpošās vietas un liek kompreses uz nakti. Ļoti noderīgs ir kātu pulveris, ko var lietot gan iekšķīgi (tāpat pa pustējkarotei vai sajaucot ar medu), gan ārīgi (kopā ar kādu ziedi vai krēmu). Vārnkāja labi iedarbojas arī uz kuņģi, regulē skābumu, mazina spazmas, dziedē dažādus iekšējus, it īpaši ginekoloģiskus iekaisumus. Tā noder onkoloģijas profilaksei un vispārējai organisma atjaunošanai, arī krūts un zarnu vēžu ārstēšanai. Tuberkulozes ārstēšanā viens no līdzekļiem ir vārnkājas pulveris vai tēja ar medu. Cilvēkiem ar vāju sirdi vārnkāju ieteicams lietot regulāri, vairākas reizes gadā, jo tā attīra asinsvadus, regulē asinsspiedienu un  nostiprina sirds muskulatūru. Vienas šī auga lietošanas kūres ilgums ir vismaz mēnesis, locītavu slimniekiem līdz trim mēnešiem. Tad uz mēnesi pārtrauc lietošanu, pēc tam, ja vajag, var atsākt. Ārstēšanās laikā nav ieteicams lietot alkoholu, arī tad, ja lieto tinktūru, kas būtībā ir alkohols. Starp citu, vārnkāja ir viens no augiem, kas palīdz no alkohola atteikties un atjauno organismu pēc ilgstošas tā lietošanas. Vārnkāja ar savām izcilajām atjaunošanas spējām palīdz sadziedēt brūces, kaulu lūzumus, traumas, kā arī atkopties pēc ķirurģiskām operācijām. Šim nolūkam vasarā var izmantot arī vienkāršas, svaigas lapas, ko pieliek pie traumētās vietas.  Ziedu laikā var uzēst pa kādam svaigam ziedam. Siltā ūdenī izmērcētas žāvētas vai svaigas lapas kā kompreses palīdz mastopātijas, audzēju un hemoroīdu gadījumos, kā arī mazina asins izplūdumus pēc sasitumiem.

Tauksakne (Symphytum officinale)

Daudzgdīgs lakstaugs, kas vietām, it īpaši Dienvidkurzemē, aug savvaļā, bet bieži tiek kultivēta dārzos. Dziedniecībā visvairāk lieto tās saknes, bet arī lapām ir pielietojums – tās svaigas liek kā kompreses uz sāpošām locītavām un izmanto pirts procedūrās. Lapas tauksaknei ir lielas, ovālas, pūkainas. Jaunas lapas ir bagātīgs vitamīnu avots, kas palīdz arī skalot sāļu nogulsnes no organisma. Tās var pievienot salātiem un dārzeņu ēdieniem. Vasaras vidū tā zied violeti sārtiem ziediņiem, kas veido ķekarus uz aptuveni metru gariem, pūkainiem kātiem. Tauksakne labprāt aug treknā, mālainā zemē, bieži vien pie kūtīm vai vietām, kur norakti atkritumi. Tas vispār ir raksturīgi visiem attīrošajiem augiem, jo īpašības, kas izpaužas iedarbībā uz cilvēku, principā ir tādas pašas auga attiecībās ar apkārtējo vidi. No piemēslotām vietām gan nevajag rakt ārstnieciskās saknes, labāk tās pārstādīt tīrā dārza zemē. Augam ir resnas, sulīgas saknes, kam griežot izdalās tiešām taukaina sula. Var droši izrakt visu stādu, aplauzt sānsaknes, bet vienu, centrālo, atstādīt atpakaļ – stāds atjaunosies, un pēc pāris gadiem rakšanu var atkārtot. Visbiežāk var sastapt ārstniecības tauksakni, bet reizēm audzē arī skarbo tauksakni ar zilganiem ziediņiem, kas arī ir dziednieciska. Saknes rok rudenī, kad lapas sāk vīst, vai arī ziemas atkušņos. Tās uzreiz jāsagriež gabaliņos, jo pēc izžāvēšanas kļūst ļoti cietas un nav vairs sasmalcināmas. Sula, kas iztek no saknēm griešanas laikā, sajaucama ar degvīnu ārīgai lietošanai. Sagrieztās saknes žāvē samērā lielā siltumā, pēc izžūšanas tās ir smagas un melnas. Tās var vārīt (vismaz 20 min.) tējā, var malt labās graudu dzirnaviņās vai arī gatavot degvīna uzlējumus. Uzlējumus parasti lieto ārīgi, iekšķīgi lietojot, tie uzmanīgi jādozē, jo augs ir nedaudz indīgs. Sakņu tēja ir ļoti iedarbīgs līdzeklis, tā sekmē kaulu saaugšanu pēc lūzumiem, atjauno traumētus audus, palīdz pēcoperācijas periodos. To lieto arī kaulaudu audzēju gadījumos. Pret kaulu tuberkulozi der sakņu novārījums pienā. Pulveris vai ziede palīdz slikti dzīstošu čūlu un brūču sadziedēšanai, ādas ekzēmām un izsitumiem, mazina niezi un atjauno ādas šūnas.

Kadiķis (Juniperus communis)

ir visiem zināms mūsu mežu skujkoks, kam piemīt ļoti daudz ārstnieciski un enerģētiski iedarbīgu īpašību. Telpu enerģētikas un gaisa piesārņojuma attīrīšana, dedzinot kadiķa zarus, ir tradicionāli zināma un nu jau zinātniski atzīta metode. Kā pārtikas piedevu un dziedniecisku līdzekli reizēm lieto kadiķa ogas, jo tās stimulē aknu, nieru un kuņģa darbību. Rezultātā paātrinās visi fizioloģiskie procesi, uzlabojas vielmaiņa un attīrās organisms. Ogas ir arī iedarbīgs pretparazītu līdzeklis. Uz kauliem un locītavām vislabāk iedarbojas kadiķa skuju uzlējums un mizu tēja, kas izskalo sāļu nogulsnes un atjauno saistaudus. Reizē tiek nostiprināta nervu sistēma un uzlabota plaušu darbība. Kadiķa tēja mazina tūsku un atjauno asins sastāvu, kā arī normalizē ph līmeni organismā. Īpaši labi rezultāti ir iekšķīgai un ārīgai skuju lietošanai reimatisma un vilkēdes gadījumos. Ārīgi lieto maltas kadiķa skujas, ko sajauc ar kādu ziedi vai krēmu. Arī pirts procedūrās bieži vien lieto kadiķi – gan elpošanas, gan enerģētikas, gan locītavu atjaunošanai. Ļoti aromātiskas un veselīgas gan bērniem, gan vecākiem cilvēkiem ir kadiķu vannas – skujas vāra apmēram 1 min. Un tad pielej vannas ūdenim. Dārzos ļoti populāri ir citu sugu, ne tikai mūsu parastie kadiķi. Tie tāpat ir ārstnieciski, ar dažās niansēs atšķirīgu iedarbību. Kaulu un locītavu veselībai īpaši piemēroti ir zvīņveida kadiķi (J. squamata) ar pelēkzilām, piegulošām skujām. Kā jau mūžzaļu augu, kadiķi var ievākt visu gadu, tā īpašības ziemā ir pat izteiktākas kā vasarā.

Dilles (Anethum graveolens)

Tās ir ne tikai populārs garšaugs, bet arī vērtīgs dabas dziedniecības līdzeklis. Dilles vienlīdz labi iedarbojas, gan uz locītavām, gan nierēm, gan ādu. Galvenā diļļu īpašība ir spēja savākt sārņus un šlakvielas no organisma un tos veiksmīgi izvadīt. Viena no galvenajām locītavu slimību problēmām ir sāļu un sārņu nogulsnes, kas tās deformē, tādēļ dilles gan kā ēdiens, gan kā ārstniecības līdzeklis būtu jālieto visiem, kas grib būt veikli un izturīgi līdz sirmam vecumam. Dziedniecībā lieto diļļu čemurus, ko ievāc ziedēšanas laikā vai pēc tam, kā arī diļļu sēklas. Sēklas var pievienot ēdienam, līdzīgi kā ķimenes, tās var vārīt tējā vai malt pulverī. Garša ir līdzīga kā zaļajām diļļu lapiņām, bet stiprāka. Dilles ir arī dabīgais antiseptiķis, tās mazina iekaisuma procesus un novērš infekcijas. Ļoti labi tās regulē visu vēdera dobuma orgānu darbību (arī maziem bērniem) un novērš zarnu gāzes. Arī uz nervu sistēmu dilles iedarbojas nomierinoši un nostiprinoši, tās mazina spazmas un sāpju sajūtu.

Grīšļi (Carex)

Latvijā savvaļā var atrast 20 dažādu sugu grīšļus, bet man vislabāk patīk lapsu grīslis (C. vulpina), kas ir arī samērā bieži sastopams. Tam ir trīsšķautņainas, slaidas lapas un izspūrusi, brūngana ziedkopa. Šo grīsli var atrast lēni tekošu vai stāvošu ūdeņu malās. Grīšļi ir brīnišķīgi organisma attīrītāji, tie gan skalo locītavas, gan mazina tūsku, gan palīdz cīnīties pret infekcijas slimībām. Tie veicina žults darbību, stimulē gremošanu, uzlabo endokrīnās sistēmas darbību un vielmaiņu. Grīšļu tēja palīdz arī pret klepu, bet to nav ieteicams dot bērniem līdz 12 gadu vecumam. Ļoti labi rezultāti ir grīšļu tējai, atjaunojot locītavas artrīta un kaulaudu iekaisuma gadījumos.

Kosas (Equisetum)

ir ļoti daudzpusīgi augi, kas gan vispār raksturīgi šoreiz aprakstāmajai augu grupai. Tās ļoti intensīvi atjauno organisma bojātās šūnas un saistaudus, tādēļ lietojamas uzreiz pēc traumām, operācijām, lūzumiem un citiem organisma bojājumiem. Kosas ir relikts augs, kas līdz mūsdienām saglabājis sugas īpašības no aizvēsturiskiem laikiem, kad pa pasauli staigāja dinozauri. Vienīgais, kas izmainījies – izmērs, kosas tagad ir no 2 cm līdz 1 m augsti, daudzgadīgi lakstaugi. Lielākoties tās ir vasarzaļas, bet Latvijā aug arī ziemas kosas, kas kā zaļi īleni slejas upju un ezeru krastos visu gadu. Glīti ritmiski kārtotie sānzariņi ir raksturīgi vasaras kosām, ziemzaļās ir ar gludiem, posmainiem stublājiem. Visas kosas ir ārstnieciskas, bet purva kosas arī nedaudz indīgas. Tās atrodamas mitrājos un purvos, ar raksturīgiem īsiem, uz augšu vērstiem sānzariņiem. Dārzos, pļavās, ceļmalās un tīrumos, kā arī sausos mežos augošās zarainās kosas nav indīgas. Droši var lasīt arī mitrumā augošās kosas, kam nav sānzaru. Kosas labvēlīgi iedarbojas arī uz uroloģiskās sistēmas orgāniem. Tās palīdz izvadīt nierakmeņus, mazina uroloģiskos iekaisumus, palīdz atjaunot asins sastāvu un regulē cukura līmeni asinīs. Kosas ir antiseptiskas un mazina ārējo asiņošanu, tās var lietot brūču aplikācijām. No kosām gatavo tējas vai arī tās maļ pulverī. Malšanai piemērotākas ir ziemzaļās un upju kosas ar stingriem, stāviem, dobiem kātiem. Interesanti, ka, sajaukts ar medu, kosas pulveris iedarbojas kā fizioloģisks aktivators, dod ļoti daudz enerģijas, kas ir būtiski cilvēkiem ar hroniskām slimībām un kustību problēmām.

Ievas (Padus)

ir ļoti populāri mūsu upmalu un mežmalu krūmi, kas maijā reibina ar baltajiem, smaržīgajiem ziediem. Dziedniecībā var lietot gan ievu lapas, gan ziedus, gan mizu. Jāievēro vienīgi, ka ziedus nav ieteicams žāvēt un glabāt kopā ar lapām – tā tie ļoti pievilina kodes un citus kukaiņus, kas var sabojāt visu vākumu. Ievziedi jāglabā cieši aizvērtā stikla traukā. Lapas var vākt visu vasaru, tās lieto uzlējumiem, tējām, pirtsslotām un kompresēm. Arī svaigas apliktas lapas labi iedarbojas uz sāpošām locītavām un deformētiem kauliem, tās mazina sāpes, palīdz atjaunoties audiem un novērš iekaisuma procesus. Ievas miza ir spēcīgs locītavas un asinsvadus atjaunojošs līdzeklis, to vai nu vāra tējā, vai gatavo degvīna uzlējumus iekšķīgai un ārīgai lietošanai. Bieži vien ievas lieto kopā ar bērziem. Ievas ir viens no labākajiem sāpju remdētājiem, tās var mazināt arī galvas un zobu sāpes. Arī onkoloģisku problēmu gadījumos ievu zarus, lapas un mizas lieto ar labiem panākumiem.

Lapegle (Larix)

Pie mums savvaļā lapegle neaug, tāpēc tradicionāli tā nav tikusi lietota dabas dziedniecībā. Toties tur, kur lapegle aug (Eiropā, Japānā un Sibīrijā), tā izsenis izmantota reimatisma un podagras ārstēšanai, arī asins sastāva un zarnu trakta attīrīšanai un pret plaušu slimībām. Lapegle Latvijā aug labprāt, to var audzēt dārzos un mežos. Šis ir vasarzaļš skujkoks, liela auguma, maigs un graciozs. Dārznieki izveidojuši arī nokarenās un pundurformas, kas piemērotas mazākiem piemājas dārziņiem. Svaigās lapegļu skujas satur daudz vitamīnu, tās var pievienot salātiem un zupām. Skujas ir garšīgas, turklāt spēj mazināt slāpes karstā laikā. Skuju uzlējums ir īsts vitamīnu dzēriens, kas attīra un atjauno organismu. Ārīgai lietošanai skujas sajauc ar kādu ziedi (nav jāmaļ, jo ir mīkstas), no tām gatavo degvīna uzlējumus, tās var pievienot arī vannai. Enerģētiski lapegle palīdz cilvēkam paplašināt redzesloku, paceļ to pāri viņa ikdienas problēmām.

Lielais diždadzis (Arctium lappa)

Ļoti daudzpusīgs augs, kas ietekmē gan hormonu sistēmu un vielmaiņas procesus, gan kaulu un  locītavu veselību, gan aknu un kuņģa darbību, kā arī palīdz mazināt labdabīgos audzējus un dziedēt ādas slimības. Šis divgadīgais augs ar lielajām lapām un durstīgi lipīgajiem ziedkopu bumbulīšiem labi zināms ikvienam. Dziednieciskas ir visas auga daļas – sēklas, ziedi, lapas un saknes. Ziedus un sēklu bumbiņas vāra tējā, no lapām gatavo uzlējumus un kompreses, bet saknes var pat uzskatīt par pārtikas produktu. Tās rok pirmā gada rudenī, kad vēl mīkstas, bet jau satur daudz vērtīgo vielu. Gabaliņos sagrieztas saknes vai nu žāvē, vai uzreiz aplej ar degvīnu. Aplējumus lieto gan iekšķīgi, gan ārīgi, taču, manuprāt, iekšķīgai lietošanai labāki ir ūdens novārījumi. Sāpošām locītavām ļoti patīk svaigu dadža lapu aplikācijas vasarā un degvīna uzlējuma kompreses ziemā. Apliktas lapas labi papildina dažādas pirts procedūras.

Jums var arī patīk