Ārstniecības augi gremošanai un skābuma regulēšanai

Cilvēks kā būtne fiziskā ķermenī lielā mērā sastāv no tā, ko ēd, bet par to, kā apēstais tiks pārstrādāts organismā, atbild gremošanas sistēma. Ar zāļu tēju un augu preparātu palīdzību to var uzlabot un arī pilnībā atveseļot, tikai jārēķinās, ka bez tēju dzeršanas būtu jāievēro arī vienkārši uztura pamatprincipi. Gremošana ir cieši saistīta ar citām organisma sistēmām, it sevišķi ar hormonālo, nervu un izvadsistēmu. Viens no gremošanas kvalitātes rādītājiem ir skābums, ar ko saprot gan kuņģa skābes daudzumu, gan vispārējo organisma skābuma (pH) līmeni. Tiešā veidā zāļu tējas pH līmeni neregulē, bet, uzlabojoties visai gremošanas sistēmai un kuņģa skābumam, tas pakāpeniski līdzsvarojas. Bez šeit aprakstītajiem ir vēl daudz citu augu, kas uzlabo vēdera darbību, bet šie atšķiras ar to, ka vistiešāk iedarbojas uz gremošanu. Raksturīgi, ka daudzas vēdera tējas ir dārza augi vai garšaugi.

Upenes (Ribes nigrum) jeb melnās jāņogas, arī citas jāņogas (Ribes)

Upenes ir populāri dārza krūmi ar ļoti veselīgām, vitamīniem bagātām, gardām un aromātiskām ogām. Jāņogas un upenes mēdz pavairot putni, tāpēc tās vietumis sastopamas arī savvaļā. Interesanti, ka dažādām auga daļām ir atšķirīga ietekme uz mūsu vēderiem. Upeņu ogas visvairāk lieto augstā vitamīnu satura dēļ, taču tās ir arī vienas no labākajām organisma skābuma regulētājām. Vēl labāk kā upenes šo funkciju veic sarkanās jāņogas. Skābās ogas, nokļūstot organismā, ļoti aktivizē vielmaiņu, vienlaikus liekot organismam pašam sākt ražot vairāk sārmējošo vielu, kas nomāktu ogu sulas skābumu. Ogu skābumu nomākt ir daudz vieglāk nekā paša organisma skābumu, tādēļ pakāpeniski samazinās arī organisma pH līmenis. Vismaigākās ir zelta jāņogas un sarkano jāņogu baltās šķirnes, ar tām vēlams sākt organisma atskābināšanu, pamazām pārejot uz stiprākām ogām. Īpatnējās zelta jāņogas, ko parasti pārtikā nelieto, ne tikai noregulē organisma skābumu, bet arī atjauno asins sastāvu, tādēļ tās ir viens no galvenajiem dabas līdzekļiem asins vēža ārstēšanā.  Žāvētu upeņu un jāņogu tēja palīdz pret gastrītu un kuņģa čūlu. Šīm ogām piemīt arī labas asins sastāvu atjaunojošas īpašības. Arī upeņu lapas un mizas lieto gremošanas uzlabošanai gadījumos, kad ir vāja aizkuņģa dziedzera darbība. Mizu novārījumam piemīt savelkošas un pretiekaisuma īpašības, it īpaši, ja ir zarnu vai aizkuņģa dziedzera iekaisums. Upeņu un jāņogu mizas un pumpuri ir arī labi antidepresanti, kas reizē iekustina vielmaiņas procesus. Lapu tēja ir gards dzēriens, it īpaši piemērots ziemas vakariem, jo nostiprina organisma aizsargspējas, attīra asinsvadus, uzlabo gremošanu un vielmaiņu, kā arī šķīdina sāļu nogulsnes un iekšējos akmeņus. Upeņu lapas pazemina ķermeņa temperatūru, tām ir sviedrējošas un urīndzenošas īpašības. Ja ir vēlēšanās, lai tēja iedarbotos tieši uz gremošanas sistēmu, tā jādzer kādas 20–30 minūtes pirms ēšanas. Bieži vien upeņu lapas pievieno diabētiķu tējām, jo tās, lai arī tieši cukura līmeni nepazemina, veicina aizkuņģa dziedzera darbību, tā atjaunojot dabiski pareizu vielmaiņu. Šī iemesla dēļ tās mēdz būt arī tievētāju tēju sastāvos. Upeņu lapu tēja ir aromātiska, tā visvairāk ietekmē vēdera darbību, bet jāņogu lapu tēja ir noderīga gastrīta vai kuņģa iekaisuma gadījumā un pie dažādām asinsvadu slimībām. Ja nav savāktas upeņu lapas, ziemā var vienkārši sagriezt dārzā upeņu zariņus un savārīt tējā. Zari, mizas un pumpuri ir jāvāra kādas 10 minūtes, bet lapu un ogu tēju var pagatavot, vienkārši aplejot.

 

Mellenes (Vaccinium myrtillus)

Šī ir populārākā mūsu mežu oga, kam ārstnieciskas ir visas auga daļas – gan ogas, gan lapas, gan mūžzaļie kāti. Melleņu lapas vāc jūnijā un jūlijā, ogas – to gatavības sākumā, kamēr vēl stingras, bet kātus var ievākt visu gadu, arī ziemā. Žāvētas melleņu ogas ir viens no labākajiem līdzekļiem pret caureju un zarnu iekaisumiem, taču svaigām ogām šī īpašība nav izteikta. Toties svaigas mellenes, arī to sula, ir izcils līdzeklis redzes uzlabošanai, tās lieto arī pret mazasinību. Šiem nolūkiem ogas uz ziemu var sagatavot sasaldējot. Visa veida melleņu ogas attīra organismu no indēm, šķīdina akmeņus un izvada sāļu nogulsnes. Žāvētas ogas un mētras var arī malt pulverī, kas palīdz pret diabētu un mazina vēdera uzpūšanos. Lapu tēja uzlabo visas gremošanas sistēmas darbību, tā līdzsvaro kuņģa un aizkuņģa dziedzera disbalansu, veicina derīgo vielu uzņemšanu no pārtikas. Lapu un mētru tējai arī piemīt vieglas savelkošas īpašības. Lapu tēja var būt garšīgs ikdienas dzēriens, bet mētru tēja jāgatavo vārot. Īpaši garda ir fermentētu melleņu lapu tēja, ko gatavo līdzīgi kā fermentētu ugunspuķes tēju – svaigas lapas saberž ar rokām vai piestā, tad tās silda vairākas stundas siltā (ne karstā) krāsnī, bet pēc tam samērā strauji žāvē. Visas mellenes auga daļas spēj apstādināt diabētu tā sākuma stadijā, bet vēlāk ir labs palīglīdzeklis kompleksai ārstēšanai. Tajā ir vielas, kas ne tikai atjauno aizkuņģa dziedzera darbību, bet arī pazemina cukura līmeni asinīs. Jaunās melleņu lapiņas ir garšīgas, tās maijā un jūnijā var pievienot zaļajiem salātiem. Dārzos audzētās krūmmellenes ir ar daļēji atšķirīgu iedarbību, jo botāniski tās vairāk līdzinās zilenēm.

 

Estragons (Artemisia dracunculus)

Šis ir augsts, daudzgadīgs garšaugs, ko bieži lieto veselības tējās. Visvērtīgākā ir estragona sakne, ko rok, kad augs sasniedzis ap 5 gadu vecumu – šī sakne reizē uzlabo kuņģa darbību un aktīvi cīnās pret audzējiem. Estragons ir samērā viegli audzējams, to pavairo ar sēklām vai sakņu atvasēm, stāda vidēji saulainā vietā, auglīgā augsnē. Lai arī ar Vidusjūras izcelsmi, estragons parasti pārziemo Latvijas apstākļos, taču lielākā kailsalā zeme virs tā saknēm jāpiesedz ar zariem vai kūdru. Izšķir franču un krievu estragonu – izturīgāks mūsu ziemās ir     krievu klons. Estragons veicina visas gremošanas sistēmas darbību un aktivizē kuņģi, kā jau lielākā daļa garšaugu. Tā tēja spēj regulēt asinsspiedienu un mazināt sāpju sajūtas, it īpaši vēdera spazmas, turklāt augs satur dabiskos antidepresantus. Svaigas estragona lapiņas noder mutes dobuma kaitēm, kā arī spēj strauji atjaunot balsi aizsmakuša kakla gadījumā. Tā kā šim augam piemīt arī diurētiskas un pretiekaisuma īpašības, tas uzlabo apetīti, tādēļ estragons iederas bērnu saaukstēšanās tēju un komplekso veselības tēju sastāvos. Enerģētiski estragons ir izteikti aizsargājošs un aktivizējošs – šīs īpašības vislabāk izpaužas, ja estragona zariņu pievieno pirtsslotai.

 

Raudene (Origanum vulgare)

Viens no universālākajiem mūsu savvaļas tējas un garšu augiem, „gudrais” augs – iedarbojas tieši uz to orgānu grupu un tieši tādā veidā, kādā attiecīgajam cilvēkam vajadzīgs. Zināma kā garšaugs Oregano, ko lieto visu Eiropas tautu kulinārijā. Kā tējas augs raudene būtu pieskaitāma ne tikai gremošanas tējām, bet arī nervu un hormonālo sistēmu regulējošajām, pretklepus un ādu attīrošajām tējām. Raudene regulē gan kuņģa aktivitāti un skābes daudzumu, gan aizkuņģa dziedzera darbību, turklāt visos virzienos – ja vajag tā šos orgānus aktivizē, ja vajag, sabremzē. Arī uz aknu un žults darbību raudene iedarbojas ļoti pozitīvi, tā gan attīra un attauko aknas, gan regulē žults sekrēciju atbilstoši tam, kā tas organismā nepieciešams. Raudene satur arī dabīgās antibiotikas – vielas, kas cīnās ar vīrusu infekcijām tikpat labi vai pat labāk kā sintētiskās antibiotikas, ja raudene tiek lietota pietiekami ilgu laiku. Jāteic gan, ka šīs vielas šķīst eļļā, nevis ūdenī, tādēļ to uzņemšanai jāpagatavo raudenes eļļa vai pulveris. Var gatavot gan uz apvītinātiem lakstiem nostādinātu eļļu, gan dabīgo ēterisko eļļu, ko lieto atšķaidītu. Raudene, gan ārīgi, gan iekšķīgi lietota, der arī pret sēnīšu slimībām. Tēja palīdz ilgāk saglabāt jaunību, jo tai piemīt antioksidējošas īpašības. Jāatzīmē arī, ka raudene ir gana dekoratīva ziedēšanas laikā un labs nektāraugs, kas pievilina tauriņus un bites, tādēļ tai var atrasties vieta arī dekoratīvo puķu dobē.

 

Usne (Cirsium arvense)

Šī negantā nezāle ir viens no labākajiem ārstniecības augiem visām vēdera dobuma saslimšanām. Tējām lieto gan saknes, gan lakstus, gan ziedus. Sažāvētas usnes jāglabā uzmanīgi – sausā telpā, gaisu caurlaidīgā maisā vai kastē, jo tās ļoti viegli iepelē. Usnes veicina gremošanu (precīzāk – kuņģa darbību), stimulē aknu un žults darbību. Ļoti ieteicamas pie smagu un treknu ēdienu lietošanas, kas vasaras piknikos ir tik populāri. Tā kā usnes uzlabo aknu funkcijas, tās ir labas arī alkohola lietotājiem un tiem, kas vēlas atkopties pēc lielākām dzīrēm. Jāteic, ka līdzīga iedarbība ir visiem dadžu tipa lakstaugiem ar adatainām lapām. Jaunās ušņu lapiņas, ja tām nogriež adatiņas, var pievienot veselības salātiem. Usnes mazina dažāda veida sāpes – vēdera un zarnu trakta, aknu, nieru un galvassāpes. Tās uzlabo arī izvadfunkcijas, ir viegli sviedrējošas un diurētiskas. Usnēm piemīt antibakteriālas un pretiekaisuma īpašības. Ārīgi usnes lieto matu skalošanai, brūču dziedēšanai (it īpaši pēc dzīvnieku kodumiem), augoņu likvidēšanai un ādas poru tīrīšanai. Enerģētiski usnes (arī citi dzeloņainie laksti) ir aktivizējošas, tās veicina drošības sajūtu un pašpārliecinātību.

 

Dzelkšņi (Carduus)

Latvijā aug trīs sugu dzelkšņi, no kuriem visizplatītākie un arī visvieglāk ievācamie ir cirtainie dzelkšņi (C. crispus). Tie ir divgadīgi augi, kam pirmajā gadā veidojas kupla adatainu lapu rozete, bet otrā gadā izaug garš kāts ar pamīšus kārtotām lapām uz violetiem ziedu kurvīšiem. Tiem patīk smilšaina augsne, laukmalas, pļavas un meža ieloki. Cirtainajiem dzelkšņiem lapu malas un virsma ir ar samērā sīkām adatām, citiem, piemēram, akantu dzelkšņiem, adatas ir garas un cietas. Lapas liek dažādās aknu un gremošanas tējās, tās arī šķīdina žults un nieru akmeņus. Akmeņu šķīdināšanai visiedarbīgākās ir dzelkšņu saknes, ko rok pirmā gada rudenī. Dzelkšņi pēc iedarbības atgādina usnes, bet ir spēcīgāki, vairāk aknas un imunitāti stiprinoši. Tie paaugstina asinsspiedienu, tāpēc cilvēkiem, kam tas jau ir paaugstināts, tējai jāpievieno kāds spiedienu neitralizējošs augs (piemēram, lazda). Dzelkšņi ir arī sirdsdarbības veicinātāji, tos lieto sirds mazspējas gadījumos. Tiem ir izcilas pretiekaisuma un antibakteriālas īpašības, to ziedi un saknes palīdz pret iekšējiem parazītiem. Arī autoimūno (piemēram, vilkēdes) un onkoloģisko slimību ārstēšanā – it īpaši kuņģa, aizkuņģa dziedzera un zarnu vēža gadījumos ar labiem panākumiem lieto dzelkšņus. Tie ir arī vispārēji organismu attīroši augi, kas noder locītavu atjaunošanai un sāļu izvadīšanai. Dzelkšņi palīdz arī pret astmatisko klepu. Līdzīgi kā usnes, tos lieto dziednieciskajām vannām dažādu ādas slimību gadījumos.

 

Vērmele (Artemisia absinthum)

Spēka augs, ļoti maģisks un dziedniecisks. Ļoti iedarbīgs gremošanas veicināšanai, aknu atjaunošanai un parazītu izdzīšanai. Pēc garšas rūgta tēja, ko var uzlabot ar citronu un medu. Lieto arī kā pretkrampju un nomierinošu, nervu sistēmu nostiprinošu līdzekli, spēka trūkuma, nervu šoka, baiļu, stresa, trauksmes un epileptisku stāvokļu mazināšanai. Aknu un žults darbībai vērmeli dzer pēc iesējas vēlāk vakarā, taču pēc tās kaut kas jāapēd, lai atmodinātajam kuņģim būtu ko darīt. Lai aktivizētu gremošanas sistēmu (arī pret iekšējiem iekaisumiem, parazītiem un infekcijām) vērmeles tēju dzer apmēram pusstundu pirms maltītes. Šī tēja silda, atslābina muskulatūru un veicina asinsriti, kas tik svarīgi kuņģa spazmu gadījumos. Lielākās devās tā rada ilgstošu miegainību, taču tik daudz grūti iedzert rūgtās garšas dēļ. Vērmelei piemīt spēcīgas antibakteriālas īpašības, ar to var veiksmīgi iznīcināt kuņģa helikobaktērijas un sadziedēt kuņģa čūlas. Enerģētiski vērmele ir aizsargājoša un spēcinoša, tā uzlabo darbaspējas, veicina mērķtiecību, to var lietot pirtsslotās un uzlējumos vai arī vienkārši piekārt istabā pie sienas, lai smaržo gaiss. Vērmelei piemīt spēja mazināt radioaktīvā un rentgena starojuma kaitīgo iedarbību, tādēļ tā lietojama visu veidu staru terapijas blakusefektu mazināšanai. Ārīgi lietota, vērmele atjauno ādas šūnas, attīra brūces, sastrutojumus un ādas poras, mazina izsitumus un niezi. Ja telpā ieviesušies kādi kaitēkļi (piemēram, blusas), tos var aizbaidīt, mazgājot istabu ar vērmeļu ūdeni. Vērmeles dūmus izmanto dažādās maģiski rituālās darbībās, tie savieno apziņas un zemapziņas procesus.

 

Staģe (Inula salicina)

Staģe ir vidēji augsts savvaļas lakstaugs ar silti dzeltenām ziedu saulītēm, aug mežainās pļavās, izcirtumos un ceļmalās. Vērtīgs, bet maz zināms ārstniecības augs, kas uzlabo kuņģa un aknu darbību un novērš iekaisuma procesus šajos orgānos. Stimulē un atjauno aknas, arī žults darbību un nieru funkcijas. Iedarbība uz kuņģi un citiem gremošanas orgāniem ir nostiprinoša, mazinās jūtība pret sarežģītu vai nepierastu ēdienu, vieglāk pārstrādājas smaga vai mazapstrādāta barība. Staģe ir arī vispārējo imunitāti stiprinoša, to lietojot, organisms labāk spēj cīnīties ar svešu mikrofloru, tāpēc šī tēja ir ļoti noderīga tiem, kas maina ēšanas paradumus vai ceļo uz citu valsti. Staģe ir arī nervu sistēmu nostiprinoša, to lieto stresa, trauksmes, nepārejoša klepus, stenokardijas lēkmju vai epileptisku stāvokļu mazināšanai. Līdzsvarojošā, vienlaikus atslābinošā un spēcinošā tēja ieteicama tajos gremošanas traucējumu gadījumos, kam ir psihosomatiski cēloņi. Ārīgi staģu kompreses lieto kārpu un izsitumu likvidēšanai, arī brūču dziedēšanai. Visiedarbīgākās ir staģes saknes, taču tās jāsagatavo vārot, tāpēc vieglākos gadījumos var izlīdzēties ar ziedu un lakstu tēju. Staģes saknes ir ļoti labs atindēšanas līdzeklis, kas palīdz pat pēc čūsku kodumiem.

 

Zaķpēdiņas (Gnaphalium uliginosum)

Viengadīga, pelēki tūbaina lauka nezāle, kas īpaši iecienījusi blīvas, periodiski mitras vai nosusinātas smiltsmāla augsnes. Ne visai bieži sastopama, turklāt bieži maina augšanas vietas. Vislabākā zāle kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas iekaisumu, audzēju un čūlu dziedēšanai. Mazina kuņģa skābumu un novērš dedzinošas atraugas, reizē līdzsvarojot gremošanas procesus. Ar labiem panākumiem zaķpēdiņas lieto ginekoloģisko infekciju, eroziju un čūlu ārstēšanai iekšķīgi un ārīgi. Zaķpēdiņa iedarbojas reizē maigi un spēcīgi, tādēļ to lieto tad, kad vajadzīga īpaši saudzīga attieksme pret organismu. Kopā ar citiem augiem zaķpēdiņu lieto plaušu iekaisumu, pneimonijas un tuberkulozes ārstēšanai. Tā arī attīra, paplašina un nostiprina asinsvadus, mazina stenokardijas simptomus un daudzos gadījumos pazemina asinsspiedienu. Lai zaķpēdiņa iedarbotos uz gremošanas orgāniem, to lieto pusstundu pirms ēšanas, bet citām vajadzībām – pēc ēšanas. Ārīgi lietotas eļļās, pulveros vai kompresēs, zaķpēdiņas atjauno bojātus audus. Līdzīga iedarbība ir retāk sastopamajai meža zaķpēdiņai.

>>>III<<<

žurnāls TAKA drukāto izdevumu arhīvs, sagatavoja: Marija Blūma-Kauliņa, ezoteriķe un zāļu sieva

 

Atbalsti mūsu darbu, iegādājoties drukātos žurnālus! paldies!

Jums var arī patīk